Otra Ziemassvētku zeķe un mazas pārdomas Vecgada priekšvakarā

Mana otrā Ziemassvētku zeķe nu ir gatava. Jau pievienota un atdāvināta krustdēliņam šajos Ziemassvētkos. Protams, mazajam jau vislielākais prieks par zeķē atrastajiem saldumiem, bet man tikai prieks par padarīto un prieks par to, ka mazajam puisēnam prieks :)

Garš cīniņš man ar šo ir bijis. Skatos - iesākums bijis 2009. gada novembrī. Tad seko lielāki un mazāki pārtraukumi un nu beidzot ir finišs. Interesanti aplūkot procesa fotogrāfijas - tās ir veselas 17 un tas nozīmē, ka pēc būtības šis darbs man arī ir prasījis 17 nedēļas - kādi 4 - 5 mēneši darba būtu, ja pa vidu nebūtu šo lielo pārtraukumu.
Šis darbiņš izceļas arī ar to, ka pati to esmu noformējusi. Dikti jau man gribas, lai man sanāktu tik smuki un glauni kā Margaritai un Intai, tomēr jāsaprot, ka man līdz tam vēl diiikti tālu! Es tiešām nezinu, kāpēc mums ar to šujmašīnas adatu ir tik ļoti rezervētas attiecības... Kad Inta savā blogā beidzot bija ielikusi zeķes sašūšanas pamācību, biju nobriedusi saņemties un soli pa solim visu darīt tā kā pamācībā. Tomēr atkal jāsecina - tas nav priekš vidējiem prātiem... :o Un tā nu rezultāts ir tapis pavisam pa vienkāršo - daudz kas ar roku šūts un virvīte arī nav tik skaisti iestrādāta kā profesionāļiem. Un tomēr, lai arī kā tas viss nebūtu, visam pāri stāv gandarījums - jā, tas ir MANS darbs! :)

Nu ko. 2011-ais ir pagājis. Kāds nu bijis, tāds bijis. Man tas bijis dažāds, tomēr pārsvarā - gana labs. Esmu izcīnījusi cīniņu ar veselības problēmām, pagaidām 1:0 - manā labā, cerams, ka tā tas arī paliks. Esmu šo un to pamainījusi savos darba pienākumos un jāsaka - tik uz labu. Beidzot atkal uz darbu eju ar prieku, kaut gan iet jau visādi - noslodze ir milzīga, ir lietas, kas padodas labi, ir lietas, kas ne tik labi. Un vienmēr jau gribētos labāk, līdz ar to - man ir pie kā strādāt. :)
Šogad esmu arī turpinājusi mācīties pazīt cilvēkus. Esmu atkal arī apdedzinājusies. Bet tā ir tikai mana pieredze un man no tās jāmācās. Tāpat arī esmu turpinājusi mācīties iepazīt sevi, lai saprastu sevi un visu ar sevi notiekošo. Dažkārt ir bijušas skarbas atklāsmes, bet ar tām man jāmācās sadzīvot. Vispār jāsaka, ka pēdējā laikā daudz pārdomu man radušās un ir mīti daudzi sevis meklējumu ceļi. Man aizvien aktuālāki kļūst jautājumi - kas es esmu, ko un kāpēc meklēju uz šīs zemes?

Nākamais gads tiek solīts bargs. Lai tās būtu ziņas, dzeltenā prese vai nopietnāki žurnāli, visur, kur vien paausies, sola kārtējo pasaules galu. Vai tas mani satrauc? Nu, zināmā mērā, protams, jo cilvēks vien esmu. Bet vai man no tā bail? Domāju, ka drīzāk gan nē. Man patika šodien dzirdētais pa TV - ka, jā, zināmā mērā mūs sagaida lielas pārmaiņas un kaut kādas beigas patiešām pienāks. Bet tie, kas par to runā un šīs idejas kultivē, tie ar savām melnajām domām un vārdiem to ļaunumu tieši izprovocē. Un beigas un gals sagaidāms visam ļaunajam, tieši tam, kas pauž šīs negatīvās domas. Tāpēc varam sagaidīt, ka ar nākamo gadu sāksies jauns miera un gaišuma posms uz Zemes.

Man patiešām tam gribas ticēt un tāpēc gribu vēlēt gan sev, gan citiem - domāsim gaišas domas un nākamais gads lai mums ir labu pārmaiņu pilns! Lai ikkatrs saņem to, ko pelnījis, lai dots devējam atdodas. Un, ja nu gadījumā ar mani notiek kas ļauns, tad ziniet - tā tam ir bijis jābūt un tātad es to esmu pelnījusi. :)

Lai jums visiem gaišs un mierīgs 2012. gads!

Rokdarbu kastītes pārvērtības

Atgriežoties pie PRR, - arī pagājušo gadu es piedalījos šajā pasākumā. Izgatavoju Ligitai krājkasīti. Ideja man pašai likās riktīgi labā, bet diemžēl izpildījums neizdevās tāds, kā iecerēts, tāpēc bildes tagad nemaz nemeklēšu un nevienam nerādīšu. :p Varbūt izvilkšu kādreiz, lai apkopotu darbus, kas pašai šķiet ne visai izdevušies. :)

Bet no Rudītes pērn es saņēmu, lūk, šādu rokdarbu kasti:

Ļoti jauka rokdarbu kaste! Rudīte jau zināja, ka man tāda par sliktu nenāktu, tad nu trāpīja desmitniekā. Varu būt lepna, ka tās tapšanā pat viņas krustdēls tika iesaistīts. Lai šo kasti padarītu jaukāku, maigāku un patīkamāku, Kaspars to bija izjaucis, pieslīpējis un nolakojis. Paldies viņiem abiem! Kaste tiek lietota un stāv ikdienā pa rokai, lai var paķert visu pēc nepieciešamības. :)

Un tad kādu dienu es iekritu dekupāžā. Nu tā iekritu, tā aizrāvos, ka man vajadzēja apdekupēt visu, kas nekustās. Nagi niezēt niez uz šo darbošanos, staigāju pa māju, meklējot ko vēl varētu ņemt priekšā un - skat! Rokdarbu kastīte! :)

- Hmmm...., - es padomāju. - Nez vai tā būs smuki - ņemt, izjaukt un pārtaisīt otra rūpētu dāvanu?
Un dodos Rudītei prasīt atļauju. Saku: - Tā un tā, gribu dekupēt, bet mājā nekā cita nav kā tikai tava kastīte. :)

Viss kārtībā, piekrišana saņemta un laba vēlējumi ar. Tad nu ņēmos un griezu, griezu un krāsoju, krāsoju un lakoju vai visu vasaru! Un uz rudens pusi ņēmu un kastīti saliku atpakaļ kopā un tāda nu viņa man tagad ir:

Protams, aiznesu un parādīju arī Rudītei, viņa atzina par labu esam un, godīgsakot - jā, man pašai arī rezultāts tīri labi patīk un nu varu atrādīties arī citiem. :)

PRR 2011

(Tiem, kas nezin, kas ir PRR, aicinu ielūkoties te, lai es te daudz neteoretizētu.)

Vispirms laikam jāsāk ar milzīgu PALDIES Ilonai (sunny), kas kārtējo reizi šo visu uzņēmās noorganizēt. Un ar lielu atvainošanos, ka tik vēlu nāku klajā ar savu dāvaniņu. Šogad tas apmaiņas tusiņš laikam tāds bišķi sačākstējis sanāca, bet nevar jau vienmēr viss būt uz urrā. Tā jau dzīvē notiek, ka ikdiena mūs aizved pa savām takām, daudz nerēķinoties ar mūsu vēlmēm. Bet nav ko čīkstēt, viss ir labs, kas labi padarīts, PRR 2011 ir noslēdzies un es ceru, ka tas atkārtosies gan nākamgad, gan aiznākamgad. Un gan jau citugad arī tusiņš būs kuplāks ;)

Šī gada darbiņš man lika pamatīgi iesvīst. Jo mans apdāvināmais šogad izlozējās rokdarbu, izšūšanas un mākslinieciskais guru Margarita... Domāju, ikviens man piekritīs, ka vienkāršam amatierim ņemt un nodziedāt operas āriju Andžellai Gobai nav tas vieglākais uzdevums ;) Jau metu plinti krūmos, kad kādā sarunā Margarita apgalvoja, ka viņai noderētu atslēgu skapītis. Fūuu, - es nodomāju, - esmu glābta! Meklēju shēmas tādas un šitādas, bet neviena nebija laba...

Bet tad kādu dienu skatos - ideja pati man nāk pretī! Ķeru šo ciet un metos pie darba - darināšu MIEGA MASKU. Njaaaa, darbiņš nav no vieglajiem, jo jādraudzējas ar šujmašīnu. Internetā atradu šūšanas pamācību un ķēros brillēm pie ragiem. Pati izšūšana aizgāja uz urrā, bet sašūšana gan prasīja dažas nervu šūnas un pacietības rezerves. Un tapa Margaritai miega maska:

Nu ko. Zinot, kas viņa par naktsputnu un ka darbiņš tikko sācies, iespējams, ka šī lietiņa viņai varētu arī noderēt. Lai labi lietojas un ikviens lai ievēro uzrakstu. Arī pēc piecām minūtēm lai ievēro... Un pēc nākamajām piecām arī... :)

Nu lūk. Un jautrākais tai visā bija tas, ka izrādījās, ka Margarita darina dāvanu man. Un arī viņa nevarēja ierasties uz apdāvināšanās tusiņu. Tad nu mēs vienā piektdienas vakarā saskrējāmies un savstarpēji apdāvinājāmies. Es par viņas dāvaniņu no smiekliem biju gar zemi, jo saņēmu - juhuuuu!!! jaunas apenītes! Smuki sarkanas ar baltām pumpiņām! :)))

Dāvaniņa tik sievišķīgi intīma un smalka! Būs man tagad speciālais "sieviešu īpašo dienu kosmētikas maciņš" :)) Ideja vienkārši superīga, vai ne? Kurš man nepiekritīs?

Paldies Tev, Margarita! :)

Mana jaunā aizraušanās - auduma ziedi

Nu ko, jāsaka kā ir - atkal esmu pavilkusies uz jauna veida ķibināšanos. Šoreiz esmu iekritusi auduma ziedu darināšanā. Godīgsakot, ikdiena mūžīgi ir tik pilna un aizņemta, rokdarbu (un ne tikai rokdarbu) plānu ir tik daudz, ka veselais saprāts saka, ka šādas jaunas aizraušanās varbūt pat nebūtu vēlamas. Tās tik ļoti paņem to neesošo brīvo laiku! Un kur paliek mans plāns vēl sakārtot mājas bibliotēku? Tai atvēlēts viss mājas bēniņstāvs, jau pavasarī izremontēts, plaukti salikti, būtu tik jāķeras klāt grāmatu šķirošanai un izvietošanai pa plauktiem. Šim procesam paralēli esmu iedomājusies, ka man vajadzētu datorā izveidot mājas bibliotēkas kartotēku - vienkāršu, nelielu datu bāzīti, lai vienmēr ērti varētu saprast, kas no grāmatām mūsmājās atrodamas. Kad tam visam lai pieķeras?

Bet, atgriežoties pie auduma ziediem. Draudzene man tikai ierādīja šo vietni, izlasīju par Ritas nodarbībām un ļāvos vājuma brīdim - visas zvaigznes bija sastājušās tā, ka man uz šo auduma ziedu veidošanas nodarbību bija jāaiziet. Aizgāju un nenožēloju. Ļoooti patikās. :) Paldies Ritai par šo nodarbību! Tajā man tapa pirmais auduma zieds - mans pirmais zilais brīnums. :) kad bija jāizvēlas audumi, es viennozīmīgi paliku pie zilajiem toņiem, jo gara acīm jau redzēju zilu ziedu pie savas melnās kleitiņas; un manas zilās zeķbikses. :) Un rudens mētelītis :) Ai, žēl, ka zilā mašīnīte nopārdota. :D

Bet nu labir - te nu atskaitos ar saviem pirmajiem darinātajiem auduma ziediem:

(ai, žēl, nupat iedomājos, ka labāka bilde būtu bijusi ar ziedu, kas jau pie kleitas piestiprināts. To nākamreiz :) ).

Tā. Tas bija mans nodarbībā tapušais zieds. Bet tad jau mājās iemēģināju roku. Un uztapa Undīnei matu sprādze:

Un pēdīgi - man drīzumā jātiekas ar vienu draudzenīti, kurai nesen bija vārdadiena. Tā kā tiekamies salīdzinoši reti, tad vēl neesmu apsveikusi. Viņai ļoti piestāv rozā krāsa (kaut arī nav baigā blondīne :p ) un, par viņu domājot, uztapa vēl šāda piespraude:

Nu ko. Audumi jau sapirkti un zinu, ka pie šīs ķimerēšanās es vēl atgriezīšos. Man jau ir kaudze precizējošu jautājumu Ritai, bet, kā jau visi radošie procesi, viss ir tikai pieredzes jautājums.

P.s. Un trešdien man vajadzētu pie Ritas tikt uz kļavu lapu rozīšu pagatavošanu. Ehhhh..... :)

Ābolu - biezpiena sacepums

mmmm.... Pašlaik ēdu un ir baigi labs. :)

Tātad. Ir rudens (ja nu gadījumā neesiet pamanījuši). Tam par pierādījumu šodien redzēju miiiiiiiiilzīgu dzērvju kāsi. Šiverējos pa virtuvi; tā kā saulīte šodien pa zemes virsu staigāja, durvis uz pagalmu bija vaļā un pēkšņi es dzirdu tādas neizprotamas, skaļas skaņas. Tā kā dzērves, bet bišku tā kā par traku. Vai kaimiņu puišelis būtu kādu drandaļotu palaidis, vai? Eju uz sliekšņa lūkoties. Mīiiiļā magonīt!!! Tik milzīgu dzērvju kāsi es tiešām nebiju redzējusi! - viens tāds milzīgs kāsis un vēl kādi pieci citi kāši viens iekš otra! Un bļauj visas kā trakas! Stāvu un brīnos - cik iespaidīgi...
Bet atgriežoties pie rudens. Ābolu laiks. Svētdiena. Tā vien prasās kādu svētdienas pīrāgu izcept. Eju meklēt kādu recepti. Cālis parasti zina visu un šo recepti arī dabūju cālī:

Sastāvdaļas:

750 g šķēlītēs sagriezti āboli

4 olas

150 g cukura (ņēmu parastu, ne kādu tur īpaši smalko)

1 rīvēta cidonijas miziņa (jā, jā, citrona man nebija, pierīvēju vienu cidoniju)

1 paciņa vaniļas cukura

500 g biezpiena

125 g manna

1/2 paciņa cepamā pulvera

Olu dzeltenumus saputo ar cukuru. Pievieno cidonijas miziņu un vaniļas cukuru. Pievieno biezpienu, mannu, cepamo pulveri. Visu kārtīgi sakuļ.

Atsevišķi saputo olas baltumu stingrās putās un iecilā biezpiena masā. Pašās beigās visam pievieno ābolus.

Cep 200 grādu temperatūrā apmēram 35 minūtes.

Bija labs. Iesaku arī citiem.

P.s. Man tas sacepums prasās maaķenīt saldāks. Bet tas jau atkarīgs no āboliem un gaumes.. Un vēl pa virsu es pārkaisīju kanēli - man liekas, ka tas nesmādē ne āboliem, ne biezpienam.

Jādodas ciemos, bet līdz algas dienai nedēļa...

Kam gan tā nav gadījies, vaine? Es te arī pagājušās nedēļas nogalē bišķi ieķēru kreņķi, ka ir tā, kā ir, jau apdomāju domas, kā pieklājīgāk atteikt savu ierašanos un tā. Garāmskrienot, savu kreņķi uzticēju draudzenei un - kā jūs domājiet? - viņa man iegalvoja, ka tāda uzvešanās jau nu galīgi nebūtu lāgā un atgādināja man, ka es tak protu veidot konfekšu pušķus. Ā! Pareizi! Bija jau piemirsies... :) Tā nu izšķiroju mājas dažādu fiņķiku krājumus, nopirku končas un piektdienas vakarā ķēros pie darba. Darbiņš stundas trīs un lūk, rezultāts:

Uz pušķa piesēduši divi putniņi, viens knābītī nes baltu rozi, un arī viens taurentiņš uz zaļās spalviņas piesēdis. Čupītis viducī ir spec veltījums jubilārei, jo viņa pati apgalvoja, ka viņas mīļākās končas ir tieši čupīši :)) Nevarēju taču to noignorēt :)
Vispār jau jāsaka - ar šo rezultātu tiešām pati esmu apmierināta un gandarīta. Šķiet, ka viss ir sanācis kā iecerēts. Vēl no dārza paņēmu lielo ķirbi, piesēju tam zaļu banti un devos ciemos - nu man bija gan dāvana, gan ziedi. :)

Reiz dzīvoja viena maza Anniņa...

Man ir tāda ļoti mīļa draugu ģimene - Grāvīši. Iepazināmies pirms kādiem gadiem 14, kad abas ar Ievu tikām uzņemtas Mākslas akadēmijas jauniešu kamerkorī Senaiskalns, ko toreiz diriģēja Eduards. Gāja laiks (skaists laiks mūzikā un ne tikai...) un Eduards ar Ievu apprecējās. Pavisam drīz jau viņi bija četri - divi dēlēni viens pēc otra katrs no savas mākoņa maliņas nolaidās uz šīs zemes, šajā ģimenē, bet pēc gadiem pieciem viņiem piepulcējās arī māsiņa. Anna :) Māsiņa dikti gaidīta, nu jau sagaidīta (tūlīt, septembra sākumā jau svinēs savu otro dzimšanas dienu), bet es, daloties priekā ar viņiem, darināju Annai sargeņģeli - lai pavada un sargā ik dienas. Un tapa foto rāmītis. To iespējams novietot gan uz kādas virsmas, gan pie sienas piekārināt. Fotogrāfija - viegli piestiprināta, ar domu, lai, ja sirds vēlas, to varētu viegli nomainīt. Un te nu ir rezultāts:

Kā sacīt jāsaka - darbiņš nebija grūts, bet gana atbildīgs. Sāku to gatavot uzreiz pēc Anniņas dzimšanas, tad dažādi prioritāri un steidzami darbiņi ielīda bez rindas, bet tad sekoja pamatīga noņemšanās ar fotogrāfijas lodziņa izveidošanu un darbiņa nostiepšanu. Un tā, nebija ne pienākusi šī gada vasara, kad darbiņš bija gatavs. Un nogādāts, lai sargā Anniņu. :)

Bet tikmēr Annas māsiņa jau nosvinējusi savu pus gadiņa jubileju... Nu ko - tādā tempā es nespēju vien dāvanas gatavot, nāksies strādāt virsstundas... :)
Bet Grāvīši ir malači. Prieks par viņiem visiem. Priekš manis viņi ir Latvijas Lepnums. :)

Albums sarunai ar debesu eņģeļiem

Es ticu, ka ikkatrs cilvēks, ko satiekam šajā dzīvē mums ir sūtīts ne jau tāpat vien. Es ticu, ka ikkatrs cilvēks, ko es satieku savā dzīvē man dod kādu īpašu mācību un pieredzi. Tā pirms pāris gadiem es satiku Elīnu. Mūsu dzīves krustojās tādā īpašā brīdī - mēs abas atradāmies dzīves krustcelēs ar smagām nastām plecos. Tajās bija kaudze neatbildētu jautājumu, uz kuriem meklējām atbildes. Zināms apjukuma laiks, kad jautājumi birst kā no pārpilnības raga, bet atbildes rast tik veikli vis neizdodas.

Lai nu kā, esmu priecīga, ka iepazinu Elīnu. Un šobrīd Elīna gaida savu mazulīti, kam jāierodas pasaulē vēl pēc kāda laiciņa. Kad uzzināju, ka Elīnai mazais pieteicies, ļoti priecājos par viņu un viņas ģimenīti. Un nolēmu, ka patiesā priekā ar viņu varu dalīties, no sirds izgatavojot kādu nieku. Tā kā Elīna ir rakstošs cilvēks, tad divu domu nebija - man jāizgatavo viņai atmiņu albums, kurā atzīmēt tās īpašās labās domas, kas palīdz un stāv līdzās sievietei, kad tā gaida savu bērniņu. Eņģelīša izšūšana tiešām bija nieks - tik viegli, vienkārši un bez jebkādas aizķeršanās.

Pašu albumu es biju iegādājusies jau agrā pavasarī, par ko liels paldies Inesei - reiz viņa savā blogā padalījās ar ziņu, ka Zvaigznes ABC veikalos varot iegādāties šādas īpašas grāmatas Dzīves hronika. Kā rakstīts anotācijā, tā ir īpaša ar to, ka tā jāraksta mums pašiem...

Izšuvums bija nieks, jo grūtākais sekoja pēc tam - kā dabūt gatavus vāciņus? Iesākumā biju pilna apņēmības kārtīgi izštudierēt Klēras virtuālo vāku darināšanas meistarklasi un rīkoties tai atbilstoši. Bet, kad pienāca brīdis ķerties vērsim pie ragiem (eņģelītim pie spārniņiem), sāku to študierēt un sapratu, ka te bez 100g (kultūras) neiztikt... Pamazām jau mani pārņēma izmisums, jo laiks, protams, bija atlicis pavisam maz. Jau prātā pārcilāju, ka būs vien atkal jāpasūta sašūšana pie profesionāļiem, kad kā glābējs no skaidrām debesīm nāca Sancītes albuma apvākošanas ideja. Paldies, Sancīt! :)

Tā nu albums ir gatavs un atliek vien to uzdāvināt un piepildīt sarunām ar sirdsapziņu un debesu eņģeļiem. :)

Kopdarbs Unigundei

Apmēram pirms gada, Zelta Adatas 2009 tusiņa dienā mums, dažiem domubiedriem dzima doma savākties vairākiem kopā un pārsteigt Unigundi, kopīgiem spēkiem uzdarinot viņas sapņu segu, ko viņa pati bija ieplānojusi izdarīt līdz sava pensijas vecuma sasniegšanai. Līdz pensijai viņai vēl tālu, bet, ja vienmēr vispirms jāpadomā par kādu citu, tad projekta laika plāns uz gadiem 25-30 ir diezgan reāls un saprātīgs. ;)

Es nezinu, kur, kad, kā un kāpēc šis pārsteiguma moments pazuda un kļuva par sava veida klasisku robinu, bet lai nu kā, sega ir gatava. Man jau pašai labāk patiktu tieši šī noslēpumainība un pārsteigums saņemšanas procesā, bet tas lai nu paliek - ne mana sega, ne mana druva, bet skaidrs, ka šajā pasākumā man bija jāpiedalās.

Daudz te neizplūdīšu, kas un kā - eniine (Inese) savā blogā ļoooti precīzi un jauki visu ir aprakstījusi un man jāpiekrīt katram viņas vārdam.

Un te - rezultāts un mana daļiņa no kopējā darba:

Lai silti lietojas šī sega ne tikai līdz Taviem, Unigunde, bet arī līdz Tavu bērnu un bērnu bērnu pensijas gadiem! :)

Zelta Adata 2010

Nedaudz brīnos (un esmu ļoti priecīga), ka Zelta Adatas konkursiņš šogad tomēr notika. Paldies organizatoriem par to!

Konkurss Zelta Adata šogad notika otro reizi. Tajā varēja piedalīties ar visiem pagājušajā gadā tapušajiem izšūtajiem darbiņiem. Es tajā piedalījos ar Skaistulīti, Čikenčiksām, kolāžu, albumu, šiem nieciņiem un kaķenītēm.

Lai arī manis pašas favorīti bija pavisam citi, šogad 3. vietu nominācijā Stila lietiņa ieguva manas kaķenītes,

bet 2. vietu nominācijā Svētku nieks - acīs prieks - mazie magnētiņi:

Paldies visiem vērtētājiem, dalībniekiem un konkursa organizētājiem! Es ļoti ceru, ka varēšu šajā konkursā piedalīties arī nākamgad. ;)

Pirmie soļi dekupāžā

Sen jau gribēju iemēģināt roku šajā mākslā, bet vienmēr baidījos, ka bez skolotāja stingrās rokas izbojāšu vien materiālus un iemantošu nepatiku pret procesu kā tādu. Zinkātasir - ja pirmoreiz nesanāk, tad otrreiz grūti pieķerties. Nu, vismaz man tā ir. :) Bet interese bija jau sen, un jau sen bija iegādāta viena paplātīte, līme, laka un salvetes. Tā tas viss kādus pāris gadus mētājās kaut kur skapī un gaidīja savu stundiņu.

Tā stundiņa sita pavisam nesen. Pavisam nejauši atradu, ka tiek organizēta dekupāžas apmācības nodarbība. Man ļoti izdevīgā laikā, vietā un par ļoti pieņemamu cenu - 5 Ls. :) Super! Viss kā priekš manis! Tā nu vilku savus krājumus no skapja laukā un devos uz nodarbību.

Lūk, mani pirmie slīcināmie kucēni:

Nodarbības laikā iesāku aptaisīt HobbySet veikaliņā iegādāto paplātīti. Paplātes pamattoni gribēju dabūt gaišā krēmkrāsā, bet tas sanāca neveikli rozā. Nodarbībā bija jāizlīdzas ar tām krāsām, kas nu tur bija un arī laika nebija diži daudz, lai tur tagad spēlētos ar krāsu paleti un toņu meklējumiem. Nu nekas. Nodarbībā man galvenais bija saprast vispārējos principus, kas un kā notiek.
Pasniedzējai bija vesela kaudze dažādu salvešu un mani, protams, uzrunāja salvetes ar notīm un vijoli. :) Tā kā laika nebija diezko daudz, izvēlējos notiņas saplēst mākslinieciskā bardakā, nevis rūpīgi izgriezt. Ai, da lab. Ko tur daudz pļāpāt. Reku bilde:

Skaidrs ir tas, ka process mani paņēma ar pirmo. Man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir priekš manis. Tagad visos veikalos redzu salvetes un pamazām iegādājos krāsas, otas, līmes un lakas. Iegrābos, kā sacīt, Tiger veikala akrila krāsās. Tās ir tik cietas! Un, kad tām pievieno nedaudz ūdeni, tās šķaidās negribīgi, beigās izveidojot tādu kā burbuļainu masu. Lai kā man patiktu šis veikaliņš, tomēr iesaku nepirkt krāsas Tiger veikalā!

Toties Tiger veikalā var nopirkt citas foršas lietiņas, piemēram, šādus knaģus:

Nē, nu saprotams, ka ne šādus, bet šāda lieluma. Bija melni un parasti, gaiša koka krāsā. Šeit iemēģināju roku uz melna pamata. No visiem slīcināmajiem kucēniem šis man ir vismīļākais, jo šķiet, ka sanācis tāds tīri neko, kaut arī, ja tā kritisku aci paskatās, derētu tā bilde bišķi kontrastaināka. Šo lielo knaģi tagad mājās izmantojam, lai aiztaisītu lielās veļas pulvera pakas.

Un te es iemēģināju, kas sanāk, ja aptaisa matu suku:

Drogās nopirku parastu koka matu suku pa 75 kapeikām. Gribēju pamatu nokrāsot skaisti zaļu, bet tā kā mums ar Tiger akrila krāsām neizveidojās tāda skaista draudzība, tad rezultātā matu suka ir briesmīgā zeļonkas zaļumā. Un vēl es šeit novīlos arī ar salvetēm - nodarbībā vadītāja apgalvoja, ka nevajagot baidīties no salvešu maliņām, kuras ir viegli iespiestas ar tādiem kā punktiņiem. Tie punktiņi pazūdot līdz ar salvetes uzklāšanu uz virsmas. Bet man, rau, - ne nu pazuda, ne nu kā. :( Bet varbūt salvete tāda švakāka. Bet varbūt tie punktiņi tā no visas sirds iespiesti. Lai nu kā, ar šo esmu pārliecinājusies, ka ar tām salvešu maliņām tā uzmanīgi - iespējams, ka kādreiz nākas meklēt citu motīviņu.

Lai nu kā, esmu tiešām iekarsusi uz šo procesu. Tagad man acis zib uz visām pusēm un meklē - ko vēl varētu apdekupāžot? :) Pāris varianti jau ir, vien jāatrod tiešām atbilstošas salvetes, jānodrošinās ar kvalitatīvām akrila krāsām un pietiekami daudz laika, lai netraucēti varētu darboties.

Tagad bišķi padraudzēšos ar šiem procesiem tiktāl, lai neviens kucēns vairs nebūtu jāslīcina un tad paplašināšu savu darbības lauku uz citiem materiāliem - dekupāža taču neaprobežojas ar koka kastītēm un salvetēm! Te vēl daudz ir ko rakt un rakt...

Ziema

Šogad ziema mūs lutina. Tāda ziema, kādu atceros no bērnības - milzu sniega kupenām, braukšanu ragaviņās uz bērnudārzu, slidkalniņiem un slidotavām. Man toreiz slidas bija tādas stipri nosacītas - melnās, hokejenes, protams, mantotas no brāļa, vismaz 3 izmērus par lielu. Tādas, kurās kājas ļodzījās pie potītēm pat tad, ja ar savām lielajām rokām tās bija sašņorējis paps. Atceros, Bērnu pasaulē varēja nopirkt baltas dailenes, ar robiņiem priekšā un tādas, kas cieši apņem visu potīti un augšpusē šņorītes jāaizķeksē aiz skaistiem sudrabainiem āķīšiem. Bieži Bērnu pasaulē gan nenācās būt, bet, kad biju, vienmēr uz tām ilgi noskatījos - tik ļoti, ļoti man tādas gribējās! Jā, baltās dailenes ir mans nepiepildītais bērnības sapnis.

Bet tagad man vienmēr patīk zābaciņi, ja to aizdare ir ar āķīšiem :) un Undīnes pirmo balto slidiņu izmērs bija 23-ais, - viņa uz slidām tika uzlikta divu gadu vecumā :) Un veikalos vēl vienmēr es apstājos pie skaistajām, baltajām slidām - vienkārši skatos uz tām un apbrīnoju, cik tās ir skaistas. :)

Nu jā. Bet stāsts bija par šo burvīgo ziemu. Jā, jā, esmu čīkstējusi par to, cik ļoti man tā ir apnikusi, bet tagad, kad jau trešo nedēļu esmu pa mājām un uz Rīgu nav jābrauc, tas nozīmē to, ka iztrūkst ikrīta stresa devas par automašīnas novietošanu lielpilsētā. Un es ieraugu ziemu pilnīgi citām acīm. Pateicoties Undīnes tētim, arī mans pārvietošanās līdzeklis nu ir šīs skarbās ziemas cienīgs un visi šie apstākļi kopā atver man acis un saka: paskaties, kas ir ap tevi! O, jā... :)

Nu ko. Papriecāšos par šo ziemu un ceru, ka līdz brīdim, kad man būs jāatgriežas darbā, tā jau nedaudz būs atkāpusies, jo Rīga, sniega kalni, pārvietošanās ar auto un tā noparkošana diemžēl ir pilnīgi nesavienojamas lietas.

Bet nu jā - te bišķi bildes no ziemas, kas ir tepat man līdzās. Vai variet iedomāties, ka vasarā šeit ir gluds, zaļš mauriņš? Tagad tik vien kā taciņas līdz pastkastītei, uz kaimiņiem un malkas šķūni.

Piesnigušais piemājas meža gabaliņš. Ugunskura vietu meklēdams nesameklēsi. Toties smuks sniega taciņas līcītis no mājas uz malkas šķūni :)

Labi, ka ceļš gar māju tiek šķūrēts, bet slikti, ka sniega vaļņi gar ceļu un pie vārtiem sniedzas jau cilvēka augstumā. Ir ko turēt, kad jātīra sniegs un jāmet tik augstu.

Sniega eņģelis nolaidies piemājas zemeņdobēs. Jādomā, ka tas uz bagātīgu ražu :)

Un pati galvenā mājas saimniece - mis foto Džusse :) Ļoti piemīlīgs zvēriņš, bet svešiniekiem iedveš dziļu cieņu un respektu...

Un Undīnes ziemas prieki pa piemājas kalniņu :)

Kolāža 2011

Nu ko. Gads ir pagājis un kāds varbūt atcerēsies, ka pagājušajā gadā pati sev uzsāku jaunu tradīciju - izmantojot latviešu zīmes, veidot savu gada kolāžu. Tāda nu man viņa šogad sanāca.

Izvēlējos vissmalkāko izšūšanas audumu, kāds man bija, jo biju izdomājusi, ka es šo piekariņu gribētu ikdienas gaitās turēt pie sevis, būt ar to kopā. Un atcerējos, ka man taču jau labu laiku telefonam iztrūkst piekariņš. Priecājos par savu ideju, jo nu man ir gan piekariņš, gan kolāža. :) Kāpēc oranžs? A tāpēc, ka pēc numeroloģijas tieši oranžā ir mana šī gada krāsa. :) Padaudz mistikas, jūs teiksiet? Jā, varbūt. :) Bet vai tad visādi Jaunā gada sagaidīšanas rituāli un visādas kolāžu līmēšanas un vizualizēšanas nav mistika? Zinātnieki par to vēl strīdās - mistika vai reāls domu spēks, kura fizikas formula vēl nav atklāta :)

P.s. Diametrā šis ir par 1 cm mazāks kā pagājušajā gadā - 6 cm.

Kaķenītes decembrī

Biju jau atmetusi cerības tikt pie kvalitatīvām šo divu darbiņu bildēm, bet izrādās, ka Margarita tālredzīgi tos bija nofotografējusi. Liels paldies viņai par to! :*

Tātad - pagājušā gada rudens pusē izdomāju, ka man jāizšuj šīs divas kaķenītes divām brīnišķīgām, ļoti sievišķīgām sievietēm pateicībā par to, ko viņas dara. Motīvi - taisni kā viņām radīti! Tik viens jautājums - kur un kā tos iestrādāt, lai tie vienkārši nenogultu plauktā un nepārklātos ar putekļiem? Un tapa kosmētikas somiņas. Paldies Margaritai, kas to paveica un, kā vienmēr - līmenī! :) Kā vienmēr, no katras bezizejas Margarita atrod vismaz divas izejas un rezultāts ir fantastisks! Katrā ziņā - pati esmu apmierināta un arī saņēmējām dāvanas ļoti patika.

Somiņas sanāca diezgan palielas - apmēram A4 formāta lapas lielumā. Bet, tā kā es pati parasti tieši tāda izmēra somiņu lietoju, tad pieņemu, ka arī Iveta un Ivanda zinās, kad un kur tās likt lietā.

Audums - Jubilejas pēdējie metri :(

Diegi - DMC

Sašūšana - Margaritas.

Atgriešanās Brēmenē. Šoreiz tīrais šopings.

Ja tā precīzi, tad šī bija mana ceturtā būšana Brēmenē. Pirmoreiz biju apmēram 80-to gadu beigās ar kori uz kaut kādu festiņu. Dzīvojām ģimenēs un no pašas pilsētas atceros ļoti maz. Tad paspēju tur pabūt 2009. gada septembrī un 2010. gada maijā, abas reizes pa ceļam uz Heideparku. Pēdējās reizēs nospriedām, ka Brēmene varētu būt diezgan pateicīgs ceļa mērķis, ja ir interese apmeklēt slavenās Vācijas sezonas preču izpārdošanas janvārī.

Brēmenes pilsētas centrs no lidostas ir ļoti ērti sasniedzams. Minūtes 10-15 ar 6-to tramvaju turpat no lidostas un esi vecpilsētā vai pilsētas centrālajā dzelzceļa stacijā. Pilsēta ir pietiekami kompakta, viegli izstaigājama un, bez šaubām, tā var lepoties ar ļoti skaistu un šarmantu vecpilsētu. Ne velti, cik atceros, katrā vācu valodas grāmatā bija atrodams kāds topiks par Brēmeni.

Vidusmēra latvietim, kas vēlas izskriet kādu līcīti, nedaudz izvēdināt galvu un pie reizes par draudzīgām cenām arī apģērbties, iecienītākie veikali būs atrodami turpat centrā, vecpilsētā, bet, nedaudz pabraucot ārpus pilsētas var atrast gan lētucīti Primark, gan nopietnāku zīmolu un brendu autletu angārus. Un kāpēc tad braukt uz milzīgo Berlīni, ja var aizbraukt uz piemīlīgo Brēmeni?

Un tā jau novembra sākumā pa LVL 37,38 (viens no pašiem lētākajiem piedāvājumiem, kopā ar visām transakcijas maksām un maksām par iečekošanos internetā) nopirkām Ryanair avio biļetes uz Brēmeni, norezervējām naktsmājas un janvāra vidū pusotru dienu ļaujamies sievišķīgiem iepirkšanās priekiem :)

Ceturtdiena, 13. janvāris.

No Rīgas izlidojam 13:15 un pēc nepilnu divu stundu lidojuma esam Brēmenē. Dodamies uz jau iemīto taciņu uz lidostas informācijas centru, kurā ērti nopirkt pilsētas transporta biļetes. Šoreiz tur mūs apkalpoja herr Brinkmann - kungs gados, kas sarunājas arī skaidrā latviešu mēlē :) Latviski viņš runāja tekoši, tomēr ar nelielu akcentiņu, tāpēc izsecinām, ka viņš ir iebraucis Vācijā jau pēckara gados.

Bet nu labs ir. Tā kā šīs dienas plāniņš ir kājām pablandīties pa vecpilsētas H&M, C&A, Roland u.c., veicīšiem, nopērkam viena brauciena biļeti (EUR 1,95) tikai līdz centram. Mūsu rezervētā apmešanās vieta ir vienkāršs hostelītis pavisam netālu no centrālās dzelzceļa stacijas. Nometam savas mantas un ejam ielās.

Šoreiz Brēmene nav diez cik viesmīlīga. Visu laiku līņā, tomēr laiks ir pavasarīgi silts. Kad vakarā ar pilniem iepirkumu maisiem dodamies uz savām naktsmājām, bišķi nomaldamies, nevaram atrast savu hosteli, salīstam, mani vecie zābīši vairs neiztur, ir cauri slapji un gandrīz pa vīlītēm izšķīduši. Labi, ka manā rīcībā šodien nonācis jauns zābīšu pāris, vecos nu vienkārši varu izmest miskastē. Kad beidzot nokļūstam līdz savai istabiņai, tā vien prasās sasliet kājas pret griestiem. Esam nostaigājušās tā, ka, šķiet, kājas pa pāris mm īsākas nodilušas. Visādi citādi es savām ceļabiedrenēm piekodinu, lai rīt mani bērnu preču veikalos nelaiž - atskaitot jauno zābīšu pāri, bez kuriem tālāk nu nekādīgi, šīs dienas pirkumi visi ir Undīnei, lai kā es biju nosolījusies šoreiz padomāt tikai par sevi :)

Piektdiena, 14. janvāris.

Kārtīgi esam izgulējušās un deviņos no rīta jau esam Brēmenes ielās. Atkal neatlaidīgi līņā. Aizejam līdz jau zināmajai zabegalkai pēc rīta kafijas, nopērkam transporta biļeti visai dienai (Tages ticket PLUS pa 7,70 Eur (starp citu, derīga diviem pieaugušajiem un četriem bērniem)) un braucam uz autletiem. Uz tiem var nokļūt, ar 4 vai 5 tramvaju no pieturas Domsheide (vecpilsētā, pie Doma) braucot Arstem virzienā. Jābrauc līdz pieturai Huckelriede un jāpārsēžas 53. autobusā, ar kuru jābrauc vēl kādas minūtes 20 līdz Carl Zeiss Str. Un tad jau ieraugām pazīstamos burtus E S P R I T. :)

Kādas stundas 4-5 staigājam no viena angāra uz otru, meklējot, pielaikojot un iegādājoties visādas sievišķīgas šmotkiņas. :) Es turos. Undīnei šodien netiek nekas. :)

Esam jau diezgan nogurušas, iepirkumu maisiņi pilnas rokas, bet mums vēl šodienai lieli plāni.

Braucam atpakaļ uz centru, noliekam maisus un maisiņus, iemetam mutē kādu kumosu un ejam atkal ielās. Mūsu mērķis ir nokļūt līdz tirdzniecības centram Waterfront. Turpat no Domsheide (tikai no citas pieturas) sēžamies 3. tramvajā Gropelingen virzienā. Jābrauc tāds krietns laiciņš līdz pieturai Use Aschen un tur jau viņš spīd... Laika nav daudz, tāpēc nolemjam iet tikai tajās bodēs, kurās neesam bijušas un kuras neatrast Rīgā. Pa lielam tas ir Primark... Primarkā biju ieklīdusi vasarā Londonā, kur iebāzu degunu un diezgan ātri skrēju ārā, jo tas ārprāts un haoss, kas tur valdīja, nebija paciešams. Bet šeit biju patīkami pārsteigta - preces glīti salocītas, saliktas pa izmēriem un krāsām. Cenas - vairāk kā pievilcīgas.

Pāris stundas šajā veikalā un pulkstenis jau tuvojas septiņiem. Metam mieru šopingam, vēl jāiepērk kāds nieks vakariņām, kāds našķis sīčiem un jābrauc mājās, jo nogurums ir diezgan pamatīgs. Ha! Un tagad, ja kāds iedomājas, ka Waterfrontā ir atrodams kāds rimītis, tas stipri maldās! Te ir tikai visdažādākie ēstūži - restorāni un kafejnīcas, bet no pārtikas veikala ne vēsts. Varētu jau iet uz kādu kafūzi un paēst, bet veselais saprāts tomēr pieklauvē, atgādinot par tiem knapi noplakušajiem pārtikas krājumiem hostelī, kurus katrs "pa bišķim" esam paķēruši līdzi - uzkodas, kuras divās ēdienreizēs četriem cilvēkiem līdz šim nolikvidēt nav izdevies.

Ehh.. Lai būtu spēks pavilkt kājas, apēdam pa saldējuma bumbai un velkamies atpakaļ uz tramvaju. Vakarā jākrāmē koferi. Māc pamatotas aizdomas, ka neiekļausimies Ryanair noteiktajos rokas bagāžas izmēros - 10 kg.

Sestdiena, 15. janvāris.

Koferi ir sakrāmēti. Pūšot un stenot, spiežot un stiepjot, vienu maisiņu ar smagākām lietām uzticot viesnīcā sastaptai latviešu kundzei, kura dodas uz to pašu mūsu reisu, mugurā savelkot visu iespējamo (un arī neiespējamo), ko var savilkt un jaku kabatās sabāžot visneiedomājamākos sīkumus, pus sešos no rīta jau sēžam taksītī un braucam uz lidostu. Esam laicīgi. Cilvēku vēl maz. Ejam svērties... Mana kofera svars ir 11,1 kg. Darbiniece palūdz koferi ievietot izmēra režģī. Iebāžu. Un nevaru dabūt vairs ārā... Tikmēr Inga jau nosvērusi savu koferi un, kā par izbrīnu, viņai nepilni 9 kg. :) Tas nav godīgi - jo viņai koferis kā tāds ir vieglāks un viena smaga nasta jānes uz pleciem pavisam svešam cilvēkam. :) Lai nu kā, neskatoties uz komentāriem, ka mana bagāža ir too hard and too big, tiekam līdz kratīšanai. Piedzīvojam kratīšanu vārda tiešākajā nozīmē - šķiramies no pāris lietām, kas neatbilst noteikumiem, piedzīvojam aptaustīšanu, iztaustīšanu, zābaku un jaku pārbaudes atsevišķos kabūžos, bet beigu beigās tiekam līdz geitam.. Fūuuu... Tas nu bija viens pārbaudījums... Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas.

Lidmašīnā mums blakus piesēžas kāds latviešu vīrietis pašos labākajos spēka gados un mūsu ceļš līdz Rīgai kļūst pavisam interesants un īss. :)

Rīga mūs sagaida sniegota un vēsa.

Secinājumi un priekšlikumi:

1. Galvu pavēdināt jau ir laba lieta, iegādāties nepieciešamās lietas arī ir laba lieta un sievišķīgs šopings ir pavisam laba lieta. Bet, lai gūtu šīs labās lietas, nav nepieciešams gaidīt kaut kādu janvāri vai jūliju, kad Vācijā būtu sagaidāmas kādas īpašas izpārdošanas. Jā, iegādājos Undīnei pāris džempīšus skolas ikdienai pa 2 EUR gabalā, bet iegādājos tāpēc, ka tie maksāja tik, cik maksāja. Turpat blakus ir parastā cena daudz smukākām lietiņām - pa 4,50 EUR un pa 7 EUR. Un tādas cenas, cik manīts, tur ir visu laiku, ne tikai janvārī. Tāpēc - secinu, ka, ja gribas braukt iepirkties uz Vāciju, tas jādara jebkurā sev izdevīgā laikā.

2. Ja tā parēķina, šopinga bilance varētu iziet pa nullēm. Ja jāpieskaita aviobiļetes un maksa par naktsmājām, tad ieguvums no šāda brauciena ir nevis materiāls, bet gan emocionāls. Otrais, vismaz man, nospēlē būtiskāku lomu par pirmo, jo tā ir ļoti laba iespēja atslēgties no ikdienas.

3. Ja kaut kas patiešām ir jāiegādājas, tad labāk to darīt neikdienišķā vidē. Jo vismaz mani ikdiena un Rīga ierobežo - nepārtraukti domāju par racionālo: varbūt pameklēt kaut ko citu, labāku, šis bišķi par dārgu, bet tas lētais - apšaubāmas kvalitātes un vispār - bez tā jau var iztikt un varbūt nākamreiz... Bet, aizbraucot mērķtiecīgā šopinga tūrē, tas racionālisms koferī netiek ielikts. Atveras iepirkšanās čakra un - koferi pilni. :) Un uzsitu sev uz pleca, ka neesmu pārvedusi mājās neko lieku. Patiešām viss ir bijis vajadzīgs. :)

4. Braukt uz šopingu tikai ar aviosabiedrības noteikto rokas bagāžu, nav īsti prāta darbs. Jā, pēc kilogramiem mēs visi + / - iekļāvāmies, bet ar to resti bija tīrās mocības.. Viens piekasīgāks darbinieks un mēs atskaitītu vēl 40 EUR par nododamo bagāžu. Tāpēc iesaku tomēr uz visiem braucējiem paņemt atpakaļceļam vismaz vienu papildu nododamo bagāžu, lai nav lieki jāstreso un jāpaļaujas tikai uz lidostas darbinieku labvēlību.

5. Jā, ar šādu soli mēs brīvu Latviju neuzcelsim, tas jau arī skaidrs ;) braucam un ceļam Vācijas pēckrīzes ekonomiku, bet kas notiek mūsmājās? Aizķeksēsim to kaut kur aiz sirdsapziņas. Bet vai tāpēc mainīsies mūsu rīcība? Par to der padomāt. Bet es par to domāšu rīt. Vistiešākajā nozīmē. :)

P.s. Ja nu kādam interesē, bet arī galvenokārt, manis pašas zināšanai - lai realizētu šo sievišķīgo prieciņu, jārēķinās ar aptuveni šādiem naudas līdzekļiem:
aviobiļetes, naktsmājas, dažādi tēriņi: 120 Eur

un šopinga izdevumi - katram pēc vēlmēm un iespējām. :)

Kāds šodien datums? :)

Pirms kāda laika tā vien prasījās parakāties pa daudzgadīgiem e-pasta krājumiem, lai izraktu šo mazo ziemas pastāstiņu. Šķiet ļoti atbilstošs šai ziemai. Un aiz gara laika katru dienu var stāstiņā pameklēt, kāds tad īsti šodien ir datums... :) Un man šķiet, ka šodien ir (varbūt ne tik agresīvi, bet, ņemot vērā to, ka šogad esmu salauzusi jau divas automašīnas slotiņas) 22. decembris. :)

6. decembris. Pulksten 18.00 sāka snigt. Mēs ar sievu sēdējām pie loga, dzērām karstu tēju un skatījāmies gleznainajā skatā, kas pavērās aiz loga. Sniegpārsliņas lēnām un maigi krita uz kokiem, zemes, mašīnām, pārklājot visu ar baltu sniega segu.

8. decembris. Mēs pamodāmies un ieraudzījām, ka visa pasaule ap mums ir mirdzošas sniega sagšas pārklāta. Kolosāls skats! Pirmo reizi mūžā paņēmu rokās sniega lāpstu un attīrīju no kupenām gan pagalmu, gan iebraucamo ceļu. Man tas patika varen labi. Pēc īsa brīža garām pabrauca sniega tīrāmā mašīna un nejauši uzgāza sniegu uz tikko iztīrītā iebraucamā ceļa. Vadītājs smaidīja un pamāja man ar roku. Es pamāju viņam pretī un notīrīju ceļu vēlreiz.

10. decembris. Šonakt uzsniga vēl 15 centimetru bieza sniega kārta. Ārā temperatūra nokritās līdz 11 grādiem zem nulles. Īsta ziema! Zem sniega seguma dažiem kokiem nolūza zari. Es tīrīju iebraucamo ceļu, pēc neilga laika brauca garam sniega tīrītājs... un atkal izdarīja savu jociņu.

12. decembris. Saulīte dienā sildīja tik čakli, ka daļa sniega izkusa. Pēcpusdienā temperatūra strauji nokritās, un viss pārvērtās ledū. Tīrīdams sniegu, nokritu uz pēcpuses. Slimnīcā mani nofotografēja no visām pusēm, taču, par laimi, nekas nebija salauzts. Laika ziņās teica, ka gaidāms sniegs. Sievas automašīnai nopirku riepas ar radzēm.

14. decembris. Naktī uzkrita vēl 25 centimetri balto mēslu. Sieva savā automobilī saskrējās ar sniega tīrītāju. Automobiļa motors nu ir dēlī. Ja šāds laiks turpināsies, sniegs neizkusīs līdz pat augusta beigām. Sniega tīrītājs šodien pabrauca garām divas reizes.

16. decembris. Joprojām snieg. Snieg visu laiku. Mūsu dārzā nav neviena koka, kam sniegs nebūtu aplauzis visus zarus. Elektrības nebija lielāko nakts daļu. Lai nenosaltu līdz nāvei, dedzinājām sveces un lodlampu, kas apgāzās un gandrīz nodedzināja māju. Man izdevās uguni apdzēst, taču nu uz rokām ir ne tikai tulznas, bet arī otrās pakāpes apdegumi. Nosvilināju skropstas un uzacis. Ceļā uz slimnīcu sadauzījām manu džipu.

18. decembris. Aizsala tualete. Ja iesiet ārā, neēdiet brūno sniegu.

20. decembris. Tie nolādētie mēsli arvien vēl krīt un krīt. Lai, ejot līdz pastkastei, nenosaltu, ir jāsavelk mugurā viss skapja saturs. Ja noķeršu to kretīnu, kas vada sniega tīrāmo mašīnu, pārgrauzīšu viņam rīkli un izraušu ādamābolu. Tā vien šķiet, ka viņš glūn aiz stūra, lai acumirklī varētu bliezt ar 130 kilometriem stundā un aprakt to, kas kādreiz bija mans iebraucamais ceļš.

22. decembris. Elektrības joprojām nav. Mājā sāk izsalt prusaki. Sniega tīrāmā mašīna iestiga uz ceļa, un tas ņerga vadītājs uzdrošinājās nākt pie manis prasīt sniega lāpstu. Es viņam paskaidroju, ka esmu salauzis jau piecas lāpstas, rokot viņa sagāzto sniegu, un salauzu vēl sesto, pasveicinot viņa pretīgo viepli.

24. decembris. Priecīgus Ziemassvētkus. Snieg. Laika prognozes paredz vēl divdesmit centimetru sniega tuvākajās 24. stundās.

25. decembris. Laika prognozētāji meloja. Sasniga trīsdesmit pieci centimetri sniega. Es laikam no sniega baltuma sāku kļūt akls, jo man šķiet, ka sieva izskatās tīri labi.

26. decembris. Sieva iet prom - varbūt uz visiem laikiem. Es vairs nevaru pakustināt kāju pirkstus. Neesmu redzējis sauli veselu mūžību. Naktī gaidāms sniegs. Aizdedzināju māju, lai nevajadzētu rakt no jumta nost sniegu.

27. decembris. Mani arestēja par vandālismu un huligānisku uzbrukumu sniega tīrītāja šoferim. Sods: trīs nedēļas jātīra sniegs veco ļaužu pansionātā.

Kāds jums šodien datums? :)

Kas es esmu? :)

Vai nav daudzsološs jautājums gada iesākumam? :)

Piedaloties Līziņas loterijā un meklējot viņas blogā atbildi uz loterijas otro jautājumu, atradu šo vietni, kurās paspēlēties. :)

Nu, piemēram: nika raksturojums. Tātad. Kas es esmu, Dominantes7akords? :)

загадочность. Даже самые близкие люди знают тебя не до конца...

все гадания на aeterna.ru

Noslēpumainība. Pat paši tuvākie cilvēki mani līdz galam nepazīst.

Njaaaaa..... Diezgan ticami. Dažbrīd šķiet, ka es pati sevi tā īsti līdz galam nepazīstu. :D

Bet kas es esmu kā Trallallā? :) Lūk, kas:

Характер ника

свобода. Ты живешь так, как желает твоя душа.

все гадания на aeterna.ru

Brīvība. Es dzīvoju tā, kā vēlas mana dvēsele. :)

He! Šķiet, jāpiekrīt. :)

Paspēlējies arī Tu!