Apceļojot Latvijas pilsētas. #6

Agrs svētku dienas rīts. 2016. gada 18. novembris. Vangaži. Pāris agrie pilsētnieki svītrotās treniņbiksēs stutē viens otru un cenšas turēt uzņemto kursu kaut kur taisni uz priekšu. Turpat netālu jaunbūve. Veikala ēkas celtniecība šajā svētku rītā rit pilnā sparā. Šiem cilvēkiem brīvdienas nav. Žēl... :(

Turpat netālu kultūras nams. Pie tā plakāts vēsta, ka Vangaži kā pilsēta ir tikpat veca kā Saulkrasti. Atstājām saviem vienaudžiem sveicienu no Saulkrastiem. Lai Saulkrastu saule silda celtniekus šajā svētku dienā un jūras ūdens spirdzina tos sagurušos svītrotajās treniņbiksēs:

Mūsu mērķis šai rudens dienā apciemot pilsētas tepat ap Rīgu. Nākamā pietura Baldone. Ko redzēt Baldonē? Tā senos laikos slavena ar savu sanatoriju, kas nu galīgi pamesta vien iztēlei ļauj darboties, kā dzīve te reiz kūsāt kūsājusi. Saulkrasti palika sildīt sasalušās Baldones sanatorijas sēravota strūklaciņu. Lai izdodas Baldonei atdzīvināt šo vietu līdz Latvijas 200-gadei! :)

Bet vecie Baloži tepat netālu no Rīgas tik ļoti atgādina Sedu. Tās 50-to gadu divstāvu strādnieku dzīvojamās ēkas. Jā, visiem kūdriniekiem vienāda dzīvošana! :)

Titurga gan - pēdējos padomju gados tapušais ciemats jau toreiz izcēlās ar specprojektu daudzdzīvokļu mājām. Tagad tā ir Rīgas piepilsēta ar skaistām pārtikušu ļaužu privātmājām, bet daža padomju laika dzīvokļu māja jau piedzīvojusi renovāciju:

Atzīstamies - neviens no mums līdz šim nebija bijis Salaspils botāniskajā dārzā. Priekš lietainas rudens dienas pa dārza takām diez ko nepastaigāsi, bet oranžēriju gan izstaigājām. Lai paliek Saulkrastu saules siltums tiem pieciem bruņurupučiem, kuriem nākas sildīties zem lampas.

Esot Ogres estrādē, atgriezāmies sajūtās tieši pirms gada, kad uzsākām savu Latvijas pilsētu apceļošanu ar Salacgrīvu. Tikai Gunita ar saviem sīcīšiem pietrūka. 

Nebija nekādu šaubu, ka Ogrē jābrauc tieši uz estrādi, jo tieši šeit reiz notika leģendārais Pērkona koncerts un vilciena vagona demolēšana pēc tā.

Vispār Ogre fascinē. Te ir tiiiiik liels Latvijas karogs!! :o Mums tādu noteikti vajag arī Saulkrastos - Saules laukumā tādā garā mastā, tā, lai plīv virs priežu galotnēm un no pretējā krasta var redzēt, kur ir tas īstais un pareizais virziens :)

Bet kad Undīne vēl bija tikai bēbīc, viņa kopā ar auklīti Ikšķilē ik dienas ratos brauca caur parciņu, kur tagad omulīgi iekortelējies feins koka garkājtētiņš. Lai silti viņam! Atstājam sveicienu no Saulkrastiem, lai var sagaidīt pavasari.

Ikšķile = Undīnes pirmās / otrās mājas, kur vēl šodien viņa pavada daudz sava brīvā laika.

Un šodien vakars jau klāt, jāskrien mājup gultas klāt. :)

Nu gan šodien esam noriņķojuši.. :o

Bet nobraukti kopā it kā tikai 245 km.

Gaidot Latvijas simtgadi, #5

2016. gada 25. jūnijs. Jā, tieši vienu nakti esam gulējuši mājās un dodamies nākamajā līcītī pretī Latvijas simtgadei.

Ir tik karsts, ka ārā no mašīnas var izkāpt tikai, ja piemaksā. Saulkrasti jau ir atpūtnieku pilni, ka nekur kāju likt, tad nu laižam prom, nopelst kādā Latgales ezerā. Šo divu dienu plānā mums ir Varakļāni, Viļāni, Rēzekne, Kārsava, Ludza un Zilupe. Kas katrā pilsētā tāds zīmīgs un ievērības cienīgs, ir tikai tādas aptuvenas nojausmas. Esam nolēmuši vienkārši ļauties mirklim un vietai. Kur peldēsim - nav ne mazākās nojausmas. Kur nakšņosim - vēl mazāk.

Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, esam pārsteigti, ka Varakļāni par pirmo apmeklējuma vietu piedāvā nevis baznīcu, bet muižu. Tur tad arī paliek Saulkrasti. Burtiski riksītī apskrējām muižai apkārt, jo tuvojas jau dienas vidus un ārā ir tiešām nežēlīgi karsts. Lecam iekšā glābiņā (mašīnā) un vismaz ar tā palīdzību izlaižam mazu līcīti pa pilsētiņu. Nekad te nav būts. Pīci-pīci arī nekur nerādās. :(

Ja es tālāk pa ceļam būtu gulējusi, nākamajā pilsētiņā - Viļānos - man diezgan viegli varētu iestāstīt, ka esam izbraukuši ārpus Latvijas. Tās dažas balsis uz ielas runāja kirilicā, pat suņi rēja gaf-gaf. Faktiski neko par šo vietu nezinām, arī gūgle neko īpašu un interesantu nepiedāvā. Piebraucām pie novada domes. Ka tā ir dome, par to liecināja vien trīs karogi, paplucis domes uzraksts un nesakopta, nenotīrīta ieeja tajā. Viss skaidrs - arī sētniekiem un apkopējiem te ir četras brīvas dienas. Tas jauki, ka darbinieciņi tā tiek mīlēti. :) Un - TE BIJĀM MĒS:

Vēlāk gan zinātāji zina teikt, ka šī pilsētiņa pēdējo gadu laikā ir tiešām patīkami mainījusies uz labo pusi. Nu prieks dzirdēt, ka tā... :)

Latgales Māra vai Gors? Šoreiz lēmām par labu Mārai, bet Goru tāpat sameklējām, lai nākamreiz ceļš nav jāmeklē. Pieskrēju pie strūklaciņām kājas saslapināt, vismaz guvu kādu veldzīti... uz 5 sekundēm... karsts šodien ir nežēlīgi... Atradām kādu ēniņu, kur piestāt ar mašīnu un aizcilpojām līdz nelielam skvēriņam turpat netālu no Māras. Tur atstājām Saulkrastus un teciņiem vien atpakaļ uz mašīnu. Auto šajā laikā ir mūsu vienīgais glābiņš...

Visas ielas ved uz baznīcu. Šitādi brīnumi redzēti tikai Kārsavā. Man Kārsava asociējas ar cilvēkiem - bijušo kolēģi Vadimu un Ingas mammu, kas abi nākuši no šejienes. Tāpēc vien šī pilsētiņa ir forša, jo no šejienes nāk forši cilvēki :) Ak, pareizi, pavisam nesen šī pilsētiņa izcēlās ar skandāliņu, kad kārsavieši gribēja ielu nosaukumus uz ēkām rakstīt divās valodās (labi, ka ne trīs... :o ) - latviešu un latgaliešu. Kaut kas jau tur īsti riktīgi nebija, bet tā nu tas izskatās:

Arī Ludzā rodas sajūta, ka esam izbraukuši uz citu valsti. Ja ne Mahima, TOPiņš un vēl kaut kas... Bet tādā labā nozīmē! Kaut kas no Polijas varbūt? Katrā ziņā no Vidzemes un pierīgas pavisam atšķirīga vieta. Pat volūda cyta! Un par Ludzu pat nekas nebija jāgūglē, - te Undīne izcēlās, jo pagājušajā gadā ar klasi šeit bija ekskursijā un vēlāk vēsturē gatavoja prezentāciju par Ludzas pilsdrupām. Tad nu tagad nācās nospiest refresh un mums to visu noprezentēt :)

Šīs dienas karstumiņš ir grūti izturams. Gribam ātrāk atrast kādu telts vietu pie ezera, lai varam mesties iekšā un laiskoties. Ceļš mūs ir nogurdinājis, tāpēc aši vien meklējam naktsmājas. Vieta ar nosaukumu "Zirga smaids" mums liekas ļoti piemērota, tāpēc nav divu domu, ka jādodas tieši turp. Un nenožēlojam. Patiešām sakopti, gaumīgi, nu tā, ka zirgam jāsmaida. Teltsvieta tiek ierādīta, telts - uzslieta, grils iekurināts. Peldkostīmi mugurā un varam ļauties Nirzas ezera veldzei. Un tad mierīgs, kluss vasaras vakars tikai mums četriem. Šādi brīži ir fantastiski. Dzīvot, elpot, būt kopā ar saviem mīļajiem un ļauties mirklim. Un tad skaties debesīs, mākoņu vālos, lidmašīnu baltajās astēs un aptver - es esmu laimīgs!!! :)

2016. gada 26. jūnijs

Pēc rīta peldes Nirzas ezerā jau pavisam drīz esam gatavi dienas lielāko daļu pavadīt kondicionētajā telpā uz četriem riteņiem. Kad paliek auksti, izkāpjam sasildīties. Pirmoreiz auksti palika jau Zilupē, pavisam netālu no tā smaidošā zirga. Šķiet, ka esam atkūlušies uz pasaules malu un šķiet, diezin vai vēl kādreiz šurp atkulsimies. Acīs iekrīt piemiņas vieta "Otrajā tēvijas karā kritušajiem" un bijušais kinoteātris. Saulkrasti vientuļi paliek uz pilsētas ceļazīmes, jo citur jau tā īsti nebija kur...

Bet interese mūs tā vien dzen palūkoties uz Eiropas Savienības ārējo robežu. Turpat vien jau tā ir. Pabāzām galvu Terehovā. Automašīnu rindas nebija. Viss kluss un mierīgs. Tas labi. Tad jau varam mieriņā doties uz mājām. Jā, šodien tas arī viss, tālāk vien ceļš mājup. Pa ceļam vēl uzkāpām Teiču rezervāta skatu tornī, piestājām pie Vecpiebalgas ūdensrozēm un arī Raiskuma "Biekās". Tur gan nesatikām ne Tūteru, ne Sprēsliņu ģimenes, ne arī pašu Mirttanti, tomēr "Biekas" vēl stāv un lauku ceļš arī vēl tas pats kā filmā. Pulkstenis nerāda ne septiņi vakarā un esam mājās.

Šajā reizē nobraukti 693 km:

Gaidot Latvijas simtgadi, #4

Labrīt! Ir 2016. gada Jāņu dienas rīts. Silmači. Esam šeit pavadījuši ļoti jauku Līgo vakaru, noskatījušies latviešu "Skroderdienas Silmačos", baudījuši milzīgus ugunskurus un patiešām mierīgi - šī vārda vislabākajā nozīmē - pavadījuši šo Līgo nakti. Bišķi arī teltī pagulējuši, salīdzinoši agri cēlušies, paspējuši vilties Waze aplikācijā, bet nu priekšā mūs gaida karsta vasaras diena Madonā, Cesvainē, Lubānā, Balvos, Viļakā un Gulbenē. Ufff... dieniņa solās būt ļoti intensīva... 
Vispirms Madonā, protams, iebraucam Statoilā. Nedaudz uzfrišinamies, iedzeram rīta kafiju un dodamies savās gaitās.

Stāsts par Madonu: Saulkrasti iebrauc Madonā un paliek pie Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja. Tajā jau vairākus gadus viens no muzeja eksponātiem ir mana brālēna vectēva vadmalas mētelis. Savulaik izceļojis no Latvijas, pārdzīvojis dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs, nokļuvis līdz Čikāgai un 90. gados atvests atpakaļ uz novadu, no kura savulaik sācis savu pasaules ceļojumu.

Ir mums Madonā šādi tādi draugi, ko labprāt būtu satikuši un kuru stāstus par savu pilsētu mēs labprāt būtu dzirdējuši. Bet ir divi "bet":

1 - ir agrs Jāņu dienas rīts un es neuzdrošinos traucēt nevienu normālu cilvēku, kas, iespējams, tikko tik uz auss licies :o)
2 - diemžēl jāsecina, ka šis mūsu ģimenes projektiņš tomēr ir diezgan ciets rieksts - pamazām mani pārņem nemiers, vai paspēsim līdz 2018. gada 18. novembrim visās Latvijas pilsētās pabūt, tāpēc nākas nedaudz iespringt un mēģināt ņemt to visu tā vispārīgāk..

Jožam tālāk uz Lubānu. Jāatzīst godīgi - tas, ka Lubāna ir Oskara Kalpaka un Jāņa Zābera pilsēta, man bija jaunums. Līdz šim šis vārds man asociējās vien ar "Lubančiku" Pļavniekos, kurā es pat nekad neesmu bijusi tāpat kā nekad nebiju bijusi Lubānā. Bet šī pilsētiņa atstāja ļoti jauku iespaidu. Tagad laikam vajadzēs arī Rīgā aizbraukt uz slaveno "Lubančiku" - kazi, būs tikpat tīrs un sakopts kā šī pilsētiņa. :) 

Gabaliņu no Saulkrastiem Lubānā atstājām pie Amatnieku centra un pa pilsētiņu vēl mazu līcīti izskrējām, veltot tai nedaudz vairāk laika, jo priekšā mūs gaida Cesvaine un tajā jau ir būts ne reizi vien.

Un kur gan sveicienus atstāt Cesvainē? Domājams, neviens par to nešaubās, ka tā ir Cesvaines pils. Bet ārā ir tā ka neeenormāli karsts.. Iepriekšējā nakts teltī tāda pusgulēta un pamazām mūs sāk pārņemt neliels besis...

Un tomēr Gulbene mūsu Jāņu dienas sagurušo garu pacēla jaunā līmenī. Dzelzceļa līnijā "Gulbenes - Alūksnes bānītis" pievienojām jaunu staciju "Saulkrasti". Un dzelzceļa priekšnieks par to mums atļāva pabraukāties ar drezīnu. :D Paši saviem spēkiem aizkačājām līdz pirmajām pārmijām un atpakaļ. Es biju sajūsmā... :)))

Nu re. Un gandrīz nemanot, esam nokļuvuši jau līdz Balviem. Tur mūs gan sagaida vietējais Viļakas aborigēns - Ingūna. Obzornaja pa Balviem un kopš šodienas Balvu sadraudzības pilsēta ir arī Saulkrasti :) Nu vismaz pie Balvu sadraudzības pilsētu virzienu rādītājiem tagad ir arī Saulkrasti. Un braucam tālāk uz Viļaku. 

Marienhauzenas, nu, tās, kas Viļaka, iezemiete Ingūna zina stāstīt, ka šī vieta svin 720. gadu jubileju. Tagadējā pareizticīgo baznīca ir uzcelta seno latgaļu pilskalnā un no šejienes tie esot cēlušies. Kā jau Latgalē, visievērojamākās vietas te ir baznīca, baznīca un baznīca. Bet Viļakas ģērbonī ir ezītis. Un viens tāds ezītis pašvaldības skvēriņā tagad ir A. god. Saulkrastu vēstnieks Viļakā. 

