otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Dienas padoms, gādājot dāvanas saviem mīļajiem :)


Varbūt nedaudz aizkavējies padoms, bet noteikti vērā ņemams tiem, kas gatavojas dāvanas saviem mīļajiem pasniegt, sagaidot Jauno gadu. Noderēs arī citiem godiem - jubilejām vai nākamajiem Ziemīšiem.
Tā. Vispirms mans šīs ziemas dziesmas atklājums. Šo dziesmu līdz šim nebiju dzirdējusi. Šogad izdzirdēju un baaaigi iepatikās - tik draiskulīgi naiva. :)
Tātad padoms:
"...Tas, kas ir vajadzīgs, tas ir jānopērk. Bet to, ko gribas, tas ir jādāvina..." :)
Nu vai nav sievišķīgi? :) Tas ir padoms, ko der atcerēties, kad jums nez kāpēc iešaujas prātā "ģeniāla" doma savam vīrietim uzdāvināt kreklu vai zeķes, bet vīrietis nez kāpēc iedomājas savai sievietei uzdāvināt virtuves kombainu, veļasmašīnu vai, nedoddies, svarus... :D
Zelta vārdi! :)

Bet vispār, šoziem esmu nolēmusi jau vasarā ķerties klāt Ziemassvētku dāvanu gatavošanai. Ideju ir daudz, tikai jāsaņemas. Jau šovasar gribēju sagatavot īpašos Ziemassvētku vasaras augļus rumā, jau kopš pagājušā gada šo prātā esmu aizķeksējusi. Bet pienāca vasara un man likās - da kādi Ziemassvētki! Nu galīgi nenesās prāts par tiem domāt. A vajadzētu...
Vēl pavisam vienkāršas un labas idejas dāvaniņām - vasaras ziedu tēja īpaši sagatavotā maisiņā. Tur var izpausties nu ļoooooti, visas vasaras garumā! Un mazas (pat mini) ievārījuma burciņas ar īpašu etiķeti un veselības recepti klāt. Nu, un nerunājot jau par visādām izšujamām lietām... vaiiiii.... nu kur lai dabū divreiz vairāk roku un divreiz garākas dienas?

Lai jauks vakars visiem, kas šajā ziemas vakarā kopā ar mani iemalko manu īpašo sarkano āboliņu tēju.

sestdiena, 2010. gada 25. decembris

Vēl viens konfekšu pušķis...



... tapa šonedēļ draudzenei dzimšanas dienā no viņas vismīļākajām konfektēm. Tā kā pirmās iemaņas kaut kā līdzīga tapšanā man jau bija, ar šo gribēju veikt savas izmaiņas internetā atrastajā pamācībā. Bet biju neuzmanīga. :D Nu ko var gribēt - divi darba dienu vakari, otrajā - jau bišķi piemirsies, kas bija gribēts pirmajā. :D
Šo gribēju izveidot maaaķenīt lielāku par pirmo, izgriezu rādiusā 1cm lielāku kartona pamatni, bet nākamajā vakarā aizmirsu, ka attiecīgi platāku vajadzētu arī kreppapīra lentu. Līdz ar to šim pušķim diezko nav redzams kreppapīra krokojums. Bet nu neko - arī šī ir pieredze. Un končas bišķiņ pietrūka - nācās lūgt Undīnei paputināt savu Ziemassvētku saldumu paciņu, ko viņa, starp citu, diezgan labprāt arī darīja. Un tā divas serenādes šeit ir Undīnes, ja kas. :) Bet arī ar tām šķita par maz. Nācās izveidot kādu veidojumu, ko ielikt vēl vienas končas vietā. Lai nu kādi kreņķi un radošas izpausmes, ar rezultātu esmu tīri apmierināta. Ja man būtu sevi jānovērtē, šim es no 10 ballēm dotu 8. :)

P.s. Jā, starp citu, man arī šoreiz likās, ka 80 cm garš kreppapīrs ir biškucīt par daudz. Jāatceras, ka nākamreiz jāpaņem kādi 5 cm mazāk.
Posted by Picasa

sestdiena, 2010. gada 18. decembris

Pie šī man vajadzētu piedomāt...

Dzenbudistu stāsts.
Zanes Mellupes stāsta tulkojums no ķīniešu valodas.

Sensenos laikos Juaņiņa tempļa pakājē dzīvoja zirneklis, kuram piemita Budas daba. Kādudien Buda parādījās zirneklim un jautāja:
- Kas pasaulē ir visdārgākais?
Zirneklis padomāja un atbildēja:
- Neiegūtais un pazaudētais.

Pagāja tūkstoš gadu. Buda atkal ieradās pie zirnekļa un uzdeva to pašu jautājumu. Un sekoja tā pati atbilde. Pagāja vēl tūkstoš gadu. Vējš zirnekļa tīklā iepūta rasas pilienu. Taču ilgi par tā dzidrumu priecāties neiznāca – vējš rasas lāsi drīz vien aiznes prom. Zirneklim šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti, ļoti dārgs. Viņš jutās dziļi sāpināts. Pie zirnekļa no jauna ieradās Buda un uzdeva jau zināmo jautājumu. Un atbilde bija tā pati vecā – neiegūtais un pazaudētais.
- Labi, - teica Buda. - Ļaušu tev cilvēka pasaulē pastaigāties.

Zirneklis pārdzima par daiļu meiteni, vārdā Zirneklīte un iemita kādā bagātā mājā. Kādudien imperators par godu dēla veiksmīgajai zinību apguvei pils dārzā rīkoja svētkus. Dēla vārds bija Rasaspiliens. Daudz meiteņu bija sanācis, arī Zirneklīte un Vējapūsma. Zirneklīte cerēja, ka Buda viņai lēmis apprecēt imperatora dēlu. Bet jau pēc pāris dienām Rasaspiliens svinēja kāzas ar Vējapūsmu.
Zirneklīte apprecējās ar Zālesstiebru, bet sirdī skuma tik ļoti, ka dvēsele, kuru katru brīdi varēja miesas atstāt.
Zālesstiebrs izmisis mierināja Zirneklīti:
- Starp visām meitenēm pils dārzā tevi, pirmo un vienīgo, ieraudzīju un tūlīt iemīlēju. Ja tu mirsi, nedzīvošu arī es.
To sacījis, jauneklis izvilka dārgakmeņiem rotātu dunci, lai padarītu sev galu.
Tajā brīdī vēlreiz parādījās Buda. Arī viņš uzrunāja Zirneklīti:
- Vai esi padomājusi, kas iepriekšējā dzīvē tev atnesa pilienu rasas? Vējš! Vējš to pēc mirkļa arī aiznesa! Vai iepriekšējā dzīvē tiki padomājusi, kas ir zāle? Tas ir stiebrs, pie kura tavs zirnekļa tīkla pavediens tempļa pakājē turējās trīs tūkstoš gadu, bet tu tam pat acis neuzmeti! Un nu es tev vēlreiz jautāju - kas pasaulē ir visdārgākais?
– Tas, kas mums pieder pašlaik...

Konfekšu pušķis vecmammai


Decembra sākumā Undīnes vecmammai ir vārdadiena un dzimšanas diena. Vecmamma viņai superīga :) - pašos skaistākajos sievietes gados, ar pietiekami labu veselību, loģisko saprātu un savu uzņēmumu mazpilsētā. Vecmāmiņa, ar kuru kopā vasarā var traukties ar riteņiem, bet ziemā - ar ragaviņām, pa klusiem vakariem (un pat naktīm), kad visi jau guļ, var uzraut kādu dambretes partiju vai monopolu, kurai katru mīļu brīdi var pasūtīt īpaši gardos biezpiena plācenīšus, karbonādītes vai biešu zupiņas un kura prombraucot vienmēr saber pilnas kabatas ar sīknaudu. Vārdu sakot - vecmamma, par kādu var sapņot ikkatrs no mums. :)
Bet ko aizsūtīt sveicienam vecmammai, kurai viss ir? Skaidrs, ka viņai dāvanu nopirkt veikalā ir diezgan grūti un par tādām dāvanām parasti parūpējas Undīnes tētis pats un visi citi radiņi. Bet es parasti aizsūtu kādu pašceptu kūku vai pašžāvētu speķīti, kas labi noder Ziemassvētku pīrāgiem. :) Šoreiz gribējās uzdarināt kaut ko citādāku un, tā kā konfekšu pušķu gatavošana jau labu laiku ir viens no modes kliedzieniem, izdomāju, ka arī es varu tai modei kliegt līdzi un izgatavot konfekšu pušķi no vecmammas mīļākajām konfektēm:
Konfekšu pušķa gatavošanas pamācību atradu internetā. Jāņem tikai talkā pacietība un viss ir izdarāms. Meklējot internetā pušķu gatavošanas pamācības sapratu, ka ir divi to gatavošanas veidi - viens uz kartona pamatnes, otrs - vijot konfektes uz stieplītēm. Cik noprotams, tas otrais variants laikam skaitās krutāks, jo tur konfektes varot atsaiņot, neizjaucot pašu pušķi. Labprāt iebāztu savu garo degunu, kā tādu gatavo, tomēr man šķiet, ka arī manis gatavotajā variantā končas var iztīt, neizjaucot pašu pušķi, jo tās ir piestiprinātas pie pamatnes ar karsto līmi aiz vienas iesaiņojuma maliņas.
Lai nu kā, man šķiet, ka šis mans pirmais kucēns nav jāslīcina. Un šovakar ir ieplānots gatavot vēl vienu konfekšu pušķi. Tagad jau prasmes rokā, varēšu bišķi pavariēt un tik strikti nepieturēties instrukcijai. :)
Posted by Picasa

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

Adventes vainags


Decembra sākumā kolēģe darbā apprasījās, kāds tad man šogad mājās esot Adventes vainags? Atbildēju, ka nekāds, ka tā īsti negribas un tā, uz ko viņa ļoti pārsteigti sacīja: lai nu kam, bet fakts, ka man neesot Adventes vainaga, tas viņu pagalam izbrīnot.
Nu neko, pie sevis iesmaidīju, ka, acīmredzot pati par sevi tādu iespaidu vien esmu radījusi un tā tas arī palika.
Otrajā Adventē manī tomēr sākās svētku gaidīšanas laiks - es nokaunējos sevī un nodomāju, ka vismaz Undīnes pēc vajadzētu saņemties un radīt to svētku gaidīšanas prieku. Sameklēju jau dažus gadus cītīgi krātos korķīšus, persiku kauliņus, zīles un kastaņus, uzkarsēju karsto līmi un uzdarināju šo:

Nu re. Un man tagad būs gatavs vainags vairākiem gadiem uz priekšu. :) Sudraba krelles un sarkanie baņķiki ir viegli noņemami, tāpēc nākamgad ir plāniņš to apaudzēt ar vēl kādiem dabīgajiem rotājumiem.
Šis ir tikai tas, kas sanācis uz raso no mājās atrodamiem fiņķikiem. :)

otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Ziemassvētku dāvaniņām


Mans šā gada radošais plāns darbiņiem krustdūrienā izgāžas kā veca sēta. Ja es būtu darba devējs, kas gada beigās prasa darbības plāna izpildi, man labākajā gadījumā liktu rakstīt paskaidrojumu, sliktākajā - atlaistu no darba... Starp citu, pagājšnedēļ darbā nedaudz aizpļāpājāmies par ikdienišķām lietām un mans secinājums bija - man ir tik nežēlīgi daudz ko darīt, es varētu darīt vēl to un to, un to, un to, ka patiesībā man galīgi nav laika vēl katru dienu iet uz darbu! Uz darbu tomēr nākas iet, tikmēr hobiju un citu interešu plāni lēnā garā izplēnē skurstenī...
Bet labi. Runa bija par Ziemassvētkiem. Undīnes Ziemassvētku zeķe
jau kopš pirmās adventes mūsmājās godprātīgi pilda savas funkcijas; nu jau ir gandrīz līdz pusei pilna. Bet krustdēliņa Ziemassvētku zeķe, kas gada sākumā tik daudzsološi pavirzījās uz priekšu, diemžēl ir palikusi pavasarī. :(
Lai nu kā, šis tas jau tomēr padarīts ir (kaut visu vēl nemaz neesmu parādījusi) un pēdējo pāris nedēļu laikā pa tumšajiem nedēļas vakariem sagatavoju vēl dažus Ziemassvētku dekoriņus - magnētiņus uz knaģīšiem:
Dāvināšu šos kopā ar vēl kādu nelielu, bet noderīgu nieku. Domāju, ka šie mazumiņi katru vienkāršāko dāvaniņu padarīs par īpašu un ceru, ka iepriecinās saņēmēju.

P.s. Patiesībā magnētiņi te ir tikai pieci - veidojot kolāžu, sanāk, ka izskatās visi desmit. Bet es atzīstos godīgi... ;)
Posted by Picasa

svētdiena, 2010. gada 12. decembris

Alise




Vispār, - kā jau vienmēr esmu teikusi, man patīk dažāda mūzika. Ļoti dažāda. No klasikas līdz hip-hopam, no kora mūzikas līdz mūsdienīgam repam, un arī dažu labu metāla gabalu manā pleilistē var atrast. Mūzika ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa un tās patikšana man viennozīmīgi ir tikai manas jūtas, emocijas un atmiņas par visu ikdienišķo un šo to tik neikdienišķo. Lai nu kā - katra dziesma, katrs skaņdarbs man ar kaut ko asociējas - gan ar labo, gan ne tik labo, bet ar piedzīvoto.
Taču šī dziesma mani ir paņēmusi pavisam neizprotami. Ne es to no bērnības atceros, ne man kādu dzīves notikumu atgādina, neko. Bet saviļņo mani ikreiz, kad to dzirdu. Reiz cāļa konferencēs bija uzsākta diskusija par mūziku, kas reāli aizkustina. Ieskatījos tajā un ilgi man nebija jādomā - Raimonda Paula Alise Ingus Pētersona izpildījumā mani patiešām reāli aizkustina.
Reiz vasarā abas ar Undīni braucām mašīnā un skanēja šī dziesma. Es to klausos un birdinu asaras. :o Undīne prasa, kas man kaiš, es raustu plecus un atbildu - nekas. Patiešām! Vienkārši - šī mūzika mani patiešām aizkustina. Kāpēc? Nav ne jausmas...

sestdiena, 2010. gada 30. oktobris

Mazs līcītis uz poļu zemi


Godīgsakot, no pašas Polijas redzējām ļoti maz. Tik daudz kā pa mašīnas logu. Kādā bodītē un viesnīcā paklausījāmies poļu valodu, tas arī viss. Bet šoreiz tas arī nebija mūsu mērķis. Mērķis šoreiz bija fiksais - Inga savai Beātei vārdadienā bija apsolījusi izdaudzināto ūdens atrakciju parku Tropikana un mūs abas ar Undīni uzaicināja sastādīt viņām kompāniju. Man, protams, divreiz nav jāsaka, ja parādās iespēja pabāzt degunu ārpus ierastā mājas - darbs - mājas ritma. Undīnei, protams, divreiz nav jāsaka, ja parādās iespēja padauzīties atrakcijās (man, bez šaubām, pilnīgi tāpat ;) ). Nu, un, protams, - ja mērķis ir Polija, tad grēks būtu neizmantot izdaudzinātās izdevīgās iepirkšanās iespējas Polijā.

Nu ko. Pirmo reizi saviem spēkiem, savā mašīnā. Nodrošināmies ar vajadzīgo ekipējumu (ar atstarojošo vesti, kas leišiem esot obligāta automašīnas ekipējuma prasība, kā arī ar plaši izdaudzināto puisi GPS) un dodamies ceļā pirmdienas rītā.

Pirmdiena, 25. oktobris

Izbraucam no Rīgas 6:00 no rīta (precīzāk - mēs no sava gala - jau 5:00). Dīvainā kārtā esam diezgan precīzas un izbraucam no Ziepīša tieši sešos. Inga ir pie stūres, es mēģinu iepazīties ar puisi GPS. Ceļš paņemams, un ar pāris pieturvietām bendžukos, ap vieniem jau esam Belostokā.
Mūsu mērķis šodien ir bišku paputināt Latvijas ekonomiku un iebāzt degunu izdaudzinātajās iepirkšanās vietās Alfacentrum un Auchan. Tā kā pēdējā laikā, blandoties pa pasauli, veselīgās devās esam sevī atklājušas arī sievišķīgu šopingotāja garu, esam priecīgas, ka šodien bonusā esam dabūjušas vienu stundu - poļi dzīvo par mums vienu stundu vēlāk.
Iepriekš interneta plašumos esmu savākusi šādu tādu informāciju, uz kuriem veikaliem labāk doties un ko kurā veikalā atrast, tāpēc mērķtiecīgi un diezgan fiksi ar puiša palīdzību orientējamies Belostokas ielās un ātri vien jau esam Alfacentrum. Tajā var atrast gan H&M, gan C&A, gan KappAhl, gan citas bodes (daudz tādu, kas mūsu pašu Alfā). Izskrējām tos visus, bet, godīgsakot, - novīlos. Pieaugušajiem šis tas ņemams bija KappAhl, bet H&M un C&A tādas lupatas vien bij.. :( nēnu, saprotu jau - nav jau nekādi krutā gala brendi un nekādu dižu kvalitāti par tādu cenu nav prātīgi gaidīt, tomēr man liekas, ka pirms pāris gadiem tur varēja atrast šo to vairāk, nekā tagad. Undīnei ar' tagad tāds augums - 126cm, ka viņai pie bērnu apģērba vairs neko nevar sameklēt, bet pie jauniešu - vēl neko. Bešā jau nepalikām, bet vēlamo iepirkumu saraksts šeit neko diži nesaīsinājās.
Pirms dodamies tālāk, ejam iestiprināties kādā ēstūzītī turpat veikala otrajā stāvā. Beidzot lēnu garu (ne caurskrienot) esmu Polijā un saņemos nogaršot slaveno fļaki zupu. To man reiz zinātāji zināja stāstīt, ka esot baaaigi labā. No kaut kādiem liellopa kuņģīšiem, vai?! ... ;)
Bet zupa tiešām bija garda. Iesaku. :)
Laižam uz Auchan. To, kas Produkcyjna ielā. Zinātāji saka, ka, lai arī vecāks, šis tomēr esot lielāks un lētāks, nekā otrs - Hetmanska ielā. Lēnu garu izšiverējām arī te, sapirkām šādus tādus fiņķikus un ar tādu nelielu vilšanās sajūtu devāmies meklēt naktsmājas.
Puisis tiešām ir laba lieta - fiksi vien esam Podlasie, kur Inga mums norezervējusi istabiņu. Atraujam vaļā Beātes vārdadienas šampi, pavaļojamies, paklačojamies un dodamies gulēt. Meitenes jau sapņo, kā rīt dauzīsies pa ūdens atrakcijām. :)

Otrdiena, 26. oktobris

Viesnīciņa Podlasie bija patiešām laba - lai arī tai ir tikai divas zvaigznes, tā bija ļoti tīra un patīkama. Brokastis (iekļautas cenā) - pietiekami sātīgas un bagātīgas. Maksa par vienu nakti šeit mums katram izmaksāja ~ 12 Ls. Bet tiešām laba vietiņa, ja negribas ātri skriet mājās un var atļauties vēl kādu laiciņu pavaļoties poļzemē. Lai arī baltajiem dvieļiem bija atirušas maliņas, tie tomēr bija, un bija tīri un gludināti. Vannasistabā - arī pa ziepītei un šampūnam. Viss, kā pie cilvēkiem. :) Papildus tam visam varu ieteikt šo viesnīcu kā pietiekami uzticamu - bijām jau aizbraukuši pāris kvartālus, kad es atčohnīju, ka viesnīcā esmu atstājusi savu mobilo telefonu. Jožam atpakaļ. Vēl nebiju paspējusi recepcijā savu sāpi pateikt, kad istabene ar to jau nāca lejā un sniedza man pretim. Feini! Thank you very mutch! :)
Labs ir. Šodien mums "cēli" mērķi - jāaizšauj līdz Belostokas tirgum un jājož dauzīties uz ūdens trubām. Kārtējo reizi pateicoties puisim, tirgu atrodam diezgan aši, noparkojamies, atgaiņājamies no pāris uzbāzīgiem čigāniem un tantuka, kas grib mums iesmērēt reliģisko literatūru poļu valodā un esam klāt. Mērķis pavisam konkrēts - ziemas mētelītis un kāds zābaku pāris. Pāris stundas un mērķis sasniegts. Tomēr, tomēr... - mani nepamet tā nelielā vilšanās sajūta.. Pēc informācijas internetā un vairākkārtīgiem Belostokas apmeklētāju nostāstiem es biju iedomājusies ka tā iepirkšanās Polijā ir daudz patīkamāka - ka ir plašāks preču sortiments un cenas - nu, tās jau laikam vienmēr gribas zemākas. Bet varbūt vienkārši pie vainas ir ierobežotie naudas līdzekļi, kas neļauj tā plašu žestu sniegties pēc visa, kas kārojas. ;)
Lai nu kā, mūsu brauciena galvenais mērķis vēl tikai priekšā. Sēžamies savā bērītī un laižam uz Mikolajkiem. Pēc visa spriežot - pāris stundu jautājums. Uzstādam puisim savu maršruta pasūtījumu, pilnībā viņam uzticoties, dodamies ceļā. Pēc laiciņa pārliecināmies, ka vīriešiem tik akli uzticēties nedrīkst vis, jo viņš mūs ieveda tāāāādā mežā! Pa tāaadiem bezceļiem un meža takām! :o Viss jau būtu labi - katrs ceļš kaut kur izved, arī tādi bruģēti ~19. gs. meža ceļi, pa kuriem savulaik karietēs braucis ne viens vien poļu pans. Bet bišku žēl tās mūslaiku mašīnītes, kura galīgi nebija sagatavota šādiem pārbaudījumiem. Lai nu kā - dabūjām apskatīt arī poļu bruģētās meža takas un pēc pāris stundu blandīšanās beidzot nokļūstam Mikolajkos.
Mikolajki ir tāda neliela Latvijas Ķemeru tipa pilsētiņa. Pilsētiņa ar pāris nelielām bodītēm, daudzām nelielām mājelēm, kurās tiek izīrētas istabiņas un vienu lielu četrzvaigžņu viesnīcu Golebiewski. Tropikana ūdens atrakciju parks atrodas viesnīcas kompleksā un viesnīcas viesiem tā apmeklējums ir bez maksas. Istabiņās nometam mantas, meitenes vairs nav valdāmas un beidzot mēs dodamies uz ūdens priekiem.
Ieejot parkā, pirmajā brīdī atkal pārņem tāda kā neliela neizpratne un vilšanās. Cilvēku gandrīz nav nemaz. No vienas puses, tas labi. No otras puses - vai te vispār kaut kas notiek? Skaidrs ir tas, ka Tropikana nav nedz Līvu akvaparks, nedz Druskininku akvaparks. Bet... - kur ir ūdens trubas? Redzams, ka ir viena lielā bļoda, kaut kas līdzīgs Līvu Tornado, ir straumīte, ir džakuzi, ir baseins un krastmala. Āāaaaa! Trubas tomēr ir gan, beidzot tās pamanām. Fūuu... :) Dodamies turp un - še tev! - trubas slēgtas! Bāc! Nu brauc kaut mājās! Inga jau gan nebūs Inga, ja neķersies vērsim pie ragiem. Viņa uzrunā pirmo pretimnākošo darbinieku un mums tiek paskaidrots, ka trubās var palaist ūdeni un tās lietot, tomēr to atļauts darīt vien no 12 gadu vecuma... :o Cilvēku parkā ir patiešām maz un mēs ar darbinieku tomēr vienojamies, ka mūsu skuķēniem ir 12 gadi. :) Mēs dažkārt esam gan trakas, gan vieglprātīgas, bet, redzot tās trubas un zinot mūsu meiteņu pieredzi, mēs zinām, ka viņām šis ir paceļams. :) Trubās tiek palaists ūdens un atvērta eja. Dzīve var sākties! Yooo! :)
Tā pavadījām kolosālu laiku Tropikana ūdens atrakciju parkā. Šodien sabijām te kādas 3 stundas un ar to pilnībā pietika. Inga paņēma arī Tornadoveidīgo atrakciju, bet man uz to vēl bija jāsadūšojas. :) Tā kā parkā tiešām nebija vairāk par 10-15 cilvēkiem (mūs ieskaitot), tad mums bija visas iespējas lēnu garu visu izbaudīt. Lai arī no piecām parastajām trubām darbojās tikai trīs, mums pietika arī ar tām.
Pulkstenis ir pirms astoņiem vakarā. Pagurums un izsalkums liek sevi manīt. Ir plāns aizbraukt uz pilsētiņas centru un sameklēt kādu restauracja, kur pavakariņot. Ir tumšs otrdienas vakars, izbraucam Mikolajku ielās, bet ir tāda sajūta, ka blandies pa Ķemeriem ap desmitiem vakarā - cilvēka neviena, veikaliņi ciet, ēstūža neviena. Hallloooo! Vai te kāds dzīvo? Palle viens pats pasaulē... Beidzot atrodam gaismiņas - kāds pārtikas veikaliņš vēl pēdējās minūtes ir vaļā. Ieskrējām vismaz tajā un šo to sapirkām vakariņām.
Vakars. Pavakariņojam, palaiskojamies, paklačojamies (nu kā nu bez tā? ;) ) un dodamies gulēt.

Trešdiena, 27. oktobris
Pa ūdens atrakciju parku jūtamies pietiekami izdauzījušies jau iepriekšējā dienā, bet žēl arī tā vienkārši nosist laiku - ja jau reiz tik tālu pa ceļiem (un arī bezceļiem) esam atkūlušās, jāizmanto iespēja padauzīties vēl. Pirms astoņiem paēdam glaunas brokastis, pasitam peldiķus padusē un - uz trubām! :) Vēl nav deviņi no rīta un mēs esam parka vienīgie apmeklētāji. :) Pakarsējamies pirtī, džakuzi vannās, laižam pa straumi. Ir tik labi pavaļoties, kad nekur nav jāskrien! Tāds miers! Palūdzam darbiniekiem ieslēgt trubas un laiski laižam pa tām. :))) Jā, laiski, jo tās ir apgūtas un tajās vairs nešķiet nekā elpu aizraujoša. Noskatos, kā vienā brīdī akvaparka darbinieks prasa Undīnei, vai tā māk peldēt. Undīne tā kā atbild 'jā' un 'nē' (nu, kā patiesībā arī ir ;) ), bet šis piedāvā Undīnei nolaisties pa Tornādoveidīgo. Undīne tā kā atsakās, a šis ņemas viņu pierunāt! :o :))) Saprotu, ka laikam jau nav nemaz tik traki. Ļaujos, lai meitenes pierunā arī mani. Neliels mulsums un svārstīšanās, tomēr saņēmos un ...... aidāaaaaa!! :) ehhhh, labs bij! :) Un diena varēja sākties. Beigās arī Undīni pierunāju pa šito trako nolaisties. Neko - nolaidās. Bišku bija nobijusies, bet nolaidās, viss kārtībā. :)
Ejam vēl pakarsēties pirtiņā, atpūšamies straumītē un pirms vienpadsmitiem ejam ārā. Šodien vēl garš ceļš mājup gaidāms...
Mājupceļā uz puisi tik vieglprātīgi vairs nepaļaujamies (viņš mūs gribēja izdzīt cauri Kaļiņingradai :D ), tik ieklausāmies viņa padomos, bet lēmumu pieņemam pašas. Nekas šai dzīvē nav mainījies, diemžēl. ;)
Rīgā ieveļamies ap deviņiem vakarā, mēs savā galā - pirms desmitiem.
Ehhh, ku labi pavadītas brīvlaika trīs dienas! :)

P.s. Ja nu kādam interesē, šis prieks mums uz divām izmaksāja apmēram Ls 125. T.i., - degviela, naktsmājas divās viesnīcās, ūdens atrakciju parks un šādi tādi fiņķiki un kafejnīcas.

pirmdiena, 2010. gada 13. septembris

Kāzu dāvana


Forši. :) Milzīgs prieks par manas draudzenes Viktorijas un viņas nu jau vīra Mārtiņa lēmumu laulāties. :) Notikums, kas nevar palikt neievērots, līdz ar to nākas veikt izmaiņas (papildinājumus) šā gada darba plānos. Tā kā man vienmēr gribas uzmeistarot kaut ko praktiski pielietojamu, tad tālu jau nebija jāmeklē. Pats albums man jau bija krājumos, nācās vien uztapināt tam apdari. Laika nebija īpaši daudz, tāpēc paldies Margaritai, kas padalījās ar saviem audumu krājumiem. Šis ir Zweigart Belfast (32 ct.) lins. Diegi - protams, DMC. Zelta diegs un pērlītes gan nav shēmai atbilstošas, bet - tas taču nevienam skaļi nav jāsaka, vaine? Pieiesim lietām radoši, tā sacīt.. :) Nu lūk - pāris nedēļas atvaļinājuma un dāvana gatava.
Laulību ceremonija bija emocionāla un līgava - skaista. Viss kā nākas!
Posted by Picasa

svētdiena, 2010. gada 15. augusts

"Aizķēros" aiz nejauši dzirdēta pastāstiņa:



Par paradumu kļuvis sacīt, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras. Un saprašanās abu dzimumu starpā prasa tulkošanu un piepūli. Bez tam... Agrākos laikos mīlestība piederēja diviem cilvēkiem. Nu to dala starp cilvēku un viņa izskatu (...) . Vīrieši sākuši aktīvāk pievērsties skaistumkopšanai, bet sievietes strādā arvien augstākos amatos ar lielāku atbildību. Tomēr, arī apgūstot viens otra paradumus un pienākumus, dzimumi savstarpējā sapratnē nesatuvinās. Lai cik populārs būtu pieņēmums par dzimumu atšķirībām, gribas tomēr uzsvērt: galvenokārt mēs visi esam cilvēki. Mums visiem ir cilvēciski trūkumi un vajadzības, cilvēcisks prieks un vilšanās sajūta. Un jebkurās attiecībās ir (kaut tikai mazliet) vairāk nekā tukšajās klišejās, ka vīriešiem un sievietēm vajag tikai seksu, bet sievietēm no vīriešiem - tikai naudu vai bērnu, kas saistīts ar mūsdienu sieviešu spēju būt patstāvīgām.
Bet kā tad ar veco, daudzu nievāto laulību? Vai tiešām mēs no laulības sagaidām tik atšķirīgas lietas? Kā ir ar visām vecajām atziņām, kas modernajā līdztiesības laikmetā liekas nederīgas? Kā piemēram: izturies pret savu sievieti kā pret karalieni un tu būsi viņas karalis. Ātri izirst ģimene, kurā sieviete skumst. Vienmēr uzplaukst tā ģimene, kurā viņa ir laimīga (indiešu gudrība). Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna – kā sastrutojums viņa kaulos (Zālamans). Ir svarīgi, lai paliktu tas, kas cilvēkiem ir bijis dārgs – parašas, ģimenes svētki un atmiņu mājas. Svarīgi ir dzīvot tā, lai būtu, kur atgriezties (Antuāns de Sent-Ekziperī). Sieviete, kas varējusi uzturēt sava vīra mīlestību un kas pati to mīl, ir izdarījusi visu, ko pasaule no sievietes prasa un drīkst prasīt (Oskars Vailds). Kad atņem iespēju redzēt, satikties un dzīvot kopā, iemīlēšanās pārdzīvojums izgaist (Epikūrs). Laulātā drauga nepieciešamību īsti pamana tikai tad, kad viņu zaudē (...).
Daudz un dažādas domas cilvēki domāja par laulību senākos un nesenākos laikos. Ģimeni varēja veidot iekāres, mantiska izdevīguma, tradīciju vai mīlestības dēļ. Un visos gadījumos, kad divi cilvēki kļuva par ģimeni, tā viņiem kļuva par pienākumu. Arī par prieka, gandarījuma, vai vilšanās un posta avotu, bet vienmēr saistījās ar pienākumu – pret savu sievu vai vīru, bērniem, dzimtu, cilti, tautu, pret Dievu.
Un tomēr sena ir pasaules kārtība un iespēja, ka diviem cilvēkiem kopā var būt labi. Dzīvē būs grūtības, bet kopā - vieglāk. Dzīvē būs prieki, un kopā – līksmāk. Tas būs pienākums un darbs – jā! Bet tā ir cilvēku daļa šajā pasaulē tāpat kā lietum līt, saulei spīdēt un vējam pūst.
Prieks vislabāk plaukst klusumā, tādos cilvēkos, kas mācījušies mīlēt kaut ko ārpus sava
es un audzina kaut ko dzīvu – teicis Kristmans Gudmansons...

P.s. Nejauši noklausīts Latvijas Radio 2 2010. gada 14. augustā.

trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

Kad ōme palaista atvaļinājumā...


... man jāuzņemas viņas pienākumi. Pirmo reizi dzīvē mūsu ōme aizbrauca uz sanatoriju. Un pirmo reizi dzīvē man nācās marinēt gurķus. Vasaras vakarā, kad beidzot var glābties no dienas karstuma, bet aiz loga zibeņo un trako pērkons, es ķēros klāt ziemas krājumu gatavošanai. Ōme onlainā pie telefona, bet es šeptējos.

Vienkārši - marinēti gurķīši - reportāža, kā es to visu darīju, lai nākamreiz pati varu paskatīties un netraum(c)ēt ōmi viņas sen pelnītajās brīvdienās:

1. Izšiverēju dobes.
Nolasīju visus gurķus, salasīju visas iespējamās garšvielas un zaļumus. Man no sava dārza nepietika, tāpēc gluži kā Fermā, gāju paretināt kaimiņu dārzu. Par ko kaimiņiene, starp citu, bija tīri priecīga. :)

2. Cepeškrāsnī nokarsēju burkas.
Uz kādiem 50 grādiem, apmēram 10 minūtes.
(Kad burkas nokarsētas, jāmanās tās neuzlikt uz vēsas virsmas, lai neieplaisā).

3. Kad pa dārziem izšurīts un burkas sagatavotas, var sākt veidot kompozīciju - zaļumi, gurķīši, garšvielas, gurķīši, zaļumi utt.... Šitā smuki visu virknē burkās, bet tā, lai būtu smuki! :)
Atcerieties, mēs kādreiz bērnībā taisījām tādus sekretus? - izrakām zemē mazu bedrīti, salikām tajā visādus fiņķikus un uzlikām virsū stikliņu. Un tad smiltis pa virsu. Ja bija krāsains stikliņš - tad ...mmmm.... tas bija pavisam kruta! :D Un tādu sekretu drīkstēja rādīt tikai pašiem labākajiem draugiem. :)
Un te gurķīši burkās gluži kā tādi zaļi sekreti! :)

4. Un tad pats galvenais - marināde.
Mūsmājās visiem garšo tādi diezgan saldi gurķīši, tāpēc mūsu recepte ir apmēram šāda:
Vispirms pāri gurķiem pārlej vārošu ūdeni, lai saprastu, cik daudz marinādes būs nepieciešams. Ūdeni atlej atpakaļ katlā un gatavo marinādi:
Uz 5 litriem ūdens ņem:
6 (strīķētas) deserta karotes sāls,
12 (ar kaudzīti) deserta karotes cukura,
12 deserta karotes etiķa esences
(ko darīsim, kad būs beigušies esences krājumi - nezinu. Laikam nāksies savas garšas kārpiņas pieradināt pie citādākām garšām).
Gatavojot marinādi jāatceras, ka tā jāgatavo nedaudz vairāk kā nepieciešams. Tā kā turpmāk sagaidāma diezgan liela rumulēšanās, tad jāpiemet nedaudz rezervīte..
Tātad. To visu uzvāra un pārlej pār gurķiem burkās. Un tad nāk lielie laistīšanās darbi. Jā, jā, tā mēs darām - pārlej gurķus ar marinādi, tad lej to atpakaļ katlā. Un tad vēlvienreiz tāpat. Nojēgšanās ne pa jokam. Teikšu kā ir - šitā ķēpa man dikti nepatika, tāpēc, lūdzu, - esmu gatava uzklausīt citus labus gurķīšu marinēšanas paņēmienus.

6. Kad pēdīgi gurķu rumulēšanās pabeigta, aizvākojam burkas un liekam atdzesēties.
Ōme saka, ka burkām jāatdziest pamazām. Tāpēc noliku tās tepat istabā un pārsedzu ar dvielīti. Uz pagrabu nesu tikai nākamajā dienā.

Tas šimvakaram arī viss. Cerams, ka neko neesmu aizmirsusi un pēc kāda gadiņa šito visu atkal varēšu celt laukā un nu jau darboties kā īsts profiņš. :)
Bet kādu citu vakaru es jums pastāstīšu, kā es no gurķiem gatavoju t.s. Latgales salātus.
Arlabunakti, mans mīļais draudziņ! :)

Zemeneeeeeeeeeeeeess!!! :)



Zemeņu laiks - jūnija beigas, jūlija sākums - ir mans mīļākais gadalaiks. Vasaras pilnbrieds, gaiši rīti, gaiši vakari, siltas un karstas dienas, vasaras tusiņi un braucieni šur un tur tuvu un tālu. Laiks, kad ik vakaru var nedomāt par vaitušodienizmācījies, kastevrītjāņemuzskolu, kātubūsimājās, vaituesinomazgājies utt., utml. Patiesībā jau Undīne man ir pietiekami patstāvīga, parasti uz šādiem jautājumiem atbilde ir 'jā', tomēr, ja arī šos jautājumus neuzdodu, tie manī ir un uztur manī minimālo stresa devu, no kuras es ļoti labprāt atbrīvojos maija beigās. Paņemu vasaras brīvlaiku, tā sacīt.
Un tad pienāk Jāņi un zemeņu laiks. Šogad zemenes mums bija diezgan daudz - kādus četrus spaiņus točna nolasījām. Re, un te ir viena vasaras vakara reportāža - zemeņu laiks mūsu mājās:

1. Ik pārdienas vakarus tupu dobē un nolasu, ko Māte Daba mums dāvājusi :)


2. Nomazgāju, noknibinu zemeņu kausiņus:


3. Lielākās un skaistākās saēdamies cik tik lien. Cits ar pienu, cits ar saldējumu - katra gribēšana un gaumes lieta:


4. Pārējās, ne tik lielās, tomēr tikpat saldās un labās, salieku kārtās kastītēs, starp kārtām berot pa tējkarotei cukura. To es noskatījos no Undīnes vecmammas Annas - šādi zemenes atsaldējot nesapļeckājas. Kaut gan - mums parasti tās līdz tādai kārtīgai atsaldēšanai nemaz netiek, jo mēs viņas izknibinam pa vienai vien un nosūkājam kā tādas ledenes. Mmmmmm...... :)


5. Labu mantu postā nedrīkst laist, un zemenes ir vienkārši izcils našķis, ar kuru jāapietas taupīgi, neko nedrīkst laist postā! :) Tās švakākās, neglītākās, bet viennozīmīgi ne mazāk garšīgās, mēs sablenderējam ar nelielu daudzumu cukura un tāpat salejam kastītēs. Vislabākā piedeva pie ziemas svētdienas rīta pankūkām!


6. Lūk, zemeņu krājumi ziemai. Izbrīvējam vietu saldētavā un metam tajā iekšā.

pirmdiena, 2010. gada 14. jūnijs

Paps...



Tomāti. Daudz tomātu. Jugla. Ziemassvētku vecītis. Jāņi. Diena. Kultūras diena. Mērsrags. Rupjmaizes pudiņš. Sabiedrības dvēsele. Izdevniecība. Papirosi. Teātris. Dzeja. Mūzika. Kora mūzika. Gaismas pils. Opermūzika. Elīna Garanča. Malkas grēdas. Bass. Vedējtēvs. Enciklopēdijas. Gaismas pils. Krustvārdu mīklas. Sīpolmaizītes. Sudoku. Gaiļezers. "Blaumaņa Zelts"...........
"Blaumaņa Zelts" bija pēdējā grāmata, kuru izlasīja mans paps, vēl pēdējās dienās slimnīcā būdams. Daudz par to stāstīja un daudz līdzības ar sevi tajā atrada.
Tāds bija mans paps. Kā zelts. Nē, viņam zelts nepatika, tas viņam likās par krāšņu. Kā sudrabs. Jā, kā sudrabs gan. Mans paps, mans sudraba paps...

Mans paps. Viņa māsas - mākslinieces Izoldes Bebres - 1964. gada akvarelis.

P.s. R. Paula Balāde manam vecamtēvam - dziesma, kuru es atceros kopš 1983. gada ziemas, kad nomira man opaps. Paps sēdēja pie sava rakstāmgalda, galvu saņēmis rokās un klausījās šo dziesmu vairākkārt. Es domāju, ka viņš raudāja. Kaut gan to neredzēju...

trešdiena, 2010. gada 9. jūnijs

Mana kolāža 2010


Šā gada pavasarī, kad man te gāja kā pa celmiem, kad īsti nevarēju saprast, ko katra jauna diena nesīs, es aizdomājos par to, ka prasītos izmēģināt roku savas gada kolāžas izveidē. Nu, tā tāda bišķi modes lieta, man šķiet, - kad uz lielas papīra lapas salīmē dažādos žurnālos un citur ņemtas bildes, kas attēlotu manas sajūtas un vēlmes, t.i., vizualizē tās un tas it kā palīdzot tām vēlmēm piepildīties. Kaut kā jocīgi jau man tas viss liekas - pirmkārt, man šķiet, ka bišku dīvaini, ka mājā pēkšņi pie vienas sienas stāv pielikts papīrs ar visādām krāsainām bildītēm, otrkārt - a ko ar to kolāžu iesākt pēc gada, kad būtu jāveido jauna kolāža? Uzlikt skapjaugšā, lai apput? Iemest savas sajūtas ugunskurā? Izmest miskastē? Beigu galā man šķiet, tās ir tādas manas personiskas domas un sajūtas, kuras man nemaz tā negribētos publicēt un visiem rādīt, lai ikviens, kas sper kāju manā mājā, apskatoties uz šo kolāžu, iekāptu arī manā dvēselē. Tā es domāju par to, domāju, bet līdz veidošanai tā arī netiku. Līdz brīdim, kad Unigunde man uzdāvināja šo mazo brīnumu... Ha! Kā kulaks uz acs! Ideja kā māja! Mana kolāža taču varētu izskatīties tieši tā!
Ilgi negaidīju, jo ideja pati bija atnākusi pie manis. Iegāju zīmēs, izveidoju savu vēstījumu un ātri vien sašuvu. Lūk, kas man sanāca:
Posted by Picasa
Tāds izskatās mans vēstījums 2010. gadam. Jā, jā gatavs bija jau pavasarī, bet tikai šodien sataisīju bildi. Domāju, ka es varētu pati sev izveidot šādu jauku tradīciju turpmāk ik gadu pati sev sagatavot šādu kolāžu, kas man būtu pa rokai ik dienas, bet Ziemassvētkos es to uzkarinātu eglītē. :) Un tā ar laiku arī man pa bišķim vien izveidotos sava eglīšu rotājumu kolekcija. :)

P.s. Pēc izmēra nieciņš diezgan mazs - diametrs 7 cm.

otrdiena, 2010. gada 8. jūnijs

Čikenčiksu kuļukule :D


Darbiņš tapis jau pavasarī - dāvana draudzenes jaunajai mājvietai. Tā kā man nebija informācijas par nepieciešamiem sienu dekorējumiem un to specifikāciju, izlēmu izgatavot ko tīri praktisku - kuļukuli.
Pat nezinu, kurā brīdī ieraudzīju tās smieklīgās vistas, bet skaidrs ir viens, ka trāpīgāku motīvu nedabūt, jo domāju, ka ikviens ar veselīgu paškritiku tajās var atpazīt sevi. Es, piemēram, esmu tā pirmā no labās. :)
Labs ir - ķeros pie darba. Labi, ka man bija atvaļinājuma nedēļa, tās laikā tad nu darbiņu varēju veikt.
Posted by Picasa
Ideju smēlos no Džekas PRR 2009 (paldies!), bet noformējums uzticēts, protams, Margaritai (paldies!).
Čikenčiksu kuļukule tagad dzīvo Ziepniekkalnā un godprātīgi pilda savas funkcijas.

sestdiena, 2010. gada 8. maijs

Vācija, Brēmene, Zoltava - Heideparks


Tikko esam atgriezušās. Nedaudz nogurušas, bet patīkamiem iespaidiem un atmiņām. Šis brīdis gan nepavisam nebija tas piemērotākais, lai dotos šādā ceļojumā, taču, ja tas plānots jau vairākus mēnešus iepriekš, ja visas iespējamās biļetes jau savlaicīgi iegādātas, aprunājoties ar prātīgiem ļaužiem, tomēr pieņēmu lēmumu labāk braukt plānotajā braucienā, nekā tupēt mājās un sist galvu pret sienu. Vācijā viss šķita diezgan labi - skumjās domas prātu aizņēma diezgan blāvi, tomēr, jo vairāk tuvojās mājās braukšanas brīdis, jo biežāk pa asarai notrausu. Atgriežoties Saulkrastos, pirms mājām vēl prasījās iegriezties kapiņos un papam pateikt: čau, papu! Tur viss vēl vienos ziedos. Tikai daži ziedi nolaiduši galvas, tomēr kopumā kapa kopiņa vēl joprojām ir klāta ar milzīgu ziedu segu.
Dzīve rit uz priekšu. Braucam mājās, krāmējam ārā koferus un atceramies to, kā mums gājis.

***

Svētdiena, 2. maijs
Izlidojam no Rīgas ar Ryanair ap pus desmitiem, bet jau ap vieniem iečekojamies savā Southend Hostel - atstājam savas ceļasomas un Brēmene ir mūsu rīcībā veselu pus dienu. Tā kā šoreiz braucam ar bērniem, visu nākas arī viņiem pakārtot - sākot ar to, ko darīsim, kurp dosimies, beidzot ar to, kurā vietā pusdienosim (protams, McDonaldā...) un iesim turp, kur ķeizars kājām dodas.
Mans plāns šajā svētdienā bija doties uz izslavētu Brēmenes rododendru parku vai arī uz Bremen Universum - zinātnes muzeju. Laiks mūs īpaši nelutina - lai arī ir saulains pavasaris, pūš auksts ziemelis un līdz ar to pastaiga pa parku nevilina absolūti nemaz. Šķiet, arī bērniem tomēr interesantāks būtu tieši Universums un tā kā tas ir viens no retajiem iestādījumiem Brēmenē, kas ir atvērts arī svētdienā, dodamies turp. Un nenožēlojam. Patiešām interesanti gan bērniem, gan pieaugušajiem - dažādas ekspozīcijas, kuras darbinot iepazīstam pasaules fizisko kārtību, piemēram, kas ir centrbēdzes spēks. Varam griezties mazos karuselīšos, varam izmērīt katrs savu reakcijas ātrumu, varam izsekot grūtniecības gaitai un iziet cauri dzemdību ceļiem, piedzimt un, norādot savu matu krāsu, degunu formas un citus parametrus, aprēķināt savu unikalitāti. Pūtām milzīgus ziepju burbuļus, mērījām līdzsvaru un laiks paskrēja nemanot. Arī meitenēm universums patika - diena bija piepildīta. Vienīgi mēs pašas nospriedām, ka šeit līdzi prasījās kāda gudrā atspergalva, kas labāk mācētu izprast un izskaidrot visus šos likumus un likumsakarības, vai arī ir jābūt patiešām perfektām valodas zināšanām, lai izlasītu katra eksponāta aprakstu un skaidrojumu.
Pastaigas solī ejam atpakaļ uz tramvaju, ieejam vakariņās Maķītī un velkamies atpakaļ uz savu hosteli. Rīt no rīta agri jāceļas.
Naktī Undīne pa miegam nolido no savas otrā stāva migas. Mēs visas sēdus savos pirmajos stāvos, es pielecu viņai klāt: akkk, vai tev viss kārtībā? Šī mierīgi pieceļas, uzsvempjas atpakaļ savos augstumos un guļ tālāk kā nekas nebūtu bijis...

Te uz viena agregāta Undīne mēra savu līdzsvaru
(ehh, kaut kāds oņķīgais ar savu kuli nez kāpēc ielīdis fonā :D )

Pirmdiena, 3. maijs
Jau iepriekš internetā esam nopirkušas vilciena biļetes Bremen - Soltau - Bremen. Stunda vilcienā un esam Zoltavā. Uz autobusu, kas aizvestu līdz pašam Heideparkam kāds laiciņš vēl jāpagaida, bet mums tak nav laika! - mūs gaida Screams, Dessert Rice, Colossos un pārējās atrakcijas, tāpēc ķeram ciet taksi. Izrādās, ka tas mums katram izmaksā vien pārdesmit centu vairāk kā autobuss un pieved klāt pie paša kempinga. Fiksi nometam mantas un ejam uz parku. Nolemjam, ka laiks mums ir pietiekami un iesim visās atrakcijās pēc kārtas.
Laiciņš saulains, tomēr drēgns. Mums ar Undīni nav līdzi nekādu diži silto drēbju. Kaut kā nevarēju iedomāties, ka maija sākumā, braucot dienvidu virzienā, vajadzētu paķert līdzi kādu cimdu pāri. Inga šajā ziņā ir gudrāka, viņa ir ņēmusi vērā mūsu pagājušā gada drēgno pavasari Parīzē un gan viņai, gan Beātei rokās ir silti pirkstaiņi. Mēs ar Undīni ik pa laikam esam spiestas doties dzert siltu tēju kādā no parka restorāniem. Āra kafijas automātos pieejamais kakao neiet pie dūšas ne man, ne Undīnei. Bet vai aukstums mūs biedē? Nnne! :)
Liela daļa atrakciju ir lielajiem - sākot no 12 gadu vecuma un augumā virs 140cm, bet karuseļi - bērniem no 6 gadu vecuma. Kad ejam ar bērniem uz karuseļiem man ikreiz parka darbiniekiem nākas sacīt, ka Sie ist 8 jahre alt. :)
Dažbrīd ar mazajām sarunājam, ka viņas mums atļauj aiziet uz kādu pieaugušo atrakciju. Tad skrienam izmantot mums dotās brīvās minūtes uz dauzamies pa Colossos, Dessert Rise un brīvā kritiena Scream. Screama sajūtas kopš rudens bija jau piemirsušās, sēžos tajā kā pirmoreiz un, lejā krītot spēju izdvest vien kādas neartikulētas skaņas, jo sakarīgam kliedzienam tur vienkārši neatliek laika... :))
Šeit bišķi var stādīties priekšā, kas tur notiek - klipiņš, ko atradu YT-ā.


Diena paskrien nemanot, laiks ir nepielūdzams, bet mums priekšā taču vēl viena vesela diena!

P.s.
Vakarā mazās meitenes spēlē spēli Patiesība, risks, situācija. Spēles vadītājs liek dalībniekiem izvēlēties - patiesību, risku vai situāciju un tas tad attiecīgi jādara vai jāsaka.
Undīne prasa Martai:
- Patiesība, risks vai situvācija?
Marta sēž savā otrā stāva gultā, savilkusi uzacis bērnišķīgā jumtiņā saka:
- A ceļojumu drīkst?
:)

Otrdiena, 4. maijs
Šodien Undīnei kaklā gribu uzkarināt šilti Ich bin 8 Jahre alt. Uzjautrinoši, bišķi apgrūtinoši, bet tai pat laikā tiešām forši, ka parka darbinieki ir tik atbildīgi. Runājot par atbildību, vēl prātā nāk situācija rudenī, kad bijām šai pat parkā - mirklī, kad visi jau bija sasēdušies savos vagoniņos Big Loop-ā, darbinieks iznāca no savas būdiņas, piegāja klāt vienam jauneklim, palūdza viņu izkāpt ārā un pacelt papīru, ko tikko bija nometis zemē un iemest to tam paredzētajā atkritumu tvertnē. Nebeidzu vien priecāties par šādu vāciešu pedantismu. :)
Diena atkal ir vēsīga, lai neteiktu - auksta. Saulīte ir, bet ar briesmīgiem zobiem. Undīnei mugurā savilkti visi četri džempīši, kas paņemti līdz, tomēr plaukstiņas ir aukstas. Baidos, ka to bērnu galīgi saslimdināšu, tāpēc ik pa laikam ejam uz restorāniem dzert tēju.
Šodien iesmeju, cik labi pazīstu savu bērnu. Trijos vienā estrādītē sākas pirātu šovs, uz kuru Beāte noteikti grib aiziet. Mēs, lielās, protams, gribam izmantot brīdi, kad mazie ir pie vietas un atkal aizskriet uz savām atrakcijām. Mazā Marta, protams, ies tur, kur Beāte, bet Undīnei nākas iet tur, kur Beāte un Marta... Aizvedam trīs jaunkundzes uz šovu, nosēdinām vietās un piekodinām, lai tepat mūs arī sagaida. Es uzmetu aci, ka tepat blakus ir arī bērnu rotaļlaukums ar trubām, tīkliem un visu pārējo iespējamo kāpelējamo. Saku Undīnei, ka tad, kad viņai apnīk šovs, lai iet padauzīties pa rotaļu laukumu, bet tiekamies tepat pēc šova. Ok. Līdz šova sākumam vēl kādas minūtes 15 gaidāmas, tomēr mēs, lielās, ejam dauzīties. :) Stāvam nelielā rindiņā uz Colossos, šķiet, ka laiks velkas ļoti lēni, jo sirdis tomēr tādas nemierīgas. Paskatamies pulkstenī - šobrīd vajadzētu sākties šovam. Es vēl skaļi nosaku: Undīne tagad droši vien jau ir rotaļu laukumā... Viss jau kārtībā - mēs nobraucam pa savu Colossos, aizejam pie meitenēm, šovs ir beidzies, dodamies tālāk. Prasām meitenēm, kā tad paticis? Beāte saka, ka bijis ok, tikai Undīne esot aizgājusi uz trubām vēl pirms šova sākuma. :) YO! Bingo! Es to zināju un paredzēju! :D Ehhh, nu ko darīt! - nebūs viņa man nekāda skatuves māksliniece, visas tādas šovu padarīšanas viņu garlaiko, tā vietā viņa parasti izvēlas daudz pragmatiskākas nodarbes. Visa tēvā. :D
Arī šī diena jau iet uz beigām, ļaujam meitenēm vēl izvēlēties pēdējās atrakcijas un jāsāk apaļoties prom braukšanai. Pilnai laimei vēl apēdam pa saldējumam (nu, ja gadījumā kāds tomēr saslimst, tad lai ir uz ko novelt vainu. Jāsaka gan - saldējums ne pie kā nav vainīgs, jo neviens tā arī nesaslima :) ) un dodamies ārā no parka. Meitenes ir sajūsmā un nosolās vēl kādreiz te atgriezties. Vēl bišķi jāpaaugas...

Vilcienā ceļā uz Brēmeni spēlējam klusos telefonus. Atcerējāmies bērnību un pamatīgi izsmējāmies. Brauciena klasika tagad ir sadzirdētais sit sit rūķi gar garu gurķi. Es vairs nezinu, kas tika teikts sākumā, bet kā beigās var sanākt kaut kas tik... stulbs!!..... :)))
Otrdiena ir pagājusi un mūs atkal gaida Brēmene un jau iemēģinātais hostelis. Jāsaka, ka hostelis patiešām ir labs - gan tīrs, gan tuvu centram, gan lēts. Viss, ko mums vajag.

Trešdiena, 5. maijs
Šī ir mūsu, pieaugušo, diena. Gribam aizskriet uz izslavētajiem Brēmenes outletiem nedaudz ārpus centra. Jau iepriekš esmu savākusi visu info, kā turp nokļūt, tāpēc tas mums izdodas pavisam viegli. Pirmo reizi esot tādos outletos, es beidzot saprotu tās sajūsminātās sievietes, kas uz tiem dodas visai regulāri. Pat man, tādam diezgan pašvakam šopotājam, tā likās paradīze zemes virsū. Pie nosacījuma, ka tam iespējams atvēlēt kā minimums vienu veselu dienu, ja pa rokai ir mašīna, kur visu iegādāto salādēt un, protams, tāds pabiezāks maciņš līdzi... Tā kā cenas tur tiešām ļoooti pieņemamas, gribas vēl to, to un vēl arī šito, lai gan nekāda lielā iepirkšanās iepriekš nav plānota. Es priecīga - Espritā beidzot tiku pie normālām džinsām un vēl vienām auduma biksēm. Un pie vasaras somiņas. Un, kad vēl cenu zīmītēs paskatās preču sākotnējo cenu, pavisam silti ap sirdi kļūst: džinsas no 70 EUR tagad par 23 EUR, auduma bikses no 80 EUR tagad par 10 EUR, bet somiņa - no 50 EUR tagad par 15. Ehhhh, nebija ieplānots baigais šopings, bet es gribētu tur atgriezties mērķtiecīgāk un ar bišku vairāk naudiņām. :)
Pēcpusdienu pavazājāmies pa Brēmenes vecpilsētu, sapirkām suvenīrus un mājiniekiem saldumus, nedaudz mums piemetās vadātājs, jo pamatīgi noblandījāmies, meklējot izslavēto Schnorr ieliņu. Kad to visbeidzot sameklējām, sapratām, ka te tiešām jāatgriežas vēlreiz. Tagad es saprotu, ko cilvēki tā sajūsminās par šo pilsētiņas romantiku. Schnorr kvartāls tiešām ir kā no pasaku grāmatas. Vakars jau vēls, bet gaisā jūtams tāds noskaņojums, ka prasās šeit atgriezties romantiskā divvientulībā pāris nedēļas pirms Ziemassvētkiem. Varbūt es to kādreiz arī izdarīšu... :)

Protams, atzīmējāmies pie šī un citiem tūristu iecienītiem objektiem.

Ceturtdiena, 6. maijs
Mūsu lidmašīna uz Rīgu atiet diezgan sakarīgos laikos no rīta. Pieceļamies, sapošamies un esam jau lidostā, bet ap 12iem - jau Rīgā. Braucam uz Saulkrastiem. Pa ceļam iebraucam kapiņos pateikt čau, papu! un pēc dažām minūtēm jau esam mājās.
Šķiet, ka brauciens ir izdevies. Bērns priecīgs, es gandarīta, skumjās domas par papu nekur nav zudušas, viss rit tālāk savu gaitu...

P.s. Ja nu kādam interesē atkārtot ko līdzīgu, tad informācijai varu teikt, ka šādai izklaidei diviem cilvēkiem jāparedz apmēram 570 EUR. Tas ir kopā ar visām transporta biļetēm, naktsmītnēm, neskaitāmām tējām ne lētākajos restorānos un dažādām dzīvības un nāves iegribām mazai 8-gadniecei ;)