Kad ōme palaista atvaļinājumā...

... man jāuzņemas viņas pienākumi. Pirmo reizi dzīvē mūsu ōme aizbrauca uz sanatoriju. Un pirmo reizi dzīvē man nācās marinēt gurķus. Vasaras vakarā, kad beidzot var glābties no dienas karstuma, bet aiz loga zibeņo un trako pērkons, es ķēros klāt ziemas krājumu gatavošanai. Ōme onlainā pie telefona, bet es šeptējos.

Vienkārši - marinēti gurķīši - reportāža, kā es to visu darīju, lai nākamreiz pati varu paskatīties un netraum(c)ēt ōmi viņas sen pelnītajās brīvdienās:

1. Izšiverēju dobes.

Nolasīju visus gurķus, salasīju visas iespējamās garšvielas un zaļumus. Man no sava dārza nepietika, tāpēc gluži kā Fermā, gāju paretināt kaimiņu dārzu. Par ko kaimiņiene, starp citu, bija tīri priecīga. :)

2. Cepeškrāsnī nokarsēju burkas.

Uz kādiem 50 grādiem, apmēram 10 minūtes.

(Kad burkas nokarsētas, jāmanās tās neuzlikt uz vēsas virsmas, lai neieplaisā).

3. Kad pa dārziem izšurīts un burkas sagatavotas, var sākt veidot kompozīciju - zaļumi, gurķīši, garšvielas, gurķīši, zaļumi utt.... Šitā smuki visu virknē burkās, bet tā, lai būtu smuki! :)

Atcerieties, mēs kādreiz bērnībā taisījām tādus sekretus? - izrakām zemē mazu bedrīti, salikām tajā visādus fiņķikus un uzlikām virsū stikliņu. Un tad smiltis pa virsu. Ja bija krāsains stikliņš - tad ...mmmm.... tas bija pavisam kruta! :D Un tādu sekretu drīkstēja rādīt tikai pašiem labākajiem draugiem. :)

Un te gurķīši burkās gluži kā tādi zaļi sekreti! :)

4. Un tad pats galvenais - marināde.

Mūsmājās visiem garšo tādi diezgan saldi gurķīši, tāpēc mūsu recepte ir apmēram šāda:

Vispirms pāri gurķiem pārlej vārošu ūdeni, lai saprastu, cik daudz marinādes būs nepieciešams. Ūdeni atlej atpakaļ katlā un gatavo marinādi:

Uz 5 litriem ūdens ņem:

6 (strīķētas) deserta karotes sāls,

12 (ar kaudzīti) deserta karotes cukura,

12 deserta karotes etiķa esences

(ko darīsim, kad būs beigušies esences krājumi - nezinu. Laikam nāksies savas garšas kārpiņas pieradināt pie citādākām garšām).

Gatavojot marinādi jāatceras, ka tā jāgatavo nedaudz vairāk kā nepieciešams. Tā kā turpmāk sagaidāma diezgan liela rumulēšanās, tad jāpiemet nedaudz rezervīte..

Tātad. To visu uzvāra un pārlej pār gurķiem burkās. Un tad nāk lielie laistīšanās darbi. Jā, jā, tā mēs darām - pārlej gurķus ar marinādi, tad lej to atpakaļ katlā. Un tad vēlvienreiz tāpat. Nojēgšanās ne pa jokam. Teikšu kā ir - šitā ķēpa man dikti nepatika, tāpēc, lūdzu, - esmu gatava uzklausīt citus labus gurķīšu marinēšanas paņēmienus.

6. Kad pēdīgi gurķu rumulēšanās pabeigta, aizvākojam burkas un liekam atdzesēties.

Ōme saka, ka burkām jāatdziest pamazām. Tāpēc noliku tās tepat istabā un pārsedzu ar dvielīti. Uz pagrabu nesu tikai nākamajā dienā.

Tas šimvakaram arī viss. Cerams, ka neko neesmu aizmirsusi un pēc kāda gadiņa šito visu atkal varēšu celt laukā un nu jau darboties kā īsts profiņš. :)

Bet kādu citu vakaru es jums pastāstīšu, kā es no gurķiem gatavoju t.s. Latgales salātus.

Arlabunakti, mans mīļais draudziņ! :)

Zemeneeeeeeeeeeeeess!!! :)

Zemeņu laiks - jūnija beigas, jūlija sākums - ir mans mīļākais gadalaiks. Vasaras pilnbrieds, gaiši rīti, gaiši vakari, siltas un karstas dienas, vasaras tusiņi un braucieni šur un tur tuvu un tālu. Laiks, kad ik vakaru var nedomāt par vaitušodienizmācījies, kastevrītjāņemuzskolu, kātubūsimājās, vaituesinomazgājies utt., utml. Patiesībā jau Undīne man ir pietiekami patstāvīga, parasti uz šādiem jautājumiem atbilde ir 'jā', tomēr, ja arī šos jautājumus neuzdodu, tie manī ir un uztur manī minimālo stresa devu, no kuras es ļoti labprāt atbrīvojos maija beigās. Paņemu vasaras brīvlaiku, tā sacīt.

Un tad pienāk Jāņi un zemeņu laiks. Šogad zemenes mums bija diezgan daudz - kādus četrus spaiņus točna nolasījām. Re, un te ir viena vasaras vakara reportāža - zemeņu laiks mūsu mājās:

1. Ik pārdienas vakarus tupu dobē un nolasu, ko Māte Daba mums dāvājusi :)

2. Nomazgāju, noknibinu zemeņu kausiņus:

3. Lielākās un skaistākās saēdamies cik tik lien. Cits ar pienu, cits ar saldējumu - katra gribēšana un gaumes lieta:

4. Pārējās, ne tik lielās, tomēr tikpat saldās un labās, salieku kārtās kastītēs, starp kārtām berot pa tējkarotei cukura. To es noskatījos no Undīnes vecmammas Annas - šādi zemenes atsaldējot nesapļeckājas. Kaut gan - mums parasti tās līdz tādai kārtīgai atsaldēšanai nemaz netiek, jo mēs viņas izknibinam pa vienai vien un nosūkājam kā tādas ledenes. Mmmmmm...... :)

5. Labu mantu postā nedrīkst laist, un zemenes ir vienkārši izcils našķis, ar kuru jāapietas taupīgi, neko nedrīkst laist postā! :) Tās švakākās, neglītākās, bet viennozīmīgi ne mazāk garšīgās, mēs sablenderējam ar nelielu daudzumu cukura un tāpat salejam kastītēs. Vislabākā piedeva pie ziemas svētdienas rīta pankūkām!

6. Lūk, zemeņu krājumi ziemai. Izbrīvējam vietu saldētavā un metam tajā iekšā.