Nu ko. Tāda šī dieniņa! Vēl jau priekšā garais ceļš mājup. Jo - rīt būs atkal jauna diena! :)

Bet šodien, re, kādi gabali nobraukāti! 

Šodien kopā nobraukti 449 km.

Lieldienās pretī Latvijas simtgadei

Tuvojoties mūsu kārtējam braucienam pa Latvijas pilsētām, steidzu pabeigt iepriekšējā brauciena apkopojumu. Kaut kā nav sanācis pabeigt un līdz galam nopucēt šo aprakstu, bet, ja laiks spiež, prioritātes mainās. Kā saka - ne jau laika nav, bet visu nosaka prioritātes...
Tā nu ķeram brīvos brīžus, lai virzītos tuvāk savam mērķim līdz Latvijas simtgadei pabūt visās Latvijas pilsētās. Tādu nav daudz un katrreiz ir jārēķinās ar visu ģimenes locekļu pienākumiem, aizņemtību, citiem hobijiem un darba specifiku. Arī šoreiz līdz pēdējām dienām nezinājām, vai Lieldienās varēsim doties uz Vidzemi. Šoreiz "pie vainas" bija mans koris. Tā kā tuvojās skate, bija skaidrs, ka papildmēģinājumi būs. Tikai - kad, kurās dienās un cikos, tika nolemts vien pāris dienas pirms Lieldienām. Bet viss iegrozījās tā, ka varējām gan uz laukiem izbraukāt, gan pa Vidzemi paceļot, gan arī uz mēģinājumiem aiziet.

Mūsu trešais brauciens iesākās agri. Pulksten 8:00 "mazie" tīņi olas un Lieldienu zaķa atstāto dāvaniņu dārzā jau bija sameklējuši, brokastis visi bijām paēduši un sēžam mašīnā. Šoreiz mūsu kompānijai pievienojās Evelīna - Undīnes māsīca. Un mūsu pirmā apstāšanās vieta bija Sigulda.

Sigulda jau mums gandrīz kā mājas. Tādas zīmīgas un pilsētu raksturojošas vietas te ir ļoti daudz. Tomēr tad, kad lēmām, kur tieši atstāt sveicienu no Saulkrastiem, tika lemts par labu Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei. Pirmkārt jau tāpēc, ka šosezon Latvijas vārds pasaulē izskanējis tik spoži un otrkārt tāpēc, ka tieši šīs trases celtniecībā savulaik piedalījies arī mans vecākais brālis.

Agrajā rītā vēl paspējām uzmest aci dažiem Siguldas šūpoļu festivāla objektiem (un bišķi arī iemēģināt) un dodamies jau tālāk uz Līgatni.

Līgatne mums, pirmkārt, asociējas ar pārceltuvi. Ar to vienkāršo koka plostu, kas cilvēkus un mašīnas ceļ pār Gauju. Sauc to par prāmi, bet kaut kā jocīgi liekas... prāmis tak ir M/S Isabelle... :D Un kurš ir redzējis prāmi uz sauszemes? Mēs! Lūk, izrādās, ka prāmis sezonu vēl nav atklājis. Stāv, izvilkts krastā, ka ne pazīt. Bet man šī vieta tagad laikam vienmēr atgādinās par to, kā pirms četriem gadiem mēs ar "Animu" braucām uz kāda dīvaina "Jauniešu integrācijas centra" atklāšanu Līgatnē un kā mēs tieši šajā vietā satikāmies ar kolorīto Ksjušu...

Pēc plāna nākamā pilsēta - Cēsis. Atļāvos to nosaukt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, uz ko dažs Liepājnieks bija izbrīnīts un jautāja, no kurienes man tāda informācija :D Nu neko, vienkārši Cēsīs vienmēr tik daudz kultūras pasākumu notiek, pirms kāda laika dzirdēju arī domu / fantāziju / ideju Kultūras ministriju pārcelt uz Cēsīm. Un kāpēc gan ne? :) Cēsis man vienmēr likusies ļoti latviska pilsēta, ar savu šarmu un vienreizīgumu. Ar "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" asociācijām par to, kā Mirttante sēž savā bērītī un brauc uz pilsētu Uģim pirkt jaunas, glītas ūziņas. :) Un, protams, ar Pils parka estrādi un koncertiem tajā, kur arī tika nolemts atstāt daļiņu no Saulkrastiem.

Jā, jā, tas puisītis man aizmugurē izskatās ļoti amizanti. :) Un tieši viņam ap kaklu aplikām sveicienu no Saulkrastiem. Lai silda, tā sacīt... :)

Tālākais ceļa gabals plānojas būt nedaudz garāks un Undīne uzstāj, ka šie mazie izbraucieni pa Latviju nav iedomājami bez Statoil lattes. Uzņemot kursu uz Smilteni, nākas iegriezties arī tur..

Ar Smilteni ir grūti. Viss, kas man nāk prātā par Smilteni, ir Smiltenes tehnikums. Nu labi, varbūt vēl arī "Smiltenes piens". Tās mazās biezpiena kūciņas laikam viņi ražo. Un tas arī viss :o Domājām - labs ir, brauksim uz tehnikumu. Šķiet tiešām tāda jau vēsturiski sevi pierādījusi mācību iestāde, uz kuru dodas mācīties ne tikai jaunieši no tuvējās apkārtnes vien. Bet kā izrādās, tas atrodas jau tā kā ārpus Smiltenes teritorijas - Kalnamuižā. Tā faktiski turpat Smiltenē vien ir, tomēr lemjam, ka šis fakts nav saskaņā ar mūsu pašu izdomāto šīs "spēlītes reglamentu". :) Un tāpēc braucam atpakaļ uz pilsētas centru. Juris zina stāstīt, ka savulaik te pilsētas estrādē Jāņukalnā ir aktīva dzīve notikusi. Dodamies turp, cerībā, ka tur notiks kāds jestrs Lieldienu pasākums, kurā varam paspēt piedalīties. A nekā nebij! - un tukšs un kluss ir klajumā, Tik, iztraucēts no trača negantā, Pār lauku laukiem zaķis aizļinkā... Ka nav, ta nav... Uzkāpām Jāņukalna estrādē un atstājām tur kādam zaķim gabaliņu no Saulkrastiem - varbūt tieši viņš bija tas, kas mums ik gadu dārzā bērniem atstāj Lieldienu olas un dāvaniņas? :)

Bieži vien krustvārdu mīklās jāatmin Latvijas pilsēta ar vismazāko burtu skaitu. Sākas ar A, beidzas ar E. Kas tā ir? Nu, protams! - Ape! Šī ir viena no tām retajām pilsētām, kur Juris nav pabijis, tāpēc viņam uz turieni braukt bija īpaši interesanti. Tāds mazs pierobežas nostūrītis. Arī grūti aptvert, ka tik mazai vietai ir dots pilsētas statuss. Tomēr centriņš tāds samērā sakopts. Tūrisma informācijas centrs, kaut arī slēgts, izskatījās diezgan plašs un mūsdienīgs. Skolnieki jau bija sagūglējuši, ka Apē jādodas uz Raganu klintīm, kas turpat pilsētiņā vien atrodas. Lai sveiciens visām raganām! :)

Vienīgajā, nelielajā Apes krodziņā ieturējām siltas pusdienas un tad jau priekšā vairs palicis nelielais ceļa gabals līdz Alūksnei. Šoreiz tieši Alūksne bija mūsu galvenais galamērķis, jo tur jau mūs gaidīja Inga - Alūksnes iezemietis. Un jau atkal esam tikuši pie vietējā gida. :) Atšķirībā no Smiltenes, Alūksnē ir daudz vairāk ar pilsētu asociatīvo "opciju". Un Saulkrastus izvēlējāmies atstāt pie Glika ozoliem. Tā bībeles tēma mums tāda pasveša, tomēr bībeles tulkojums latviski šķita gana nozīmīgs fakts, lai to atzīmētu arī mūsu Latvijas simtgades gaidīšanas svētku albumā. Pēc tam arī noteikti vajadzēja aizstaigāt uz Pilssalu, apskatīties jaunuzbūvēto tiltiņu un aiziet līdz jaunajam skatu tornim. Tas viss Ingas stāstu par Alūksni pavadībā. Diemžēl skatu tornī uzkāpt nebija iespējams, tas būs atvērts vien no pirmā maija. Arī jaunais tiltiņš ir īpaši skaists naktī, kad izgaismots un vispār - iespaidu tik daudz, ka saprotam - šeit noteikti jāatgriežas kādā vasaras pievakarē. 

Izmantojot pastaigu pa Alūksni, Inga mūs vēl aizveda uz mazajiem tiltiņiem, kur pavisam nesen TV jaunatklāšanas raidījums "TE" ir paslēpis savu mazo koka grābeklīti. Mēs arī iepozējām ar to un nākamajā nedēļā arī mūsu foto tika raidījuma subtitros. Stāāāri, vai zinies... :D

Un tad vēl pavisam īsa tējas pauze pie viesmīlīgajiem Alūksniešiem un mūsu domas jau sāk virzīties uz māju pusi. Mūsu Lieldienu līcītis pa Latvijas pilsētām ir noslēdzies. Mājupceļā vēl tikai maza pauzīte slavenajā "Jautrajā odā" un pēc pāris stundām jau esam mājās.
Gara un iespaidu pilna šī diena. Un pabijām visi kopā. Un Evelīna ar mums. Un Ingas ģimene Alūksnē. Un vispār... jā, tieši tas viss kopā ir tas, kāpēc šo visu uzsākām. It kā nekas īpašs un tomēr, tik daudz... :) 
Un, lūk, arī šīs dienas līcītis kartē:

Šodien kopā nobraukti 411 km.

Pirmajos Ziemassvētkos

Ziemassvētku rītā, kad vairums ļaužu bauda vēla rīta mieru, brīvdienas un svētku sajūtu, mūsu trakā ģimenīte jau astoņos sēdās mašīnā un devās ceļā. Šo dienu jau decembra sākumā atradām kā vienīgo brīvo dienu, kurā nevienam no mums nekas nebija ieplānots un ko varētu izmantot, apbraukājot dažas Vidzemes pilsētas. Šīs dienas plānā bija izbraukt Valmieru, Strenčus, Sedu, Valku, Rūjienu un Mazsalacu. Un vakarā atkal iebraukt Alojā pie vīramātes uz Ziemassvētku vakariņām.

Un tā, nācās izbraukt jau astoņos, jo pašā rīta agrumā vēl nevarējām neiebraukt Valmieras slimnīcā, kur Diānai pirms divām dienām piedzima mazais Roberts. Jā, jā, tas pats mazais brīnumiņš, kam pirms laiciņa uzdāvināju šo dzelteno vannas dvieli. Ziedi jaunajai māmiņai bija iegādāti jau iepriekšējā dienā, jo zinājām jau, ka Ziemassvētku rītā visas bodītes būs ciet.

Sajūtas bija dīvainas - drēgns, tumšs un vientuļš Ziemassvētku rīts. Šķiet, ka mūsu mašīna bija vienīgā, kas traucās pa Vidzemes šoseju.
Ilgi slimnīcā neuzkavējāmies, un drīz jau devāmies savās gaitās. Ap pus desmitiem bijām pie Valmieras drāmas teātra. Jā, tā es biju šoreiz nolēmusi, ka sveicienu Valmierai atstāsim tieši šeit. Sentimentālas atmiņas par papu, viņa mīlestību pret teātri, jo, galu galā, tieši Valmieras Drāmas teātrī viņš jaunībā strādāja savu aktiera sirds darbu. Vēlāk viņa dzīve gan iegriezās citās sliedēs, bet mīlestība uz teātri viņā saglabājās visu mūžu, faktiski arī visu mūžu nostrādājot par amatierteātra režisoru. Tā nu nobildējāmies, atstājām Saulkrastu sveicienu teātrim un aizsūtīju domas arī papam, lai viņam tur, debesīs, viss labi... :)

Un kas gan mūs varētu gaidīt tālāk? Protams, "normāli" ļauži šajā rītā ir tikko cēlušies, kāds brokasto, bērni ver vaļā vecīša naktī, zem eglītes, atstātās dāvanas, bet mēs... mēs uz Strenčiem... :D Ar ko gan vēl slaveni Strenči, ja ne ar psihoneiroloģisko slimnīcu? Dažas bildes, Saulkrastu sveiciens un personāls jau tramīgi lūkojas, tāpēc mēs labāk tinamies...

Turpat Strenčiem blakus Seda. Jā, kā izrādās, arī Sedai ir pilsētas statuss :o Sedu atceros kā pagalam noplukušu pilsētu vēl pirms gadiem pieciem, bet šajā rītā tā izskatās pat tīri labi. Sedā mūs sagaidīja Kristīne - Undīnes klasesbiedrenīte, kas atbraukusi ciemos pie vecvecākiem. Visi nofotografējāmies pie Kultūras nama, turpat arī savu sveicienu atstājām. Gribējām vēl aizbraukt līdz skatu tornim, bet tā meža taka, pa kuru bija jābrauc izskatījās tik baisi slapja, ka nobijāmies, ka neiesēžamies un mūsu brauciens ar to arī beigtos. Nu nekas. Bet mēs vismaz zinām, ka tur tāds tornis ir. :)

Aizvedām Kristīni atpakaļ uz māju - lai dzer tālāk savu Ziemassvētku brokastu kakao un paši braucam uz Valku. Pa ceļam atcerējāmies, ka neviens neesam paņēmuši līdzi pasi. Nu nekas - igauņu Selverītim nācās palikt bez mūsu eirīšiem, bet mums - bez igauņu košļenēm un salmiņiem :( Ja godīgi, es nemaz nezinu, vai igauņi mūsdienās ražo košļenes? :o Foto, protams, pie robežzīmes, jo ar ko gan citu mums asociētos pilsētas Valka. Turpat pie tiltiņa piesējām sveicienu, Undīne paspēlēja spēlīti "tagad esmu Igaunijā, tagad - Latvijā", pārkāpjot te vienā, te otrā pilsētas zīmes pusē... :) nu maziņa tak... :)

Ceļš tālāk, uz Rūjienu, ir pārsteidzoši labs. Jauns, gluds, nu brauc vai kā pa galdu! Bet es sēžu mašīnā un burkšķu, ka, ja tik ātri jābrauc, es labāk būtu stundiņu ilgāk no rīta pagulējusi... :( uz ko mans pacietīgais vīrs, paldies Dievam, nereaģē un dara savu darāmo... ;)

Jau ap dienas vidu esam Rūjienā, kas mums visiem zināma kā Saldējuma pilsēta. Arī Rūjienā biju bijusi jau pirms pieciem gadiem, ne tā priecīgākā iemesla dēļ, bet, jā, Rūjiena šķiet pazīstama. Ar kori savulaik ir būts arī Rūjienas baznīcā un, jā, vispār man patīk Rūjiena - tāda "mana" liekas. Latviska. Varbūt gluži ne pazīstama. Bet zināma. Kaut kur "no iekšām" zināma...

