Godīgsakot, no pašas Polijas redzējām ļoti maz. Tik daudz kā pa mašīnas logu. Kādā bodītē un viesnīcā paklausījāmies poļu valodu, tas arī viss. Bet šoreiz tas arī nebija mūsu mērķis. Mērķis šoreiz bija fiksais - Inga savai Beātei vārdadienā bija apsolījusi izdaudzināto ūdens atrakciju parku Tropikana un mūs abas ar Undīni uzaicināja sastādīt viņām kompāniju. Man, protams, divreiz nav jāsaka, ja parādās iespēja pabāzt degunu ārpus ierastā mājas - darbs - mājas ritma. Undīnei, protams, divreiz nav jāsaka, ja parādās iespēja padauzīties atrakcijās (man, bez šaubām, pilnīgi tāpat ;) ). Nu, un, protams, - ja mērķis ir Polija, tad grēks būtu neizmantot izdaudzinātās izdevīgās iepirkšanās iespējas Polijā.
Nu ko. Pirmo reizi saviem spēkiem, savā mašīnā. Nodrošināmies ar vajadzīgo ekipējumu (ar atstarojošo vesti, kas leišiem esot obligāta automašīnas ekipējuma prasība, kā arī ar plaši izdaudzināto puisi GPS) un dodamies ceļā pirmdienas rītā.
Pirmdiena, 25. oktobris
Izbraucam no Rīgas 6:00 no rīta (precīzāk - mēs no sava gala - jau 5:00). Dīvainā kārtā esam diezgan precīzas un izbraucam no Ziepīša tieši sešos. Inga ir pie stūres, es mēģinu iepazīties ar puisi GPS. Ceļš paņemams, un ar pāris pieturvietām bendžukos, ap vieniem jau esam Belostokā.
Mūsu mērķis šodien ir bišku paputināt Latvijas ekonomiku un iebāzt degunu izdaudzinātajās iepirkšanās vietās Alfacentrum un Auchan. Tā kā pēdējā laikā, blandoties pa pasauli, veselīgās devās esam sevī atklājušas arī sievišķīgu šopingotāja garu, esam priecīgas, ka šodien bonusā esam dabūjušas vienu stundu - poļi dzīvo par mums vienu stundu vēlāk.
Iepriekš interneta plašumos esmu savākusi šādu tādu informāciju, uz kuriem veikaliem labāk doties un ko kurā veikalā atrast, tāpēc mērķtiecīgi un diezgan fiksi ar puiša palīdzību orientējamies Belostokas ielās un ātri vien jau esam Alfacentrum. Tajā var atrast gan H&M, gan C&A, gan KappAhl, gan citas bodes (daudz tādu, kas mūsu pašu Alfā). Izskrējām tos visus, bet, godīgsakot, - novīlos. Pieaugušajiem šis tas ņemams bija KappAhl, bet H&M un C&A tādas lupatas vien bij.. :( nēnu, saprotu jau - nav jau nekādi krutā gala brendi un nekādu dižu kvalitāti par tādu cenu nav prātīgi gaidīt, tomēr man liekas, ka pirms pāris gadiem tur varēja atrast šo to vairāk, nekā tagad. Undīnei ar' tagad tāds augums - 126cm, ka viņai pie bērnu apģērba vairs neko nevar sameklēt, bet pie jauniešu - vēl neko. Bešā jau nepalikām, bet vēlamo iepirkumu saraksts šeit neko diži nesaīsinājās.
Pirms dodamies tālāk, ejam iestiprināties kādā ēstūzītī turpat veikala otrajā stāvā. Beidzot lēnu garu (ne caurskrienot) esmu Polijā un saņemos nogaršot slaveno fļaki zupu. To man reiz zinātāji zināja stāstīt, ka esot baaaigi labā. No kaut kādiem liellopa kuņģīšiem, vai?! ... ;)
Bet zupa tiešām bija garda. Iesaku. :)
Laižam uz Auchan. To, kas Produkcyjna ielā. Zinātāji saka, ka, lai arī vecāks, šis tomēr esot lielāks un lētāks, nekā otrs - Hetmanska ielā. Lēnu garu izšiverējām arī te, sapirkām šādus tādus fiņķikus un ar tādu nelielu vilšanās sajūtu devāmies meklēt naktsmājas.
Puisis tiešām ir laba lieta - fiksi vien esam Podlasie, kur Inga mums norezervējusi istabiņu. Atraujam vaļā Beātes vārdadienas šampi, pavaļojamies, paklačojamies un dodamies gulēt. Meitenes jau sapņo, kā rīt dauzīsies pa ūdens atrakcijām. :)
Otrdiena, 26. oktobris
Viesnīciņa Podlasie bija patiešām laba - lai arī tai ir tikai divas zvaigznes, tā bija ļoti tīra un patīkama. Brokastis (iekļautas cenā) - pietiekami sātīgas un bagātīgas. Maksa par vienu nakti šeit mums katram izmaksāja ~ 12 Ls. Bet tiešām laba vietiņa, ja negribas ātri skriet mājās un var atļauties vēl kādu laiciņu pavaļoties poļzemē. Lai arī baltajiem dvieļiem bija atirušas maliņas, tie tomēr bija, un bija tīri un gludināti. Vannasistabā - arī pa ziepītei un šampūnam. Viss, kā pie cilvēkiem. :) Papildus tam visam varu ieteikt šo viesnīcu kā pietiekami uzticamu - bijām jau aizbraukuši pāris kvartālus, kad es atčohnīju, ka viesnīcā esmu atstājusi savu mobilo telefonu. Jožam atpakaļ. Vēl nebiju paspējusi recepcijā savu sāpi pateikt, kad istabene ar to jau nāca lejā un sniedza man pretim. Feini! Thank you very mutch! :)
Labs ir. Šodien mums "cēli" mērķi - jāaizšauj līdz Belostokas tirgum un jājož dauzīties uz ūdens trubām. Kārtējo reizi pateicoties puisim, tirgu atrodam diezgan aši, noparkojamies, atgaiņājamies no pāris uzbāzīgiem čigāniem un tantuka, kas grib mums iesmērēt reliģisko literatūru poļu valodā un esam klāt. Mērķis pavisam konkrēts - ziemas mētelītis un kāds zābaku pāris. Pāris stundas un mērķis sasniegts. Tomēr, tomēr... - mani nepamet tā nelielā vilšanās sajūta.. Pēc informācijas internetā un vairākkārtīgiem Belostokas apmeklētāju nostāstiem es biju iedomājusies ka tā iepirkšanās Polijā ir daudz patīkamāka - ka ir plašāks preču sortiments un cenas - nu, tās jau laikam vienmēr gribas zemākas. Bet varbūt vienkārši pie vainas ir ierobežotie naudas līdzekļi, kas neļauj tā plašu žestu sniegties pēc visa, kas kārojas. ;)
Lai nu kā, mūsu brauciena galvenais mērķis vēl tikai priekšā. Sēžamies savā bērītī un laižam uz Mikolajkiem. Pēc visa spriežot - pāris stundu jautājums. Uzstādam puisim savu maršruta pasūtījumu, pilnībā viņam uzticoties, dodamies ceļā. Pēc laiciņa pārliecināmies, ka vīriešiem tik akli uzticēties nedrīkst vis, jo viņš mūs ieveda tāāāādā mežā! Pa tāaadiem bezceļiem un meža takām! :o Viss jau būtu labi - katrs ceļš kaut kur izved, arī tādi bruģēti ~19. gs. meža ceļi, pa kuriem savulaik karietēs braucis ne viens vien poļu pans. Bet bišku žēl tās mūslaiku mašīnītes, kura galīgi nebija sagatavota šādiem pārbaudījumiem. Lai nu kā - dabūjām apskatīt arī poļu bruģētās meža takas un pēc pāris stundu blandīšanās beidzot nokļūstam Mikolajkos.
Mikolajki ir tāda neliela Latvijas Ķemeru tipa pilsētiņa. Pilsētiņa ar pāris nelielām bodītēm, daudzām nelielām mājelēm, kurās tiek izīrētas istabiņas un vienu lielu četrzvaigžņu viesnīcu Golebiewski. Tropikana ūdens atrakciju parks atrodas viesnīcas kompleksā un viesnīcas viesiem tā apmeklējums ir bez maksas. Istabiņās nometam mantas, meitenes vairs nav valdāmas un beidzot mēs dodamies uz ūdens priekiem.
Ieejot parkā, pirmajā brīdī atkal pārņem tāda kā neliela neizpratne un vilšanās. Cilvēku gandrīz nav nemaz. No vienas puses, tas labi. No otras puses - vai te vispār kaut kas notiek? Skaidrs ir tas, ka Tropikana nav nedz Līvu akvaparks, nedz Druskininku akvaparks. Bet... - kur ir ūdens trubas? Redzams, ka ir viena lielā bļoda, kaut kas līdzīgs Līvu Tornado, ir straumīte, ir džakuzi, ir baseins un krastmala. Āāaaaa! Trubas tomēr ir gan, beidzot tās pamanām. Fūuu... :) Dodamies turp un - še tev! - trubas slēgtas! Bāc! Nu brauc kaut mājās! Inga jau gan nebūs Inga, ja neķersies vērsim pie ragiem. Viņa uzrunā pirmo pretimnākošo darbinieku un mums tiek paskaidrots, ka trubās var palaist ūdeni un tās lietot, tomēr to atļauts darīt vien no 12 gadu vecuma... :o Cilvēku parkā ir patiešām maz un mēs ar darbinieku tomēr vienojamies, ka mūsu skuķēniem ir 12 gadi. :) Mēs dažkārt esam gan trakas, gan vieglprātīgas, bet, redzot tās trubas un zinot mūsu meiteņu pieredzi, mēs zinām, ka viņām šis ir paceļams. :) Trubās tiek palaists ūdens un atvērta eja. Dzīve var sākties! Yooo! :)
Tā pavadījām kolosālu laiku Tropikana ūdens atrakciju parkā. Šodien sabijām te kādas 3 stundas un ar to pilnībā pietika. Inga paņēma arī Tornadoveidīgo atrakciju, bet man uz to vēl bija jāsadūšojas. :) Tā kā parkā tiešām nebija vairāk par 10-15 cilvēkiem (mūs ieskaitot), tad mums bija visas iespējas lēnu garu visu izbaudīt. Lai arī no piecām parastajām trubām darbojās tikai trīs, mums pietika arī ar tām.
Pulkstenis ir pirms astoņiem vakarā. Pagurums un izsalkums liek sevi manīt. Ir plāns aizbraukt uz pilsētiņas centru un sameklēt kādu restauracja, kur pavakariņot. Ir tumšs otrdienas vakars, izbraucam Mikolajku ielās, bet ir tāda sajūta, ka blandies pa Ķemeriem ap desmitiem vakarā - cilvēka neviena, veikaliņi ciet, ēstūža neviena. Hallloooo! Vai te kāds dzīvo? Palle viens pats pasaulē... Beidzot atrodam gaismiņas - kāds pārtikas veikaliņš vēl pēdējās minūtes ir vaļā. Ieskrējām vismaz tajā un šo to sapirkām vakariņām.
Vakars. Pavakariņojam, palaiskojamies, paklačojamies (nu kā nu bez tā? ;) ) un dodamies gulēt.
Trešdiena, 27. oktobris
Pa ūdens atrakciju parku jūtamies pietiekami izdauzījušies jau iepriekšējā dienā, bet žēl arī tā vienkārši nosist laiku - ja jau reiz tik tālu pa ceļiem (un arī bezceļiem) esam atkūlušās, jāizmanto iespēja padauzīties vēl. Pirms astoņiem paēdam glaunas brokastis, pasitam peldiķus padusē un - uz trubām! :) Vēl nav deviņi no rīta un mēs esam parka vienīgie apmeklētāji. :) Pakarsējamies pirtī, džakuzi vannās, laižam pa straumi. Ir tik labi pavaļoties, kad nekur nav jāskrien! Tāds miers! Palūdzam darbiniekiem ieslēgt trubas un laiski laižam pa tām. :))) Jā, laiski, jo tās ir apgūtas un tajās vairs nešķiet nekā elpu aizraujoša. Noskatos, kā vienā brīdī akvaparka darbinieks prasa Undīnei, vai tā māk peldēt. Undīne tā kā atbild 'jā' un 'nē' (nu, kā patiesībā arī ir ;) ), bet šis piedāvā Undīnei nolaisties pa Tornādoveidīgo. Undīne tā kā atsakās, a šis ņemas viņu pierunāt! :o :))) Saprotu, ka laikam jau nav nemaz tik traki. Ļaujos, lai meitenes pierunā arī mani. Neliels mulsums un svārstīšanās, tomēr saņēmos un ...... aidāaaaaa!! :) ehhhh, labs bij! :) Un diena varēja sākties. Beigās arī Undīni pierunāju pa šito trako nolaisties. Neko - nolaidās. Bišku bija nobijusies, bet nolaidās, viss kārtībā. :)
Ejam vēl pakarsēties pirtiņā, atpūšamies straumītē un pirms vienpadsmitiem ejam ārā. Šodien vēl garš ceļš mājup gaidāms...
Mājupceļā uz puisi tik vieglprātīgi vairs nepaļaujamies (viņš mūs gribēja izdzīt cauri Kaļiņingradai :D ), tik ieklausāmies viņa padomos, bet lēmumu pieņemam pašas. Nekas šai dzīvē nav mainījies, diemžēl. ;)
Rīgā ieveļamies ap deviņiem vakarā, mēs savā galā - pirms desmitiem.
Ehhh, ku labi pavadītas brīvlaika trīs dienas! :)
P.s. Ja nu kādam interesē, šis prieks mums uz divām izmaksāja apmēram Ls 125. T.i., - degviela, naktsmājas divās viesnīcās, ūdens atrakciju parks un šādi tādi fiņķiki un kafejnīcas.
