Kopdarbs Unigundei

Apmēram pirms gada, Zelta Adatas 2009 tusiņa dienā mums, dažiem domubiedriem dzima doma savākties vairākiem kopā un pārsteigt Unigundi, kopīgiem spēkiem uzdarinot viņas sapņu segu, ko viņa pati bija ieplānojusi izdarīt līdz sava pensijas vecuma sasniegšanai. Līdz pensijai viņai vēl tālu, bet, ja vienmēr vispirms jāpadomā par kādu citu, tad projekta laika plāns uz gadiem 25-30 ir diezgan reāls un saprātīgs. ;)

Es nezinu, kur, kad, kā un kāpēc šis pārsteiguma moments pazuda un kļuva par sava veida klasisku robinu, bet lai nu kā, sega ir gatava. Man jau pašai labāk patiktu tieši šī noslēpumainība un pārsteigums saņemšanas procesā, bet tas lai nu paliek - ne mana sega, ne mana druva, bet skaidrs, ka šajā pasākumā man bija jāpiedalās.

Daudz te neizplūdīšu, kas un kā - eniine (Inese) savā blogā ļoooti precīzi un jauki visu ir aprakstījusi un man jāpiekrīt katram viņas vārdam.

Un te - rezultāts un mana daļiņa no kopējā darba:

Lai silti lietojas šī sega ne tikai līdz Taviem, Unigunde, bet arī līdz Tavu bērnu un bērnu bērnu pensijas gadiem! :)

Zelta Adata 2010

Nedaudz brīnos (un esmu ļoti priecīga), ka Zelta Adatas konkursiņš šogad tomēr notika. Paldies organizatoriem par to!

Konkurss Zelta Adata šogad notika otro reizi. Tajā varēja piedalīties ar visiem pagājušajā gadā tapušajiem izšūtajiem darbiņiem. Es tajā piedalījos ar Skaistulīti, Čikenčiksām, kolāžu, albumu, šiem nieciņiem un kaķenītēm.

Lai arī manis pašas favorīti bija pavisam citi, šogad 3. vietu nominācijā Stila lietiņa ieguva manas kaķenītes,

bet 2. vietu nominācijā Svētku nieks - acīs prieks - mazie magnētiņi:

Paldies visiem vērtētājiem, dalībniekiem un konkursa organizētājiem! Es ļoti ceru, ka varēšu šajā konkursā piedalīties arī nākamgad. ;)

Pirmie soļi dekupāžā

Sen jau gribēju iemēģināt roku šajā mākslā, bet vienmēr baidījos, ka bez skolotāja stingrās rokas izbojāšu vien materiālus un iemantošu nepatiku pret procesu kā tādu. Zinkātasir - ja pirmoreiz nesanāk, tad otrreiz grūti pieķerties. Nu, vismaz man tā ir. :) Bet interese bija jau sen, un jau sen bija iegādāta viena paplātīte, līme, laka un salvetes. Tā tas viss kādus pāris gadus mētājās kaut kur skapī un gaidīja savu stundiņu.

Tā stundiņa sita pavisam nesen. Pavisam nejauši atradu, ka tiek organizēta dekupāžas apmācības nodarbība. Man ļoti izdevīgā laikā, vietā un par ļoti pieņemamu cenu - 5 Ls. :) Super! Viss kā priekš manis! Tā nu vilku savus krājumus no skapja laukā un devos uz nodarbību.

Lūk, mani pirmie slīcināmie kucēni:

Nodarbības laikā iesāku aptaisīt HobbySet veikaliņā iegādāto paplātīti. Paplātes pamattoni gribēju dabūt gaišā krēmkrāsā, bet tas sanāca neveikli rozā. Nodarbībā bija jāizlīdzas ar tām krāsām, kas nu tur bija un arī laika nebija diži daudz, lai tur tagad spēlētos ar krāsu paleti un toņu meklējumiem. Nu nekas. Nodarbībā man galvenais bija saprast vispārējos principus, kas un kā notiek.
Pasniedzējai bija vesela kaudze dažādu salvešu un mani, protams, uzrunāja salvetes ar notīm un vijoli. :) Tā kā laika nebija diezko daudz, izvēlējos notiņas saplēst mākslinieciskā bardakā, nevis rūpīgi izgriezt. Ai, da lab. Ko tur daudz pļāpāt. Reku bilde:

Skaidrs ir tas, ka process mani paņēma ar pirmo. Man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir priekš manis. Tagad visos veikalos redzu salvetes un pamazām iegādājos krāsas, otas, līmes un lakas. Iegrābos, kā sacīt, Tiger veikala akrila krāsās. Tās ir tik cietas! Un, kad tām pievieno nedaudz ūdeni, tās šķaidās negribīgi, beigās izveidojot tādu kā burbuļainu masu. Lai kā man patiktu šis veikaliņš, tomēr iesaku nepirkt krāsas Tiger veikalā!

Toties Tiger veikalā var nopirkt citas foršas lietiņas, piemēram, šādus knaģus:

Nē, nu saprotams, ka ne šādus, bet šāda lieluma. Bija melni un parasti, gaiša koka krāsā. Šeit iemēģināju roku uz melna pamata. No visiem slīcināmajiem kucēniem šis man ir vismīļākais, jo šķiet, ka sanācis tāds tīri neko, kaut arī, ja tā kritisku aci paskatās, derētu tā bilde bišķi kontrastaināka. Šo lielo knaģi tagad mājās izmantojam, lai aiztaisītu lielās veļas pulvera pakas.

Un te es iemēģināju, kas sanāk, ja aptaisa matu suku:

Drogās nopirku parastu koka matu suku pa 75 kapeikām. Gribēju pamatu nokrāsot skaisti zaļu, bet tā kā mums ar Tiger akrila krāsām neizveidojās tāda skaista draudzība, tad rezultātā matu suka ir briesmīgā zeļonkas zaļumā. Un vēl es šeit novīlos arī ar salvetēm - nodarbībā vadītāja apgalvoja, ka nevajagot baidīties no salvešu maliņām, kuras ir viegli iespiestas ar tādiem kā punktiņiem. Tie punktiņi pazūdot līdz ar salvetes uzklāšanu uz virsmas. Bet man, rau, - ne nu pazuda, ne nu kā. :( Bet varbūt salvete tāda švakāka. Bet varbūt tie punktiņi tā no visas sirds iespiesti. Lai nu kā, ar šo esmu pārliecinājusies, ka ar tām salvešu maliņām tā uzmanīgi - iespējams, ka kādreiz nākas meklēt citu motīviņu.

Lai nu kā, esmu tiešām iekarsusi uz šo procesu. Tagad man acis zib uz visām pusēm un meklē - ko vēl varētu apdekupāžot? :) Pāris varianti jau ir, vien jāatrod tiešām atbilstošas salvetes, jānodrošinās ar kvalitatīvām akrila krāsām un pietiekami daudz laika, lai netraucēti varētu darboties.

Tagad bišķi padraudzēšos ar šiem procesiem tiktāl, lai neviens kucēns vairs nebūtu jāslīcina un tad paplašināšu savu darbības lauku uz citiem materiāliem - dekupāža taču neaprobežojas ar koka kastītēm un salvetēm! Te vēl daudz ir ko rakt un rakt...

Ziema

Šogad ziema mūs lutina. Tāda ziema, kādu atceros no bērnības - milzu sniega kupenām, braukšanu ragaviņās uz bērnudārzu, slidkalniņiem un slidotavām. Man toreiz slidas bija tādas stipri nosacītas - melnās, hokejenes, protams, mantotas no brāļa, vismaz 3 izmērus par lielu. Tādas, kurās kājas ļodzījās pie potītēm pat tad, ja ar savām lielajām rokām tās bija sašņorējis paps. Atceros, Bērnu pasaulē varēja nopirkt baltas dailenes, ar robiņiem priekšā un tādas, kas cieši apņem visu potīti un augšpusē šņorītes jāaizķeksē aiz skaistiem sudrabainiem āķīšiem. Bieži Bērnu pasaulē gan nenācās būt, bet, kad biju, vienmēr uz tām ilgi noskatījos - tik ļoti, ļoti man tādas gribējās! Jā, baltās dailenes ir mans nepiepildītais bērnības sapnis.

Bet tagad man vienmēr patīk zābaciņi, ja to aizdare ir ar āķīšiem :) un Undīnes pirmo balto slidiņu izmērs bija 23-ais, - viņa uz slidām tika uzlikta divu gadu vecumā :) Un veikalos vēl vienmēr es apstājos pie skaistajām, baltajām slidām - vienkārši skatos uz tām un apbrīnoju, cik tās ir skaistas. :)

Nu jā. Bet stāsts bija par šo burvīgo ziemu. Jā, jā, esmu čīkstējusi par to, cik ļoti man tā ir apnikusi, bet tagad, kad jau trešo nedēļu esmu pa mājām un uz Rīgu nav jābrauc, tas nozīmē to, ka iztrūkst ikrīta stresa devas par automašīnas novietošanu lielpilsētā. Un es ieraugu ziemu pilnīgi citām acīm. Pateicoties Undīnes tētim, arī mans pārvietošanās līdzeklis nu ir šīs skarbās ziemas cienīgs un visi šie apstākļi kopā atver man acis un saka: paskaties, kas ir ap tevi! O, jā... :)

Nu ko. Papriecāšos par šo ziemu un ceru, ka līdz brīdim, kad man būs jāatgriežas darbā, tā jau nedaudz būs atkāpusies, jo Rīga, sniega kalni, pārvietošanās ar auto un tā noparkošana diemžēl ir pilnīgi nesavienojamas lietas.

Bet nu jā - te bišķi bildes no ziemas, kas ir tepat man līdzās. Vai variet iedomāties, ka vasarā šeit ir gluds, zaļš mauriņš? Tagad tik vien kā taciņas līdz pastkastītei, uz kaimiņiem un malkas šķūni.

Piesnigušais piemājas meža gabaliņš. Ugunskura vietu meklēdams nesameklēsi. Toties smuks sniega taciņas līcītis no mājas uz malkas šķūni :)

Labi, ka ceļš gar māju tiek šķūrēts, bet slikti, ka sniega vaļņi gar ceļu un pie vārtiem sniedzas jau cilvēka augstumā. Ir ko turēt, kad jātīra sniegs un jāmet tik augstu.

Sniega eņģelis nolaidies piemājas zemeņdobēs. Jādomā, ka tas uz bagātīgu ražu :)

Un pati galvenā mājas saimniece - mis foto Džusse :) Ļoti piemīlīgs zvēriņš, bet svešiniekiem iedveš dziļu cieņu un respektu...

Un Undīnes ziemas prieki pa piemājas kalniņu :)

Kolāža 2011

Nu ko. Gads ir pagājis un kāds varbūt atcerēsies, ka pagājušajā gadā pati sev uzsāku jaunu tradīciju - izmantojot latviešu zīmes, veidot savu gada kolāžu. Tāda nu man viņa šogad sanāca.

Izvēlējos vissmalkāko izšūšanas audumu, kāds man bija, jo biju izdomājusi, ka es šo piekariņu gribētu ikdienas gaitās turēt pie sevis, būt ar to kopā. Un atcerējos, ka man taču jau labu laiku telefonam iztrūkst piekariņš. Priecājos par savu ideju, jo nu man ir gan piekariņš, gan kolāža. :) Kāpēc oranžs? A tāpēc, ka pēc numeroloģijas tieši oranžā ir mana šī gada krāsa. :) Padaudz mistikas, jūs teiksiet? Jā, varbūt. :) Bet vai tad visādi Jaunā gada sagaidīšanas rituāli un visādas kolāžu līmēšanas un vizualizēšanas nav mistika? Zinātnieki par to vēl strīdās - mistika vai reāls domu spēks, kura fizikas formula vēl nav atklāta :)

P.s. Diametrā šis ir par 1 cm mazāks kā pagājušajā gadā - 6 cm.

Kaķenītes decembrī

Biju jau atmetusi cerības tikt pie kvalitatīvām šo divu darbiņu bildēm, bet izrādās, ka Margarita tālredzīgi tos bija nofotografējusi. Liels paldies viņai par to! :*

Tātad - pagājušā gada rudens pusē izdomāju, ka man jāizšuj šīs divas kaķenītes divām brīnišķīgām, ļoti sievišķīgām sievietēm pateicībā par to, ko viņas dara. Motīvi - taisni kā viņām radīti! Tik viens jautājums - kur un kā tos iestrādāt, lai tie vienkārši nenogultu plauktā un nepārklātos ar putekļiem? Un tapa kosmētikas somiņas. Paldies Margaritai, kas to paveica un, kā vienmēr - līmenī! :) Kā vienmēr, no katras bezizejas Margarita atrod vismaz divas izejas un rezultāts ir fantastisks! Katrā ziņā - pati esmu apmierināta un arī saņēmējām dāvanas ļoti patika.

Somiņas sanāca diezgan palielas - apmēram A4 formāta lapas lielumā. Bet, tā kā es pati parasti tieši tāda izmēra somiņu lietoju, tad pieņemu, ka arī Iveta un Ivanda zinās, kad un kur tās likt lietā.

Audums - Jubilejas pēdējie metri :(

Diegi - DMC

Sašūšana - Margaritas.

Atgriešanās Brēmenē. Šoreiz tīrais šopings.

Ja tā precīzi, tad šī bija mana ceturtā būšana Brēmenē. Pirmoreiz biju apmēram 80-to gadu beigās ar kori uz kaut kādu festiņu. Dzīvojām ģimenēs un no pašas pilsētas atceros ļoti maz. Tad paspēju tur pabūt 2009. gada septembrī un 2010. gada maijā, abas reizes pa ceļam uz Heideparku. Pēdējās reizēs nospriedām, ka Brēmene varētu būt diezgan pateicīgs ceļa mērķis, ja ir interese apmeklēt slavenās Vācijas sezonas preču izpārdošanas janvārī.

Brēmenes pilsētas centrs no lidostas ir ļoti ērti sasniedzams. Minūtes 10-15 ar 6-to tramvaju turpat no lidostas un esi vecpilsētā vai pilsētas centrālajā dzelzceļa stacijā. Pilsēta ir pietiekami kompakta, viegli izstaigājama un, bez šaubām, tā var lepoties ar ļoti skaistu un šarmantu vecpilsētu. Ne velti, cik atceros, katrā vācu valodas grāmatā bija atrodams kāds topiks par Brēmeni.

Vidusmēra latvietim, kas vēlas izskriet kādu līcīti, nedaudz izvēdināt galvu un pie reizes par draudzīgām cenām arī apģērbties, iecienītākie veikali būs atrodami turpat centrā, vecpilsētā, bet, nedaudz pabraucot ārpus pilsētas var atrast gan lētucīti Primark, gan nopietnāku zīmolu un brendu autletu angārus. Un kāpēc tad braukt uz milzīgo Berlīni, ja var aizbraukt uz piemīlīgo Brēmeni?

Un tā jau novembra sākumā pa LVL 37,38 (viens no pašiem lētākajiem piedāvājumiem, kopā ar visām transakcijas maksām un maksām par iečekošanos internetā) nopirkām Ryanair avio biļetes uz Brēmeni, norezervējām naktsmājas un janvāra vidū pusotru dienu ļaujamies sievišķīgiem iepirkšanās priekiem :)

Ceturtdiena, 13. janvāris.

No Rīgas izlidojam 13:15 un pēc nepilnu divu stundu lidojuma esam Brēmenē. Dodamies uz jau iemīto taciņu uz lidostas informācijas centru, kurā ērti nopirkt pilsētas transporta biļetes. Šoreiz tur mūs apkalpoja herr Brinkmann - kungs gados, kas sarunājas arī skaidrā latviešu mēlē :) Latviski viņš runāja tekoši, tomēr ar nelielu akcentiņu, tāpēc izsecinām, ka viņš ir iebraucis Vācijā jau pēckara gados.

Bet nu labs ir. Tā kā šīs dienas plāniņš ir kājām pablandīties pa vecpilsētas H&M, C&A, Roland u.c., veicīšiem, nopērkam viena brauciena biļeti (EUR 1,95) tikai līdz centram. Mūsu rezervētā apmešanās vieta ir vienkāršs hostelītis pavisam netālu no centrālās dzelzceļa stacijas. Nometam savas mantas un ejam ielās.

Šoreiz Brēmene nav diez cik viesmīlīga. Visu laiku līņā, tomēr laiks ir pavasarīgi silts. Kad vakarā ar pilniem iepirkumu maisiem dodamies uz savām naktsmājām, bišķi nomaldamies, nevaram atrast savu hosteli, salīstam, mani vecie zābīši vairs neiztur, ir cauri slapji un gandrīz pa vīlītēm izšķīduši. Labi, ka manā rīcībā šodien nonācis jauns zābīšu pāris, vecos nu vienkārši varu izmest miskastē. Kad beidzot nokļūstam līdz savai istabiņai, tā vien prasās sasliet kājas pret griestiem. Esam nostaigājušās tā, ka, šķiet, kājas pa pāris mm īsākas nodilušas. Visādi citādi es savām ceļabiedrenēm piekodinu, lai rīt mani bērnu preču veikalos nelaiž - atskaitot jauno zābīšu pāri, bez kuriem tālāk nu nekādīgi, šīs dienas pirkumi visi ir Undīnei, lai kā es biju nosolījusies šoreiz padomāt tikai par sevi :)

Piektdiena, 14. janvāris.

Kārtīgi esam izgulējušās un deviņos no rīta jau esam Brēmenes ielās. Atkal neatlaidīgi līņā. Aizejam līdz jau zināmajai zabegalkai pēc rīta kafijas, nopērkam transporta biļeti visai dienai (Tages ticket PLUS pa 7,70 Eur (starp citu, derīga diviem pieaugušajiem un četriem bērniem)) un braucam uz autletiem. Uz tiem var nokļūt, ar 4 vai 5 tramvaju no pieturas Domsheide (vecpilsētā, pie Doma) braucot Arstem virzienā. Jābrauc līdz pieturai Huckelriede un jāpārsēžas 53. autobusā, ar kuru jābrauc vēl kādas minūtes 20 līdz Carl Zeiss Str. Un tad jau ieraugām pazīstamos burtus E S P R I T. :)

Kādas stundas 4-5 staigājam no viena angāra uz otru, meklējot, pielaikojot un iegādājoties visādas sievišķīgas šmotkiņas. :) Es turos. Undīnei šodien netiek nekas. :)

Esam jau diezgan nogurušas, iepirkumu maisiņi pilnas rokas, bet mums vēl šodienai lieli plāni.

Braucam atpakaļ uz centru, noliekam maisus un maisiņus, iemetam mutē kādu kumosu un ejam atkal ielās. Mūsu mērķis ir nokļūt līdz tirdzniecības centram Waterfront. Turpat no Domsheide (tikai no citas pieturas) sēžamies 3. tramvajā Gropelingen virzienā. Jābrauc tāds krietns laiciņš līdz pieturai Use Aschen un tur jau viņš spīd... Laika nav daudz, tāpēc nolemjam iet tikai tajās bodēs, kurās neesam bijušas un kuras neatrast Rīgā. Pa lielam tas ir Primark... Primarkā biju ieklīdusi vasarā Londonā, kur iebāzu degunu un diezgan ātri skrēju ārā, jo tas ārprāts un haoss, kas tur valdīja, nebija paciešams. Bet šeit biju patīkami pārsteigta - preces glīti salocītas, saliktas pa izmēriem un krāsām. Cenas - vairāk kā pievilcīgas.

Pāris stundas šajā veikalā un pulkstenis jau tuvojas septiņiem. Metam mieru šopingam, vēl jāiepērk kāds nieks vakariņām, kāds našķis sīčiem un jābrauc mājās, jo nogurums ir diezgan pamatīgs. Ha! Un tagad, ja kāds iedomājas, ka Waterfrontā ir atrodams kāds rimītis, tas stipri maldās! Te ir tikai visdažādākie ēstūži - restorāni un kafejnīcas, bet no pārtikas veikala ne vēsts. Varētu jau iet uz kādu kafūzi un paēst, bet veselais saprāts tomēr pieklauvē, atgādinot par tiem knapi noplakušajiem pārtikas krājumiem hostelī, kurus katrs "pa bišķim" esam paķēruši līdzi - uzkodas, kuras divās ēdienreizēs četriem cilvēkiem līdz šim nolikvidēt nav izdevies.

Ehh.. Lai būtu spēks pavilkt kājas, apēdam pa saldējuma bumbai un velkamies atpakaļ uz tramvaju. Vakarā jākrāmē koferi. Māc pamatotas aizdomas, ka neiekļausimies Ryanair noteiktajos rokas bagāžas izmēros - 10 kg.

Sestdiena, 15. janvāris.

Koferi ir sakrāmēti. Pūšot un stenot, spiežot un stiepjot, vienu maisiņu ar smagākām lietām uzticot viesnīcā sastaptai latviešu kundzei, kura dodas uz to pašu mūsu reisu, mugurā savelkot visu iespējamo (un arī neiespējamo), ko var savilkt un jaku kabatās sabāžot visneiedomājamākos sīkumus, pus sešos no rīta jau sēžam taksītī un braucam uz lidostu. Esam laicīgi. Cilvēku vēl maz. Ejam svērties... Mana kofera svars ir 11,1 kg. Darbiniece palūdz koferi ievietot izmēra režģī. Iebāžu. Un nevaru dabūt vairs ārā... Tikmēr Inga jau nosvērusi savu koferi un, kā par izbrīnu, viņai nepilni 9 kg. :) Tas nav godīgi - jo viņai koferis kā tāds ir vieglāks un viena smaga nasta jānes uz pleciem pavisam svešam cilvēkam. :) Lai nu kā, neskatoties uz komentāriem, ka mana bagāža ir too hard and too big, tiekam līdz kratīšanai. Piedzīvojam kratīšanu vārda tiešākajā nozīmē - šķiramies no pāris lietām, kas neatbilst noteikumiem, piedzīvojam aptaustīšanu, iztaustīšanu, zābaku un jaku pārbaudes atsevišķos kabūžos, bet beigu beigās tiekam līdz geitam.. Fūuuu... Tas nu bija viens pārbaudījums... Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas.

Lidmašīnā mums blakus piesēžas kāds latviešu vīrietis pašos labākajos spēka gados un mūsu ceļš līdz Rīgai kļūst pavisam interesants un īss. :)

Rīga mūs sagaida sniegota un vēsa.

Secinājumi un priekšlikumi:

1. Galvu pavēdināt jau ir laba lieta, iegādāties nepieciešamās lietas arī ir laba lieta un sievišķīgs šopings ir pavisam laba lieta. Bet, lai gūtu šīs labās lietas, nav nepieciešams gaidīt kaut kādu janvāri vai jūliju, kad Vācijā būtu sagaidāmas kādas īpašas izpārdošanas. Jā, iegādājos Undīnei pāris džempīšus skolas ikdienai pa 2 EUR gabalā, bet iegādājos tāpēc, ka tie maksāja tik, cik maksāja. Turpat blakus ir parastā cena daudz smukākām lietiņām - pa 4,50 EUR un pa 7 EUR. Un tādas cenas, cik manīts, tur ir visu laiku, ne tikai janvārī. Tāpēc - secinu, ka, ja gribas braukt iepirkties uz Vāciju, tas jādara jebkurā sev izdevīgā laikā.

2. Ja tā parēķina, šopinga bilance varētu iziet pa nullēm. Ja jāpieskaita aviobiļetes un maksa par naktsmājām, tad ieguvums no šāda brauciena ir nevis materiāls, bet gan emocionāls. Otrais, vismaz man, nospēlē būtiskāku lomu par pirmo, jo tā ir ļoti laba iespēja atslēgties no ikdienas.

3. Ja kaut kas patiešām ir jāiegādājas, tad labāk to darīt neikdienišķā vidē. Jo vismaz mani ikdiena un Rīga ierobežo - nepārtraukti domāju par racionālo: varbūt pameklēt kaut ko citu, labāku, šis bišķi par dārgu, bet tas lētais - apšaubāmas kvalitātes un vispār - bez tā jau var iztikt un varbūt nākamreiz... Bet, aizbraucot mērķtiecīgā šopinga tūrē, tas racionālisms koferī netiek ielikts. Atveras iepirkšanās čakra un - koferi pilni. :) Un uzsitu sev uz pleca, ka neesmu pārvedusi mājās neko lieku. Patiešām viss ir bijis vajadzīgs. :)

4. Braukt uz šopingu tikai ar aviosabiedrības noteikto rokas bagāžu, nav īsti prāta darbs. Jā, pēc kilogramiem mēs visi + / - iekļāvāmies, bet ar to resti bija tīrās mocības.. Viens piekasīgāks darbinieks un mēs atskaitītu vēl 40 EUR par nododamo bagāžu. Tāpēc iesaku tomēr uz visiem braucējiem paņemt atpakaļceļam vismaz vienu papildu nododamo bagāžu, lai nav lieki jāstreso un jāpaļaujas tikai uz lidostas darbinieku labvēlību.

5. Jā, ar šādu soli mēs brīvu Latviju neuzcelsim, tas jau arī skaidrs ;) braucam un ceļam Vācijas pēckrīzes ekonomiku, bet kas notiek mūsmājās? Aizķeksēsim to kaut kur aiz sirdsapziņas. Bet vai tāpēc mainīsies mūsu rīcība? Par to der padomāt. Bet es par to domāšu rīt. Vistiešākajā nozīmē. :)

P.s. Ja nu kādam interesē, bet arī galvenokārt, manis pašas zināšanai - lai realizētu šo sievišķīgo prieciņu, jārēķinās ar aptuveni šādiem naudas līdzekļiem:
aviobiļetes, naktsmājas, dažādi tēriņi: 120 Eur

un šopinga izdevumi - katram pēc vēlmēm un iespējām. :)