Tuvojoties mūsu kārtējam braucienam pa Latvijas pilsētām, steidzu pabeigt iepriekšējā brauciena apkopojumu. Kaut kā nav sanācis pabeigt un līdz galam nopucēt šo aprakstu, bet, ja laiks spiež, prioritātes mainās. Kā saka - ne jau laika nav, bet visu nosaka prioritātes...
Tā nu ķeram brīvos brīžus, lai virzītos tuvāk savam mērķim līdz Latvijas simtgadei pabūt visās Latvijas pilsētās. Tādu nav daudz un katrreiz ir jārēķinās ar visu ģimenes locekļu pienākumiem, aizņemtību, citiem hobijiem un darba specifiku. Arī šoreiz līdz pēdējām dienām nezinājām, vai Lieldienās varēsim doties uz Vidzemi. Šoreiz "pie vainas" bija mans koris. Tā kā tuvojās skate, bija skaidrs, ka papildmēģinājumi būs. Tikai - kad, kurās dienās un cikos, tika nolemts vien pāris dienas pirms Lieldienām. Bet viss iegrozījās tā, ka varējām gan uz laukiem izbraukāt, gan pa Vidzemi paceļot, gan arī uz mēģinājumiem aiziet.
Tā nu ķeram brīvos brīžus, lai virzītos tuvāk savam mērķim līdz Latvijas simtgadei pabūt visās Latvijas pilsētās. Tādu nav daudz un katrreiz ir jārēķinās ar visu ģimenes locekļu pienākumiem, aizņemtību, citiem hobijiem un darba specifiku. Arī šoreiz līdz pēdējām dienām nezinājām, vai Lieldienās varēsim doties uz Vidzemi. Šoreiz "pie vainas" bija mans koris. Tā kā tuvojās skate, bija skaidrs, ka papildmēģinājumi būs. Tikai - kad, kurās dienās un cikos, tika nolemts vien pāris dienas pirms Lieldienām. Bet viss iegrozījās tā, ka varējām gan uz laukiem izbraukāt, gan pa Vidzemi paceļot, gan arī uz mēģinājumiem aiziet.
Mūsu trešais brauciens iesākās agri. Pulksten 8:00 "mazie" tīņi olas un Lieldienu zaķa atstāto dāvaniņu dārzā jau bija sameklējuši, brokastis visi bijām paēduši un sēžam mašīnā. Šoreiz mūsu kompānijai pievienojās Evelīna - Undīnes māsīca. Un mūsu pirmā apstāšanās vieta bija Sigulda.
Sigulda jau mums gandrīz kā mājas. Tādas zīmīgas un pilsētu raksturojošas vietas te ir ļoti daudz. Tomēr tad, kad lēmām, kur tieši atstāt sveicienu no Saulkrastiem, tika lemts par labu Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei. Pirmkārt jau tāpēc, ka šosezon Latvijas vārds pasaulē izskanējis tik spoži un otrkārt tāpēc, ka tieši šīs trases celtniecībā savulaik piedalījies arī mans vecākais brālis.
Agrajā rītā vēl paspējām uzmest aci dažiem Siguldas šūpoļu festivāla objektiem (un bišķi arī iemēģināt) un dodamies jau tālāk uz Līgatni.
Līgatne mums, pirmkārt, asociējas ar pārceltuvi. Ar to vienkāršo koka plostu, kas cilvēkus un mašīnas ceļ pār Gauju. Sauc to par prāmi, bet kaut kā jocīgi liekas... prāmis tak ir M/S Isabelle... :D Un kurš ir redzējis prāmi uz sauszemes? Mēs! Lūk, izrādās, ka prāmis sezonu vēl nav atklājis. Stāv, izvilkts krastā, ka ne pazīt. Bet man šī vieta tagad laikam vienmēr atgādinās par to, kā pirms četriem gadiem mēs ar "Animu" braucām uz kāda dīvaina "Jauniešu integrācijas centra" atklāšanu Līgatnē un kā mēs tieši šajā vietā satikāmies ar kolorīto Ksjušu...
Pēc plāna nākamā pilsēta - Cēsis. Atļāvos to nosaukt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, uz ko dažs Liepājnieks bija izbrīnīts un jautāja, no kurienes man tāda informācija :D Nu neko, vienkārši Cēsīs vienmēr tik daudz kultūras pasākumu notiek, pirms kāda laika dzirdēju arī domu / fantāziju / ideju Kultūras ministriju pārcelt uz Cēsīm. Un kāpēc gan ne? :) Cēsis man vienmēr likusies ļoti latviska pilsēta, ar savu šarmu un vienreizīgumu. Ar "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" asociācijām par to, kā Mirttante sēž savā bērītī un brauc uz pilsētu Uģim pirkt jaunas, glītas ūziņas. :) Un, protams, ar Pils parka estrādi un koncertiem tajā, kur arī tika nolemts atstāt daļiņu no Saulkrastiem.
Tālākais ceļa gabals plānojas būt nedaudz garāks un Undīne uzstāj, ka šie mazie izbraucieni pa Latviju nav iedomājami bez Statoil lattes. Uzņemot kursu uz Smilteni, nākas iegriezties arī tur..
Ar Smilteni ir grūti. Viss, kas man nāk prātā par Smilteni, ir Smiltenes tehnikums. Nu labi, varbūt vēl arī "Smiltenes piens". Tās mazās biezpiena kūciņas laikam viņi ražo. Un tas arī viss :o Domājām - labs ir, brauksim uz tehnikumu. Šķiet tiešām tāda jau vēsturiski sevi pierādījusi mācību iestāde, uz kuru dodas mācīties ne tikai jaunieši no tuvējās apkārtnes vien. Bet kā izrādās, tas atrodas jau tā kā ārpus Smiltenes teritorijas - Kalnamuižā. Tā faktiski turpat Smiltenē vien ir, tomēr lemjam, ka šis fakts nav saskaņā ar mūsu pašu izdomāto šīs "spēlītes reglamentu". :) Un tāpēc braucam atpakaļ uz pilsētas centru. Juris zina stāstīt, ka savulaik te pilsētas estrādē Jāņukalnā ir aktīva dzīve notikusi. Dodamies turp, cerībā, ka tur notiks kāds jestrs Lieldienu pasākums, kurā varam paspēt piedalīties. A nekā nebij! - un tukšs un kluss ir klajumā, Tik, iztraucēts no trača negantā, Pār lauku laukiem zaķis aizļinkā... Ka nav, ta nav... Uzkāpām Jāņukalna estrādē un atstājām tur kādam zaķim gabaliņu no Saulkrastiem - varbūt tieši viņš bija tas, kas mums ik gadu dārzā bērniem atstāj Lieldienu olas un dāvaniņas? :)
Bieži vien krustvārdu mīklās jāatmin Latvijas pilsēta ar vismazāko burtu skaitu. Sākas ar A, beidzas ar E. Kas tā ir? Nu, protams! - Ape! Šī ir viena no tām retajām pilsētām, kur Juris nav pabijis, tāpēc viņam uz turieni braukt bija īpaši interesanti. Tāds mazs pierobežas nostūrītis. Arī grūti aptvert, ka tik mazai vietai ir dots pilsētas statuss. Tomēr centriņš tāds samērā sakopts. Tūrisma informācijas centrs, kaut arī slēgts, izskatījās diezgan plašs un mūsdienīgs. Skolnieki jau bija sagūglējuši, ka Apē jādodas uz Raganu klintīm, kas turpat pilsētiņā vien atrodas. Lai sveiciens visām raganām! :)
Vienīgajā, nelielajā Apes krodziņā ieturējām siltas pusdienas un tad jau priekšā vairs palicis nelielais ceļa gabals līdz Alūksnei. Šoreiz tieši Alūksne bija mūsu galvenais galamērķis, jo tur jau mūs gaidīja Inga - Alūksnes iezemietis. Un jau atkal esam tikuši pie vietējā gida. :) Atšķirībā no Smiltenes, Alūksnē ir daudz vairāk ar pilsētu asociatīvo "opciju". Un Saulkrastus izvēlējāmies atstāt pie Glika ozoliem. Tā bībeles tēma mums tāda pasveša, tomēr bībeles tulkojums latviski šķita gana nozīmīgs fakts, lai to atzīmētu arī mūsu Latvijas simtgades gaidīšanas svētku albumā. Pēc tam arī noteikti vajadzēja aizstaigāt uz Pilssalu, apskatīties jaunuzbūvēto tiltiņu un aiziet līdz jaunajam skatu tornim. Tas viss Ingas stāstu par Alūksni pavadībā. Diemžēl skatu tornī uzkāpt nebija iespējams, tas būs atvērts vien no pirmā maija. Arī jaunais tiltiņš ir īpaši skaists naktī, kad izgaismots un vispār - iespaidu tik daudz, ka saprotam - šeit noteikti jāatgriežas kādā vasaras pievakarē.
Izmantojot pastaigu pa Alūksni, Inga mūs vēl aizveda uz mazajiem tiltiņiem, kur pavisam nesen TV jaunatklāšanas raidījums "TE" ir paslēpis savu mazo koka grābeklīti. Mēs arī iepozējām ar to un nākamajā nedēļā arī mūsu foto tika raidījuma subtitros. Stāāāri, vai zinies... :D
Un tad vēl pavisam īsa tējas pauze pie viesmīlīgajiem Alūksniešiem un mūsu domas jau sāk virzīties uz māju pusi. Mūsu Lieldienu līcītis pa Latvijas pilsētām ir noslēdzies. Mājupceļā vēl tikai maza pauzīte slavenajā "Jautrajā odā" un pēc pāris stundām jau esam mājās.Gara un iespaidu pilna šī diena. Un pabijām visi kopā. Un Evelīna ar mums. Un Ingas ģimene Alūksnē. Un vispār... jā, tieši tas viss kopā ir tas, kāpēc šo visu uzsākām. It kā nekas īpašs un tomēr, tik daudz... :)
Un, lūk, arī šīs dienas līcītis kartē:
