svētdiena, 2010. gada 15. augusts

"Aizķēros" aiz nejauši dzirdēta pastāstiņa:



Par paradumu kļuvis sacīt, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras. Un saprašanās abu dzimumu starpā prasa tulkošanu un piepūli. Bez tam... Agrākos laikos mīlestība piederēja diviem cilvēkiem. Nu to dala starp cilvēku un viņa izskatu (...) . Vīrieši sākuši aktīvāk pievērsties skaistumkopšanai, bet sievietes strādā arvien augstākos amatos ar lielāku atbildību. Tomēr, arī apgūstot viens otra paradumus un pienākumus, dzimumi savstarpējā sapratnē nesatuvinās. Lai cik populārs būtu pieņēmums par dzimumu atšķirībām, gribas tomēr uzsvērt: galvenokārt mēs visi esam cilvēki. Mums visiem ir cilvēciski trūkumi un vajadzības, cilvēcisks prieks un vilšanās sajūta. Un jebkurās attiecībās ir (kaut tikai mazliet) vairāk nekā tukšajās klišejās, ka vīriešiem un sievietēm vajag tikai seksu, bet sievietēm no vīriešiem - tikai naudu vai bērnu, kas saistīts ar mūsdienu sieviešu spēju būt patstāvīgām.
Bet kā tad ar veco, daudzu nievāto laulību? Vai tiešām mēs no laulības sagaidām tik atšķirīgas lietas? Kā ir ar visām vecajām atziņām, kas modernajā līdztiesības laikmetā liekas nederīgas? Kā piemēram: izturies pret savu sievieti kā pret karalieni un tu būsi viņas karalis. Ātri izirst ģimene, kurā sieviete skumst. Vienmēr uzplaukst tā ģimene, kurā viņa ir laimīga (indiešu gudrība). Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna – kā sastrutojums viņa kaulos (Zālamans). Ir svarīgi, lai paliktu tas, kas cilvēkiem ir bijis dārgs – parašas, ģimenes svētki un atmiņu mājas. Svarīgi ir dzīvot tā, lai būtu, kur atgriezties (Antuāns de Sent-Ekziperī). Sieviete, kas varējusi uzturēt sava vīra mīlestību un kas pati to mīl, ir izdarījusi visu, ko pasaule no sievietes prasa un drīkst prasīt (Oskars Vailds). Kad atņem iespēju redzēt, satikties un dzīvot kopā, iemīlēšanās pārdzīvojums izgaist (Epikūrs). Laulātā drauga nepieciešamību īsti pamana tikai tad, kad viņu zaudē (...).
Daudz un dažādas domas cilvēki domāja par laulību senākos un nesenākos laikos. Ģimeni varēja veidot iekāres, mantiska izdevīguma, tradīciju vai mīlestības dēļ. Un visos gadījumos, kad divi cilvēki kļuva par ģimeni, tā viņiem kļuva par pienākumu. Arī par prieka, gandarījuma, vai vilšanās un posta avotu, bet vienmēr saistījās ar pienākumu – pret savu sievu vai vīru, bērniem, dzimtu, cilti, tautu, pret Dievu.
Un tomēr sena ir pasaules kārtība un iespēja, ka diviem cilvēkiem kopā var būt labi. Dzīvē būs grūtības, bet kopā - vieglāk. Dzīvē būs prieki, un kopā – līksmāk. Tas būs pienākums un darbs – jā! Bet tā ir cilvēku daļa šajā pasaulē tāpat kā lietum līt, saulei spīdēt un vējam pūst.
Prieks vislabāk plaukst klusumā, tādos cilvēkos, kas mācījušies mīlēt kaut ko ārpus sava
es un audzina kaut ko dzīvu – teicis Kristmans Gudmansons...

P.s. Nejauši noklausīts Latvijas Radio 2 2010. gada 14. augustā.