trešdiena, 2017. gada 17. maijs

Mans garais ceļojums. Pirmā daļa - Bali.

Iesākumā bija vārds
Tas bija 2015. gada janvāris. Gada pirmais Animas mēģinājums, kurā Laura stāsta par saviem (mūsu) jaunajiem plāniem un iecerēm. Godīgi - es tajā mēģinājumā nebiju. Bet to Andas zvanu gan atceros - kā man acis iepletās apakštasīšu lielumā, sirds kāpa ārā pa muti, bet prāts neticēja tam, ko ausis dzird. Un tad pirmais sajūsmas sauciens vīram: mēs braucam uz Austrāliju! Sākumā jau tas laiks likās bezgala ilgs, bet redz - viss paiet! Pienāk un paiet. Toreiz prātā rēķināju - ai, Undīne ies jau 9. klasē, tas ir tik tālu!!... Un tagad Undīne iet 9. klasē un šis Lielais Notikums jau ir pagātne...
Toreiz baudīju rimto mājas dzīvi, kad nav ikdienas skriešanas uz darbu. Jā, materiālie apstākļi bija tādi, kādi bija. Bet jau toreiz es sapratu - čerez ņemogu, bet es braukšu! Braukšu, lai ko tas man prasītu! Un te MILZĪGS PALDIES manam vīram un manai mammai. Būtībā viņi bija mani galvenie gan morālie, gan finansiālie atbalstītāji, lai es tiktu šajā manas dzīves līdz šim visgarākajā ceļojumā.
Tad sekoja plāni, ieceres, domas un mēģinājumi. Mēģinājumi, domas, ieceres un ieceru maiņa. 2016. gada kora vasaras nometnē sākām mācīties Austrālijas koncertprogrammu, bet jau septembrī ķērāmies klāt pilnīgi citiem skaņdarbiem un gatavojām jau pilnīgi citu programmu. Teiksim tā - nekas šai dzīvē nenotiek tāpat vien. Un, acīmredzot, viss kaut kā tā salikās, ka mūsu sirdsbalsīm vienkārši bija jāaizskan līdz Austrālijai. Un tapa koncertprogramma Sirdsbalss...
Jāsaka godīgi, līdz pat novembra vidum man pašai tā īsti nebija skaidra koncerta koncepcija un vēstījums. Kas ar to ir gribēts pateikt? Kāpēc mācāmies U. Stabulnieka Baronu, I. Ramiņa Pūt, vējiņi un turpat blakus Nāc pie mana siltā sāna? Zināju vien tik daudz, ka šīs programmas veidotāji vēlējās realizēt savu izseno sapni, ka arī koristi var dejot un ka dejotāji var dziedāt.
Tā kā uz Austrālijas latviešu kultūras dienām Melburnā no Latvijas bijām aicināti divi kolektīvi - mēs, Saulkrastu jauktais koris Anima, un tautas deju ansamblis Līgo, - tad arī programmu gatavojām kopā. Jā, un tieši tā tas arī notika - mēs, Anima, mācījāmies dejot, bet Līgo dejotāji mācījās dziedāt.
Pirms došanās prom Sirdsbalsi 17. novembrī atrādījām arī saviem mājiniekiem Saulkrastos. Tāds normāls ģenerālmēģinājums, tā sacīt... Un tikai tajā es tā pa īstam sapratu šīs programmas pamatdomu - pirmā daļa ar latviešu klasiku, tas, uz kā balstās mūsu latvietība (Barons, Pūt, vējiņi, Es mācēju danci vest, Sasala jūrīna utt.), bet otrā daļa - fragmenti no lieluzveduma Lec, saulīte ar Raimonda Tigula mūziku. Lauma Reinfelde par to vēlāk rakstīja: Tur - saules sagaidīšana un pavadīšana, tur - rudzu lauka aplīgošana un klēts jumta pušķošana. Citur atkal - līgo danči un uguns rituāls. Taču neizpalika arī sētas sadzīves problēmas: ja ir divas (meitas), kura tad atkāpsies, un kura atsauksies puiša aicinājumam Nāc pie mana siltā sāna? (te viss L. Reinfeldes raksts par Sirdsbalss koncertu Sidnejā). 
Gatavošanās braucienam notika ļoti laicīgi. Jau februārī / martā tika nopirktas pirmās aviobiļetes. Protams, visi mēģinājām ietaupīt un tika meklēti visdažādākie ceļi. Zinājām, ka 30 cilvēku grupas biļetes būs dārgas, tāpēc pirkām pa dažām biļetēm, pa dažādiem ceļiem. Rezultātā sadalījāmies pa vairākiem bariņiem - cits caur Bali, cits caur Kuala Lumpuru, cits caur Abu Dabi, cits caur Maskavu un Pekinu. Es iekļuvu tādā lielākā kompānijā, kas lidojām caur Bali. Kad biļetes bija kabatā, lielā gatavošanās varēja sākties. Bija paredzēts, ka Bali uzturēsimies piecas dienas ar mērķi pie viena bišķi atpūsties un arī aklimatizēties pie karstuma. Pa visiem vajadzēja sadomāt, kā šīs piecas dienas pavadīsim. Organizatoriskos nolūkos tika izveidota WhatsApp grupiņa ar nosaukumu Bali Banda. :) Grupiņu izveidoja, kopā turēja un visus kopā ganīja mūsu pašu DacīteČē (viņa arī Di-dī. vai arī That's it). Vispār jāsaka tā - es šajā braucienā varēju justies pilnīgi droši un relaksēti, jo par visu kāds jau bija padomājis: gan par to, ko darīsim, kurp dosimies, ko ēdīsim un kur gulēsim, kā problēmas risināsim un kā līdz tām nenonākt. Par visu bija padomāts un es varēju atļauties tikai ļauties... Visa šī brauciena laikā es varēju pilnībā paļauties uz mūsu pašu trīs cilvēkiem:
1) uz DacītiČē. Viņa bija sameklējusi visus dostopromečāteljnostji, ko, esot Bali, nedrīkst neredzēt. Rezervējusi vislabākās viesnīcas. Viņa veica visas formalitātes viesnīcās, lidostās, sabiedriskajos transportos un visur citur, kur nepieciešams ne tikai fluently english, bet arī sievišķais šarms un koķetērija. Viņa zināja visu un par visiem, turēja rūpi un - par ko vislielākais izbrīns un pateicība - nekad neizgāja no pacietības.
2) uz Zigmāru. Viņš ar savu divmetrīgo stāju un vajadzīgo sejas izteiksmi vajadzīgajās vietās pienagloja pie sienas pat viskarstasinīgāko un iekarsušāko turku pārpildītā lidostā (pēc tam aizgriezās un aiz stūra ieķiķināja.. :)) ). Aiz viņa varējām justies kā aiz mūra - mierā un drošībā. Raize tika turēta par visiem.
3) uz Māri. Māris savā stoiciskajā mierā vienmēr paklusām noskaidroja visu. Ja kam kas nebija skaidrs, viss tādā latvietīgā, ziemeļnieciskā mieriņā tika noskaidrots un atrisināts. Tāds īziņš. :)
Un ja ir tādi cilvēki, uz kuriem tā paļauties, tad var ceļot kaut uz otru pasaules malu. Vārda vistiešākajā nozīmē.

Pirmā diena. Piektdiena, 2016. gada 16. decembris
Izlidojam no Rīgas uz Stambulu vienos dienā. Bali bandas tikšanās lidostā sarunāta pl. 11:00, bet, tā kā mani uz lidostu ved vīrs (viņš vienmēr visur ir laicīgi un varbūt dažkārt pat pārāk :) ), tad esmu šeit jau drīz pēc 10:00. Pamazām savācamies, stājamies rindā uz check-in. Ceļojums sākas ar "notikumiem" - Anda nododamajā bagāžā nodod rokas bagāžu, kas mums īpaši pieteikts, ka jāsargā kā savs acuraugs, jo tajā atrodas no Līgo aizlienētais tautastērps vismaz 1 000 eur vērtībā un mūsu kora koncerttērps.. :o Nu neko, kam negadās? Visi satraucamies un turam īkšķus, lai Anda Bali savu nodoto rokas bagāžu saņemtu sveiku un veselu.

Bučas vīram, pirmās drošības kontroles, neiztrūkstošie tax-free zonas veikaliņi lidostā un drīz jau viegli satraukti sēžam Turkish Airlines lidmašīnā.

Lidojums līdz Stambulai nav ilgs, toties komfortabls - Turkishi tur savu latiņu līmenī un drīz vien pirmais (no deviņiem) pārlidojumiem jau veikts.
Stambulā līdz lidojumam uz Džakartu jāgaida 9 stundas. Gribējās iziet ārā līdz pilsētai, apskatīties, kur tas Ibrahims pašā reiz mitinājies un varbūt kādu turku tēju izdzert. Tomēr kompāniju sev neatrodu. Situācija Stambulā tāda pavisam nedroša, ārā diezgan drēgns un slapjš, vīrs arī pieteicis, lai lieki neblandos.. Un es jau tāda paklausīga.. :)
Ko gan sadarīt 9 stunda lidostā? Vispirms atradām samērā patukšu vietiņu kur apmesties. Tad gājām izspiest no Turkishiem ēšanas kuponus. Tā kā šis mūsu lidojums rudenī tika izmainīts, viņiem nācās mums nodrošināt vismaz vienu maltīti lidostā uz viņu rēķina. DacīteČē kā grupas vadonis izstāv rindu un izsniedz katram pa kuponam. Pa bariņam ejam paēst, tikmēr pārējie, protams, mēģina sazināties ar mājiniekiem. Telefons, internets, ko tad vēl garam laikam? Bet, nez kāpēc, visiem pieslēgties pie turku lidostas interneta neizdodas. Solīto kodu uz sms daži gaidām vēl joprojām. Bet DacīteČē ir ne tikai koķeta tumšmate, viņa ir arī gudra :) Viņai izdodas tikt pie turku interneta caur Latviju - saorganizē, ka vajadzīgie kodi tiek nosūtīti Alisei uz Latviju. Alise tos pārsūta mums un mēs tiekam pie interneta. Tā teikt - spainis interneta līdzi no Latvijas. 
Kādas pāris stundiņas no dīkās lidostas dzīves tikmēr jau būs pagājušas un tā paiet arī visas pārējās. Ja godīgi - nemaz nebija tik traki. Zinkā, bariņā, ar pļāpām, internetu, Candy Crush utt. :) Un drīz jau pošamies garajam pārlidojumam.

Otrā diena. Sestdiena, 17. decembris
Nosēžamies Džakartā. Divi lidojumi (no deviņiem) pārdzīvoti. Visi tādi miegaini, sanīkuši. 11 stundas lidojuma nav nekāds nieks. Kaut arī savienotais reiss mums ir līdz Bali, šeit mums nez kāpēc jāizņem savas lielās bagāžas. Saņemu savu lielo koferi un saprotu, ka tas ir traumēts - izvelkamais rokturis ir nolauzts. Turpmākā kofera pārvietošana notiek puslīkumiņā, vieglā pietupienā. Es jau tad bez lieliem pārdzīvojumiem; mans koferis jau ir samērā daudz pieredzējis, zolīdā vecumā, toties Sandai kreņķis - viņas jauneklim puķainais pārvalks pāris vietās uzplēsts caurs. Toties Anda savu nodoto rokasbagāžu veiksmīgi ir saņēmusi un atviegloti uzelpot varam mēs visi.
Mums priekšā pavisam neliels iekšzemes pārlidojums no Džakartas uz Bali - Denpasar. Ejam iečekoties un vienā brīdī saprotam, ka notiek kaut kāda bremzīte. DacīteČē pasauc pie sevis Agnesi, abas nozūd un sāk kaut ko skaidroties pie informācijas. Izrādās, ka lidojumu maiņas rezultātā Agnesei nav norezervēts šis lidojums. Nākas pirkt jaunu. Bet nekas, tas jau uz apdrošinātāju rēķina. Tomēr brīviem līdzekļiem jābūt un formalitāšu čakars jau arī... Mēs, pārējie, tikmēr paciemojamies Džakartas lidostas ekskluzīvajās tualetēs.

Beidzot visi esam iečekojušies un varam doties uz savu lidojumu. Tas aizkavējas vismaz par stundu, ir nakts vidus un es jau vairs nesaprotu ne rīta, ne vakara.
Trešais (no deviņiem) lidojumiem pievārēts. Beidzot esam Bali - savā galapunktā, kur pavadīsim turpmākās dienas, mēģinot aprast ar karstumu un pie reizes izbaudīt dažas laiskas brīvdienas.

Trešā diena. Svētdiena, 18. decembris
Esam Bali lidostā. Bagāžas ir visiem. Neviens neko nav pazaudējis, nevienam nekas nav noklīdis. Mēģinām aptvert, kur atrodamies un kurp doties. Viss, kas mums ir, tā ir viesnīcas adrese un zināšanas, ka lidostā taksi ņemt nevajag - noplēsīs deviņas ādas. Tāpēc dodamies no lidostas ārā. Atveras durvis un pār mani gāžas pirts karstums... Ir apmēram pusnakts, bet gaisa temperatūra ap plus 30 pavisam noteikti. Kas notiek dienā???? :o Esmu vieglā šokā un lecu atpakaļ lidostas telpās. Saprotu, ka tā tiešām ir realitāte, ar kuru nāksies sadzīvot... :o Man vēl joprojām mugurā ir tās drēbes, kas izbraucot no Latvijas un kājās īsie uggveidīgie zābaciņi ar silto vilniņu... Saprotu, ka lietas labā kaut kas jādara un ķeksēju no kofera ārā jēzenes.
Jāatgriežas dzīves realitātē pavisam drīz - jāiet ārā. Esmu no lidojumiem nogurusi, nakts vidū, svešā zemē, publiskā pirtī, kurā nākas pārvietoties puslīkumiņā, vieglā pietupienā. Šajā brīdī es galīgi neesmu laimīga... Sākas takša meklēšana un man jau ir vienalga - deviņas vai divpadsmit ādas.
Beidzot esam savā viesnīcā - Swiss Belinn Legian. Durvis iekšā uz viesnīcu nav. Ieeja ir uzreiz no ielas, tik vien kā pāris pakāpieni un turpat jau recepcija. Un izrotāta mākslīgā Ziemassvētku eglīte te izskatās mazliet perversi... Iečekojamies, sadalāmies pa istabiņām, beidzot mums spīd horizontalizēties.
Tomēr ne jau viss ir tik vienkārši. Šodien (vakar? kas šodien par dienu? cik ir pulkstenis un kur es vispār atrodos??) Inesei, manai šī ceļojuma dzīvesbiedrei, ir dzimšanas diena! To nevar palaist garām un Bali banda pulcējas mūsu istabiņā. Šādas tādas kompetītes, šādas tādas pudelītes, nogurums vispārējs un žvingulis ir klāt zibenīgi.
Necik ilgi un esam izkoduši, ka viesnīcas pēdējā stāvā ir baseins. Jāiet lūkoties. Sacīts - darīts un drīz jau esam tur. Pulkstenis ir apmēram četri naktī, bet pēc tiem pārlidojumiem tas jau viss viens. Varbūt pat labi - pēc pirmā miega vieglāk pieradīsim pie laika zonas maiņas. Pačalojam pie baseina. Ūdens mirguļo naksnīgajās debesīs. Tumsa pārņēmusi visu apkārtni un neviens vairs nezina, kam pieder ideja mesties baseinā. Šajos grādos tā tāda tīri pieņemama doma. Bet nu, ar drēbēm jau baseinā nemetīsies, peldiķu nevienam nav, pirmais baseinā pilnīgā plicītī iemetās Indriķis. Nu, un ja jau kora prezidents rāda tādu priekšzīmi, viņam raitā solītī sekojam mēs visi. Ūdens ir silts, tomēr patīkami spirdzinošs. Beidzot notiek kaut kas labs... :) un tā vien gribas kaut ko uzdziedāt. Bet trokšņot jau tā īsti nedrīkst, nakts taču! Un mēs uz piano pianissimo dziedam Nāru dziesmu. Indriķis filmē. Vēlāk skatāmies - tumsa pilnīga, bet skaņa - tīrā katastrofa... :o)
Beidzot kādam ienāk prātā spožā doma - vajadzētu bišķi pagulēt. Un visi nez kāpēc tādi paklausīgi...
No rīta vēl joprojām ir svētdiena, 18. decembris. Mūsu pirmā atvaļinājuma diena. Un šis rīts man ir atnācis ar apskaidrību, ka mājās ir aizmirstas ļoti būtiskas lietas. Viss pārsvarā no vannasistabas - sākot ar sauļošanās krēmu un acu ēnām, beidzot ar saulesbrillēm, cepuri un... eeeemmmm.... kādiem ļoti nozīmīgiem apģērba gabaliem, bez kā nu es nekādi neiztikšu... Domā nu, kā izgrozīties! Situāciju glābj Kuala Lumpuras grupiņa, kas šodien plāno izlidot no Rīgas. Un tie tieši ir pabažnieki, kas var noskriet gar manu māju un paņemt paciņu, ko mamma jau ir sasaiņojusi. Mūsdienu komunikācija ir izcila. Pāris īsziņas uz mājām un es būšu apgādāta ar manām pirmās nepieciešamības lietām.
Brokastis viesnīcā ir bagātīgas. Zviedru galds ar pierastiem un ne tik ierastiem ēdieniem, bet atsevišķi vēl arī olu cepšanas stūrītis. Tur kāds puisis stāv pie plīts un pagatavo olas pēc katra individuālām vēlmēm - ceptu mīkstu, ceptu cietu, ceptu kultenī, cieti vai mīksti vārītu ar čaumalu un vārītu bez čaumalas. Izvēle kā leiputrijā, māksla ir tikai izvēlēties.
Šodien ejam ielās aptvert situāciju. Ieliņas Bali ir mazas un līkumotas. Ietves vēl mazākas un pusi no tām aizņem mazās piparbodītes ar lētajām Bali precēm - somām, apģērbiem, suvenīriem utt. Uz miniatūrajām ietvītēm vēl katras piparbodītes priekšā nolikts mazs palmu lapas vai rīsu stiebru groziņš ar ziediņiem - upurdāvana. Ar tās novietošanu pie savas darba vietas sākas katra balieša darba diena. Jāskatās, kur kāju spert, jo virsū tiem jau īsti kāpt negribas.

Un katrs bodnieks aicina iekšā ar saucieniem how are you, where are you come from, cheap price only for you, vai arī taxi, taxi. Pieklājīgi atsakām un dodamies savās gaitās.

Jau aiz pirmā pagrieziena esmu apmaldījusies un labi, ka ejam bariņā, jo varu paļauties uz citiem. Man pašai ir nežēlīgi karsti, domāšana ir apstājusies, un vēlme domāt tāpat. Saule spīd spoži un ātri vien vienā no ielas mazajām bodītēm es nopērku saulesbrilles. Vismaz tik daudz.. Gribam aizstaigāt līdz pludmalei. Bet nojausma, kurā virzienā jāiet, ir tikai aptuvena. Labi, ka ir citi, kas šajā karstumā vēl tādi žiperīgi, spēj domāt un pieņemt lēmumu, kurā virzienā jādodas. Ejam un ejam. Karsti... es sāku izbesīties. Beidzot tā pludmale ir klāt. Nu pludmale kā pludmale. Saulessargi, sauļošanās krēsli, cilvēki, sērfošanas dēļi. Krastā aug miiiiilzīgs gumijkoks. Tas gumijkoks, kas man mājās lielajā istabā puķupodā līdz griestiem, šeit ir Latvijas dižozola lielumā un apkārtmērā.
Bet es cenšos staigāt pa ēnu. Vai tas ko glābj? Itin nemaz... Beidzot atrodam ieliņu, pa kuru it kā vajadzētu nokļūt atpakaļ viesnīcā. Tā šobrīd ir mana karstākā vēlme. Visi čalodami fotografē pa labi un pa kreisi. Bet man nepietiek spēka no somas izvilkt telefonu, lai paceltu rokas un ko fotografētu.
Beidzot mazā ieliņa aizved līdz viesnīcai. Beidzot ir glābiņš. Vēsums, duša, kondicionieris un es vēl nemaz negribu aizdomāties, ka ar šo brīdi sākas mans ceļš uz totālu saaukstēšanos un palikšanu bez balss. Un es tāda neesmu vienīgā...
Bišķi atvēsināmies, atvelkam elpu un ejam apskatīt, kāds dienasgaismā izskatās mūsu naksnīgais baseins uz viesnīcas jumta. Dažs iemin taciņu uz viesnīcas piedāvājumu apmeklēt masāžas, dažs dodas zvilnēt uz baseinu. Es pagaidām pie otrajiem.

Tomēr arī es vēlāk izlemju izmantot viesnīcas piedāvājumu apmeklēt masāžas tepat pēdējā stāvā, netālu no baseina. Latvijā uz masāžām parasti eju nelabprāt, tāpēc arī te paņēmu to īsāko piedāvājumu - uz stundiņu. Masāžu telpā nav spilgta apgaismojuma. Skan klusināta indonēziešu mūzika un es tieku apsēdināta mīkstā klubkrēslā. Manas kājas tiek ieliktas siltā ūdenī. Tas patīkami apņem pēdas, bet smalkā indonēziete izmasē tās līdz pat ceļgaliem. Mmm... Tālāk viņa aizved un nogulda mani uz vienas no šādām kušetēm:
Ja blakus tiek masēts vēl kāds klients, starp kušetēm tiek aizvilkts aizkariņš. Un tad es ļāvos... Smalkās indonēzietes rokas bija spēcīgas un maigas vienlaicīgi. Katrs pēdas pirkstiņš tika izkustināts un viss ķermenis izmasēts visaugstākajā profesionālajā līmenī. Tas bija KAUT KAS... Kad pēc stundas piecēlos, es sapratu, ka rīt šurp nākšu uz divām stundām vismaz.
Un tā diena pietuvojusies vakarpusei. Pirmā īstā garā ceļojuma diena. Šķiet, ka jau nedēļa pagājusi, kopš neesam mājās. Nolēmām vēl doties kopīgās vakariņās. Atradām kādu restorāniņu, kas bija samērā tukšs, lai neteiktu, ka pavisam tukšs. Sabīdījām galdus un... - neatceros, ko ēdu, bet bija garšīgi. Visi, izņemot mani, pasūtīja arī kokosa pienu. Es to reiz kaut kur jau biju mēģinājusi un - paldies, nevēlos.

Bet uzraksti uz oficiantu krekliem tiešām ir mulsinoši un reizē uzjautrinoši:
Izrādās - tā esot alus reklāma... :))

Ceturtā diena. Pirmdiena, 19. decembris
Vīram WatsAppā rakstu: Paēdu brokastis un mans karstuma izturības indekss ir tuvu maksimumam. Viss jau ir labi - kompānija, notikumi, brīvdienas un čiliņš. Tik tas karstums... :( Un man liekas, ka esmu šeit jau nedēļu - tik daudz iespaidu...
Šīs dienas pirmais plāniņš ir pludmale Nusa Dua kūrortā. Kāds jau atkal par visu ir parūpējies, zina, kurp jābrauc un taksisti jau sameklēti. Es plūstu pa straumi un eju turp, kur tā nes. Man nav ne sauļošanās krēmu, ne platmales, toties ir vakar nopirktās saulesbrilles. Ja Latvijas karstajās dienās es parasti par šīm lietām padomāju ai_gan_jau, tad te tā vienkārši nevar. Inese dāsni dalās savos sauļošanās krēmu krājumos, bet DacīteiČē līdzi ir pat vairākas galvassegas. Un viņa labprāt padalās ar tām.
Kad nonākam pludmalē, vienīgais glābiņš ir ūdens. Visi meičuki kā meičuki (un puiši tāpat) - cita vienkārši zviln smiltīs, cita sauļojas, cita peldas. Bet es no ūdens ārā nekāpju. Un vispār šodienas datums - 2016. gada 19. decembris - ir ievērojams ar to, ka es atklāju šī gada peldēšanas sezonu.
Ilgi šeit uzturēties vienkārši nav iespējams, jo cepiens no debesīm ir pavisam konkrēts. Stundiņa / pusotra / divas ir pilnīgs maksimums. Un tieši tik ilgi es arī atrodos ūdenī. Dauzījos pa viļņiem kā bērnībā, kas ļāva aizmirst svelmi un karstuma sagurumu.

Pa pludmali esam izdauzījušies un DacīteČē saka, ka jābraucot uz Uluwatu templi. Tas tepat netālu no Nusa Dua vien atrodas. Viens no populārākajiem tūristu apskates objektiem. Diezgan iespaidīgs - kalnu grēda, uz kuras templis atrodas, slejas 70 m augstumā virs jūras līmeņa un 100 m zem tā. Savulaik tas esot celts it kā ar domu aizsargāt Bali salu no ļaunajiem gariem.

Gar klinšu malu ved neliela taka apmēram kilometra garumā. Staigājam pa to, bet kādā brīdī mūsu vietējie taksisti - gidi dara mūs uzmanīgus un saka, lai tālāk tomēr neejot. Šeit dzīvojas diezgan daudz savvaļas pērtiķu, no kuriem esot vērts uzmanīties, bet šodien viņi esot īpaši agresīvi. Stāsti par Bali salas uzbāzīgajiem pērtiķēniem ir dzirdēti jau Latvijā, tāpēc diezgan labu prātu vietējiem klausām un griežamies atpakaļ.

Kamēr mēs tā nesteidzīgi staigājam, mūsu taksisti sāk satraukties, ka jāpieliek solis. Viņi mums iesaka šovakar apmeklēt vēl kādu vietējo priekšnesumu. Tepat otrpus templim. Un, lai būtu laba skatīšanās, mums tur jābūt vismaz stundu pirms sākuma, jo vietas šajā amfiteātrī nav numurētas.
Beidzot izrāde sākas. Sāk skanēt savdabīgā indonēziešu mūzika. Pārdesmit raženu vīru iznāk laukuma vidū, kustoties vienveidīgā ritmā un izdvešot skaņas noteiktos augstumos. Elpa aizraujas un šķiet - vai tiešām es te atrodos un to piedzīvoju? Pilnīgi sirreāli... Vēlāk viņiem pievienojas krāšņa daiļava pilnā godībā, tad arī otra. Viņu kustības ir tik graciozas, tas ir kaut kas līdzīgs vēderdejām ar vēdekli. Sievišķīgais augums izlocījies cēla S burta veidā, bet roku un pirkstu kustības man no malas izskatās gandrīz vai pārdabiskas - tās ir tik līgani plastiskas, bet mazais pirkstiņš ir atlocījies tā, ka, liekas, tūliņ izlūzīs.
Izrāde ilgst līdz pat saulrietam. Un droši vien tas tieši tā arī ir paredzēts, jo saulriets no šī skatu punkta ir tiešām gandrīz tikpat skaists kā pie mums Saulkrastos. :)
Beigas ir diezgan grandiozas, ar uguņošanas elementiem un bez jebkādas ugunsdrošības. Kaut kas tāds pie mums, Europā, pavisam noteikti netiktu pieļauts, jo vienu brīdi tiešām šķita, ka nupat iet par tālu. Ja tā godīgi, nevaru teikt, ka šis bija kaut kas patiešām unikāls / vienreizējs / fantastisks / neaizmirstams / elpu aizraujošs. Man kā stāsta nepārzinātājam diezgan grūti bija uztvert tā messidžu un saprast notiekošo. Klasika, jā, kā jau visā pasaulē - labais un ļaunais, skaistais un briesmīgais, cīņa un uzvara. Bet fināls man pavisam nepatika - es pārliecinājos, ka cilvēki ir vienādi neaudzināti visā pasaulē. T.i., bez cieņas pret tiem, kas gatavo priekšnesumu, garlaikoti, nesagaidot izrādes izskaņu, vienkārši pieceļas un dodas savās gaitās. Tā arī paliku nezinot, kurp viņi tā steidzās un ko baidījās nokavēt. Un tie nebija ne divi, ne trīs cilvēki. Tie bija vismaz divdesmit, trīsdesmit un vairāk. Bišķi nožēlojami.
Ir jau tumsiņa un mēs dodamies uz māju pusi. Vēl ir doma kaut kur pavakariņot un vietējie mūs aizvedīšot uz kādu labu, vietējo iecienītu ēstuvi. Sacīts - darīts. Sēžam pa mašīnām un braucam. Pēc brīža piebraucam pie kādiem vārtiem un, kā jau šai vietai raksturīgi, mūs ar mašīnu pieved gandrīz pie galda. Jo durvju jau nav! Atskārstu, ka atrodos vakarā, kaut kādā skaļā, īpatnējā vietā, kur visapkārt lielāki un mazāki, tīrāki un netīrāki trauki un akvāriji ar visādiem jūras mošķiem.

Es galīgi neteikšu, ka šī vieta man patika. Jūras veltes jau tā mani īpaši neuzrunā, bet ja viņas vēl kustās un dzīvo tik nepievilcīgos traukos... Bet nu jāizmēģina jau ir, ja jau reiz ir tāda tik ļoti vietējo iecienīta ēstuve. Dodamies iekšā un mums tiek ierādīts galds turpat zāles vidū. Tikko pie tā kāda kompānija ir paēdusi, no tā tiek novākti trauki un ēdiena atliekas. Galdu klāj tāds kā pabieza stikla pārklājums un tā virsa ir... tāda mitri speķaina... Es nepavisam neesmu sterilitātes atkarīgā, bet ir lietas, kas manī tomēr raisa nepatiku. Apsēžamies pie galda un atskārstam, ka esam pavisam netālu no trauku mazgājamās telpas. Ik pa laikam no turienes uzjundī tāds skābens smārds. Kāds no mums skaļi par to visu domā, bet nolemjam - nekas, paliksim vien tepat. Pēc kārtējās skābenās gaisa vēsmas Dita ar Agnesi tomēr nolemj pameklēt kādu citu vietiņu.
Mums atnes ēdienkartes un es nezinu, ko izvēlēties. Kā parasti, man gribētos paņemt ko zināmu, nu, piemēram, vistu ar rīsiem. Bet otrs velniņš man ausī čukst: izbeidz, pamēģini jūras veltes, pamēģini vietējo ēdienu! Sevi klusībā rādama par to, ka mūždien raustos izmēģināt ko nepazīstamu, paklausu tam velniņam un kopā ar citiem dodos pie tiem traukiem, kur tās jūras veltes vēl kust. Ieskatos dažām acīs un izvēlos kaut ko līdzīgu tīģergarnelēm. Dodamies atpakaļ pie sava galdiņa un gaidām, kad tās tiks pasniegtas.
Pēc mirkļa mūsu ēdiens tiek pasniegts. Uz vairākiem tiek iedots arī tāšu pods ar tvaicētiem rīsiem. Un katra izvēlētais jūras mošķis. Saņēmu arī savas garneles. Laikam bija grilētas. Apēdu. Situāciju glāba tvaicētie rīsi. Un es nožēloju, ka paklausīju tam velniņam. Beigās jau nekas - izsalkums bija remdēts. Tomēr bez spiedzošas sajūsmas un vēlmes vēl kādreiz šurp atgriezties.
Kad visi paēduši, mūs nemanot apstāj daži vietējie muzikanti. Viņu repertuārā kāds ABBAs gabals, ar to jau paņemsi visas pasaules tūristus. Tagad mums jāprotas samesties viņiem, ko arī darām. Man šie vietējie muzikanti bija manas īstās vakariņas.
Kad dodamies prom, mūs pavada tas skābenais smārds...
Saguruši esam, tomēr jau atkal sapulcējamies pie baseina viesnīcas jumta stāvā. Šovakar visi tādi rāmi, sūc kādu vincuku vai ko citu. Bet jāpačilo ir, jo Indriķis ar DacītiČē sameklējuši motorollerīšus un dodas uz lidostu. Šovakar ielido Bali Banda 2 un esam izdomājuši, ka būtu vērts viņus nedaudz pārsteigt un sagaidīt lidostā. Kamēr viņi brauc uz lidostu, mēs uz jumta skatāmies lidmašīnas, kas iet uz nosēšanos un domājam - vai šī? Vai varbūt šī? Jā, šī pavisam noteikti..
Ir jau pāri pusnaktij. Bali Banda 2 ir klāt. Un Zelčuks mums no Latvijas atvedusi pavisam īstas.... Ziemassvētku brīnumsvecītes!! Stāvam tumsā, nakts vidū uz viesnīcas jumta pie baseina, āra temperatūra patīkama, ap +25, mēs aizdedzinām brīnumsvecītes un dziedam Eglīte smaržo un mirdz. Tikai tā eglīte šīs viesnīcas pirmajā stāvā galīgi ne smaržo, ne mirdz. Nu labi. Var jau būt, ka arī mirdz, bet tās noteikti nav īstās svecītes ar liesmiņu mājas Ziemassvētku eglītē.

Piektā diena. Otrdiena, 20. decembris
Šodien čekojamies ārā no savas viesnīcas, jo esam iecerējuši pārbraukt uz Ubudu - Bali kultūras centru. Pa ceļam daudz plānu - tempļi, rīsu terases, viss, kas Bali raksturīgs.
Diena, protams, karsta. Pirmais, ko darām, izkāpjot no auto - meklējam dzeramo ūdeni. Bez ūdens nekādi neiztikt un tomēr, tas arī tā īsti neglābj manu situāciju. Es aizvien kā krastā izmesta zivs tveru pēc gaisa, kā nav..
Pirmais templis, pie kā piestājam - Taman Ayun, kas ievērojams ar tā majestātiskajiem vārtiem un it kā gaisā planējošiem torņiem, kas veltīti augstu kalnos mītošajiem dieviem.
Izstaigājam tempļa iekšējos pagalmus, bet ceļš priekšā vēl gana garš. Un mani trakoti interesē mūsu nākamais apstāšanās punkts - luwaku kafijas ražotne. Esmu par to dzirdējusi jau pirms vairākiem gadiem un toreiz neticēju dzirdētajam: nu kā gan var garšot kafija, kuras pupiņas izkakā mazi, mīlīgi dzīvnieciņi - civetkaķi? Bet tici vai nē, tā tas patiešām ir un tā kaku kafija ir pat diezgan dzerama. Un tāds nu tas civetkaķis izskatās:
Un viņš prot izkakāt pasaulē dārgāko kafiju! Viņš ir salīdzinoši neliels dzīvnieciņš un kad kafijas augļi ir pilnībā nogatavojušies, viņš tos apēd. Viņš ir ļoti izvēlīgs un ēd tikai tos kafijas augļus, kas tiešām ir pašā gatavības briedumā, līdz ar to pupiņas, ko viņš pēc tam izkakā, ir pašas labākās. Viņa gremošanas traktā nonākušie kafijas augļi pilnībā nepārstrādājas - viņš nespēj sagremot cietās pupiņas, tāpēc, iznākot ārā kakiņu veidā, tās nav bojātas. Un pie tam gremošanas procesā civetkaķu kuņģis izstrādājot īpašas vielas, kas samazina kofeīna daudzumu kafijas pupiņā. Pēc tam, kad kaķīc pakakājis, kakiņas tiek savāktas, nomazgātas, žāvētas un grauzdētas.
Kad šito visu bijām apskatījuši, varējām piedalīties arī kafiju degustācijā. Es gan teiktu, ka degustējām visādas gaišākas, tumšākas tējas un kafijas un beigās esot bijusi arī tā īstā kaku kafija. Nu, ja tā godīgi, es tādā spiedzošā sajūsmā nebiju. Bet, jā, varu teikt, ka kaku kafiju esmu dzērusi. :)
Kad pasaulē dārgākā kafija pagaršota un nopirkta, varam doties tālāk. 
Braucam uz vienu no Bali simboliem, vienu no galvenajiem tūristu apskates objektiem - ūdens dievībām veltīto Ulun Danu templi pie Bratan ezera svētā kalna pakājē. Tā stāsta, ka tas savulaik celts ziedojumu ceremonijām ezeru un upju dievietei.
Ir pats dienas vidus. Staigājam pa templi. Saule svilina. Rībinot visādus zvārguļus un kaut kādus sitamos instrumentus, mums garām paiet baltos tērpos ģērbti ļaudis. Kaut kas līdzīgs kādreiz Rīgas ielās redzētajam krišnaītu gājienam.
Es pamazām sāku iznīkt. Mans karstuma izturības indekss ir nulle. Man tik ļoti gribas baudīt to, kur atrodos, ieskatīties katrā sīkākajā paksītī, fotografēt atmiņām, priecāties un smiet. Bet nesanāk. Es staigāju, bet nevaru novērtēt visus tos pārpasaulīgos brīnumus, citu pasauli un citu kultūru.
Beidzot mēs dodamies tālāk. Mašīnā, protams, ir nedaudz vieglāk. Es daudz labprātāk visu vēroju caur automašīnas stiklu. Baudu ceļu un iztēlojos, nez, kā tie vietējie tajās mājās dzīvo. Būtu gribējies kādā ielūkoties, nu, tā, lai redzētu to īsto ikdienas vietējo cilvēku dzīvi un sadzīvi. Mājokļi viņiem visdažādākie. Ir lieli nami, var redzēt, ka ļaudis turīgi un ir mazas būdiņas. Vārti pie mājām krāšņi greznoti dažādiem ornamentiem. Katrā mājā parasti esot arī templis.
Ceļš diezgan garš. Šādi vērojot apkārtni, kādā brīdī Indriķis ieķiķina un izstāsta, ka viņam pēkšņi prātā iezadzies jautājums - nez, kas mājās tagad zāli pļauj? :)) Jā, neesam prom no mājām vēl nedēļu, bet sajūta ir tāda, it kā jau mēnesis būtu pagājis.
Ceļa malā ieraudzījām tirgu. Īstu vietējo augļu, dārzeņu un garšvielu tirgu. Piestājam, jo vajadzētu jau izmēģināt tos izslavētos mango. Tiem pašlaik īstā sezona.
Tirgus tāds diezgan neliels, bet nu kādas bagātības!! Garšvielas, dārzeņi, visādi neredzēti augļi un rieksti. Sameklējam mango. Ja godīgi, nebiju Latvijā šos augļus ēdusi, tā īsti pat nezināju, kā tiem jāgaršo. Izvēlējos divus pašus skaistākos. Žēl, bet šo augli kā banānu neapēdīsi, tāpēc jāpaciešas līdz vakaram, lai viesnīcā varam nomazgāt un sagriezt.
Bet līdz tam mūs šodien vēl gaida Jatiluwih rīsu terases, kas Batukaru kalnu pakājē izveidotas jau 9. gadsimtā un tā runā, ka tās veido Bali tādu kā "kultūras ainavu". Rīsu lauku apstrādē pēdējā gadsimta laikā nekas īpaši nav mainījies. Zemnieki joprojām rīsu laukus (terases) apstrādā ar rokām, talkā ņemot speciāli veidotos arklos iejūgtus mājlopus.

Šī vieta patiešām ir iespaidīga. Es pat nofotografēju un aizsūtīju vīram, lai redz, kur tie viņa iecienītie rīsi aug.
Diena tuvojas jau vakarpusei un mums jādodas ceļā. Un mēs vēl nemaz neapzināmies, cik superīga viesnīca mūs gaida - Green Bird Villa Ubud. Iebraucam Ubudā, ir darba dienas vakars un pa pilsētas burzmu beidzot sameklējam viesnīcas adresi. Mums jāiegriežas tādā kā pagalmā uzreiz no šaurās ielas satiksmes un ar pirmo piegājienu tas nemaz neizdodas. Šoferītis met vēl vienu līkumu un ar otro reizi, no ielas otras puses beidzot to līcīti var izņemt un mēs iebraucam brīnišķīgā pagalmā. It kā esam pašā pilsētā, bet pagalmā ir īsts kūrorts.

Iekārtojamies savos numuriņos. Katrā pa divi, katrs ar savu dzīvesbiedru; mēs ar Inesi.. :) Diena ir bijusi nogurdinoša, istabiņas kondicionētais gaiss ir patīkams. Jā, tagad es varu baudīt vasaru, brīvdienas, ceļojumu. Iznāku uz sava lievenīša, ēdu mango un domāju - lēkt baseinā vai nelēkt? Lēkt tagad vai vēlāk? Jā, tāds ir jautājums...
Tā es relaksēti sapņoju, filozofēju par "būt vai nebūt", kādā brīdī paveru acis uz mūsu istabiņas terases pusi un ieraugu... pie durvīm pa sienu rāpo balta, apmēram sprīdi gara ķirzaciņa! Mans relax pazuda kā nebijis. Skrēju pie durvīm un pārbaudīju, lai nav neviena vaļēja šķirbiņa, lai tas milzu kukainis neierāpo un naktī nepārsteidz mūs gultā blakus. Bet nu... muļķīgsrīkojās... numuriņa vannasistabā mazais lodziņš ir vaļējs, vien ar dekoratīvu restīti. Pa turieni kukainīši staigā, kur pašiem tīk... :)

Sestā diena. Trešdiena, 21. decembris
Atrodos paradīzes viesnīcā. Bet, ja paradīzē ir tik karsts kā ellē, tad es tādā paradīzē nokļūt vairs nevēlos. Tagad, gandrīz pēc pus gada atskatoties uz šo visu, es saprotu, ka šī diena bija mana krīzes diena. Šodien esmu izbesījusies totāli. Es vienkārši esmu nelaimīga. Karstuma izturības indekss ir mīnus desmit. Vislabprātāk es šo dienu pavadītu vēsajā numuriņā šajā brīnišķīgajā viesnīcā, ēdot sulīgos mango. Bet atkal jau veselais saprāts saka: stulbā, pus pasaulei pāri skrējusi, lai šeit būtu, tagad gulēsi gultā? Un es eju...
Šo dienu pavadām tepat pa pilsētu. Neko speciāli kopīgi neorganizējam, tomēr es cenšos turēties kopā ar pārējiem, jo diez ko pārliecinoši šajā svešajā pasaulē nejūtos. Tepat netālu esot pērtiķu mežs. Dosimies lūkoties.
Šajā parkā atrodas iespaidīgi tempļi, bet vislielāko uzmanību, protams, piesaista pērtiķi. Pastaiga te notiek pa ērti iekārtotiem celiņiem. Vietējiem šai vietai ir liela nozīme kontaktam ar garu pasauli un viss šeit veidots un saistīts ar harmonijas saglabāšanu starp cilvēkiem, dabu un kosmosu.
Mērkaķu te tiešām daudz. Viņi pie tūristiem ir pieraduši, tāpēc nepavisam nebaidās no tiem. Pēc pirmā acu uzmetiena liekas tādi mīlīgi dzīvnieciņi, tomēr jāpatur prātā, ka viņi te ir saimnieki un uzvedās kā grib, dažkārt ir diezgan neprognozējami un neaudzināti. :) Drošības pēc paslēpju visu, ko varu: saulesbrilles, pulksteni, telefonu.
Pie mērkaķiem pastaigājam kādu stundu. Bet es vairs šito neturu. Kad apmēram esmu aptvērusi pilsētas virzienus, es nošķiros no visiem pārējiem, lai nekristu viņiem uz nerviem. Karstums mani ir piebeidzis. Velku kājas pa pilsētu. Gribas dzert un enerģijas trūkst. Izdzēru vienu kolu, izbaudīju tās vēsumu un katru burbulīti. Enerģijas deva nedaudz dabūta, nopērku kārtējo ūdens pudeli un vientulībā klīstu pa Ubudu.
No mājām saņemu ziņu, ka omei spožā doma un tagad streso un grib pirkt biļetes uz Čikāgu. Es uzsprāgstu un pār manu vīru gāžas pārmetumu lavīna, ka esmu uz viņu apvainojusies un vispār... ka viņš pie visa ir vainīgs. Es mirstu nost, man nav gaisa, es gribu nokrist uz ielas un pārvērsties par peļķi, un man blakus nav neviena, pār ko to visu izgāzt. Un man vēl jādomā par omes spožajām domām? Šobrīd mani viss dziļi besī, es gribu mājās un vīrs pie visa ir vainīgs... Uz ielas uzbāzīgie balieši kā tādas mušas mācas virsū ar saviem how are you, where are you come from, cheap price only for you un taxi, taxi. Šajā brīdī es atskārstu, ka pirmo reizi atrodos vietā ārpus Latvijas, uz kuru man noteikti nekad negribēsies atgriezties.
Tā es kā nelaimes čupiņa klaiņoju pa Ubudas ielām un uz pavēlu pēcpusdienu atgriežos savā paradīzes viesnīcā. Tiklīdz esmu pārnākusi un atkritusi vēsajā istabiņā, sākas pamatīgs tropiskais gāziens. Un es gāžos tam līdzi - metos baseinā. Baseina ūdens apņem manu ķermeni, tropu lietus gāžas no debesīm un es kā zivs beidzot varu elpot.

Septītā diena. Ceturtdiena, 22. decembris
Šodien atvadāmies no mūsu paradīzes viesnīcas. Agrās brokastis pie baseina, atvadu dziesma viesmīlīgajam viesnīcas personālam un lecam pa mašīnām.

Šodien dodamies atpakaļ uz mūsu pirmo viesnīcu, lai jau rīt dotos uz mūsu galveno mērķi - Melburnu. Bet pa ceļam apskatāmā vēl daudz.
Vispirms piestājam pie kārtējām rīsu terasēm - Tegalalang. Šīs arī interesantas. Viss atstrādāts priekš tūristiem. Sākot ar to, ka piedāvā pašiem padarboties, beidzot ar kolorītām fotografēšanās vietiņām. Katrā no tām jāieiet iekšā tādā kā laukumiņā. Bet, lai tiktu ārā, jāsamaksā kaut kāda naudiņa..
Tālāk vietējie šoferīši saka, ka esot jābrauc uz Pura Tirta Empul svētavota templi. Tas atrodas ielejā starp diviem kalniem, celts ap svēto avotu pirms vairāk kā 1000 gadiem. Tajā ir vairākas strūklakas, pa kurām tek termālie ūdeņi. Šeit ūdens tiek uztverts kā svētīts, tāpēc vietējie hinduisti nāk šurp šķīstīties, ar visām drēbēm iebrienot šajos baseinos. Kopā te ir divi baseini un 30 strūklakas, pie kurām cilvēki noskalo grēkus un bēdas, atbrīvojas no sliktām ietekmēm un domām.
Šausmīgi būtu gribējies ielēkt tai baseinā, atbrīvot sevi no grēkiem un sliktām domām. Bet bišķi baidījos zaimot... neesmu jau hinduiste..
Tuvojoties dienas vidum, tālākais mūsu ceļš ved uz Tegenungan ūdenskritumu. Tas ir viens no dažiem ūdenskritumiem Bali. Protams, pilns ar tūristiem, jo ir viens no must see objektiem.
Ūdenskritums atrodas tādā kā ielejā, tāpēc jākāpj lejā pa ļoti daudziem pakāpieniem. Kad pieejam tam klāt, ūdens gāžas lejā ar tādu pārdabisku spēku, bet vējš pūš virsū smalkas ūdens lāsītes, kas ir patīkami spirdzinošas. Drošākie metas ūdenī izpeldēties. Jā, tas te nav liegts, bet man pietiek ar to patīkamo smalko migliņu. Īsts pārbaudījums bija kāpt atpakaļ pa tiem pakāpieniem. Tā jau karsts un vēl jākāpj pa trepēm. Īsts trenažieris un kardiotreniņš! Kad, nebaidīšos pārspīlēt, tos pārsimt pakāpienus esmu pievārējusi, pirmajā bāriņā nopērku koliņu. Jā, koliņa šajā braucienā ir mans favorite dzēriens - dod enerģiju un tie burbulīši!.. Tiesa, atdzerties no tā nevar, tāpēc vienmēr pēc kolas sniedzos pēc tīra ūdens.
Tagad tālāk brauksim uz pludmali. Mēs jau vienreiz to okeānu izbaudījām, bet Bali Banda 2 vēl to nav darījuši. Un mēs jau nu arī neatteiksimies.. Braucam atkal uz Nusa Dua, bet šoreiz šoferīši mūs ieved nu baaigi glaunā pludmalē. Nu tik glaunā, ka pat nevaram izvēlēties, kur piemesties. Viens grib tur, cits citur. Beidzot varam mesties ūdenī iekšā. Nepārspīlēšu - es tajā pavadīju divas stundas, līdz brīdim, kad vajadzēja jau doties prom. Abas ar Sandu dauzījāmies pa viļņiem un pļāpājām pārpasaulīgas, filozofiskas pļāpas. Izdauzījāmies arī krastā, ļaujoties viļņiem mūs mest pret to. Viss peldkostīms pilns ar mazajiem akmentiņiem. Vakarā nevarēju vien izskalot un nepārspīlēšu - vēl tagad nez no kurienes tie uzrodas manā peldkostīmā. :))

Tā klāt jau ir vakars un mums jādodas uz viesnīcu. Rīt ir pēdējā diena Bali un mēs dodamies tālāk uz mūsu galamērķi - Melburnu. Vēl jāsakārto somas un koferis, jo māc nelielas bažas, ka tā svars varētu pārsniegt pieļaujamo normu. Kad somas sakārtotas, vakars jau klāt. Dodamies vēl pēdējo reizi pavakarēt augšā uz foršo jumta baseiniņu. Jā, ūdens, baseini un pludmales te ir vienīgais glābiņš.

Astotā diena. Piektdiena, 23. decembris
Šorīt brokastīs es saprotu, ka olas dažādos veidos esmu atēdusies vismaz piecgadei uz priekšu. Vairs negribas. Bet tas, kas šodien vēl jāpaspēj - uz pēdu masāžu. Nez, kad vēl es tikšu pie tādiem priekiem, tāpēc pēdējā pus stunda Bali tiek veltīta tieši tam.
Un te kā vienmēr - jautājumi, no kurienes esam un bla, bla, bla. Pa šīm dienām jau esmu iemanījusies, ka nav vērts kaut ko stāstīt par Latviju vai Baltijas valstīm. Pareizā atbilde ir from Europe, bet īpaši advancēts balietis būs dzirdējis arī kaut ko par Skandināviju.
Bet nu - ar vieglu satraukumu dodamies uz Austrāliju. Kā nu būs? Kas nu būs? Jau izskanējušas bažas, ka visiem mūsējiem nav atradušās ģimenes, pie kā dzīvosim. Kuri tie būs?
Bali! Es nezinu, kam ir jānotiek, lai es pie Tevis vēl kādreiz atgrieztos! Tu esi interesanta, viesmīlīga, bet šaaausmīgi karsta vieta. Esmu priecīga, ka Tevi redzēju un piedzīvoju, tomēr... nē, tu neesi manējā... ;)

piektdiena, 2017. gada 31. marts

Apceļojot Latvijas pilsētas. #6

Agrs svētku dienas rīts. 2016. gada 18. novembris. Vangaži. Pāris agrie pilsētnieki svītrotās treniņbiksēs stutē viens otru un cenšas turēt uzņemto kursu kaut kur taisni uz priekšu. Turpat netālu jaunbūve. Veikala ēkas celtniecība šajā svētku rītā rit pilnā sparā. Šiem cilvēkiem brīvdienas nav. Žēl... :(
Turpat netālu kultūras nams. Pie tā plakāts vēsta, ka Vangaži kā pilsēta ir tikpat veca kā Saulkrasti. Atstājām saviem vienaudžiem sveicienu no Saulkrastiem. Lai Saulkrastu saule silda celtniekus šajā svētku dienā un jūras ūdens spirdzina tos sagurušos svītrotajās treniņbiksēs:

Mūsu mērķis šai rudens dienā apciemot pilsētas tepat ap Rīgu. Nākamā pietura Baldone. Ko redzēt Baldonē? Tā senos laikos slavena ar savu sanatoriju, kas nu galīgi pamesta vien iztēlei ļauj darboties, kā dzīve te reiz kūsāt kūsājusi. Saulkrasti palika sildīt sasalušās Baldones sanatorijas sēravota strūklaciņu. Lai izdodas Baldonei atdzīvināt šo vietu līdz Latvijas 200-gadei! :)

Bet vecie Baloži tepat netālu no Rīgas tik ļoti atgādina Sedu. Tās 50-to gadu divstāvu strādnieku dzīvojamās ēkas. Jā, visiem kūdriniekiem vienāda dzīvošana! :)
Titurga gan - pēdējos padomju gados tapušais ciemats jau toreiz izcēlās ar specprojektu daudzdzīvokļu mājām. Tagad tā ir Rīgas piepilsēta ar skaistām pārtikušu ļaužu privātmājām, bet daža padomju laika dzīvokļu māja jau piedzīvojusi renovāciju:

Atzīstamies - neviens no mums līdz šim nebija bijis Salaspils botāniskajā dārzā. Priekš lietainas rudens dienas pa dārza takām diez ko nepastaigāsi, bet oranžēriju gan izstaigājām. Lai paliek Saulkrastu saules siltums tiem pieciem bruņurupučiem, kuriem nākas sildīties zem lampas.

Esot Ogres estrādē, atgriezāmies sajūtās tieši pirms gada, kad uzsākām savu Latvijas pilsētu apceļošanu ar Salacgrīvu. Tikai Gunita ar saviem sīcīšiem pietrūka. 
Nebija nekādu šaubu, ka Ogrē jābrauc tieši uz estrādi, jo tieši šeit reiz notika leģendārais Pērkona koncerts un vilciena vagona demolēšana pēc tā.
Vispār Ogre fascinē. Te ir tiiiiik liels Latvijas karogs!! :o Mums tādu noteikti vajag arī Saulkrastos - Saules laukumā tādā garā mastā, tā, lai plīv virs priežu galotnēm un no pretējā krasta var redzēt, kur ir tas īstais un pareizais virziens :)

Bet kad Undīne vēl bija tikai bēbīc, viņa kopā ar auklīti Ikšķilē ik dienas ratos brauca caur parciņu, kur tagad omulīgi iekortelējies feins koka garkājtētiņš. Lai silti viņam! Atstājam sveicienu no Saulkrastiem, lai var sagaidīt pavasari.

Ikšķile = Undīnes pirmās / otrās mājas, kur vēl šodien viņa pavada daudz sava brīvā laika.
Un šodien vakars jau klāt, jāskrien mājup gultas klāt. :)

Nu gan šodien esam noriņķojuši.. :o
Bet nobraukti kopā it kā tikai 245 km.

ceturtdiena, 2017. gada 23. februāris

Konfekšu puķupods

Jā, tieši tā - pods, nevis pušķis. Darināts apmēram pirms gada pēc bijušo kolēģu pasūtījuma. Specifikācija nekāda īpašā nebija kā vien fakts, ka gribot kolēģei dāvināt dzimšanas dienā un dāvana tikšot pasniegta ceļojuma laikā. Nu un tā kā konfekšu pušķa transportēšana busā varētu būt gana sarežģīta, es izdomāju, ka uztaisīšu puķupodu:
Vismaz stabili pārtansportējams. Izbraukājis no Rīgas uz Tallinu un atpakaļ. Tātad - ļoti pieredzējis konfekšu puķupods :)

