Izšūšana krustdūrienā... Varbūt tam ir nedaudz tāda kā naftalīna piegarša. Bet nu un?
Iemīlēju šo hobiju jau sen: stāsts iesākās jau pagājušā gadsimta 80.-to gadu vidū (izklausās nenormāli SENI :D ), kad pie mums pirmo reizi ciemos atbrauca radi no ASV. Un tur omīte, nezinādama, kādus, vai un cik mazus bērnus šeit sastaps, bija uzdarinājusi dažas krustdūrienā uzšūtas sedziņas, kam klāt pievienojusi tādu pašu audumu un diegus - sataisījusi rokdarbu komplektiņus. Tos uzdāvināja mums, meitenēm, māsīcām. Es toreiz pamēģināju un - man patika! Kā sacīt, uzsēdos uz adatas jau 12 gadu vecumā.
Vēlākos gados nedaudz mēģināju šo to sadarināt, taču tajos laikos nu nepavisam nebija to iespēju tādu, lai tā nopietni ar šo lietu aizrautos. Sekoja dažas nelielas lietiņas, dāvaniņas, pirmie diegu krājumi, žurnāli utt. Taču pienāca posms manā dzīvē, kad šim hobijam nepieķēros vispār - kādam cilvēkam, kas bija ienācis manā dzīvē, nepatika tas, ko es daru, viņam šķita, ka ar tādām lietām jānodarbojas tikai vecmāmiņām, bet viņam blakus gribējās redzēt "sievieti"... Es to respektēju. Un izdzīvoju. Kādu laiku... ;)
Lai nu kā, bet kopš 2005. gada cenšos iespēt to, ko kādreiz neiespēju. Nupat šis hobijs spēlē milzīgu lomu manā dzīvē, esmu sapazinusies ar brīnišķīgām meitenēm, kurām arī pie sirds šis hobijs, iesaistījusies vairākos projektiņos, iegādājusies pilnu aprīkojumu - diegus, rāmjus un visneiedomājamākos piederumus un aksesuārus un nu bez šīs aizraušanās mana ikdiena vairs nav iedomājama.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru