Mans garais ceļojums. Trešā daļa - mājupceļš (Malaizija, Kuala Lumpura)

Divdesmit trešā diena. Sestdiena, 7. janvāris
Vienos naktī esam Daugavas Vanagos, tikko atgriezušies no mūsu malējā koncerta Austrālijā. Mūsu rīcībā ir pāris stundiņas, lai savāktos un sakrāmētu čemīšus garajam mājupceļam. Tā kā izbraukšana uz lidostu paredzēta jau 03:30, ir skaidrs, ka gulēt iet vairs nav jēgas. Tomēr diena ir bijusi gana piepildīta, sagurums ir nejēdzīgs un dažs tomēr nolūzt pēdējo spēku izsīkumā...

Bet tikmēr Latvijā ir pats dienas vidus un man vēl jāizčatojas ar vīru, kurš sen jau kā izbesījies, nepacietībā gaida mani mājās un apgalvo, ka šī ir pēdējā reize, kad vienu mani laidis prom, pie tam uz tik ilgu laiku. Viņš ir reāli greizsirdīgs uz Animu. Tas būtu pagalam smieklīgi, ja patiesībā nebūtu tik nopietni... Un kaut kādā mērā es nevaru viņam nepiekrist - šajā gadumijā ģimeni esmu nomainījusi pret Animas ģimeni. Un tajā ir ļoti liela taisnība - Anima jau kopš iesākumiem ir slavena ar to, ka mēdz ieraut sevī kā atvarā. Un to viņa ir izdarījusi arī ar mani. Ja pēc Senākalna man kādreiz likās, ka neviens koris un diriģents nevar aizstāt Eduardu Grāvīti, tad tagad es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka var gan... un kā vēl var... Visa mana cieņa un mīlestība pret Grāvīti, bet es esmu pārliecinājusies, ka pastāv arī dzīve pēc nāves. :) Un lai cik greizsirdīgs nebūtu mans vīrs, šodien es vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez Animas. Nu ko... zinu, ka viegli nebūs, bet nāksies ar to kaut kā sadzīvot, nāksies tās dzīves kaut kā savienot.

Bet šonakt es esmu priecīga, jo braucu mājās. Parasti pēc ceļojumiem mani nomāc tāda kā depresija, jo piedzīvotais un skaistais ir beidzies, bet priekšā ir pelēkā mājas ikdiena un darbs. Tomēr šoreiz tā nav un dzīve ir skaista - mani mājās gaida vīrs un meituks, un arī darbs ir tāds, kas sāk pietrūkt un uz kuru gribas doties, jo bez manis tur noteikti nav nekādas kārtības. :)

Pa šo mēnesi līdzpaņemtajās mantās zināms haoss iedzīvojies, visādi sīkumi un suvenīri ir sapirkti, viss vēl jāsakrāmē tā, lai pa ceļam nekas nepietrūktu, bagāžas svars nepārsniegtu normu un viss veiksmīgi nokļūtu mājās. Pāris stundas paiet visiem čakli rosoties, koferi tiek krāmēti un pārkrāmēti, viss draudzīgi tiek sadalīts pa koferiem, lai lidostās nevienam nepiesietos par bagāžas svaru, līdz visbeidzot Bali banda ir busā un nakts vidū mēs tiekam aizvizināti uz Sidnejas lidostu. 

Ap četriem naktī esam lidostā. Atvadījušies no sava busa un šoferīša, visi tādi miegaini un saguruši, lūkojamies visapkārt, kurā virzienā jādodas. Viss tukšs un kluss. Mums tagad viens īsais iekšzemes pārlidojums uz Gold Coast, no kurienes tālāk uz Kuala Lumpuru. Bet nekur nevienu pazīstamu burtu neatrodam. Līdz aptveram, ka šoferītis mūs atvedis uz starptautisko terminālu. Bet mums vajadzēja iekšzemes!.. Ko nu? Buss jau noteikti krietnā gabalā, bet ko darīt? Labi, ka kādam tomēr saglabājies šoferīša telefona numurs un drīz vien viņš jau ir atgriezies pie mums atpakaļ, lai nogādātu uz pareizo terminālu.

Nepaspējām ne acu pamirkšķināt, kā sestais (no deviņiem) lidojumiem ir nolidots. Atrodamies Gold Coast lidostā, kaut kur ejam, kaut ko darām, bet tas viss notiek pilnīgā autopilotā. Negulētā nakts un nogurums dara savu un es mehāniski pārvietojos kopā ar visiem virzienā kaut kur.
Lidojums uz Kuala Lumpuru te jāgaida četras stundas. Piesēžam netālu no kādas kafejnīcas, sajūtu kafijas aromātu un saprotu, ka gribas brokastis. Pasūtu kafiju, bet brokastu nav - vieni mafini, sendvidži, burgeri, kā vienmēr un kā visur... Bet apēst kaut ko gribas. Iztēlojos un sajutu kā vīrs, mani mājās gaidot jau vāra vistas zupiņu, izdzēru krūzi kafijas un ar mokām iestūmu pusi mafina. Tas likās bez garšas, sāta un jēgas. Pārējais laiks līdz lidojumam mums paiet snaužot uz saviem koferiem.

Ne ziņas, ne miņas, bet kaut kādā brīdī visi jau attopamies lidmašīnā, virzienā uz Malaiziju. Lidojums  (septītais no deviņiem) nogurdinošs un garš - savas astoņas stundas. Kad beidzot tiekam izlocīt kājas, attopamies pārpildītā Āzijas lidostā, kur svešu cilvēku pūļi pārvietojas sev vien zināmos virzienos. Ārā jau atkal pazīstamais karsti mitrais gaiss, kas spiež pie zemes.

Atšķirībā no Melburnas un Sidnejas, te, protams, mūs neviens nesagaida un mums pašiem vien saviem spēkiem jānokļūst līdz viesnīcai. Ir plānots, ka šovakar un rīt pa dienu vēl aplūkojam Kuala Lumpuru, lai jau rīt vakarā lidotu uz Stambulu. Saņēmuši savas bagāžas, mēģinām aptver, kur atrodamies un kurp jādodas. Paldiesdievam, man par to galva nesāp, es ar saviem čemīšiem puslīkumiņā, vieglā pietupienā tipinu visiem nopakaļus. No malas tā ainiņa varētu likties diezgan eksotiska un varbūt pat apskaužama (savējie, draugi, ceļojums, karstums, Āzija, eksotika un tā...), tomēr īstenība ir tāda, ka pagājusī nakts nav gulēta, lidojums ir bijis garš, karstums ir nežēlīgs, mans lielais čemis ir pārbāzts un saplīsis, bet svešās ielas ir trokšņainas un pārpildītas.

Brauciens ar autobusu no lidostas uz KL Sentral staciju ilgst vismaz stundu.  Centrālā stacija kā jau centrālā stacija, tikai viss reiz desmit... Ielas ir pilnas, ietves grubuļainas, satiksme un troksnis ielās kā jau Āzijā un man jau viss ir apnicis. Besījos pati par sevi, ka tizlojos un iepalieku no citiem. Čīkstu, ka netieku līdzi. Kāds no puišiem piedāvā, ka varētu paņemt no manis to nelaimīgo koferi, bet es jau lepna, neļaušu tak apgrūtināt kādu ar savām problēmām. Kad kādu krietnu brīdi esam meklējuši nepieciešamo KL monorail (vilciens / metro / tramvajs, kas tā kā uzkabināts uz vienas sliedes un brauc pa ielas otro līmeni), esmu kļuvusi jau pavisam neciešama. Man pašai nāk raudiens, Zigmārs beidzot sadusmojas un izņem no manām rokām to nelaimīgo čemīti... Līdz pat pašai viesnīcai es šļūcu aiz viņa un domāju: paldies tev, draugs!

KL monorail - transports, kas brauc pa vienu sliedi pa ielas "otro stāvu"

Izkāpuši no monoraila, vēl nedaudz sanāk pamaldīties, bet beidzot ap stūri tā viesnīca parādās. Beidzot ir glābiņš.

Es iekrītu viesnīcas gultā un saprotu, ka nekur šodien vairs nekustēšu. Pārējie tomēr izlemj doties naksnīgajās pilsētas ielās, lai paēstu vakariņas un paķertu visu, ko var paķert, ja reiz tiktāl atkūlušies. Es gan jūtos tik nogurusi, ka man viss vienalga, es varētu atrasties kaut uz mēness, man neko vairs nevajag. Arī Inesīte aiziet kopā ar visiem.

Diesvienzin, cik ilgi es tā nogulēju, veroties griestos, līdz sapratu, ka baigi gribas ēst. Nuja, kopš rīta kafijas Gold Coast lidostā un puses bezgaršīga mafina, nekas jau šodien nebija ēsts. Pieceļos, noskurinos un arī izeju ielās. Tepat ap stūri maza pārtikas bodīte un manā rīcībā nonāk kaut kas sušiveidīgs, salātlapas un pudelīte kolas. Laikam rītdienu sagaidīšu.

Divdesmit ceturtā diena. Svētdiena, 8. janvāris

No rīta visi tiekamies viesnīcas foajē, jo mērķis ir šodien rast priekšstatu par Kuala Lumpuru - nokļūt līdz Batu alām, kas ir populāra svētvieta Malaizijā un varbūt arī līdz Petronas torņiem. Vēlu vakarā mums ir lidojums atpakaļ uz Stambulu.

Kad visi sanākuši, sākumā kā jociņš parādās ziņa, ka Stambulā ir sasnidzis tik daudz sniega, ka lidojumi no un uz turieni ir atcelti. Kaut kā nereāli šajā karstumā tas viss izklausās, bet jau pēc mirkļa es saprotu, ka te neviens nejoko. Skaidrs. Mājās netiekam. Pavīd doma, ka pilsētas apskate jāatliek un jābrauc uz lidostu nekavējoties un jāķer iespējas, lai kaut kā tiktu no šejienes prom. Kādu pus stundiņu ir manāms mulsums, Zigmārs un DacīteČē jau ir sazinājušies ar Rīgu pēc padoma. Tiek nolemts, ka agrāk par mūsu ieplānoto reisu prom tāpat netiksim, līdz ar to šturmēt lidostu pirms termiņa nav jēgas. Sacīts - darīts. Tad jādodas ielās.

Sameklējuši autobusu, braucam Batu alu virzienā. Uzzinām, ka jābrauc līdz galam un jāpārsēžas vēl citā busā. Galapunkts ir tāds diezgan noplucis un bēdīgs, ar kādām sešām autobusu pieturām un bez jebkādiem autobusu kustību sarakstiem un virzienu norādēm. Ejam pie visiem busiem un cilvēkiem pēc kārtas un ikreiz tiekam novirzīti vienu pieturu tālāk. Kad kādus divus apļus šādi esam apgājuši, ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs un neviens nezina un nesaprot, ko mums vispār vajag. Kādā apskaidrības mirklī viens vīrietis, pie kura jau iepriekš bijām vērsušies, norāda, ka jāgaida buss tepat blakus viņam.

Saule svilina, nav ne jausmas, bet droši vien kā minimums savi + 35 grādi būs. Noskaņojums man galīgi nav tāds, ka gribētos klaiņot pa šo pilsētu, jo fonā ir sajūta, ka vispār nav nekādas skaidrības, kad un kā no šejienes tiksim prom. Šī sajūta demotivē. Bet es tomēr šļūcu visiem līdzi.

Beidzot tās Batu alas esam atraduši. Mjāaaa.... Iespaidīgā, pasaulē lielākā hindu dievības Murugan zelta statuja izraisa pietāti. Tā ir milzīga!! 42,7 metri!!

Blakus statujai ieeja Batu alās. Lai tiktu iekšā, par mazām naudiņām jānopērk lakats, ko apsiet ap gurniem. Tas tāds brīvprātīgi piespiedu ziedojums, jo tie, kas garākos svārkos vai biksēs, tie var doties iekšā tāpat. Nokļūšana galvenajā alā vien jau ir vesels svētceļojums - uz to jākāpj 272 pakāpieni augšup. Šajā karstumā kardiotreniņš pa kāpnēm nevilina it nemaz, bet es saņemos. Steigas nav un katrs no mums izvēlas pats savu svētceļojuma tempu. Pa ceļam satiekam arī dažu uzmācīgu pērtiķi, bet es cenšos tiem iet ar līkumu. Augšā, nokļūstot galvenajā no alām - Tempļa alā - nevar īsti saprast, vai atrodies kaut kur virszemē, vai zemzemē. Alas augstums savi 100 metri. Malās tepļi, kuros hinduisti veic sev vien izprotamus rituālus.

Savas pāris stundas te pa Batu alām paiet, bet mums vajadzētu virzīties atpakaļ uz pilsētas pusi. Pirms izbraukšanas uz lidostu daži no mums nolemjam aiziet uz smalku japāņu bufetes restorānu Jogoya, ko jau Rīgā mums ieteikuši zinātāji. Restorāns atrodas kādā no tirdzniecības centriem augšējā stāvā. Samaksājam tīri pieklājīgu naudas summu (ap 25 eur) un varam doties iekšā. Apsēžamies pie viena no galdiņiem, bet pēc ēdiena pakaļ jāiet pašiem. Princips kā pie mums zināmajiem zviedru galdiem - pieiet > paņem > atiet. Bet to piedāvājumu!! Jūras veltes, suši saldi, sāļi, salāti, dārzeņi. Mērces un citi zieķi. Deserti un saldējums. Nu īsta Leiputrija!! Vēl var pasūtīt ko īpaši sev svaigu un siltu. Tad jāpaņem numuriņš un jānoliek uz sava galdiņa. Kad ēdiens gatavs, to pienes klāt. Ēdienkarte mums visiem nepazīstama un beigu galā neviens no mums vairs nesaprot, ko kurš ir pasūtījis un mēs ēdam visu no vietas, kas vien atrodams un ko vien atnes. 

Un tā jau vēla pēcpusdiena ir klāt un mums jāsāk domāt par nokļūšanu lidostā. Tiekamies viesnīcā, savācam savus koferus un es nolemju, ka vakardienas ceļojumu ar sabiedrisko transportu vairs atkārtot nevēlos. Izsaku lēmumu, ka pasūtīšu taksi un, ja nu kāds vēlas, var man pievienoties. Pievienojas Zelčuki, tad vēl kāds. Viesnīcas recepcijā pasūtam vienu taksi, tad otru, un beigu galā mums tiek piedāvāts buss. Es esmu laimīga un šobrīd man ir vienalga, ka šis brauciens man izmaksā ikss naudiņas vairāk kā ar sabiedrisko. Egoistiski? Jā, varbūt. Bet man popig.. laikam esmu sasniegusi zināmu vecumu, kad ērtības ir svarīgākas par ietaupītu piecīti.

Kad esam nokļuvuši lidostā, ieņemam pāris solu rindas, jo visticamāk, ka uzturēšanās te būs ilga. Iekārtojamies ērtāk, bet mūsu vadoņi iet izlūkos. Labi, ka lidostās ir wi-fi, jo laiks tā paskrien nemanot. Pēc feisīša redzam, ka mūsējie, kas lidoja caur Pekinu, ir jau laimīgi nokļuvuši mājās. 

Vadoņi šturmē Turkish Airlines biroju, lai saprastu, kas notiek. Tur iet augstos toņos, jo karstasinīgie turki vis rāmi nesēdēs savos beņķīšos kā mēs.. Šeit varētu būt DacītesČē vai Zigmāra kādas piedzīvotās ainiņas apraksts, bet līdz mums nonāca vien kāds komentārs par to, kā mūsu divmetrīgais Zigmārs ar skatienu vien pienaglojis pie sienas vienu no karstasinīgajiem rindas dalībniekiem.

Tikmēr vakars ievilcies jau pagalam vēls un top skaidrs, ka šodien mēs no šejienes prom netiksim. Rīt Stambula mēģināšot tikt vaļā no tur iesprūdušajiem pasažieriem un tikai tad mēs varēsim doties tajā virzienā. 

Ap pusnakti visi tiekam sasēdināti vienā busā un vesti nezināmā virzienā uz viesnīcu. Pēc apmēram stundas brauciena ārpus pilsētas, pagalam iznīkuši izkāpjam kādā glaunā viesnīcā. Dažs berzē plaukstiņas, jo iespaidīgais, mēnesi garais ceļojums neplānoti pagarinās un mēs atrodamies pasakainā vietā - pieczvaigžņu viesnīcā Hotel Bangi Putrajaya. Un kāpēc gan pie šādiem apstākļiem nepagarināt atvaļinājumu? :)

Mūsu glaunā viesnīca, kurā pavadām neplānoti pagarināto atvaļinājumu

Sadalāmies pa istabiņām. Puslīkumiņā, vieglā pietupienā ar savu pārbāzto pusplīsušo  koferi šļūcot pa viesnīcas mīksto paklāju grīdām es piefiksēju, ka mana kofera koma ir beigusies un viņš ir aizgājis pie dieviem uz visiem laikiem - viens no ritenīšiem vairs nav ar mums. Nu ko, izskatās, ka kādā brīvā brīdī būs jātiek līdz kādai vietējai bodītei, lai iegādātos jaunu ceļabiedru, jo nu gan ir skaidrs, ka ar šo es mājās netikšu. 

Vēlu naktī dodamies pie miera. Joprojām skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs. Turkish Airlines mūs ir nolikuši uz standby mode, rīt viņu pārstāvis ieradīšoties pie mums un tiks meklēts risinājums, kā mums tikt mājās. Rīts gudrāks par vakaru.

Divdesmit piektā diena. Pirmdiena, 9. janvāris

Brokastis ir ideālas. Lēnu garu pabrokastojam un gaidām kaut ko. Bet viņš nenāk. DacīteČē un Zigmārs sazinās ar Rīgu un meklē padomu, kā rīkoties šādās situācijās. Turkishi ir solījuši, ka līdz 12:00 pie mums kāds ieradīsies. Bet, kamēr tas nav noticis un kāda skaidrība nav rasta, mums jāsēž uz vietas. Arī ārā uz pilsētu netiekam un es nevaru tikt iegādāt sev jauno ceļabiedru uz ritentiņiem. Ārā ir šiem platuma grādiem raksturīgā svelme un visi nolemj doties zvilnēt pie viesnīcas baseiniem.

Es pabāžu ārā degunu un saprotu, ka došu priekšroku savai vēsajai istabiņai. Zvilnu gultā un sarakstos ar vīru. Viņš ir pamatīgi uzvilcies par šo visu, bet īsti jau nav ko darīt. Rīgā esot pamatīgs aukstums. Nespēju iztēloties...

Tā pienāk jau dienas vidus. No Turkishiem ne ziņas, ne miņas. Neviens pie mums vēl nav ieradies. Ejam pusdienās. Tās ir ideālas. Pēc tām atkal visi atpakaļ uz baseinu, es - uz numuriņu. 

Pēcpusdienā mūsu kopīgajā čatiņā parādās Zigmāra savādi tekstiņi par to, ka, ja nu kādam ir vēlme un gribēšana, varot mēģināt ar situāciju tikt galā patstāvīgi, bez centralizētās koordinācijas. Acīmredzot, stresiņš tomēr dara savu un ne es, ne vīrs Latvijā neesam vienīgie, kas bik iestreso. Bet nu paldiesdievam pavisam drīz jau viss ir nogludināts. Es nez, kas būtu, ja mēs vēl iekšēji sāktu strīdēties un dalīties. Forši, ka tā nav, forši, ka mums ir Zigmārs un DacīteČē.

Pienāk vakars. Vēl joprojām neviens pārstāvis mums nav pat piezvanījis. Ejam vakariņās. Tās ir ideālas. Un nu ir skaidrs, ka šodien mājās nelidojam. Turkish pārstāvis šodien tā arī mūs ir noignorējis.

Līdz ar tumsiņu arī es sadūšojos pabāzt degunu ārā un mēs tāds bariņš nolemjam ar viesnīcas busu aizbraukt līdz pilsētas centram. Cits šopingā, cits uz Petronas torņiem, bet man tak to koferi vajag. Māris ar Lailu vakar ir pamanījuši kādu Baliveidīgu tirdzniecības ieliņu, kur visādus sūdiņus par mazām naudiņām var nopirkt, arī viņi paši tur vakar nopirkuši sev jaunu ceļabiedru. Arī es izvēlos sev jaunu par tīri simboliskām naudiņām - apmēram par 22 eur. Nu ko, par tādu naudu man arī nebūtu žēl Rīgas lidostā pa taisno no viņa atvadīties.
Pavisam drīz mums jau jāsteidzas uz savu viesnīcas busu. Nolemju, ka Petronas torņu apskati atstāšu nākamajai reizei. 

Divdesmit sestā diena. Otrdiena, 10. janvāris

Brokastis ir ideālas. Lēnu garu pabrokastojam un gaidām kaut ko. Bet viņš nenāk. DacīteČē un Zigmārs domā šodien braukt uz pilsētu, uz Kuala Lumpuras Turkish Airlines biroju un mēģināt tur tikt pie kaut kādas skaidrības. Tomēr viņi nepaspēj to izdarīt, jā Turkish pārstāvis beidzot ir uzradies pie apvāršņa un vismaz beidzot sākas kaut kādas sarunas. 

Tikmēr gaisā pazib piedāvājums kādam uzņemties pienākumu informēt Latvijas Ārlietu ministriju un šejienes konsulātu par faktu, ka esam šeit iesprūduši uz nezināmu laiku. DacīteBMG uzņemas šo sabiedriski lietderīgo darbu. Plus ir doma, ka vajag pieslēgt ceturto varu - medijus, jo ziņās izlasījām ka Stambulas lidostā iesprūdusi Laura Ikauniece-Admidiņa. Bet mēs tad te esam gandrīz vesels koris (nu labi, - puse), a Ikauniece tikai viena! :) Iniciatoru nezinu, bet vēlāk delfos parādās ziņa, no kuras saprotu, ka konsulārais dienests par mums tāpat visu zina un tur roku uz pulsa.

Šodien noskaņojums mazliet labāks kā vakar, laikam tāpēc, ka ziņu dīķis bišķi sakustējies. Nolemju, ka vajag vismaz atķeksēties pie baseina un dodos turp. Manējie man pie baseina rezervējuši vienu zvilni, ko pabīdījuši ēniņā. Mīļi... :) Un es tieku pie jaunas kļičkas - EdvardaKalenaTrešāsPakāpesMāsīca. Karsts ir arī ēnā un drīz vien es rodu glābiņu baseinā. Indriķis mani māca izpildīt zvaigznīti un, kā par brīnumu, pēc dažiem mēģinājumiem man tas tīri labi sanāk un es pat sāku ticēt, kā šādi guļot ūdenī ir iespējams iegrimt dziļā meditācijā.

Laiks paiet pie baseina, ar arbūzu sulām (garšīgas, starp citu, ļoti!). Drīz jau jāiet pusdienās. Tās ir ideālas. Pēc tām atkal visi atpakaļ uz baseinu, es - uz numuriņu. Jāpačato ar vīru, kurš, kamēr es zvaigznītē meditēju pa baseinu, ceļ kājās Ārlietu ministriju un Saulkrastu domi. 

Nez, vai Saulkrastu dome saslēdza vajadzīgos vadiņus, vai debesīs saslēdzās vajadzīgie spīdekļi, bet pēkšņi kopējā čatiņā parādās ziņa visiem nekavējoties tikties pie baseina. Ir parādījusies iespēja sešus no mums sūtīt mājās; kuram tas būtu akūti? Es piesakos pie pirmajiem. It kā jau nekā akūta, bet man vienkārši tik ļoti gribas mājās! Un es zinu, ka droši vien kāds cits labprāt te pagulētu vēl kādu dieniņu. Un tad pēkšņi viss notiek pa minūtēm. Pēkšņi mums tiek paziņots, ka varēsim braukt visi. Rīt vakarā... 23:45 uz Stambulu, tad uz Kopeni un tad tikai uz Rīgu. Rīgā mēs ielidotu 12. janvārī 17:30. A man vienalga, ka tikai kustība māju virzienā.

Beidzot ir kādi plāni un skaidrība un beidzot var sākt dzīvot. Citi apgriezieni ieslēdzās! Nolemju, ka no Kuala Lumpuras vajadzētu kaut Petronas torņus apskatīt. Un pa ceļam pie tiem esot skaistas krāsainās strūklakas. Vēl parādās iespēja paspēt rīt pa dienu tikt tajos torņos augšā. Tomēr man no domas vien, ka dienas vidū jāpārvietojas pa pilsētu, paliek slikti. Jā, nepavisam nav labi ar mani - es taču nekad nepalaidīšu garām iespēju uzbraukt kaut kur pēc iespējas augstāk, bet tagad... tagad karstums mani ir uzvarējis.

Ar viesnīcas vakara busu visi braucam vēl pēdējo reizi uz pilsētas centru. Dažs vēl pa kādu bodīti pastaigāt, dažs ko citu, bet mēs ar Inesi un Sandu ejam uz torņiem. Lai arī ir jau vakars, pilsēta ir trokšņaina un karsta. Dienas atkritumi pa ietvju malām tepat vien mētājas. Un pa kādai žurkai pārskrien no viena kakta uz citu. Nepievilcīgi, jā...

Ievērojot visas norādes, tuvojamies torņiem, redzam jau tos, tepat aiz stūra vien jāpaiet. Jā, un rau, tepat arī tās strūklakas. Krāsainas. Hmm.. Nemaz ne tik grandiozas. Tāda samērā glīta Kronvalda parka strūklaka kā pie mums Rīgā, nu labi, varbūt nedaudz lielāka. Sanda ar Inesi grib nofotografēties. Labs ir, var jau. Poza tā, un poza šitā, vesela fotosesija un bildes pie strūklakas skaistu skaistās.

Bet tad, pagriežoties tepat aiz stūra un tuvojoties pie Petronas torņiem, izrādās, ka fotosesija ir notikusi pie nepareizās strūklakas... Īstā ir patiešām iespaidīgi milzīga un krāšņa...

Vasarīgs vakars Petronas torņu pakājē pie skaistām, krāsainām strūklakām ar domu, ka šī ir mūsu ceļojuma pēdējā diena mazliet uzdzen nostaļģiju par visu pēdējā mēneša laikā piedzīvoto. Par to, cik ilgi šim visam gatavojāmies, par to, kā to visu piedzīvojām un par to, ka tagad tas viss ir beidzies. Mazliet skumji, jo šķiet, ka tuvākajā laikā Anima diez vai kaut ko tik grandiozu piedzīvos. Un tālākajā laikā? Kas var būt vēl grandiozāks piedzīvojums? Kur vēl tālāk par Austrāliju aizbraukt? Šķiet, ka nekas nespēs pārspēt šo notikumu un ir žēl, ka tas ir beidzies.

Te nu viņi ir - varenie Kuala Lumpuras Petronas torņi

Bet dzīve iet uz priekšu. Mani priecē doma, ka drīz būšu mājās. Jau iztēlojos, kā vīrs man atbrauks pretī uz lidostu un tad mēs pa dienu taisni būsim jau Saulkrastos un sagaidīsim Undīni pie skolas. Viņa būs priecīga, jo nebūs mājās jābrauc ar autobusu un viņa zinās, ka esmu atvedusi viņai dāvaniņas. :) Un tad jau visi būsim mājās un viss ieies vecajās sliedēs.

Divdesmit septītā diena. Trešdiena, 11. janvāris

Brokastis ir ideālas. Lēnu garu pabrokastojam un ir skaidrs, ka kaut kā šī diena ir jānovelk. Vakarā braucam prom.

Kamēr es čubinos pa numuriņu, citi jau ķer pēdējos mirkļus pie baseina. Tomēr diena ir gara, lidojumus ir tikai vakarā, nolemju, ka grēks neizmantot laiku laiskai zvilnēšanai pie baseina. Eju lejā, pasūtu sev arbūza sulu un ērti iekārtojos ēniņā zem palmām. Tuvojas jau dienas vidus un kaut kur tālumā ir dzirdami musulmaņu saucieni uz lūgšanām. Daži baseina ūdens šļaksti, lielās palmas virs manas galvas, arbūza sula un šie savādie lūgšanu saucieni kopā rada patiesi sirreālu sajūtu.

Protams, kādā brīdī arī ēnā kļūst daudz par karstu un arī es dodos padauzīties pa baseinu. Tādā veidā jau diena krietnā pēcpusdienā, bet mums vēl jāaiziet pēdējās pusdienās un jānofilmē saulains sveiciens priekš Elīnas, kurai pirms pāris dienām piedzima dēliņš Žaks.

Mūsu pēdējās glaunās pusdienas smalkajā viesnīcā

Un tā tā diena paiet. Transfērs no viesnīcas uz lidostu ir pus deviņos vakarā un beidzot mēs dodamies mājup.

Esam lidostā. Kā ierasts, nobāzējamies kādā stūrītī. Mūsu vadoņi dodas izlūkgājienā, bet mēs esam uz zemā starta. Pulkstenis ir 21:30. Mēs gaidām. Check-in rinda ir gara, mums visiem tajā stāvēt nav jēgas un tāpat tā uz priekšu nekustās. Vēl gaidām... Pulkstenis ir 22:30. DacīteČē ar Zigmāru kā akā iekrituši. Vēl joprojām gaidām... Mūsu reisam būtu jāizlido 23:30, bet mēs vēl gaidām. Un tad sagaidām savus vadoņus. Ta-dāaaa!!!! Mūsu reiss kavēsies četras stundas!!!!!! ... piiiiiiiiii..... Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka mēs reisu uz Kopeni esam nokavējuši un nu iesprūdīsim Stambulā.

Kas notiek?? Kaut kur dzirdu argumentu, ka lidmašīna pēc mums ir atlidojusi, bet pilotiem pēc priekšrakstiem ir astoņu stundu atpūta. Nez, viņi to nezināja pirms dažām stundām, pirms mēs izbraucām no viesnīcas? Pirms reisa ieplānošanas? Bet, cik zināms, nav jau viss tik vienkārši, visu viņi zināja, bet visticamāk, ka mūsu viesnīcā uzturēšanās limits ar trīs diennaktīm ir izsmelts, tālāk jāzviln nevis pie baseina, bet lidostā uz koferīšiem

Kad Turkish birojā Zigmārs beidzot ir pienaglojis pie sienām visus karstasinīgos un trokšņainos un ticis līdz kaut kādai sarunai, top zināms, ka iespējams, arī pēc četrām stundām neizlidosim. Viņi nevar mūs iečekot, kamēr nav zināms, ko ar mums iesākt Stambulā, jo skaidrs ir tas, ka Kopenes reiss būs nokavēts. Tā mēs sēžam / guļam cits rindā, cits uz beņķiem, pulkstenis ir 3 naktī un ir skaidrs, ka šodien mēs nekur nelidosim.

Pēkšņi.... pie check-ina pienāk kaut kāds big boss, kaut ko savā valodā skaidrojas ar darbiniekiem, tie sāk rosīties un mums zibenīgi tiek pieprasītas visas pases. Tiek mobilizēti visi darbinieki un mērkaķātrumā mūs sāk iečekot uz lidmašīnu, kurai pēc taisnības šajā mirklī jau būtu jāizlido. Bet mēs vēl tepat, ar savām pasēm un bagāžām.

Kaut kur kāds zina teikt, ka Stambulā paliksim vienu nakti viesnīcā un tad jau atkal skatīsies, kā uz mājām. Bet man jau viss vienalga, kaut nu tikai tikt prom no Kuala Lumpuras, kaut kur tuvāk uz Eiropas pusi.

Beidzot mūsu visu bagāža ir atdota un mēs skrienam uz lidmašīnu. Viens mirklis un mēs jau esam tur un mums priekšā ir 8 400 km garš lidojums. Vēl zibenīgi paspēju vīram pēdējos jaunumus uzrakstīt, viņš man novēl labu lidojumu, pieslēdzas flighradar.24.com un arī pats dodas gulēt.

Divdesmit astotā diena. Ceturtdiena, 12. janvāris

12 stundu lidojums (astotais no deviņiem) un Stambula ir klāt. Garlaikoti, izžmiegti un noguruši savācamies kādā nostūrī, lai saprastu, kas tālāk darāms. Labā ziņa ir tā, ka lielos koferus mēs nesaņemam, tie tiek nosūtīti uz Rīgu. Tad jau ticamības moments, ka arī mēs drīz tiem sekosim palielinās. Un tomēr - mūsu ieplānotais reiss ir tikai rīt no rīta. Vadoņi dodas izlūkgājienā.

Īsti man nav skaidrības cik tagad ir pulkstenis, ir rīts vai vakars un kas vispār šodien par dienu.  Laika zonas maiņa mani mulsina un es vairs nesaprotu ne rīta, ne vakara. Ā, izrādās, ka laikam ir vakardienas dienas vidus.

Pēc krietna laika vadoņi nāk ar "interesantu" ziņu - jāgaida. Gaidīšanas režīms pēdējās nedēļas laikā ir kļuvis par režīmu - parasto un tas vairs neizbrīna nevienu no mums. Ļaujamies vien laika plūdumam. Kāda krietna laika plūsma jau bija pagājusi un mēs visi beidzot tiekam virzīti kaut kur ārā no lidostas. Skaidrs ir tas, ka mēs brauksim uz viesnīcu, kurā paliksim vismaz vienu nakti. Bet, ņemot vērā līdz šim pieredzēto, ticamības moments ir zudis.

Ārā mūs pārsteidz auksta ziema. Man pat acis pavērās un plaušas atmodās. No trakās sniega stihijas palikusi vien tāda slapja žļurga, toties skābekļa padeve ir atjaunota. Sasēžamies autobusā un ir dīvaini aiz loga vērot sniegotas pilsētas ielas un cilvēkus, kas ģērbušies cepurēs, šallēs un zābakos. Jā, interesanta tā zeme ir. 12 stundu lidojums un tu no svelmainas vasaras atrodies aukstā ziemā un no šodienas - vakardienā. 

Apmēram pēc stundas brauciena jau atkal tiekam nobāzēti kādā smalkā viesnīcā. Iekārtojamies savos numuriņos, bet, atšķirībā no šurpceļa, kad gribējās izskriet uz pilsētu un kaut turku tēju kādā kafejnīcā izdzert, šoreiz galīgi nekur negribas doties. 

Bet daudz kas šajā ceļojumā jau pieredzēts, esam piesardzīgi, jo tomēr vairs neticam notiekošajam. Ja pirmīt bijām iesprostoti vasarā, tagad esam iesprostoti ziemā. Lielo koferu mums nav un mugurā mums ir siltākais no vasaras apģērbiem, kas vien nu katram bija. Līdz ar to nolemjam, ka mums jātiek līdz kādam šopingmolam, lai varam iepirkt kādu siltāku apģērba gabalu.

Viesnīcas busiņš pēcpusdienā aizved mūs līdz kādam iepirkšanās centram, kurā arī mēs pavadām pāris stundas. Kad tiekam atpakaļ viesnīcā, nekādu ekstra jaunumu nav. Un tas jau ir cerīgi, jo mūsu izlidošanas brīdis tuvojas un ticamības moments nokļūt rīt mājās pieaug ar katru mirkli.

Divdesmit devītā diena. Piektdiena, 13. janvāris

Brokastis no rīta ir agri - 06:30, jo 07:00 jau mums plānots izbraukt uz lidostu. Laika diži daudz nav, tāpēc visi uz brokastīm jau esam uz zemā starta. Īpaši jau ēst negribas, bet pieredze un piesardzība saka, ka kaut kas prātīgs tomēr jāapēd ir. 

Drīz vien visi esam viesnīcas foajē, gatavi sēsties busā. Pulkstenis ir 07:00, bet busa nav. Pulkstenis ir 07:10, bet busa nav. 07:20, bet busa nav... Nez kāpēc man sāk raustīties labās acs plakstiņš...

Bet labs ir, 07:30 esam busā un 10:00 ir mūsu reiss uz RIX. Viss notiek bez starpgadījumiem. Četru stundu lidojums šķiet tīrais nieks, bet lidmašīnas nosēšanās Rīgas lidostā - vesela mūžība. Jau esmu piecēlusies no savas sēdvietas, jau zinu, ka vīrs ir tepat lidostā, droši vien jau stundas trīs un noteikti ir vērojis mūsu lidmašīnas nosēšanos. Jau zinu, kā satiksimies un plānoju, kā brauksim uz skolu pretī Undīnei.

Devītais no plānotajiem deviņiem lidojumiem ir nolidots. Mūsu lidosta ir neierasti klusa. Mājīga. Rāma un mierīga. Cilvēku maz. Gaiteņi pazīstami un es jau jūtos kā mājās. Vēl tikai jāsatiekas ar manu jauno koferi. Un tad, un tad, un tad... un tad man pretī nāk vīrs. Un viņam līdzās - mans meičukiņš!! :)

Vīru man bija grūti pazīt. Viņš nebija viņš. Bet varbūt tieši tagad viņš ir viņš? Bet Undīne šodien bija kavējusi skolu, lai atbrauktu man pretī un es par to nedusmojos itin nemaz.

Kādu brīdi tā mēs visi trīs stāvējām apskāvušies. Vajadzēja sev bišķi iekniebt, lai pārliecinātos, ka nesapņoju. Tad vēl mazliet atpakaļ pie pārējiem uz pēdējo ceļojuma kopbildi un beidzot varējām doties pazīstamajās Rīgas ielās.

Kad Saulkrastos izkāpu no mašīnas, kādu brīdi stāvēju un elpoju. Tā vienkārši. Elpoju... Skatījos uz savu rāmo piemājas bērzu birzīti, kas ieziemojusies klusumā, un elpoju...

Bet šodien ir pagājis tieši gads, kopš esmu atgriezusies no mana līdz šim garākā un visādu emociju bagātākā ceļojuma. Pēdējo mēnesi atmiņās dienu no dienas to vēlreiz esmu izdzīvojusi un esmu pateicīga, ka man ir bijusi tā iespēja būt šajā Piedzīvojumā. Elpošana un sirdsdarbība ir atjaunojusies, karstums ir aizmirsies un prātā jau jauni ceļojumi uz siltām zemēm. Šoreiz gan kopā ar vīru. :)

Š. M. Vidors - Tokāta no 5. simfonijas

Šovasar kādā svētdienas dienā abas ar mammu ļāvāmies uzaicināties nedaudz padauzīties apkārt un aizšaut līdz Jaunpiebalgai, kur Sv. Toma ev. lut. baznīcā notika neliels koncertiņš. Tajā uzstājās Ērika Jonīte un Jeļena Privalova-Epšteina. Ērika pati gan ir ērģelniece, bet šajā koncertā varējām dzirdēt viņas soprānu. Ļoti patīkams balss tembrs, taisni kā radīts rāmam vasaras svētdienas rītam :) Ērikas dziesmas mijās ar Jeļenas ērģeļmūzikas skaņdarbiem, bet koncerta izskaņā dzirdējām Š. M. Vidora 5. simfonijas Tokātu. Jā, koncerta repertuārs bija salikts ļoti veiksmīgi, jo šis pēdējais skaņdarbs neliek mieru manam prātam nu jau vairāk kā 10 dienas... Atjaunotā Jaunpiebalgas baznīca, mūzika, ērģeļu varenā skaņa, un - domas aizlido... :) Ja gribas tuvināties visumam, tas ir jāpiedzīvo... :)

P.s. Video no youtube. Tokāta Sebastian Kuechler-Blessing izpildījumā.

Atgriešanās

Nu tā. I'm back. Yolo! Savas dzīves virpuļos biju nedaudz pametusi šo savu papļāpāšanas_ar_gudru_cilvēku - t.i., ar sevi - vietiņu. :) Nu lab, lab, nereti pa kādam komentāram parādās, paldies par tiem. Ir jau tīri patīkami, ja kādreiz manu divvientulību ar sevi patraucē kāds patīkams iestarpinājums. Tomēr, lai arī krietns laiciņš jau pagājis kopš pirmā ieraksta šeit (un arī kopš pēdējā), būtībā nekas nav mainījies - esmu šai vietnē, lai pabūtu ar sevi. Īpaši šo vietiņu nevienam nereklamēju, to zina vien dažs, ar ko man nav iebildumu padalīties ar saviem mazajiem ikdienišķajiem piedzīvojumiem - savām mazajām ikdienišķajām laimītēm, ar mazajiem ikdienišķajiem priekiem. Dažreiz arī ar skumjām. Un ar savu filozofiju...

Njā.... vienīgi nosaukums ir mainījies. Kāpēc? Vienkārši - sajutu, ka gribu citu nosaukumu. Esmu daudz mainījusies, dažādi notikumi ir notikuši manā dzīvē, dažādas pārdomas un iekšējas transformācijas. Prasīties prasījās pēc jauna nosaukuma. Tā nu tagad esmu Kadiķogu uzlējums.

Bloga nosaukuma maiņa tīri tehniski prasīja bik čakaru - nācās iziet cauri visām jau publicētajām ziņām - pārbaudīt saites, pie reizes palaboju kādas nepamanītas kļūdiņas.

Labsir! Lai dzīvo mans kadikoguuzlejums.blogspot.com !

Nu gan reiz atkal pavilkos...

Reti kad mani ar pirmajiem akordiem uzrunā kāds klausāmgabals, bet šis nu reiz tāds ir. Parasti no visiem atšķiros ar to, ka man īsti pie sirds neiet Latvijas un pasaules TOPu dziesmas, dažreiz pat skaļi neatļaujos savas domas paust, jo tas tak tā kā neskaitās īsti normāli. :) Tā, piemēram, parasti visi man skrullē pie deniņiem, ja pasaku, ka man nepatīk Prāta Vētra. Nesaprotu, ko cilvēki tajā ir atraduši un kas gan viņos tik īpašs? Tiešām, man ir divas dziesmas, kas no viņiem patīk, bet tos pārpildītos koncertus un spiedzošos tīņus (un ne tikai) tik tiešām nesaprotu. Daudz maz klausāms man šķiet viņu pēdējais albums, kurā jūtama liela Gustavo ietekme. Tur gan daži tādi feini gabali. Bet, runājot par šo - Somebody That I Used To Know - nu baaaaigi patīk. :) Tas pavadījums tik fifīgs, tāds ritmiņš un pavisam klausāma, samērā lipīga melodija pa virsu. Nu ļoooti... :) Sāku pat skatīties, ka reizi trīs gados jānomaina telefona zvana melodija. :)

Klips jau nu gan tāds nekāds, bet nu... Klausos, nevis skatos.

Pavisam noteikti zinu, ka šī dziesma man nāks līdzi vēl ilgi. Un asociēsies ar 2012. gada silto ziemu un tās spilgtākajiem notikumiem. Pagaidām pavisam noteikti tā ir angļu valoda. Asociēšu šos angļu valodas kursus ar šo dziesmu. :)

Yo! :)

Ziema

Šogad ziema mūs lutina. Tāda ziema, kādu atceros no bērnības - milzu sniega kupenām, braukšanu ragaviņās uz bērnudārzu, slidkalniņiem un slidotavām. Man toreiz slidas bija tādas stipri nosacītas - melnās, hokejenes, protams, mantotas no brāļa, vismaz 3 izmērus par lielu. Tādas, kurās kājas ļodzījās pie potītēm pat tad, ja ar savām lielajām rokām tās bija sašņorējis paps. Atceros, Bērnu pasaulē varēja nopirkt baltas dailenes, ar robiņiem priekšā un tādas, kas cieši apņem visu potīti un augšpusē šņorītes jāaizķeksē aiz skaistiem sudrabainiem āķīšiem. Bieži Bērnu pasaulē gan nenācās būt, bet, kad biju, vienmēr uz tām ilgi noskatījos - tik ļoti, ļoti man tādas gribējās! Jā, baltās dailenes ir mans nepiepildītais bērnības sapnis.

Bet tagad man vienmēr patīk zābaciņi, ja to aizdare ir ar āķīšiem :) un Undīnes pirmo balto slidiņu izmērs bija 23-ais, - viņa uz slidām tika uzlikta divu gadu vecumā :) Un veikalos vēl vienmēr es apstājos pie skaistajām, baltajām slidām - vienkārši skatos uz tām un apbrīnoju, cik tās ir skaistas. :)

Nu jā. Bet stāsts bija par šo burvīgo ziemu. Jā, jā, esmu čīkstējusi par to, cik ļoti man tā ir apnikusi, bet tagad, kad jau trešo nedēļu esmu pa mājām un uz Rīgu nav jābrauc, tas nozīmē to, ka iztrūkst ikrīta stresa devas par automašīnas novietošanu lielpilsētā. Un es ieraugu ziemu pilnīgi citām acīm. Pateicoties Undīnes tētim, arī mans pārvietošanās līdzeklis nu ir šīs skarbās ziemas cienīgs un visi šie apstākļi kopā atver man acis un saka: paskaties, kas ir ap tevi! O, jā... :)

Nu ko. Papriecāšos par šo ziemu un ceru, ka līdz brīdim, kad man būs jāatgriežas darbā, tā jau nedaudz būs atkāpusies, jo Rīga, sniega kalni, pārvietošanās ar auto un tā noparkošana diemžēl ir pilnīgi nesavienojamas lietas.

Bet nu jā - te bišķi bildes no ziemas, kas ir tepat man līdzās. Vai variet iedomāties, ka vasarā šeit ir gluds, zaļš mauriņš? Tagad tik vien kā taciņas līdz pastkastītei, uz kaimiņiem un malkas šķūni.

Piesnigušais piemājas meža gabaliņš. Ugunskura vietu meklēdams nesameklēsi. Toties smuks sniega taciņas līcītis no mājas uz malkas šķūni :)

Labi, ka ceļš gar māju tiek šķūrēts, bet slikti, ka sniega vaļņi gar ceļu un pie vārtiem sniedzas jau cilvēka augstumā. Ir ko turēt, kad jātīra sniegs un jāmet tik augstu.

Sniega eņģelis nolaidies piemājas zemeņdobēs. Jādomā, ka tas uz bagātīgu ražu :)

Un pati galvenā mājas saimniece - mis foto Džusse :) Ļoti piemīlīgs zvēriņš, bet svešiniekiem iedveš dziļu cieņu un respektu...

Un Undīnes ziemas prieki pa piemājas kalniņu :)

Kāds šodien datums? :)

Pirms kāda laika tā vien prasījās parakāties pa daudzgadīgiem e-pasta krājumiem, lai izraktu šo mazo ziemas pastāstiņu. Šķiet ļoti atbilstošs šai ziemai. Un aiz gara laika katru dienu var stāstiņā pameklēt, kāds tad īsti šodien ir datums... :) Un man šķiet, ka šodien ir (varbūt ne tik agresīvi, bet, ņemot vērā to, ka šogad esmu salauzusi jau divas automašīnas slotiņas) 22. decembris. :)

6. decembris. Pulksten 18.00 sāka snigt. Mēs ar sievu sēdējām pie loga, dzērām karstu tēju un skatījāmies gleznainajā skatā, kas pavērās aiz loga. Sniegpārsliņas lēnām un maigi krita uz kokiem, zemes, mašīnām, pārklājot visu ar baltu sniega segu.

8. decembris. Mēs pamodāmies un ieraudzījām, ka visa pasaule ap mums ir mirdzošas sniega sagšas pārklāta. Kolosāls skats! Pirmo reizi mūžā paņēmu rokās sniega lāpstu un attīrīju no kupenām gan pagalmu, gan iebraucamo ceļu. Man tas patika varen labi. Pēc īsa brīža garām pabrauca sniega tīrāmā mašīna un nejauši uzgāza sniegu uz tikko iztīrītā iebraucamā ceļa. Vadītājs smaidīja un pamāja man ar roku. Es pamāju viņam pretī un notīrīju ceļu vēlreiz.

10. decembris. Šonakt uzsniga vēl 15 centimetru bieza sniega kārta. Ārā temperatūra nokritās līdz 11 grādiem zem nulles. Īsta ziema! Zem sniega seguma dažiem kokiem nolūza zari. Es tīrīju iebraucamo ceļu, pēc neilga laika brauca garam sniega tīrītājs... un atkal izdarīja savu jociņu.

12. decembris. Saulīte dienā sildīja tik čakli, ka daļa sniega izkusa. Pēcpusdienā temperatūra strauji nokritās, un viss pārvērtās ledū. Tīrīdams sniegu, nokritu uz pēcpuses. Slimnīcā mani nofotografēja no visām pusēm, taču, par laimi, nekas nebija salauzts. Laika ziņās teica, ka gaidāms sniegs. Sievas automašīnai nopirku riepas ar radzēm.

14. decembris. Naktī uzkrita vēl 25 centimetri balto mēslu. Sieva savā automobilī saskrējās ar sniega tīrītāju. Automobiļa motors nu ir dēlī. Ja šāds laiks turpināsies, sniegs neizkusīs līdz pat augusta beigām. Sniega tīrītājs šodien pabrauca garām divas reizes.

16. decembris. Joprojām snieg. Snieg visu laiku. Mūsu dārzā nav neviena koka, kam sniegs nebūtu aplauzis visus zarus. Elektrības nebija lielāko nakts daļu. Lai nenosaltu līdz nāvei, dedzinājām sveces un lodlampu, kas apgāzās un gandrīz nodedzināja māju. Man izdevās uguni apdzēst, taču nu uz rokām ir ne tikai tulznas, bet arī otrās pakāpes apdegumi. Nosvilināju skropstas un uzacis. Ceļā uz slimnīcu sadauzījām manu džipu.

18. decembris. Aizsala tualete. Ja iesiet ārā, neēdiet brūno sniegu.

20. decembris. Tie nolādētie mēsli arvien vēl krīt un krīt. Lai, ejot līdz pastkastei, nenosaltu, ir jāsavelk mugurā viss skapja saturs. Ja noķeršu to kretīnu, kas vada sniega tīrāmo mašīnu, pārgrauzīšu viņam rīkli un izraušu ādamābolu. Tā vien šķiet, ka viņš glūn aiz stūra, lai acumirklī varētu bliezt ar 130 kilometriem stundā un aprakt to, kas kādreiz bija mans iebraucamais ceļš.

22. decembris. Elektrības joprojām nav. Mājā sāk izsalt prusaki. Sniega tīrāmā mašīna iestiga uz ceļa, un tas ņerga vadītājs uzdrošinājās nākt pie manis prasīt sniega lāpstu. Es viņam paskaidroju, ka esmu salauzis jau piecas lāpstas, rokot viņa sagāzto sniegu, un salauzu vēl sesto, pasveicinot viņa pretīgo viepli.

24. decembris. Priecīgus Ziemassvētkus. Snieg. Laika prognozes paredz vēl divdesmit centimetru sniega tuvākajās 24. stundās.

25. decembris. Laika prognozētāji meloja. Sasniga trīsdesmit pieci centimetri sniega. Es laikam no sniega baltuma sāku kļūt akls, jo man šķiet, ka sieva izskatās tīri labi.

26. decembris. Sieva iet prom - varbūt uz visiem laikiem. Es vairs nevaru pakustināt kāju pirkstus. Neesmu redzējis sauli veselu mūžību. Naktī gaidāms sniegs. Aizdedzināju māju, lai nevajadzētu rakt no jumta nost sniegu.

27. decembris. Mani arestēja par vandālismu un huligānisku uzbrukumu sniega tīrītāja šoferim. Sods: trīs nedēļas jātīra sniegs veco ļaužu pansionātā.

Kāds jums šodien datums? :)

Kas es esmu? :)

Vai nav daudzsološs jautājums gada iesākumam? :)

Piedaloties Līziņas loterijā un meklējot viņas blogā atbildi uz loterijas otro jautājumu, atradu šo vietni, kurās paspēlēties. :)

Nu, piemēram: nika raksturojums. Tātad. Kas es esmu, Dominantes7akords? :)

загадочность. Даже самые близкие люди знают тебя не до конца...

все гадания на aeterna.ru

Noslēpumainība. Pat paši tuvākie cilvēki mani līdz galam nepazīst.

Njaaaaa..... Diezgan ticami. Dažbrīd šķiet, ka es pati sevi tā īsti līdz galam nepazīstu. :D

Bet kas es esmu kā Trallallā? :) Lūk, kas:

Характер ника

свобода. Ты живешь так, как желает твоя душа.

все гадания на aeterna.ru

Brīvība. Es dzīvoju tā, kā vēlas mana dvēsele. :)

He! Šķiet, jāpiekrīt. :)

Paspēlējies arī Tu!

Dienas padoms, gādājot dāvanas saviem mīļajiem :)

Varbūt nedaudz aizkavējies padoms, bet noteikti vērā ņemams tiem, kas gatavojas dāvanas saviem mīļajiem pasniegt, sagaidot Jauno gadu. Noderēs arī citiem godiem - jubilejām vai nākamajiem Ziemīšiem.

Tā. Vispirms mans šīs ziemas dziesmas atklājums. Šo dziesmu līdz šim nebiju dzirdējusi. Šogad izdzirdēju un baaaigi iepatikās - tik draiskulīgi naiva. :)

Tātad padoms:

"...Tas, kas ir vajadzīgs, tas ir jānopērk. Bet to, ko gribas, tas ir jādāvina..." :)

Nu vai nav sievišķīgi? :) Tas ir padoms, ko der atcerēties, kad jums nez kāpēc iešaujas prātā "ģeniāla" doma savam vīrietim uzdāvināt kreklu vai zeķes, bet vīrietis nez kāpēc iedomājas savai sievietei uzdāvināt virtuves kombainu, veļasmašīnu vai, nedoddies, svarus... :D

Zelta vārdi! :)

Bet vispār, šoziem esmu nolēmusi jau vasarā ķerties klāt Ziemassvētku dāvanu gatavošanai. Ideju ir daudz, tikai jāsaņemas. Jau šovasar gribēju sagatavot īpašos Ziemassvētku vasaras augļus rumā, jau kopš pagājušā gada šo prātā esmu aizķeksējusi. Bet pienāca vasara un man likās - da kādi Ziemassvētki! Nu galīgi nenesās prāts par tiem domāt. A vajadzētu...

Vēl pavisam vienkāršas un labas idejas dāvaniņām - vasaras ziedu tēja īpaši sagatavotā maisiņā. Tur var izpausties nu ļoooooti, visas vasaras garumā! Un mazas (pat mini) ievārījuma burciņas ar īpašu etiķeti un veselības recepti klāt. Nu, un nerunājot jau par visādām izšujamām lietām... vaiiiii.... nu kur lai dabū divreiz vairāk roku un divreiz garākas dienas?

Lai jauks vakars visiem, kas šajā ziemas vakarā kopā ar mani iemalko manu īpašo sarkano āboliņu tēju.

Pie šī man vajadzētu piedomāt...

Dzenbudistu stāsts.
Zanes Mellupes stāsta tulkojums no ķīniešu valodas.

Sensenos laikos Juaņiņa tempļa pakājē dzīvoja zirneklis, kuram piemita Budas daba. Kādudien Buda parādījās zirneklim un jautāja:

- Kas pasaulē ir visdārgākais?

Zirneklis padomāja un atbildēja:

- Neiegūtais un pazaudētais.

Pagāja tūkstoš gadu. Buda atkal ieradās pie zirnekļa un uzdeva to pašu jautājumu. Un sekoja tā pati atbilde. Pagāja vēl tūkstoš gadu. Vējš zirnekļa tīklā iepūta rasas pilienu. Taču ilgi par tā dzidrumu priecāties neiznāca – vējš rasas lāsi drīz vien aiznes prom. Zirneklim šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti, ļoti dārgs. Viņš jutās dziļi sāpināts. Pie zirnekļa no jauna ieradās Buda un uzdeva jau zināmo jautājumu. Un atbilde bija tā pati vecā – neiegūtais un pazaudētais.

- Labi, - teica Buda. - Ļaušu tev cilvēka pasaulē pastaigāties.

Zirneklis pārdzima par daiļu meiteni, vārdā Zirneklīte un iemita kādā bagātā mājā. Kādudien imperators par godu dēla veiksmīgajai zinību apguvei pils dārzā rīkoja svētkus. Dēla vārds bija Rasaspiliens. Daudz meiteņu bija sanācis, arī Zirneklīte un Vējapūsma. Zirneklīte cerēja, ka Buda viņai lēmis apprecēt imperatora dēlu. Bet jau pēc pāris dienām Rasaspiliens svinēja kāzas ar Vējapūsmu.

Zirneklīte apprecējās ar Zālesstiebru, bet sirdī skuma tik ļoti, ka dvēsele, kuru katru brīdi varēja miesas atstāt.

Zālesstiebrs izmisis mierināja Zirneklīti:

- Starp visām meitenēm pils dārzā tevi, pirmo un vienīgo, ieraudzīju un tūlīt iemīlēju. Ja tu mirsi, nedzīvošu arī es.

To sacījis, jauneklis izvilka dārgakmeņiem rotātu dunci, lai padarītu sev galu.

Tajā brīdī vēlreiz parādījās Buda. Arī viņš uzrunāja Zirneklīti:

- Vai esi padomājusi, kas iepriekšējā dzīvē tev atnesa pilienu rasas? Vējš! Vējš to pēc mirkļa arī aiznesa! Vai iepriekšējā dzīvē tiki padomājusi, kas ir zāle? Tas ir stiebrs, pie kura tavs zirnekļa tīkla pavediens tempļa pakājē turējās trīs tūkstoš gadu, bet tu tam pat acis neuzmeti! Un nu es tev vēlreiz jautāju - kas pasaulē ir visdārgākais?

– Tas, kas mums pieder pašlaik...

Alise

Vispār, - kā jau vienmēr esmu teikusi, man patīk dažāda mūzika. Ļoti dažāda. No klasikas līdz hip-hopam, no kora mūzikas līdz mūsdienīgam repam, un arī dažu labu metāla gabalu manā pleilistē var atrast. Mūzika ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa un tās patikšana man viennozīmīgi ir tikai manas jūtas, emocijas un atmiņas par visu ikdienišķo un šo to tik neikdienišķo. Lai nu kā - katra dziesma, katrs skaņdarbs man ar kaut ko asociējas - gan ar labo, gan ne tik labo, bet ar piedzīvoto.

Taču šī dziesma mani ir paņēmusi pavisam neizprotami. Ne es to no bērnības atceros, ne man kādu dzīves notikumu atgādina, neko. Bet saviļņo mani ikreiz, kad to dzirdu. Reiz cāļa konferencēs bija uzsākta diskusija par mūziku, kas reāli aizkustina. Ieskatījos tajā un ilgi man nebija jādomā - Raimonda Paula Alise Ingus Pētersona izpildījumā mani patiešām reāli aizkustina.

Reiz vasarā abas ar Undīni braucām mašīnā un skanēja šī dziesma. Es to klausos un birdinu asaras. :o Undīne prasa, kas man kaiš, es raustu plecus un atbildu - nekas. Patiešām! Vienkārši - šī mūzika mani patiešām aizkustina. Kāpēc? Nav ne jausmas...

"Aizķēros" aiz nejauši dzirdēta pastāstiņa:

Par paradumu kļuvis sacīt, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras. Un saprašanās abu dzimumu starpā prasa tulkošanu un piepūli. Bez tam... Agrākos laikos mīlestība piederēja diviem cilvēkiem. Nu to dala starp cilvēku un viņa izskatu (...) . Vīrieši sākuši aktīvāk pievērsties skaistumkopšanai, bet sievietes strādā arvien augstākos amatos ar lielāku atbildību. Tomēr, arī apgūstot viens otra paradumus un pienākumus, dzimumi savstarpējā sapratnē nesatuvinās. Lai cik populārs būtu pieņēmums par dzimumu atšķirībām, gribas tomēr uzsvērt: galvenokārt mēs visi esam cilvēki. Mums visiem ir cilvēciski trūkumi un vajadzības, cilvēcisks prieks un vilšanās sajūta. Un jebkurās attiecībās ir (kaut tikai mazliet) vairāk nekā tukšajās klišejās, ka vīriešiem un sievietēm vajag tikai seksu, bet sievietēm no vīriešiem - tikai naudu vai bērnu, kas saistīts ar mūsdienu sieviešu spēju būt patstāvīgām.
Bet kā tad ar veco, daudzu nievāto laulību? Vai tiešām mēs no laulības sagaidām tik atšķirīgas lietas? Kā ir ar visām vecajām atziņām, kas modernajā līdztiesības laikmetā liekas nederīgas? Kā piemēram: izturies pret savu sievieti kā pret karalieni un tu būsi viņas karalis. Ātri izirst ģimene, kurā sieviete skumst. Vienmēr uzplaukst tā ģimene, kurā viņa ir laimīga (indiešu gudrība). Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna – kā sastrutojums viņa kaulos (Zālamans). Ir svarīgi, lai paliktu tas, kas cilvēkiem ir bijis dārgs – parašas, ģimenes svētki un atmiņu mājas. Svarīgi ir dzīvot tā, lai būtu, kur atgriezties (Antuāns de Sent-Ekziperī). Sieviete, kas varējusi uzturēt sava vīra mīlestību un kas pati to mīl, ir izdarījusi visu, ko pasaule no sievietes prasa un drīkst prasīt (Oskars Vailds). Kad atņem iespēju redzēt, satikties un dzīvot kopā, iemīlēšanās pārdzīvojums izgaist (Epikūrs). Laulātā drauga nepieciešamību īsti pamana tikai tad, kad viņu zaudē (...).
Daudz un dažādas domas cilvēki domāja par laulību senākos un nesenākos laikos. Ģimeni varēja veidot iekāres, mantiska izdevīguma, tradīciju vai mīlestības dēļ. Un visos gadījumos, kad divi cilvēki kļuva par ģimeni, tā viņiem kļuva par pienākumu. Arī par prieka, gandarījuma, vai vilšanās un posta avotu, bet vienmēr saistījās ar pienākumu – pret savu sievu vai vīru, bērniem, dzimtu, cilti, tautu, pret Dievu.
Un tomēr sena ir pasaules kārtība un iespēja, ka diviem cilvēkiem kopā var būt labi. Dzīvē būs grūtības, bet kopā - vieglāk. Dzīvē būs prieki, un kopā – līksmāk. Tas būs pienākums un darbs – jā! Bet tā ir cilvēku daļa šajā pasaulē tāpat kā lietum līt, saulei spīdēt un vējam pūst.
Prieks vislabāk plaukst klusumā, tādos cilvēkos, kas mācījušies mīlēt kaut ko ārpus sava es un audzina kaut ko dzīvu – teicis Kristmans Gudmansons...

P.s. Nejauši noklausīts Latvijas Radio 2 2010. gada 14. augustā.

Paps...

Tomāti. Daudz tomātu. Jugla. Ziemassvētku vecītis. Jāņi. Diena. Kultūras diena. Mērsrags. Rupjmaizes pudiņš. Sabiedrības dvēsele. Izdevniecība. Papirosi. Teātris. Dzeja. Mūzika. Kora mūzika. Gaismas pils. Opermūzika. Elīna Garanča. Malkas grēdas. Bass. Vedējtēvs. Enciklopēdijas. Gaismas pils. Krustvārdu mīklas. Sīpolmaizītes. Sudoku. Gaiļezers. "Blaumaņa Zelts"...........

"Blaumaņa Zelts" bija pēdējā grāmata, kuru izlasīja mans paps, vēl pēdējās dienās slimnīcā būdams. Daudz par to stāstīja un daudz līdzības ar sevi tajā atrada.

Tāds bija mans paps. Kā zelts. Nē, viņam zelts nepatika, tas viņam likās par krāšņu. Kā sudrabs. Jā, kā sudrabs gan. Mans paps, mans sudraba paps...

Mans paps. Viņa māsas - mākslinieces Izoldes Bebres - 1964. gada akvarelis.

P.s. R. Paula Balāde manam vecamtēvam - dziesma, kuru es atceros kopš 1983. gada ziemas, kad nomira man opaps. Paps sēdēja pie sava rakstāmgalda, galvu saņēmis rokās un klausījās šo dziesmu vairākkārt. Es domāju, ka viņš raudāja. Kaut gan to neredzēju...

Mana mūzika...

Sarežģīti...
Mūzikai manā dzīvē ir ļoti būtiska nozīme. Man patīk ļoti dažāda mūzika, ne tikai saldie 80-tie ar folkloristisko Balto akāciju palagu vai lipīgo jaunā gadsimta Apturi mani. Patiesībā my favorite listē atrodams Eric Clapton, Joe Cocer, šis tas no Metallica, vecais, labai Linga utt. Bet tikpat neatņemami - arī klasiskā mūzika. Nepretendēju būt baigais spečuks klasiskajā mūzikā - drīzāk esmu viens no tipiskākajiem jūzeriem, kas klausās diezgan tipisku, populāru klasisko mūziku. Tomēr ikdiena bez tās nav iedomājama. Ak, jā... - P.Čaikovska I klavierkoncerts ir vienlīdzīgāks par pārējiem... ;)

Patiesībā katrs no mūzikas stiliem, katra no dziesmām un izpildītājiem man asociējas ar noteiktiem dzīves posmiem. Manas īpašās dziesmas ar to ir īpašas, ka, tās klausoties, es atkal varu izdzīvot dažādas savas dzīves nianses - gan skumjus brīžus, gan jautrus piedzīvojumus, gan draudzību, attiecības un mīlestību.

P.s. Sarah Brightman albumi gan man ir visi. :D