piektdiena, 2017. gada 31. marts

Apceļojot Latvijas pilsētas. #6

Agrs svētku dienas rīts. 2016. gada 18. novembris. Vangaži. Pāris agrie pilsētnieki svītrotās treniņbiksēs stutē viens otru un cenšas turēt uzņemto kursu kaut kur taisni uz priekšu. Turpat netālu jaunbūve. Veikala ēkas celtniecība šajā svētku rītā rit pilnā sparā. Šiem cilvēkiem brīvdienas nav. Žēl... :(
Turpat netālu kultūras nams. Pie tā plakāts vēsta, ka Vangaži kā pilsēta ir tikpat veca kā Saulkrasti. Atstājām saviem vienaudžiem sveicienu no Saulkrastiem. Lai Saulkrastu saule silda celtniekus šajā svētku dienā un jūras ūdens spirdzina tos sagurušos svītrotajās treniņbiksēs:

Mūsu mērķis šai rudens dienā apciemot pilsētas tepat ap Rīgu. Nākamā pietura Baldone. Ko redzēt Baldonē? Tā senos laikos slavena ar savu sanatoriju, kas nu galīgi pamesta vien iztēlei ļauj darboties, kā dzīve te reiz kūsāt kūsājusi. Saulkrasti palika sildīt sasalušās Baldones sanatorijas sēravota strūklaciņu. Lai izdodas Baldonei atdzīvināt šo vietu līdz Latvijas 200-gadei! :)

Bet vecie Baloži tepat netālu no Rīgas tik ļoti atgādina Sedu. Tās 50-to gadu divstāvu strādnieku dzīvojamās ēkas. Jā, visiem kūdriniekiem vienāda dzīvošana! :)
Titurga gan - pēdējos padomju gados tapušais ciemats jau toreiz izcēlās ar specprojektu daudzdzīvokļu mājām. Tagad tā ir Rīgas piepilsēta ar skaistām pārtikušu ļaužu privātmājām, bet daža padomju laika dzīvokļu māja jau piedzīvojusi renovāciju:

Atzīstamies - neviens no mums līdz šim nebija bijis Salaspils botāniskajā dārzā. Priekš lietainas rudens dienas pa dārza takām diez ko nepastaigāsi, bet oranžēriju gan izstaigājām. Lai paliek Saulkrastu saules siltums tiem pieciem bruņurupučiem, kuriem nākas sildīties zem lampas.

Esot Ogres estrādē, atgriezāmies sajūtās tieši pirms gada, kad uzsākām savu Latvijas pilsētu apceļošanu ar Salacgrīvu. Tikai Gunita ar saviem sīcīšiem pietrūka. 
Nebija nekādu šaubu, ka Ogrē jābrauc tieši uz estrādi, jo tieši šeit reiz notika leģendārais Pērkona koncerts un vilciena vagona demolēšana pēc tā.
Vispār Ogre fascinē. Te ir tiiiiik liels Latvijas karogs!! :o Mums tādu noteikti vajag arī Saulkrastos - Saules laukumā tādā garā mastā, tā, lai plīv virs priežu galotnēm un no pretējā krasta var redzēt, kur ir tas īstais un pareizais virziens :)

Bet kad Undīne vēl bija tikai bēbīc, viņa kopā ar auklīti Ikšķilē ik dienas ratos brauca caur parciņu, kur tagad omulīgi iekortelējies feins koka garkājtētiņš. Lai silti viņam! Atstājam sveicienu no Saulkrastiem, lai var sagaidīt pavasari.

Ikšķile = Undīnes pirmās / otrās mājas, kur vēl šodien viņa pavada daudz sava brīvā laika.
Un šodien vakars jau klāt, jāskrien mājup gultas klāt. :)

Nu gan šodien esam noriņķojuši.. :o
Bet nobraukti kopā it kā tikai 245 km.

