Mazie zābīši mazajai Anniņai

Olgas Anniņas gaidīšanas svētki bija arī mani svētki. Robina organizēšana ļāva man daudz domāt gan par viņu, gan kavēties atmiņās par to, kā es gaidīju savu Undīni. Pirms dažām dienām atkal pārcilāju Undīnes pirmās mīļlietiņas, ko esmu saglabājusi. Toreiz Undīnei uzadīju mazus baltus zābīšus. Biju atradusi vienu kolosālu rakstu kādā vecā žurnālā Sieviete. No visiem bēbīšu zābīšiem ko esmu redzējusi, šis raksts man patīk visvairāk un nu bija pienācis brīdis, kad atkal pieķerties adāmadatām un uztapināt tādus pat zābīšus priekš mazās Anniņas. Anniņu esam sagaidījuši - tas notika pagājšnedēļ, 18. februārī. Un nu ir gatavi arī mazi rozā zābaciņi. Būs ceturtdienas vakarā jāieskrien pie mazās Anniņas, citādāk zābīši vēl kļūs par maziem. :)

Aknu pastēte (Rimi recepte)

Reiz, iepērkoties Rimi, paķēru lapeli ar aknu pastētes recepti. Vizuāli izskatījās diezgan kārdinoši, tāpēc iedomāju izmēģināt, kas man no tā visa varētu sanākt. Te nu būs:

Un, lūk, arī pati recepte:

500g vistas akniņas;
100g cūkgaļas pakrūte;
3 gab. āboli;
1 glāze ābolu sulas;
150g sviesta;
1 ēdamkarote kalvadoss (var izmantot arī brendiju);
sāls, pipari, timiāns.

Uz karstas pannas cep aknas apmēram 5-10 minūtes. Pievieno nomizotus, sagrieztus ābolus. Visu sacep, līdz aknas kļūst rozīgas un āboli - pajukuši. Masu sablenderē. Pieber timiānu, sāli, piparus, pielej kalvadosu. Katliņā izkausē sviestu un uzsilda kopā ar ābolu sulu. Sulas-sviesta maisījumu pievieno aknu masai. Visu kārtīgi samaisa (es vēlreiz visu kārtīgi sablenderēju). Lej cepamtraukā, kas izklāts ar plānām cūkgaļas šķēlītēm, virsū uzber timiānu. cep krāsnī 180 grādu temperatūrā apmēram 30 minūtes.
Pastēti uzreiz nedrīkst ņemt ārā no cepeškrāsns, jo, strauji mainoties temperatūrai, sviests un aknu masa var atdalīties. Pastēti atstāj izslēgtā cepeškrāsnī, lai tā atdziest pakāpeniski.

Jāsaka godīgi - ēst var. :) Ja kādreiz vēl gribēšu šo recepti gatavot, man jāņem vērā, ka jāņem bišku mazāk ābolu (vai arī ābolu sulas). Man likās, ka tos ābolus vajadzētu just bišku mazāk, pastēte sanāca tāda saldena. Bet es laikam esmu tāds klasikas cienītājs - man garšo 'parastas' pastētes, ar ķiplociņu... ;)

Mans lielais RR (raound robin) projekts

To, kas ir RR (round robin), ir iespējams izlasīt šeit, tāpēc te par to nerunāšu.

Taču šobrīd man ir tas godpilnais pienākums organizēt RR Olgas (merry) meitiņai, kas ieraudzīja šo pasauli pavisam nesen - 18.februārī. Mums ir ieviesusies tāda mīļa tradīcija, ka to, kas organizē mazuļu RR, mēdz dēvēt par mazuļa robina krustmāti. Nu, man jau patīk tas nosaukums un nu cenšos no visas sirds, lai attaisnotu uz sevi liktās cerības. :) Jāsaka gan godīgi - bez palīgiem es neiztiktu nekādi un tāpēc liels paldies viņiem par to. ;)

