svētdiena, 2016. gada 17. janvāris

Pirmajos Ziemassvētkos

Ziemassvētku rītā, kad vairums ļaužu bauda vēla rīta mieru, brīvdienas un svētku sajūtu, mūsu trakā ģimenīte jau astoņos sēdās mašīnā un devās ceļā. Šo dienu jau decembra sākumā atradām kā vienīgo brīvo dienu, kurā nevienam no mums nekas nebija ieplānots un ko varētu izmantot, apbraukājot dažas Vidzemes pilsētas. Šīs dienas plānā bija izbraukt Valmieru, Strenčus, Sedu, Valku, Rūjienu un Mazsalacu. Un vakarā atkal iebraukt Alojā pie vīramātes uz Ziemassvētku vakariņām.
Un tā, nācās izbraukt jau astoņos, jo pašā rīta agrumā vēl nevarējām neiebraukt Valmieras slimnīcā, kur Diānai pirms divām dienām piedzima mazais Roberts. Jā, jā, tas pats mazais brīnumiņš, kam pirms laiciņa uzdāvināju šo dzelteno vannas dvieli. Ziedi jaunajai māmiņai bija iegādāti jau iepriekšējā dienā, jo zinājām jau, ka Ziemassvētku rītā visas bodītes būs ciet.
Sajūtas bija dīvainas - drēgns, tumšs un vientuļš Ziemassvētku rīts. Šķiet, ka mūsu mašīna bija vienīgā, kas traucās pa Vidzemes šoseju.
Ilgi slimnīcā neuzkavējāmies, un drīz jau devāmies savās gaitās. Ap pus desmitiem bijām pie Valmieras drāmas teātra. Jā, tā es biju šoreiz nolēmusi, ka sveicienu Valmierai atstāsim tieši šeit. Sentimentālas atmiņas par papu, viņa mīlestību pret teātri, jo, galu galā, tieši Valmieras Drāmas teātrī viņš jaunībā strādāja savu aktiera sirds darbu. Vēlāk viņa dzīve gan iegriezās citās sliedēs, bet mīlestība uz teātri viņā saglabājās visu mūžu, faktiski arī visu mūžu nostrādājot par amatierteātra režisoru. Tā nu nobildējāmies, atstājām Saulkrastu sveicienu teātrim un aizsūtīju domas arī papam, lai viņam tur, debesīs, viss labi... :)

Un kas gan mūs varētu gaidīt tālāk? Protams, "normāli" ļauži šajā rītā ir tikko cēlušies, kāds brokasto, bērni ver vaļā vecīša naktī, zem eglītes, atstātās dāvanas, bet mēs... mēs uz Strenčiem... :D Ar ko gan vēl slaveni Strenči, ja ne ar psihoneiroloģisko slimnīcu? Dažas bildes, Saulkrastu sveiciens un personāls jau tramīgi lūkojas, tāpēc mēs labāk tinamies...

Turpat Strenčiem blakus Seda. Jā, kā izrādās, arī Sedai ir pilsētas statuss :o Sedu atceros kā pagalam noplukušu pilsētu vēl pirms gadiem pieciem, bet šajā rītā tā izskatās pat tīri labi. Sedā mūs sagaidīja Kristīne - Undīnes klasesbiedrenīte, kas atbraukusi ciemos pie vecvecākiem. Visi nofotografējāmies pie Kultūras nama, turpat arī savu sveicienu atstājām. Gribējām vēl aizbraukt līdz skatu tornim, bet tā meža taka, pa kuru bija jābrauc izskatījās tik baisi slapja, ka nobijāmies, ka neiesēžamies un mūsu brauciens ar to arī beigtos. Nu nekas. Bet mēs vismaz zinām, ka tur tāds tornis ir. :)

Aizvedām Kristīni atpakaļ uz māju - lai dzer tālāk savu Ziemassvētku brokastu kakao un paši braucam uz Valku. Pa ceļam atcerējāmies, ka neviens neesam paņēmuši līdzi pasi. Nu nekas - igauņu Selverītim nācās palikt bez mūsu eirīšiem, bet mums - bez igauņu košļenēm un salmiņiem :( Ja godīgi, es nemaz nezinu, vai igauņi mūsdienās ražo košļenes? :o Foto, protams, pie robežzīmes, jo ar ko gan citu mums asociētos pilsētas Valka. Turpat pie tiltiņa piesējām sveicienu, Undīne paspēlēja spēlīti "tagad esmu Igaunijā, tagad - Latvijā", pārkāpjot te vienā, te otrā pilsētas zīmes pusē... :) nu maziņa tak... :)

Ceļš tālāk, uz Rūjienu, ir pārsteidzoši labs. Jauns, gluds, nu brauc vai kā pa galdu! Bet es sēžu mašīnā un burkšķu, ka, ja tik ātri jābrauc, es labāk būtu stundiņu ilgāk no rīta pagulējusi... :( uz ko mans pacietīgais vīrs, paldies Dievam, nereaģē un dara savu darāmo... ;)
Jau ap dienas vidu esam Rūjienā, kas mums visiem zināma kā Saldējuma pilsēta. Arī Rūjienā biju bijusi jau pirms pieciem gadiem, ne tā priecīgākā iemesla dēļ, bet, jā, Rūjiena šķiet pazīstama. Ar kori savulaik ir būts arī Rūjienas baznīcā un, jā, vispār man patīk Rūjiena - tāda "mana" liekas. Latviska. Varbūt gluži ne pazīstama. Bet zināma. Kaut kur "no iekšām" zināma...
Tā kā dienas vidus jau klāt, vēderi sāk prasīt savu tiesu un nākas meklēt kādu ēstūzi. Ar tiem gan švaki, jo, kā mēs labi zinām, ir Pirmie Ziemassvētki un arī kafejnīcu darbinieki un pavāri svin svētkus. Tomēr vienu krodziņu atrodam - "Trīs draugi". Varu atstāt visas labākās atsauksmes par šo vietu - vienkārša, klasiska, garšīga virtuve, patīkama atmosfēra un, kas galvenais, - ļoti laba, patīkama un tīra "dāmistaba"... ;)

Pieēduši pilnus vēderus, sēžamies mašīnā un braucam uz Mazsalacu. Jau pirmīt pa ceļam, saņēmu negaidītu sms no savas bijušās kolēģes, ka viņa, izlasījusi facebookā mūsu šīs dienas maršrutu, nevar nepieteikties mums par gidi Mazsalacā. Nu feini! Pie viena sen neredzētus cilvēkus satiekam! Aiga mūs sagaida pie Mazsalacas skolas un mēs braucam - kur? Protams, kur vēl, ja ne uz Skaņokalnu? Izbraucām Skaņākalna taku, pabļaustījāmies pie klints, padzērām Aigas sarūpēto karsto tēju un, vai zinies, tāda krēsliņa jau bija klāt.
Nēnu, skaisti, ka mums Latvijā tik daudz radu, draugu un paziņu! Re, varam vismaz saskrieties un kādu vārdu pārmīt. Kaut diena ir nepielūdzami īsa.

Savu šīsdienas skrējienu esam pabeiguši. Tālāk mūs gaida vīramātes Ziemassvētku vakariņas. :)
Šodien kopā nobraukti 334 km.