ceturtdiena, 2017. gada 23. februāris

Konfekšu puķupods

Jā, tieši tā - pods, nevis pušķis. Darināts apmēram pirms gada pēc bijušo kolēģu pasūtījuma. Specifikācija nekāda īpašā nebija kā vien fakts, ka gribot kolēģei dāvināt dzimšanas dienā un dāvana tikšot pasniegta ceļojuma laikā. Nu un tā kā konfekšu pušķa transportēšana busā varētu būt gana sarežģīta, es izdomāju, ka uztaisīšu puķupodu:
Vismaz stabili pārtansportējams. Izbraukājis no Rīgas uz Tallinu un atpakaļ. Tātad - ļoti pieredzējis konfekšu puķupods :)

otrdiena, 2017. gada 21. februāris

Evelīnas eņģelīši

Vairāk kā gadu vecs, vēl neatrādīts krustiņdarbs - atkal jau Ziemassvētku zeķe. Vai man tās zeķes nav apnikušas? - Nē, nepavisam! Tā ir viena no lietām, kas ir praktiski izmantojama un, kā zināms, man patīk gatavot tieši tās praktiski pielietojamās lietiņas. Un, kas svarīgi, - tie, kas tās mūsmāju zeķes ierauga, parasti iepleš acis un novelk: "A māaaan?" Un vai man vajag lielāku laimi? :D Protams! Rindas kārtībā, iemīļotais Dimension dizains un - uz priekšu! Evelīna (Undīnes māsīca) jau ilgu laiku bija vilkusi savu "a māan?". Un pati arī reiz šos eņģelīšus izvēlējās. Man krājumos bija 18 izmēra Aida, shēma internetā sadabūta jau vecajos cāļlaikos, atlika vien ņemt adatiņu rokā.
Rezultāts, kā jau parasti, mani gandarī tikai daļēji. Man īsti nepatika diegu un auduma attiecības - kā jau Dimensionam, dažkārt šuvumā nākas izmantot vairākus pavedienus. Un tas īsti nebija piemērots 18. Aidai. Bet gandarī tas, ka arī šo darbiņu, no pirmā krustiņa līdz virvītes piešūšanai, visu izdarīju pati, bez papildspēkiem.
Akkk, un nedrīkstu aizmirst pateikt lielu paldies Sandrai par izlīdzēšanu ar zelta pavedienu. Zin, kā tas ir - pielāgotie diegi, tai skaitā nez no kurām dzīlēm krājumos atradās arī Dimension konkrētā numura zelta diedziņš, kurš pietrūka burtiski pēdējiem trīs zvaigznes stariņiem.. Ņemt citu - muļķīgi, atšķirība būs redzama. Bet laukā ārdīt, lai visai zvaigznei citu diegu ņemtu - kam gribas? Tāpēc Sandriņai vēlreiz liels paldies, ka atsaucies un padalījies ar saviem krājumiem. :)
Labs ir. Šī zeķe jau divus Ziemassvētkus pārdzīvojusi. Esmu nedaudz iekavējusies... :o)

svētdiena, 2017. gada 12. februāris

Gaidot Latvijas simtgadi, #5

2016. gada 25. jūnijs. Jā, tieši vienu nakti esam gulējuši mājās un dodamies nākamajā līcītī pretī Latvijas simtgadei.
Ir tik karsts, ka ārā no mašīnas var izkāpt tikai, ja piemaksā. Saulkrasti jau ir atpūtnieku pilni, ka nekur kāju likt, tad nu laižam prom, nopelst kādā Latgales ezerā. Šo divu dienu plānā mums ir Varakļāni, Viļāni, Rēzekne, Kārsava, Ludza un Zilupe. Kas katrā pilsētā tāds zīmīgs un ievērības cienīgs, ir tikai tādas aptuvenas nojausmas. Esam nolēmuši vienkārši ļauties mirklim un vietai. Kur peldēsim - nav ne mazākās nojausmas. Kur nakšņosim - vēl mazāk.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, esam pārsteigti, ka Varakļāni par pirmo apmeklējuma vietu piedāvā nevis baznīcu, bet muižu. Tur tad arī paliek Saulkrasti. Burtiski riksītī apskrējām muižai apkārt, jo tuvojas jau dienas vidus un ārā ir tiešām nežēlīgi karsts. Lecam iekšā glābiņā (mašīnā) un vismaz ar tā palīdzību izlaižam mazu līcīti pa pilsētiņu. Nekad te nav būts. Pīci-pīci arī nekur nerādās. :(

Ja es tālāk pa ceļam būtu gulējusi, nākamajā pilsētiņā - Viļānos - man diezgan viegli varētu iestāstīt, ka esam izbraukuši ārpus Latvijas. Tās dažas balsis uz ielas runāja kirilicā, pat suņi rēja gaf-gaf. Faktiski neko par šo vietu nezinām, arī gūgle neko īpašu un interesantu nepiedāvā. Piebraucām pie novada domes. Ka tā ir dome, par to liecināja vien trīs karogi, paplucis domes uzraksts un nesakopta, nenotīrīta ieeja tajā. Viss skaidrs - arī sētniekiem un apkopējiem te ir četras brīvas dienas. Tas jauki, ka darbinieciņi tā tiek mīlēti. :) Un - TE BIJĀM MĒS:
Vēlāk gan zinātāji zina teikt, ka šī pilsētiņa pēdējo gadu laikā ir tiešām patīkami mainījusies uz labo pusi. Nu prieks dzirdēt, ka tā... :)

Latgales Māra vai Gors? Šoreiz lēmām par labu Mārai, bet Goru tāpat sameklējām, lai nākamreiz ceļš nav jāmeklē. Pieskrēju pie strūklaciņām kājas saslapināt, vismaz guvu kādu veldzīti... uz 5 sekundēm... karsts šodien ir nežēlīgi... Atradām kādu ēniņu, kur piestāt ar mašīnu un aizcilpojām līdz nelielam skvēriņam turpat netālu no Māras. Tur atstājām Saulkrastus un teciņiem vien atpakaļ uz mašīnu. Auto šajā laikā ir mūsu vienīgais glābiņš...

Visas ielas ved uz baznīcu. Šitādi brīnumi redzēti tikai Kārsavā. Man Kārsava asociējas ar cilvēkiem - bijušo kolēģi Vadimu un Ingas mammu, kas abi nākuši no šejienes. Tāpēc vien šī pilsētiņa ir forša, jo no šejienes nāk forši cilvēki :) Ak, pareizi, pavisam nesen šī pilsētiņa izcēlās ar skandāliņu, kad kārsavieši gribēja ielu nosaukumus uz ēkām rakstīt divās valodās (labi, ka ne trīs... :o ) - latviešu un latgaliešu. Kaut kas jau tur īsti riktīgi nebija, bet tā nu tas izskatās:

Arī Ludzā rodas sajūta, ka esam izbraukuši uz citu valsti. Ja ne Mahima, TOPiņš un vēl kaut kas... Bet tādā labā nozīmē! Kaut kas no Polijas varbūt? Katrā ziņā no Vidzemes un pierīgas pavisam atšķirīga vieta. Pat volūda cyta! Un par Ludzu pat nekas nebija jāgūglē, - te Undīne izcēlās, jo pagājušajā gadā ar klasi šeit bija ekskursijā un vēlāk vēsturē gatavoja prezentāciju par Ludzas pilsdrupām. Tad nu tagad nācās nospiest refresh un mums to visu noprezentēt :)

Šīs dienas karstumiņš ir grūti izturams. Gribam ātrāk atrast kādu telts vietu pie ezera, lai varam mesties iekšā un laiskoties. Ceļš mūs ir nogurdinājis, tāpēc aši vien meklējam naktsmājas. Vieta ar nosaukumu "Zirga smaids" mums liekas ļoti piemērota, tāpēc nav divu domu, ka jādodas tieši turp. Un nenožēlojam. Patiešām sakopti, gaumīgi, nu tā, ka zirgam jāsmaida. Teltsvieta tiek ierādīta, telts - uzslieta, grils iekurināts. Peldkostīmi mugurā un varam ļauties Nirzas ezera veldzei. Un tad mierīgs, kluss vasaras vakars tikai mums četriem. Šādi brīži ir fantastiski. Dzīvot, elpot, būt kopā ar saviem mīļajiem un ļauties mirklim. Un tad skaties debesīs, mākoņu vālos, lidmašīnu baltajās astēs un aptver - es esmu laimīgs!!! :)

2016. gada 26. jūnijs
Pēc rīta peldes Nirzas ezerā jau pavisam drīz esam gatavi dienas lielāko daļu pavadīt kondicionētajā telpā uz četriem riteņiem. Kad paliek auksti, izkāpjam sasildīties. Pirmoreiz auksti palika jau Zilupē, pavisam netālu no tā smaidošā zirga. Šķiet, ka esam atkūlušies uz pasaules malu un šķiet, diezin vai vēl kādreiz šurp atkulsimies. Acīs iekrīt piemiņas vieta "Otrajā tēvijas karā kritušajiem" un bijušais kinoteātris. Saulkrasti vientuļi paliek uz pilsētas ceļazīmes, jo citur jau tā īsti nebija kur...

Bet interese mūs tā vien dzen palūkoties uz Eiropas Savienības ārējo robežu. Turpat vien jau tā ir. Pabāzām galvu Terehovā. Automašīnu rindas nebija. Viss kluss un mierīgs. Tas labi. Tad jau varam mieriņā doties uz mājām. Jā, šodien tas arī viss, tālāk vien ceļš mājup. Pa ceļam vēl uzkāpām Teiču rezervāta skatu tornī, piestājām pie Vecpiebalgas ūdensrozēm un arī Raiskuma "Biekās". Tur gan nesatikām ne Tūteru, ne Sprēsliņu ģimenes, ne arī pašu Mirttanti, tomēr "Biekas" vēl stāv un lauku ceļš arī vēl tas pats kā filmā. Pulkstenis nerāda ne septiņi vakarā un esam mājās.

Šajā reizē nobraukti 693 km:

ceturtdiena, 2017. gada 2. februāris

Gaidot Latvijas simtgadi, #4

Labrīt! Ir 2016. gada Jāņu dienas rīts. Silmači. Esam šeit pavadījuši ļoti jauku Līgo vakaru, noskatījušies latviešu "Skroderdienas Silmačos", baudījuši milzīgus ugunskurus un patiešām mierīgi - šī vārda vislabākajā nozīmē - pavadījuši šo Līgo nakti. Bišķi arī teltī pagulējuši, salīdzinoši agri cēlušies, paspējuši vilties Waze aplikācijā, bet nu priekšā mūs gaida karsta vasaras diena Madonā, Cesvainē, Lubānā, Balvos, Viļakā un Gulbenē. Ufff... dieniņa solās būt ļoti intensīva... 
Vispirms Madonā, protams, iebraucam Statoilā. Nedaudz uzfrišinamies, iedzeram rīta kafiju un dodamies savās gaitās.






Stāsts par Madonu: Saulkrasti iebrauc Madonā un paliek pie Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja. Tajā jau vairākus gadus viens no muzeja eksponātiem ir mana brālēna vectēva vadmalas mētelis. Savulaik izceļojis no Latvijas, pārdzīvojis dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs, nokļuvis līdz Čikāgai un 90. gados atvests atpakaļ uz novadu, no kura savulaik sācis savu pasaules ceļojumu.
Ir mums Madonā šādi tādi draugi, ko labprāt būtu satikuši un kuru stāstus par savu pilsētu mēs labprāt būtu dzirdējuši. Bet ir divi "bet":
1 - ir agrs Jāņu dienas rīts un es neuzdrošinos traucēt nevienu normālu cilvēku, kas, iespējams, tikko tik uz auss licies :o)
2 - diemžēl jāsecina, ka šis mūsu ģimenes projektiņš tomēr ir diezgan ciets rieksts - pamazām mani pārņem nemiers, vai paspēsim līdz 2018. gada 18. novembrim visās Latvijas pilsētās pabūt, tāpēc nākas nedaudz iespringt un mēģināt ņemt to visu tā vispārīgāk..

Jožam tālāk uz Lubānu. Jāatzīst godīgi - tas, ka Lubāna ir Oskara Kalpaka un Jāņa Zābera pilsēta, man bija jaunums. Līdz šim šis vārds man asociējās vien ar "Lubančiku" Pļavniekos, kurā es pat nekad neesmu bijusi tāpat kā nekad nebiju bijusi Lubānā. Bet šī pilsētiņa atstāja ļoti jauku iespaidu. Tagad laikam vajadzēs arī Rīgā aizbraukt uz slaveno "Lubančiku" - kazi, būs tikpat tīrs un sakopts kā šī pilsētiņa. :) 
Gabaliņu no Saulkrastiem Lubānā atstājām pie Amatnieku centra un pa pilsētiņu vēl mazu līcīti izskrējām, veltot tai nedaudz vairāk laika, jo priekšā mūs gaida Cesvaine un tajā jau ir būts ne reizi vien.

Un kur gan sveicienus atstāt Cesvainē? Domājams, neviens par to nešaubās, ka tā ir Cesvaines pils. Bet ārā ir tā ka neeenormāli karsts.. Iepriekšējā nakts teltī tāda pusgulēta un pamazām mūs sāk pārņemt neliels besis...

Un tomēr Gulbene mūsu Jāņu dienas sagurušo garu pacēla jaunā līmenī. Dzelzceļa līnijā "Gulbenes - Alūksnes bānītis" pievienojām jaunu staciju "Saulkrasti". Un dzelzceļa priekšnieks par to mums atļāva pabraukāties ar drezīnu. :D Paši saviem spēkiem aizkačājām līdz pirmajām pārmijām un atpakaļ. Es biju sajūsmā... :)))

Nu re. Un gandrīz nemanot, esam nokļuvuši jau līdz Balviem. Tur mūs gan sagaida vietējais Viļakas aborigēns - Ingūna. Obzornaja pa Balviem un kopš šodienas Balvu sadraudzības pilsēta ir arī Saulkrasti :) Nu vismaz pie Balvu sadraudzības pilsētu virzienu rādītājiem tagad ir arī Saulkrasti. Un braucam tālāk uz Viļaku. 

Marienhauzenas, nu, tās, kas Viļaka, iezemiete Ingūna zina stāstīt, ka šī vieta svin 720. gadu jubileju. Tagadējā pareizticīgo baznīca ir uzcelta seno latgaļu pilskalnā un no šejienes tie esot cēlušies. Kā jau Latgalē, visievērojamākās vietas te ir baznīca, baznīca un baznīca. Bet Viļakas ģērbonī ir ezītis. Un viens tāds ezītis pašvaldības skvēriņā tagad ir A. god. Saulkrastu vēstnieks Viļakā. 

Nu ko. Tāda šī dieniņa! Vēl jau priekšā garais ceļš mājup. Jo - rīt būs atkal jauna diena! :)
Bet šodien, re, kādi gabali nobraukāti! 
Šodien kopā nobraukti 449 km.

pirmdiena, 2017. gada 30. janvāris

svētdiena, 2017. gada 29. janvāris

Par attiecībām

Jo attiecības ir efektīvākais instruments, kas palīdz mums satikties ar savu spoguļattēlu. Principā, ja nebūtu attiecību, tu nekad netiktu konfrontēts ar spoguli. Tu varētu nezināt par daudz ko, kas tevī ir. Darbā, pat attiecībās ar draugiem, tu vari sevi rādīt kādu vēlies, bet tikai tad, ja tu ar vienu cilvēku dzīvo kopā diendienā, kad kopā ēd, sarunājies, klusē, guli, celies... Tikai tad ļoti, ļoti skaidri parādās, kas tu patiesībā esi. Tāpēc attiecības ir tā vide, kas cilvēku visbūtiskāk stimulē mainīties. Noteikums te ir ļoti vienkāršs, bet skarbs - tu nevari saglabāt attiecības, ja neesi gatavs mainīties. Tāpēc jau attiecības arī vienmēr ir sarežģītas - no vienas puses tās man kaut ko ļoti skaistu dod, bet arī vienlaikus ļoti daudz ko manī izaicina. Un liek darīt daudz ko tādu, ko īsti negribas. Bet tikai tā mēs augam. Tāpēc attiecības ir nozīmīgs dabiskas izaugsmes instruments. Attiecībās ar mums notiek tas, ko varētu saukt par dabisko iniciāciju. Ja attiecības pieņem kā uzdevumu un nepārtraukti risini, tu dabiskā veidā nepārtraukti audz.

/Juris Rubenis/