Tā kā dienas vidus jau klāt, vēderi sāk prasīt savu tiesu un nākas meklēt kādu ēstūzi. Ar tiem gan švaki, jo, kā mēs labi zinām, ir Pirmie Ziemassvētki un arī kafejnīcu darbinieki un pavāri svin svētkus. Tomēr vienu krodziņu atrodam - "Trīs draugi". Varu atstāt visas labākās atsauksmes par šo vietu - vienkārša, klasiska, garšīga virtuve, patīkama atmosfēra un, kas galvenais, - ļoti laba, patīkama un tīra "dāmistaba"... ;)

Pieēduši pilnus vēderus, sēžamies mašīnā un braucam uz Mazsalacu. Jau pirmīt pa ceļam, saņēmu negaidītu sms no savas bijušās kolēģes, ka viņa, izlasījusi facebookā mūsu šīs dienas maršrutu, nevar nepieteikties mums par gidi Mazsalacā. Nu feini! Pie viena sen neredzētus cilvēkus satiekam! Aiga mūs sagaida pie Mazsalacas skolas un mēs braucam - kur? Protams, kur vēl, ja ne uz Skaņokalnu? Izbraucām Skaņākalna taku, pabļaustījāmies pie klints, padzērām Aigas sarūpēto karsto tēju un, vai zinies, tāda krēsliņa jau bija klāt.

Nēnu, skaisti, ka mums Latvijā tik daudz radu, draugu un paziņu! Re, varam vismaz saskrieties un kādu vārdu pārmīt. Kaut diena ir nepielūdzami īsa.

Savu šīsdienas skrējienu esam pabeiguši. Tālāk mūs gaida vīramātes Ziemassvētku vakariņas. :)
Šodien kopā nobraukti 334 km.

Šogad Latvijai 97. dzimšanas diena!

Šogad Latvija atzīmēja savu 97. dzimšanas dienu. Un tieši 18. novembrī mēs ķērāmies klāt mūsu "ģimenes projekta" LATVIJAI-100 realizācijai. Tā bija tāda bišķi lietaina, bet patiesībā ļoti jauka diena. Šīs dienas plānos bija izbraukt līcīti Saulkrasti - Salacgrīva - Ainaži - Staicele - Aloja -Limbaži.

Savu ceļojumu, protams, uzsākām Saulkrastos, Saules laukumā atstājot savas pēdas, ar uzrakstu "Latvijai 100. Saulkrasti - Latvijas galvaspilsēta!" :)

Salacgrīvā mūsu pulciņam pievienojās vēl viena kompānija - vīra māsa ar savu ģimenīti. Kā saka - kopā jautrāk. Staķikā paņēmām pa karstai kafijai un... - kas pirmais jums / mums nāk prātā, ja piemin Salacgrīvu? Nu, protams! - Positivus! Labs ir, dosimies uz Positivusa mājvietu jūras krastā. Skatuve pagalam noplukusi un vientuļa šajā rudenīgajā dienā, pat grūti iedomāties, ka vasarās te notiek tik milzīgs pasākums. Padauzījāmies pa estrādi, atstājām savu Saulkrastu vēstījumu un pastaigājāmies atpakaļ uz mašīnām.

Tālāk braucam līdz Ainažiem. Kas jums / mums pirmais nāk prātā, ja runājam par Ainažiem? Strīdīgi - vieniem tā galvenokārt ir robežpilsēta ar Igauniju, bet man pirmkārt tā asociējas ar Krišjāni Valdemāru. Nu un man šķita, ka "pareizāk" šoreiz būtu izmantot izdevību un pāris vārdos sīkiem izstāstīt, kas tas tāds ir un kāpēc viņš ir pieminēšanas vērts. Valdemāra muzejs gan bija slēgts, bet pie muzeja vārtiem savu vēstījumu varējām atstāt. Un patiesībā esam nolēmuši šī pasākuma ietvaros muzejos iekšā neiet, pretējā gadījumā uz Latvijas simtgadi ieceri pabūt visās Latvijas pilsētās nerealizēsim... Tad nu iečekojamies Ainažos un izlaižam goda līcīti līdz igauņu zemei. Turpat vecajā vietā ir vecais igauņu veikaliņš, kur nopirkt košļenes un slavenos igauņu salmiņus... :)

Bet vai jūs zinājāt, kas ir Latvijas futbola galvaspilsēta? Aha, es arī to uzzināju tikai pirms dažiem gadiem, ka tā ir Staicele. Tāpēc tīri simboliski savu vēsti atstājām tieši pie lielās futbolbumbas.

Un, starp citu, Staicele ir arī mana vīra dzimtā pilsēta... :p

Bet kad raidījuma "TE" sižetā Pauls Timrots apmeklēja Aloju, viņš uz vietējiem pilsētiņas darboņiem uzdoto jautājumu Ko redzēt Alojā? saņēma atbildi: Staiceli!... Nu, kaut kā tā apmēram, bet visai smieklīgi gan... Šķiet nedaudz nožēlojami, ka pašiem pilsētniekiem nav, ko parādīt un pastāstīt, kas pie viņiem interesants un nozīmīgs. Vienkārši jau ir atbildēt ar standarta frāzēm, ka te jau nekā nav un ka visi ir aizbraukuši prom, vecie vien palikuši. Bet man radās jautājums - kāpēc Alojā ir Ausekļa vidusskola? Aha! Izrādās, šī ir Ausekļa dzimtā puse. Žēl, ka pilsētas darboņi par to ir aizmirsuši... Bet mūsu kompānija bija pagodināta ar šīs vidusskolas absolventi un, protams, mēs savu vēsti atstājām Auseklim :) Un varējām bērniem izstāstīt, ka tieši viņš ir katros Dziesmu svētkos neiztrūkstošās "Gaismas pils" vārdu autors.

Esam diezgan izstaigājušies un mums ir palaimējies, ka uz siltajām svētku pusdienām varam iegriezties tieši pie vīramātes..

Kad esam sasildījušies, paēduši un Latvijai tostu uzsaukuši, nedaudz paciemojušies, braucam uz mūsu šodienas pēdējo pilsētu - Limbažiem. Nu ļoti tematisks maršruts mums šodien sanācis, jo Limbaži taču ir paša Baumaņu Kārļa pilsēta! Un, saprotams, ka atstājam savu sveicienu no Saulkrastiem tieši pie Baumaņu Kārļa pieminekļa.

Vakarā kļuvis jau pavisam lietains. Mēs gan vēl pabāžam degunu Limbažu pilsdrupās, sabučojam savus ceļabiedrus, kas mums sastādīja tik foršu kompāniju un nedaudz saguruši braucam mājās.
Šķiet, ka mūsu projekta pirmais cēliens izdevies gana labs... :)

Šodien kopā nobraukti 193 km.

Gaidām Latvijas 100 gadi

Šogad tā pavairāk sanāca dzīvoties pa māju. Un mājās man parasti fonā skan LR1. Jā, jā, dažam labam tā šķiet vecmodīga opīšu raidstacija, bet man liekas, ka nekā informatīvāka par LR1 nav. Tur ir visas dzīves aktualitātes, komentāri, ziņas, viedokļi. Tas ir radio, kas liek dzīvot laikam līdzi un, galvenais, - domāt! Tā kādudien klausījos programmu, kurā bija runa par to, ka kāda ģimene nolēmusi sagaidīt Latvijas simtgadi savās mājās, t.i., līdz simtgadei uzbūvēt paši savu māju un pie mājas - karoga mastu, kurā 2018. gada 18. novembrī uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu. Aizdomājos par mums, nedaudz iedvesmojos un sapratu, ka mums arī vajag kaut kādu savu mazo "ģimenes projektiņu", kā mums sagaidīt Latvijas simtgadi. Vēlāk gan arī tai pat radio dzirdēju, ka jau divus gadus iet vaļā šāda, tā teikt "akcija", - kad cilvēki uzstāda sev mērķi, ko vēlas paveikt līdz 2018. gadam. Kāds vēlas apgūt jaunu svešvalodu, kāds - atvērt savu mazo uzņēmumu, vēl kāds cits - iemācīties cept kliņģerus.

Sākumā domāju šā un tā, un vēl viskautkā. Varbūt apmeklēt visus Latvijas dižozolus? Varbūt apbraukt visu Latvijas sauszemes teritoriju? Tam bija jābūt kam tādam, ko izdarīt bez piespiešanās, bez lieka stresa, lai tas ir tā viegli, īpaši neiespringstot un 3 gadu laikā. Pārcilājot visus "par" un "pret" ar vīru izdomājām, ka varam apbraukāt visas Latvijas pilsētas. To var darīt kā ziemā, tā vasarā, bez īpaša aprīkojuma un kad vien laiks atļauj. Sapratām, ka arī mēs paši nebūt neesam visās pilsētās bijuši un tas varētu būt interesanti kā priekš mums pašiem, tā arī priekš bērniem. Taisnības labad jāsaka, ka abi pusaudži pagaidām gan nav spiedzošā sajūsmā, bet pamazām, kad jau redz, ka ideja tiešām virzās uz priekšu, arī viņi kļūst aizvien ieinteresētāki un domāju, ka pēc trīs (un vairāk) gadiem arī viņi būs priecīgi un gandarīti.

Un tā tapa mūsu ģimenes projektiņš "Latvijai 100" :) Ar domu - lai bērni visu mūžu varētu teikt un apzināties faktu, ka ir pabijuši visās 76. Latvijas pilsētās. Gan jau dzīve viņus pamētās arī pa pasauli, bet es ceru, ka šis piedzīvojums stiprinās viņos māju sajūtu un vairos apziņu, ka tikai Latvija ir viņu īstās mājas.

Tātad, šeit esmu atzīmējusi visas 76 Latvijas pilsētas. Dzeltenie, protams, ir Saulkrasti, tā ir mūsu pilsēta. No šejienes tad arī dosimies uz visām pārējām. Ar zilu atzīmēta Rūjiena - galējā Ziemeļu, Liepāja - galējā Rietumu, Daugavpils - galējā Dienvidu un Zilupe - galējā Latvijas Austrumu pilsēta.

Uz katru no pilsētām aizvedīsim kādu mazu, īpašu sveicienu no Saulkrastiem. Noliksim to kaut kur un gadījumā, ja kāds to atradīs un vēlēsies "paspēlēties mūsu smilšu kastē", tad viņš varēs ar to nofotografēties, atsūtīt mums bildi un mēs par to viņam aizsūtīsim mazu dāvaniņu. :) Bet tas viss ir tikai tā, kā saka "prikolam". Galu galā, mēs to darām priekš sevis un mūsu pamatmērķis nav dabūt kaut kādu atgriezenisko saiti. Bet, ja tā sanāks - tad jauki! Būs prieks, ka kāds mūsu spēlītē piedalās. :)

Nu ko. Sāksim šī gada 18. novembrī!