2016. gada 25. jūnijs. Jā, tieši vienu nakti esam gulējuši mājās un dodamies nākamajā līcītī pretī Latvijas simtgadei.
Ir tik karsts, ka ārā no mašīnas var izkāpt tikai, ja piemaksā. Saulkrasti jau ir atpūtnieku pilni, ka nekur kāju likt, tad nu laižam prom, nopelst kādā Latgales ezerā. Šo divu dienu plānā mums ir Varakļāni, Viļāni, Rēzekne, Kārsava, Ludza un Zilupe. Kas katrā pilsētā tāds zīmīgs un ievērības cienīgs, ir tikai tādas aptuvenas nojausmas. Esam nolēmuši vienkārši ļauties mirklim un vietai. Kur peldēsim - nav ne mazākās nojausmas. Kur nakšņosim - vēl mazāk.
Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, esam pārsteigti, ka Varakļāni par pirmo apmeklējuma vietu piedāvā nevis baznīcu, bet muižu. Tur tad arī paliek Saulkrasti. Burtiski riksītī apskrējām muižai apkārt, jo tuvojas jau dienas vidus un ārā ir tiešām nežēlīgi karsts. Lecam iekšā glābiņā (mašīnā) un vismaz ar tā palīdzību izlaižam mazu līcīti pa pilsētiņu. Nekad te nav būts. Pīci-pīci arī nekur nerādās. :(
Ja es tālāk pa ceļam būtu gulējusi, nākamajā pilsētiņā - Viļānos - man diezgan viegli varētu iestāstīt, ka esam izbraukuši ārpus Latvijas. Tās dažas balsis uz ielas runāja kirilicā, pat suņi rēja gaf-gaf. Faktiski neko par šo vietu nezinām, arī gūgle neko īpašu un interesantu nepiedāvā. Piebraucām pie novada domes. Ka tā ir dome, par to liecināja vien trīs karogi, paplucis domes uzraksts un nesakopta, nenotīrīta ieeja tajā. Viss skaidrs - arī sētniekiem un apkopējiem te ir četras brīvas dienas. Tas jauki, ka darbinieciņi tā tiek mīlēti. :) Un - TE BIJĀM MĒS:
Vēlāk gan zinātāji zina teikt, ka šī pilsētiņa pēdējo gadu laikā ir tiešām patīkami mainījusies uz labo pusi. Nu prieks dzirdēt, ka tā... :)
Latgales Māra vai Gors? Šoreiz lēmām par labu Mārai, bet Goru tāpat sameklējām, lai nākamreiz ceļš nav jāmeklē. Pieskrēju pie strūklaciņām kājas saslapināt, vismaz guvu kādu veldzīti... uz 5 sekundēm... karsts šodien ir nežēlīgi... Atradām kādu ēniņu, kur piestāt ar mašīnu un aizcilpojām līdz nelielam skvēriņam turpat netālu no Māras. Tur atstājām Saulkrastus un teciņiem vien atpakaļ uz mašīnu. Auto šajā laikā ir mūsu vienīgais glābiņš...
Visas ielas ved uz baznīcu. Šitādi brīnumi redzēti tikai Kārsavā. Man Kārsava asociējas ar cilvēkiem - bijušo kolēģi Vadimu un Ingas mammu, kas abi nākuši no šejienes. Tāpēc vien šī pilsētiņa ir forša, jo no šejienes nāk forši cilvēki :) Ak, pareizi, pavisam nesen šī pilsētiņa izcēlās ar skandāliņu, kad kārsavieši gribēja ielu nosaukumus uz ēkām rakstīt divās valodās (labi, ka ne trīs... :o ) - latviešu un latgaliešu. Kaut kas jau tur īsti riktīgi nebija, bet tā nu tas izskatās:
Arī Ludzā rodas sajūta, ka esam izbraukuši uz citu valsti. Ja ne Mahima, TOPiņš un vēl kaut kas... Bet tādā labā nozīmē! Kaut kas no Polijas varbūt? Katrā ziņā no Vidzemes un pierīgas pavisam atšķirīga vieta. Pat volūda cyta! Un par Ludzu pat nekas nebija jāgūglē, - te Undīne izcēlās, jo pagājušajā gadā ar klasi šeit bija ekskursijā un vēlāk vēsturē gatavoja prezentāciju par Ludzas pilsdrupām. Tad nu tagad nācās nospiest refresh un mums to visu noprezentēt :)
Šīs dienas karstumiņš ir grūti izturams. Gribam ātrāk atrast kādu telts vietu pie ezera, lai varam mesties iekšā un laiskoties. Ceļš mūs ir nogurdinājis, tāpēc aši vien meklējam naktsmājas. Vieta ar nosaukumu "Zirga smaids" mums liekas ļoti piemērota, tāpēc nav divu domu, ka jādodas tieši turp. Un nenožēlojam. Patiešām sakopti, gaumīgi, nu tā, ka zirgam jāsmaida. Teltsvieta tiek ierādīta, telts - uzslieta, grils iekurināts. Peldkostīmi mugurā un varam ļauties Nirzas ezera veldzei. Un tad mierīgs, kluss vasaras vakars tikai mums četriem. Šādi brīži ir fantastiski. Dzīvot, elpot, būt kopā ar saviem mīļajiem un ļauties mirklim. Un tad skaties debesīs, mākoņu vālos, lidmašīnu baltajās astēs un aptver - es esmu laimīgs!!! :)
2016. gada 26. jūnijs
Pēc rīta peldes Nirzas ezerā jau pavisam drīz esam gatavi dienas lielāko daļu pavadīt kondicionētajā telpā uz četriem riteņiem. Kad paliek auksti, izkāpjam sasildīties. Pirmoreiz auksti palika jau Zilupē, pavisam netālu no tā smaidošā zirga. Šķiet, ka esam atkūlušies uz pasaules malu un šķiet, diezin vai vēl kādreiz šurp atkulsimies. Acīs iekrīt piemiņas vieta "Otrajā tēvijas karā kritušajiem" un bijušais kinoteātris. Saulkrasti vientuļi paliek uz pilsētas ceļazīmes, jo citur jau tā īsti nebija kur...
Bet interese mūs tā vien dzen palūkoties uz Eiropas Savienības ārējo robežu. Turpat vien jau tā ir. Pabāzām galvu Terehovā. Automašīnu rindas nebija. Viss kluss un mierīgs. Tas labi. Tad jau varam mieriņā doties uz mājām. Jā, šodien tas arī viss, tālāk vien ceļš mājup. Pa ceļam vēl uzkāpām Teiču rezervāta skatu tornī, piestājām pie Vecpiebalgas ūdensrozēm un arī Raiskuma "Biekās". Tur gan nesatikām ne Tūteru, ne Sprēsliņu ģimenes, ne arī pašu Mirttanti, tomēr "Biekas" vēl stāv un lauku ceļš arī vēl tas pats kā filmā. Pulkstenis nerāda ne septiņi vakarā un esam mājās.
Šajā reizē nobraukti 693 km:
