Zemeņu laiks - jūnija beigas, jūlija sākums - ir mans mīļākais gadalaiks. Vasaras pilnbrieds, gaiši rīti, gaiši vakari, siltas un karstas dienas, vasaras tusiņi un braucieni šur un tur tuvu un tālu. Laiks, kad ik vakaru var nedomāt par vaitušodienizmācījies, kastevrītjāņemuzskolu, kātubūsimājās, vaituesinomazgājies utt., utml. Patiesībā jau Undīne man ir pietiekami patstāvīga, parasti uz šādiem jautājumiem atbilde ir 'jā', tomēr, ja arī šos jautājumus neuzdodu, tie manī ir un uztur manī minimālo stresa devu, no kuras es ļoti labprāt atbrīvojos maija beigās. Paņemu vasaras brīvlaiku, tā sacīt.
Un tad pienāk Jāņi un zemeņu laiks. Šogad zemenes mums bija diezgan daudz - kādus četrus spaiņus točna nolasījām. Re, un te ir viena vasaras vakara reportāža - zemeņu laiks mūsu mājās:
1. Ik pārdienas vakarus tupu dobē un nolasu, ko Māte Daba mums dāvājusi :)
2. Nomazgāju, noknibinu zemeņu kausiņus:
3. Lielākās un skaistākās saēdamies cik tik lien. Cits ar pienu, cits ar saldējumu - katra gribēšana un gaumes lieta:
4. Pārējās, ne tik lielās, tomēr tikpat saldās un labās, salieku kārtās kastītēs, starp kārtām berot pa tējkarotei cukura. To es noskatījos no Undīnes vecmammas Annas - šādi zemenes atsaldējot nesapļeckājas. Kaut gan - mums parasti tās līdz tādai kārtīgai atsaldēšanai nemaz netiek, jo mēs viņas izknibinam pa vienai vien un nosūkājam kā tādas ledenes. Mmmmmm...... :)
5. Labu mantu postā nedrīkst laist, un zemenes ir vienkārši izcils našķis, ar kuru jāapietas taupīgi, neko nedrīkst laist postā! :) Tās švakākās, neglītākās, bet viennozīmīgi ne mazāk garšīgās, mēs sablenderējam ar nelielu daudzumu cukura un tāpat salejam kastītēs. Vislabākā piedeva pie ziemas svētdienas rīta pankūkām!
6. Lūk, zemeņu krājumi ziemai. Izbrīvējam vietu saldētavā un metam tajā iekšā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru