Mana otrā Ziemassvētku zeķe nu ir gatava. Jau pievienota un atdāvināta krustdēliņam šajos Ziemassvētkos. Protams, mazajam jau vislielākais prieks par zeķē atrastajiem saldumiem, bet man tikai prieks par padarīto un prieks par to, ka mazajam puisēnam prieks :)
Garš cīniņš man ar šo ir bijis. Skatos - iesākums bijis 2009. gada novembrī. Tad seko lielāki un mazāki pārtraukumi un nu beidzot ir finišs. Interesanti aplūkot procesa fotogrāfijas - tās ir veselas 17 un tas nozīmē, ka pēc būtības šis darbs man arī ir prasījis 17 nedēļas - kādi 4 - 5 mēneši darba būtu, ja pa vidu nebūtu šo lielo pārtraukumu.
Šis darbiņš izceļas arī ar to, ka pati to esmu noformējusi. Dikti jau man gribas, lai man sanāktu tik smuki un glauni kā Margaritai un
Intai, tomēr jāsaprot, ka man līdz tam vēl diiikti tālu! Es tiešām nezinu, kāpēc mums ar to šujmašīnas adatu ir tik ļoti rezervētas attiecības... Kad Inta savā blogā beidzot bija ielikusi zeķes sašūšanas pamācību, biju nobriedusi saņemties un soli pa solim visu darīt tā kā pamācībā. Tomēr atkal jāsecina - tas nav priekš vidējiem prātiem... :o Un tā nu rezultāts ir tapis pavisam pa vienkāršo - daudz kas ar roku šūts un virvīte arī nav tik skaisti iestrādāta kā profesionāļiem. Un tomēr, lai arī kā tas viss nebūtu, visam pāri stāv gandarījums - jā, tas ir MANS darbs! :)
Nu ko. 2011-ais ir pagājis. Kāds nu bijis, tāds bijis. Man tas bijis dažāds, tomēr pārsvarā - gana labs. Esmu izcīnījusi cīniņu ar veselības problēmām, pagaidām 1:0 - manā labā, cerams, ka tā tas arī paliks. Esmu šo un to pamainījusi savos darba pienākumos un jāsaka - tik uz labu. Beidzot atkal uz darbu eju ar prieku, kaut gan iet jau visādi - noslodze ir milzīga, ir lietas, kas padodas labi, ir lietas, kas ne tik labi. Un vienmēr jau gribētos labāk, līdz ar to - man ir pie kā strādāt. :)
Šogad esmu arī turpinājusi mācīties pazīt cilvēkus. Esmu atkal arī apdedzinājusies. Bet tā ir tikai mana pieredze un man no tās jāmācās. Tāpat arī esmu turpinājusi mācīties iepazīt sevi, lai saprastu sevi un visu ar sevi notiekošo. Dažkārt ir bijušas skarbas atklāsmes, bet ar tām man jāmācās sadzīvot. Vispār jāsaka, ka pēdējā laikā daudz pārdomu man radušās un ir mīti daudzi sevis meklējumu ceļi. Man aizvien aktuālāki kļūst jautājumi - kas es esmu, ko un kāpēc meklēju uz šīs zemes?
Nākamais gads tiek solīts bargs. Lai tās būtu ziņas, dzeltenā prese vai nopietnāki žurnāli, visur, kur vien paausies, sola kārtējo pasaules galu. Vai tas mani satrauc? Nu, zināmā mērā, protams, jo cilvēks vien esmu. Bet vai man no tā bail? Domāju, ka drīzāk gan nē. Man patika šodien dzirdētais pa TV - ka, jā, zināmā mērā mūs sagaida lielas pārmaiņas un kaut kādas beigas patiešām pienāks. Bet tie, kas par to runā un šīs idejas kultivē, tie ar savām melnajām domām un vārdiem to ļaunumu tieši izprovocē. Un beigas un gals sagaidāms visam ļaunajam, tieši tam, kas pauž šīs negatīvās domas. Tāpēc varam sagaidīt, ka ar nākamo gadu sāksies jauns miera un gaišuma posms uz Zemes.
Man patiešām tam gribas ticēt un tāpēc gribu vēlēt gan sev, gan citiem - domāsim gaišas domas un nākamais gads lai mums ir labu pārmaiņu pilns! Lai ikkatrs saņem to, ko pelnījis, lai dots devējam atdodas. Un, ja nu gadījumā ar mani notiek kas ļauns, tad ziniet - tā tam ir bijis jābūt un tātad es to esmu pelnījusi. :)
Lai jums visiem gaišs un mierīgs 2012. gads!