Mēs ar Olgu šobrīd esam palikušas vienīgās, kas piedalījās cāļa pirmajā diskusijā par izšūšanu krustdūrienā, līdz ar to zināmā mērā esam tādas kā veterānes. :) Un tā reiz, vārds pa vārdam, smiekls pa smiekliņam un mēs sarunājām, ka, ja kādai no mums reiz pienāks tas skaistais mazuļa gaidīšanas laiks, mēs viena otrai organizēsim mazuļa RR. Es gan toreiz vēl studēju maģistrantūrā un Olgai smēju, lai viņa to savā ģimenes plānošanā ņem vērā. Un paldies viņiem par to! :D Savu maģistrantūru esmu pabeigusi un katru mīļu brīvu brīdi nu varu nodoties RR organizēšanai. Pie tam, kas būtiski! - Olga pat bija iemanījusies plānot savu grūtniecību uz rudens pusi un ziemu tā būtiskā apstākļa dēļ, lai es šos organizatoriskos darbus varētu veikt pa garajiem ziemas vakariem - kad ārā nesauc nepļauts mauriņš, nenolasītas zemeņu dobes un gurķu vagas. Paldies par to visai Olgas ģimenei! :)))

Nu mazā Anniņa jau ir sagaidīta un visi RR darbi rit pilnā sparā - šobrīd lielie noformēšanas darbi nodoti Margaritas pārziņā.

Vēl pavisam nedaudz un Margaret Sherry Charlie lācēni priecēs mazo Anniņu. :)

Es un mani ceļojumi

Pēdējos gados mana dzīve nav iedomājama bez ceļojumiem. Ja būs tāda nepieciešamība, es atteikšos no ļoti daudz kā (izņemot šokolādi, saldējumu, Staburadzes "Cielaviņu", svaigām Skrīveru "Gotiņām" un kapučīno zefīru :) ), tikai ne no iespējas izšaut kaut kur ārpus Latvijas. Nē, nē, es nebūt nesmādēju ceļošanu arī tepat pa Latviju, tomēr tā ir cita kategorija, un noteikti vienlīdz interesanta un aizraujoša.
Man, protams, gribētos ceļot vēl un vēl, taču šis vaļasprieks, diemžēl, prasa palielus finanšu ieguldījumus un brīvu laiku.
Priekšroku dodu ceļojumiem, ko pati varu saplānot un kurā doties tādā pavisam nelielā draugu bariņā, bet tikpat labi varu klaiņot pilnīgi viena. Jā, jā, esmu absolūta vienpate un man tīri labi patīk klaiņot vienai.
Atsevišķa ceļojumu kategorija ir dažādi festiņu braucieni ar kori. Tiem ir pavisam cits smeķis. Brīžiem šķiet, ka šādos braucienos maz var redzēt, bet tas ir atkarīgs tikai no tā, kāds kolektīvs, uz kurieni dodas un kā paši braucienu saplāno. Es pieņemu, ka valsts koris "Latvija" vai "Kamēr's..." tiešām diez ko daudz neredz no valsts, uz kuru aizbraukuši. Taču, diemžēl, līdz ar manu aiziešanu pensijā no kora dzīves, arī šie pasākumi ir beigušies.
Ir sanācis arī vienu reizi braukt ekskursijā uz Slovākijas Tatriem ar Impro tūristu grupu. Vienu reizi braucu un kopš tās reizes priekšroku tomēr dodu 'vientuļajiem ceļojumiem'.

Manas mīļākās vietas (pagaidām ;) ): pirmkārt, tā ir Londona. Tur es varētu atgriezties vēl un vēl. Mani vienmēr kaut kas turp ir vilcis. Varbūt esmu pamatīgi iespaidojusies no bērnībā lasītajiem angļu romāniem? Otra vieta, kur noteikti gribētu atgriezties vēl ir Itālijā, nelielā pilsētiņa Sorento. Uz turieni noteikti jābrauc agrā pavasarī, kad nav vēl milzīgie tūristu pūļi un kopā ar kādu, ar ko to fascinējošo romantiku izdzīvot.. Man tiešām tur gribētos atgriezties romantiskā divvientulībā.
Fascinē mani ziemeļi. Ja citi ļauži skrien uz Krētu, Ēgipti un Turciju, tad man kā tāls sapnis ir ceļojums uz Islandi, Grenlandi un Aļasku. Laikam izjūtu to pasauli sev daudz tuvāk, kā nekā savā būtībā esmu tipisks atsaldēts ziemeļnieks - vientuļnieks :)

Un te - karte - kur uzskatāmi varu redzēt, kur esmu pabijusi un cik daudz man vēl jāiespēj...

1. London, UK


2. Amalfi, Italy

• View my profile


• Create your own travel map or travel blog


• Find vacation rentals at TripAdvisor

Mana mūzika...

Sarežģīti...
Mūzikai manā dzīvē ir ļoti būtiska nozīme. Man patīk ļoti dažāda mūzika, ne tikai saldie 80-tie ar folkloristisko Balto akāciju palagu vai lipīgo jaunā gadsimta Apturi mani. Patiesībā my favorite listē atrodams Eric Clapton, Joe Cocer, šis tas no Metallica, vecais, labai Linga utt. Bet tikpat neatņemami - arī klasiskā mūzika. Nepretendēju būt baigais spečuks klasiskajā mūzikā - drīzāk esmu viens no tipiskākajiem jūzeriem, kas klausās diezgan tipisku, populāru klasisko mūziku. Tomēr ikdiena bez tās nav iedomājama. Ak, jā... - P.Čaikovska I klavierkoncerts ir vienlīdzīgāks par pārējiem... ;)

Patiesībā katrs no mūzikas stiliem, katra no dziesmām un izpildītājiem man asociējas ar noteiktiem dzīves posmiem. Manas īpašās dziesmas ar to ir īpašas, ka, tās klausoties, es atkal varu izdzīvot dažādas savas dzīves nianses - gan skumjus brīžus, gan jautrus piedzīvojumus, gan draudzību, attiecības un mīlestību.

P.s. Sarah Brightman albumi gan man ir visi. :D

Kā tas viss sākās?

Izšūšana krustdūrienā... Varbūt tam ir nedaudz tāda kā naftalīna piegarša. Bet nu un?
Iemīlēju šo hobiju jau sen: stāsts iesākās jau pagājušā gadsimta 80.-to gadu vidū (izklausās nenormāli SENI :D ), kad pie mums pirmo reizi ciemos atbrauca radi no ASV. Un tur omīte, nezinādama, kādus, vai un cik mazus bērnus šeit sastaps, bija uzdarinājusi dažas krustdūrienā uzšūtas sedziņas, kam klāt pievienojusi tādu pašu audumu un diegus - sataisījusi rokdarbu komplektiņus. Tos uzdāvināja mums, meitenēm, māsīcām. Es toreiz pamēģināju un - man patika! Kā sacīt, uzsēdos uz adatas jau 12 gadu vecumā.
Vēlākos gados nedaudz mēģināju šo to sadarināt, taču tajos laikos nu nepavisam nebija to iespēju tādu, lai tā nopietni ar šo lietu aizrautos. Sekoja dažas nelielas lietiņas, dāvaniņas, pirmie diegu krājumi, žurnāli utt. Taču pienāca posms manā dzīvē, kad šim hobijam nepieķēros vispār - kādam cilvēkam, kas bija ienācis manā dzīvē, nepatika tas, ko es daru, viņam šķita, ka ar tādām lietām jānodarbojas tikai vecmāmiņām, bet viņam blakus gribējās redzēt "sievieti"... Es to respektēju. Un izdzīvoju. Kādu laiku... ;)
Lai nu kā, bet kopš 2005. gada cenšos iespēt to, ko kādreiz neiespēju. Nupat šis hobijs spēlē milzīgu lomu manā dzīvē, esmu sapazinusies ar brīnišķīgām meitenēm, kurām arī pie sirds šis hobijs, iesaistījusies vairākos projektiņos, iegādājusies pilnu aprīkojumu - diegus, rāmjus un visneiedomājamākos piederumus un aksesuārus un nu bez šīs aizraušanās mana ikdiena vairs nav iedomājama.

Māsas Krustiņsōnes :)

Kas ir māsas krustiņsones?
Vispār, tās ir krievu revolucionāres - Emīlija, Elizabete un Marta. :D
Kad mēs pirms dažiem gadiem cālī savācāmies interesentu pulciņš, kam patīk izšūšana krustdūrienā, man kādā brīdī atausa atmiņā, ka mans tēvs kādreiz vecos padomju laikos, strādādams izdevniecībā "Avots", tulkoja grāmatu par šīm krievu revolucionārēm. Šis uzvārds man likās ļoti atbilstošs mums - domubiedriem, kurus vieno viens hobijs - izšūšana krustdūrienā. Nu jau mēs esam tāds krietns bariņš, pazīstam viena otru jau ne tikai virtuāli, bet esam kļuvušas par labām draudzenēm, kuras vieno vairs ne tikai viens hobijs, bet jau personiskas, draudzīgas attiecības. Re, kā virtuālajā pasaulē var iegūt daudz jaunu brīnišķīgu draugu!
Tāpēc atļaujamies viena otru saukt par māsām Krustiņsonēm. :) Nedaudz smieklīgi, bet zināmā mērā - diezgan atbilstoši. :)