Atgriešanās Brēmenē. Šoreiz tīrais šopings.

Ja tā precīzi, tad šī bija mana ceturtā būšana Brēmenē. Pirmoreiz biju apmēram 80-to gadu beigās ar kori uz kaut kādu festiņu. Dzīvojām ģimenēs un no pašas pilsētas atceros ļoti maz. Tad paspēju tur pabūt 2009. gada septembrī un 2010. gada maijā, abas reizes pa ceļam uz Heideparku. Pēdējās reizēs nospriedām, ka Brēmene varētu būt diezgan pateicīgs ceļa mērķis, ja ir interese apmeklēt slavenās Vācijas sezonas preču izpārdošanas janvārī.

Brēmenes pilsētas centrs no lidostas ir ļoti ērti sasniedzams. Minūtes 10-15 ar 6-to tramvaju turpat no lidostas un esi vecpilsētā vai pilsētas centrālajā dzelzceļa stacijā. Pilsēta ir pietiekami kompakta, viegli izstaigājama un, bez šaubām, tā var lepoties ar ļoti skaistu un šarmantu vecpilsētu. Ne velti, cik atceros, katrā vācu valodas grāmatā bija atrodams kāds topiks par Brēmeni.

Vidusmēra latvietim, kas vēlas izskriet kādu līcīti, nedaudz izvēdināt galvu un pie reizes par draudzīgām cenām arī apģērbties, iecienītākie veikali būs atrodami turpat centrā, vecpilsētā, bet, nedaudz pabraucot ārpus pilsētas var atrast gan lētucīti Primark, gan nopietnāku zīmolu un brendu autletu angārus. Un kāpēc tad braukt uz milzīgo Berlīni, ja var aizbraukt uz piemīlīgo Brēmeni?

Un tā jau novembra sākumā pa LVL 37,38 (viens no pašiem lētākajiem piedāvājumiem, kopā ar visām transakcijas maksām un maksām par iečekošanos internetā) nopirkām Ryanair avio biļetes uz Brēmeni, norezervējām naktsmājas un janvāra vidū pusotru dienu ļaujamies sievišķīgiem iepirkšanās priekiem :)

Ceturtdiena, 13. janvāris.

No Rīgas izlidojam 13:15 un pēc nepilnu divu stundu lidojuma esam Brēmenē. Dodamies uz jau iemīto taciņu uz lidostas informācijas centru, kurā ērti nopirkt pilsētas transporta biļetes. Šoreiz tur mūs apkalpoja herr Brinkmann - kungs gados, kas sarunājas arī skaidrā latviešu mēlē :) Latviski viņš runāja tekoši, tomēr ar nelielu akcentiņu, tāpēc izsecinām, ka viņš ir iebraucis Vācijā jau pēckara gados.

Bet nu labs ir. Tā kā šīs dienas plāniņš ir kājām pablandīties pa vecpilsētas H&M, C&A, Roland u.c., veicīšiem, nopērkam viena brauciena biļeti (EUR 1,95) tikai līdz centram. Mūsu rezervētā apmešanās vieta ir vienkāršs hostelītis pavisam netālu no centrālās dzelzceļa stacijas. Nometam savas mantas un ejam ielās.

Šoreiz Brēmene nav diez cik viesmīlīga. Visu laiku līņā, tomēr laiks ir pavasarīgi silts. Kad vakarā ar pilniem iepirkumu maisiem dodamies uz savām naktsmājām, bišķi nomaldamies, nevaram atrast savu hosteli, salīstam, mani vecie zābīši vairs neiztur, ir cauri slapji un gandrīz pa vīlītēm izšķīduši. Labi, ka manā rīcībā šodien nonācis jauns zābīšu pāris, vecos nu vienkārši varu izmest miskastē. Kad beidzot nokļūstam līdz savai istabiņai, tā vien prasās sasliet kājas pret griestiem. Esam nostaigājušās tā, ka, šķiet, kājas pa pāris mm īsākas nodilušas. Visādi citādi es savām ceļabiedrenēm piekodinu, lai rīt mani bērnu preču veikalos nelaiž - atskaitot jauno zābīšu pāri, bez kuriem tālāk nu nekādīgi, šīs dienas pirkumi visi ir Undīnei, lai kā es biju nosolījusies šoreiz padomāt tikai par sevi :)

Piektdiena, 14. janvāris.

Kārtīgi esam izgulējušās un deviņos no rīta jau esam Brēmenes ielās. Atkal neatlaidīgi līņā. Aizejam līdz jau zināmajai zabegalkai pēc rīta kafijas, nopērkam transporta biļeti visai dienai (Tages ticket PLUS pa 7,70 Eur (starp citu, derīga diviem pieaugušajiem un četriem bērniem)) un braucam uz autletiem. Uz tiem var nokļūt, ar 4 vai 5 tramvaju no pieturas Domsheide (vecpilsētā, pie Doma) braucot Arstem virzienā. Jābrauc līdz pieturai Huckelriede un jāpārsēžas 53. autobusā, ar kuru jābrauc vēl kādas minūtes 20 līdz Carl Zeiss Str. Un tad jau ieraugām pazīstamos burtus E S P R I T. :)

Kādas stundas 4-5 staigājam no viena angāra uz otru, meklējot, pielaikojot un iegādājoties visādas sievišķīgas šmotkiņas. :) Es turos. Undīnei šodien netiek nekas. :)

Esam jau diezgan nogurušas, iepirkumu maisiņi pilnas rokas, bet mums vēl šodienai lieli plāni.

Braucam atpakaļ uz centru, noliekam maisus un maisiņus, iemetam mutē kādu kumosu un ejam atkal ielās. Mūsu mērķis ir nokļūt līdz tirdzniecības centram Waterfront. Turpat no Domsheide (tikai no citas pieturas) sēžamies 3. tramvajā Gropelingen virzienā. Jābrauc tāds krietns laiciņš līdz pieturai Use Aschen un tur jau viņš spīd... Laika nav daudz, tāpēc nolemjam iet tikai tajās bodēs, kurās neesam bijušas un kuras neatrast Rīgā. Pa lielam tas ir Primark... Primarkā biju ieklīdusi vasarā Londonā, kur iebāzu degunu un diezgan ātri skrēju ārā, jo tas ārprāts un haoss, kas tur valdīja, nebija paciešams. Bet šeit biju patīkami pārsteigta - preces glīti salocītas, saliktas pa izmēriem un krāsām. Cenas - vairāk kā pievilcīgas.

Pāris stundas šajā veikalā un pulkstenis jau tuvojas septiņiem. Metam mieru šopingam, vēl jāiepērk kāds nieks vakariņām, kāds našķis sīčiem un jābrauc mājās, jo nogurums ir diezgan pamatīgs. Ha! Un tagad, ja kāds iedomājas, ka Waterfrontā ir atrodams kāds rimītis, tas stipri maldās! Te ir tikai visdažādākie ēstūži - restorāni un kafejnīcas, bet no pārtikas veikala ne vēsts. Varētu jau iet uz kādu kafūzi un paēst, bet veselais saprāts tomēr pieklauvē, atgādinot par tiem knapi noplakušajiem pārtikas krājumiem hostelī, kurus katrs "pa bišķim" esam paķēruši līdzi - uzkodas, kuras divās ēdienreizēs četriem cilvēkiem līdz šim nolikvidēt nav izdevies.

Ehh.. Lai būtu spēks pavilkt kājas, apēdam pa saldējuma bumbai un velkamies atpakaļ uz tramvaju. Vakarā jākrāmē koferi. Māc pamatotas aizdomas, ka neiekļausimies Ryanair noteiktajos rokas bagāžas izmēros - 10 kg.

Sestdiena, 15. janvāris.

Koferi ir sakrāmēti. Pūšot un stenot, spiežot un stiepjot, vienu maisiņu ar smagākām lietām uzticot viesnīcā sastaptai latviešu kundzei, kura dodas uz to pašu mūsu reisu, mugurā savelkot visu iespējamo (un arī neiespējamo), ko var savilkt un jaku kabatās sabāžot visneiedomājamākos sīkumus, pus sešos no rīta jau sēžam taksītī un braucam uz lidostu. Esam laicīgi. Cilvēku vēl maz. Ejam svērties... Mana kofera svars ir 11,1 kg. Darbiniece palūdz koferi ievietot izmēra režģī. Iebāžu. Un nevaru dabūt vairs ārā... Tikmēr Inga jau nosvērusi savu koferi un, kā par izbrīnu, viņai nepilni 9 kg. :) Tas nav godīgi - jo viņai koferis kā tāds ir vieglāks un viena smaga nasta jānes uz pleciem pavisam svešam cilvēkam. :) Lai nu kā, neskatoties uz komentāriem, ka mana bagāža ir too hard and too big, tiekam līdz kratīšanai. Piedzīvojam kratīšanu vārda tiešākajā nozīmē - šķiramies no pāris lietām, kas neatbilst noteikumiem, piedzīvojam aptaustīšanu, iztaustīšanu, zābaku un jaku pārbaudes atsevišķos kabūžos, bet beigu beigās tiekam līdz geitam.. Fūuuu... Tas nu bija viens pārbaudījums... Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas.

Lidmašīnā mums blakus piesēžas kāds latviešu vīrietis pašos labākajos spēka gados un mūsu ceļš līdz Rīgai kļūst pavisam interesants un īss. :)

Rīga mūs sagaida sniegota un vēsa.

Secinājumi un priekšlikumi:

1. Galvu pavēdināt jau ir laba lieta, iegādāties nepieciešamās lietas arī ir laba lieta un sievišķīgs šopings ir pavisam laba lieta. Bet, lai gūtu šīs labās lietas, nav nepieciešams gaidīt kaut kādu janvāri vai jūliju, kad Vācijā būtu sagaidāmas kādas īpašas izpārdošanas. Jā, iegādājos Undīnei pāris džempīšus skolas ikdienai pa 2 EUR gabalā, bet iegādājos tāpēc, ka tie maksāja tik, cik maksāja. Turpat blakus ir parastā cena daudz smukākām lietiņām - pa 4,50 EUR un pa 7 EUR. Un tādas cenas, cik manīts, tur ir visu laiku, ne tikai janvārī. Tāpēc - secinu, ka, ja gribas braukt iepirkties uz Vāciju, tas jādara jebkurā sev izdevīgā laikā.

2. Ja tā parēķina, šopinga bilance varētu iziet pa nullēm. Ja jāpieskaita aviobiļetes un maksa par naktsmājām, tad ieguvums no šāda brauciena ir nevis materiāls, bet gan emocionāls. Otrais, vismaz man, nospēlē būtiskāku lomu par pirmo, jo tā ir ļoti laba iespēja atslēgties no ikdienas.

3. Ja kaut kas patiešām ir jāiegādājas, tad labāk to darīt neikdienišķā vidē. Jo vismaz mani ikdiena un Rīga ierobežo - nepārtraukti domāju par racionālo: varbūt pameklēt kaut ko citu, labāku, šis bišķi par dārgu, bet tas lētais - apšaubāmas kvalitātes un vispār - bez tā jau var iztikt un varbūt nākamreiz... Bet, aizbraucot mērķtiecīgā šopinga tūrē, tas racionālisms koferī netiek ielikts. Atveras iepirkšanās čakra un - koferi pilni. :) Un uzsitu sev uz pleca, ka neesmu pārvedusi mājās neko lieku. Patiešām viss ir bijis vajadzīgs. :)

4. Braukt uz šopingu tikai ar aviosabiedrības noteikto rokas bagāžu, nav īsti prāta darbs. Jā, pēc kilogramiem mēs visi + / - iekļāvāmies, bet ar to resti bija tīrās mocības.. Viens piekasīgāks darbinieks un mēs atskaitītu vēl 40 EUR par nododamo bagāžu. Tāpēc iesaku tomēr uz visiem braucējiem paņemt atpakaļceļam vismaz vienu papildu nododamo bagāžu, lai nav lieki jāstreso un jāpaļaujas tikai uz lidostas darbinieku labvēlību.

5. Jā, ar šādu soli mēs brīvu Latviju neuzcelsim, tas jau arī skaidrs ;) braucam un ceļam Vācijas pēckrīzes ekonomiku, bet kas notiek mūsmājās? Aizķeksēsim to kaut kur aiz sirdsapziņas. Bet vai tāpēc mainīsies mūsu rīcība? Par to der padomāt. Bet es par to domāšu rīt. Vistiešākajā nozīmē. :)

P.s. Ja nu kādam interesē, bet arī galvenokārt, manis pašas zināšanai - lai realizētu šo sievišķīgo prieciņu, jārēķinās ar aptuveni šādiem naudas līdzekļiem:
aviobiļetes, naktsmājas, dažādi tēriņi: 120 Eur

un šopinga izdevumi - katram pēc vēlmēm un iespējām. :)