otrdiena, 2017. gada 21. februāris

Evelīnas eņģelīši

Vairāk kā gadu vecs, vēl neatrādīts krustiņdarbs - atkal jau Ziemassvētku zeķe. Vai man tās zeķes nav apnikušas? - Nē, nepavisam! Tā ir viena no lietām, kas ir praktiski izmantojama un, kā zināms, man patīk gatavot tieši tās praktiski pielietojamās lietiņas. Un, kas svarīgi, - tie, kas tās mūsmāju zeķes ierauga, parasti iepleš acis un novelk: "A māaaan?" Un vai man vajag lielāku laimi? :D Protams! Rindas kārtībā, iemīļotais Dimension dizains un - uz priekšu! Evelīna (Undīnes māsīca) jau ilgu laiku bija vilkusi savu "a māan?". Un pati arī reiz šos eņģelīšus izvēlējās. Man krājumos bija 18 izmēra Aida, shēma internetā sadabūta jau vecajos cāļlaikos, atlika vien ņemt adatiņu rokā.
Rezultāts, kā jau parasti, mani gandarī tikai daļēji. Man īsti nepatika diegu un auduma attiecības - kā jau Dimensionam, dažkārt šuvumā nākas izmantot vairākus pavedienus. Un tas īsti nebija piemērots 18. Aidai. Bet gandarī tas, ka arī šo darbiņu, no pirmā krustiņa līdz virvītes piešūšanai, visu izdarīju pati, bez papildspēkiem.
Akkk, un nedrīkstu aizmirst pateikt lielu paldies Sandrai par izlīdzēšanu ar zelta pavedienu. Zin, kā tas ir - pielāgotie diegi, tai skaitā nez no kurām dzīlēm krājumos atradās arī Dimension konkrētā numura zelta diedziņš, kurš pietrūka burtiski pēdējiem trīs zvaigznes stariņiem.. Ņemt citu - muļķīgi, atšķirība būs redzama. Bet laukā ārdīt, lai visai zvaigznei citu diegu ņemtu - kam gribas? Tāpēc Sandriņai vēlreiz liels paldies, ka atsaucies un padalījies ar saviem krājumiem. :)
Labs ir. Šī zeķe jau divus Ziemassvētkus pārdzīvojusi. Esmu nedaudz iekavējusies... :o)

svētdiena, 2017. gada 12. februāris

Gaidot Latvijas simtgadi, #5

2016. gada 25. jūnijs. Jā, tieši vienu nakti esam gulējuši mājās un dodamies nākamajā līcītī pretī Latvijas simtgadei.
Ir tik karsts, ka ārā no mašīnas var izkāpt tikai, ja piemaksā. Saulkrasti jau ir atpūtnieku pilni, ka nekur kāju likt, tad nu laižam prom, nopelst kādā Latgales ezerā. Šo divu dienu plānā mums ir Varakļāni, Viļāni, Rēzekne, Kārsava, Ludza un Zilupe. Kas katrā pilsētā tāds zīmīgs un ievērības cienīgs, ir tikai tādas aptuvenas nojausmas. Esam nolēmuši vienkārši ļauties mirklim un vietai. Kur peldēsim - nav ne mazākās nojausmas. Kur nakšņosim - vēl mazāk.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, esam pārsteigti, ka Varakļāni par pirmo apmeklējuma vietu piedāvā nevis baznīcu, bet muižu. Tur tad arī paliek Saulkrasti. Burtiski riksītī apskrējām muižai apkārt, jo tuvojas jau dienas vidus un ārā ir tiešām nežēlīgi karsts. Lecam iekšā glābiņā (mašīnā) un vismaz ar tā palīdzību izlaižam mazu līcīti pa pilsētiņu. Nekad te nav būts. Pīci-pīci arī nekur nerādās. :(

Ja es tālāk pa ceļam būtu gulējusi, nākamajā pilsētiņā - Viļānos - man diezgan viegli varētu iestāstīt, ka esam izbraukuši ārpus Latvijas. Tās dažas balsis uz ielas runāja kirilicā, pat suņi rēja gaf-gaf. Faktiski neko par šo vietu nezinām, arī gūgle neko īpašu un interesantu nepiedāvā. Piebraucām pie novada domes. Ka tā ir dome, par to liecināja vien trīs karogi, paplucis domes uzraksts un nesakopta, nenotīrīta ieeja tajā. Viss skaidrs - arī sētniekiem un apkopējiem te ir četras brīvas dienas. Tas jauki, ka darbinieciņi tā tiek mīlēti. :) Un - TE BIJĀM MĒS:
Vēlāk gan zinātāji zina teikt, ka šī pilsētiņa pēdējo gadu laikā ir tiešām patīkami mainījusies uz labo pusi. Nu prieks dzirdēt, ka tā... :)

Latgales Māra vai Gors? Šoreiz lēmām par labu Mārai, bet Goru tāpat sameklējām, lai nākamreiz ceļš nav jāmeklē. Pieskrēju pie strūklaciņām kājas saslapināt, vismaz guvu kādu veldzīti... uz 5 sekundēm... karsts šodien ir nežēlīgi... Atradām kādu ēniņu, kur piestāt ar mašīnu un aizcilpojām līdz nelielam skvēriņam turpat netālu no Māras. Tur atstājām Saulkrastus un teciņiem vien atpakaļ uz mašīnu. Auto šajā laikā ir mūsu vienīgais glābiņš...

Visas ielas ved uz baznīcu. Šitādi brīnumi redzēti tikai Kārsavā. Man Kārsava asociējas ar cilvēkiem - bijušo kolēģi Vadimu un Ingas mammu, kas abi nākuši no šejienes. Tāpēc vien šī pilsētiņa ir forša, jo no šejienes nāk forši cilvēki :) Ak, pareizi, pavisam nesen šī pilsētiņa izcēlās ar skandāliņu, kad kārsavieši gribēja ielu nosaukumus uz ēkām rakstīt divās valodās (labi, ka ne trīs... :o ) - latviešu un latgaliešu. Kaut kas jau tur īsti riktīgi nebija, bet tā nu tas izskatās:

Arī Ludzā rodas sajūta, ka esam izbraukuši uz citu valsti. Ja ne Mahima, TOPiņš un vēl kaut kas... Bet tādā labā nozīmē! Kaut kas no Polijas varbūt? Katrā ziņā no Vidzemes un pierīgas pavisam atšķirīga vieta. Pat volūda cyta! Un par Ludzu pat nekas nebija jāgūglē, - te Undīne izcēlās, jo pagājušajā gadā ar klasi šeit bija ekskursijā un vēlāk vēsturē gatavoja prezentāciju par Ludzas pilsdrupām. Tad nu tagad nācās nospiest refresh un mums to visu noprezentēt :)

Šīs dienas karstumiņš ir grūti izturams. Gribam ātrāk atrast kādu telts vietu pie ezera, lai varam mesties iekšā un laiskoties. Ceļš mūs ir nogurdinājis, tāpēc aši vien meklējam naktsmājas. Vieta ar nosaukumu "Zirga smaids" mums liekas ļoti piemērota, tāpēc nav divu domu, ka jādodas tieši turp. Un nenožēlojam. Patiešām sakopti, gaumīgi, nu tā, ka zirgam jāsmaida. Teltsvieta tiek ierādīta, telts - uzslieta, grils iekurināts. Peldkostīmi mugurā un varam ļauties Nirzas ezera veldzei. Un tad mierīgs, kluss vasaras vakars tikai mums četriem. Šādi brīži ir fantastiski. Dzīvot, elpot, būt kopā ar saviem mīļajiem un ļauties mirklim. Un tad skaties debesīs, mākoņu vālos, lidmašīnu baltajās astēs un aptver - es esmu laimīgs!!! :)

2016. gada 26. jūnijs
Pēc rīta peldes Nirzas ezerā jau pavisam drīz esam gatavi dienas lielāko daļu pavadīt kondicionētajā telpā uz četriem riteņiem. Kad paliek auksti, izkāpjam sasildīties. Pirmoreiz auksti palika jau Zilupē, pavisam netālu no tā smaidošā zirga. Šķiet, ka esam atkūlušies uz pasaules malu un šķiet, diezin vai vēl kādreiz šurp atkulsimies. Acīs iekrīt piemiņas vieta "Otrajā tēvijas karā kritušajiem" un bijušais kinoteātris. Saulkrasti vientuļi paliek uz pilsētas ceļazīmes, jo citur jau tā īsti nebija kur...

Bet interese mūs tā vien dzen palūkoties uz Eiropas Savienības ārējo robežu. Turpat vien jau tā ir. Pabāzām galvu Terehovā. Automašīnu rindas nebija. Viss kluss un mierīgs. Tas labi. Tad jau varam mieriņā doties uz mājām. Jā, šodien tas arī viss, tālāk vien ceļš mājup. Pa ceļam vēl uzkāpām Teiču rezervāta skatu tornī, piestājām pie Vecpiebalgas ūdensrozēm un arī Raiskuma "Biekās". Tur gan nesatikām ne Tūteru, ne Sprēsliņu ģimenes, ne arī pašu Mirttanti, tomēr "Biekas" vēl stāv un lauku ceļš arī vēl tas pats kā filmā. Pulkstenis nerāda ne septiņi vakarā un esam mājās.

Šajā reizē nobraukti 693 km: