Bet tagad man vienmēr patīk zābaciņi, ja to aizdare ir ar āķīšiem :) un Undīnes pirmo balto slidiņu izmērs bija 23-ais, - viņa uz slidām tika uzlikta divu gadu vecumā :) Un veikalos vēl vienmēr es apstājos pie skaistajām, baltajām slidām - vienkārši skatos uz tām un apbrīnoju, cik tās ir skaistas. :)
Nu jā. Bet stāsts bija par šo burvīgo ziemu. Jā, jā, esmu čīkstējusi par to, cik ļoti man tā ir apnikusi, bet tagad, kad jau trešo nedēļu esmu pa mājām un uz Rīgu nav jābrauc, tas nozīmē to, ka iztrūkst ikrīta stresa devas par automašīnas novietošanu lielpilsētā. Un es ieraugu ziemu pilnīgi citām acīm. Pateicoties Undīnes tētim, arī mans pārvietošanās līdzeklis nu ir šīs skarbās ziemas cienīgs un visi šie apstākļi kopā atver man acis un saka: paskaties, kas ir ap tevi! O, jā... :)
Nu ko. Papriecāšos par šo ziemu un ceru, ka līdz brīdim, kad man būs jāatgriežas darbā, tā jau nedaudz būs atkāpusies, jo Rīga, sniega kalni, pārvietošanās ar auto un tā noparkošana diemžēl ir pilnīgi nesavienojamas lietas.
Bet nu jā - te bišķi bildes no ziemas, kas ir tepat man līdzās. Vai variet iedomāties, ka vasarā šeit ir gluds, zaļš mauriņš? Tagad tik vien kā taciņas līdz pastkastītei, uz kaimiņiem un malkas šķūni.
Piesnigušais piemājas meža gabaliņš. Ugunskura vietu meklēdams nesameklēsi. Toties smuks sniega taciņas līcītis no mājas uz malkas šķūni :)
Labi, ka ceļš gar māju tiek šķūrēts, bet slikti, ka sniega vaļņi gar ceļu un pie vārtiem sniedzas jau cilvēka augstumā. Ir ko turēt, kad jātīra sniegs un jāmet tik augstu.
Sniega eņģelis nolaidies piemājas zemeņdobēs. Jādomā, ka tas uz bagātīgu ražu :)
Un pati galvenā mājas saimniece - mis foto Džusse :) Ļoti piemīlīgs zvēriņš, bet svešiniekiem iedveš dziļu cieņu un respektu...
Un Undīnes ziemas prieki pa piemājas kalniņu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru