Slavenais rupjmaizes pudiņš

Tie, kas mani tā labāk pazīst, būs jau daudz dzirdējuši par šo brīnumu. Šodien paps mani patīkami pārsteidza, jo, man par pārsteigumu, uzsāka gatavot šo brīnumu. Tas tiešām bija pārsteigums, jo rupjmaizes pudiņš parasti tiek gatavots rudenī - uz 6. novembri. Pudiņā jāliek daudz ābolu, tāpēc jau izsenis tā esam iesākuši, ka tas tiek gatavots rudenī, kad ābolu ir daudz. Gatavošanas process ir diezgan laikietilpīgs un nepavisam nav viegli to rupjmaizi sagatavot, tāpēc paps vienmēr paveic tos smagākos sagatavošanas darbus.

Nākamnedēļ papam ir 82. dzimšanas diena un es saprotu, ka viņš bija iecerējis šo pudiņu celt galdā. Taču, tā kā jubileja tiks atzīmēta tikai nākamsvētdien, tad nācās to gatavot šodien, jo maize ilgāk vairs nevarēja uzglabāties.

Pēdējā laikā šur un tur internetā esmu uzgājusi dažādas variācijas par šo pudiņu, taču mūsu recepte ir vislabākā. :) Vislabākā tāpēc, ka paps to savulaik iemācījās no savas mammas, tagad viņš to iemāca man un tādu es to iemācīšu Undīnei. :) Šis pudiņš ir visgardākais no visiem ēdieniem pasaulē - gan no siltajiem ēdieniem, gan no saldajiem, gan ekskluzīvām delikatesēm - nekas nav gardāks par šo. :)

Un lūk, pierakstu arī recepti. Uzreiz gan jāsaka, ka paps līdz šim visu gatavoja uz dullo. Pēdējā laikā es mēģinu visas proporcijas pierakstīt. Un mūžīgi man gadās visas tās piezīmes nozaudēt, tāpēc jāiegrāmato tagad virtuālajā pasaulē, te varbūt tā tik ātri nepazudīs.

Tātad:

Sarīvēta saziedējusi rudzu rupjmaize (t.i., nesagriezta, uzglabāta vismaz divas nedēļas) - 1 200 g

kanēlis - 70 g

cukurs - 750 g

āboli ~ 1 kg

Rupjmaizes kukulītim visapkārt nogriež nost garozu. Maizīti sarīvē uz sakņu rīves. Pievieno cukuru un kanēli. Visu kārtīgi samaisa un diezgan plānā kārtā klāj ar sviestu ieziestā cepešpannā. Ābolus nomizo, izņem serdes un sagriež šķēlītēs, kuras klāj cieši vienu otrai blakus virsū sarīvētajai maizei. Tad atkal ber kārtiņu ar maizi un virsū ābolus. Un tā - tikmēr, kamēr panna pilna, maizes vairs nav un ābolu vairs nav. Pēdējai kārtiņai vajadzētu būt maizes kārtiņai, kuru pēc tam diezgan bagātīgi pārklāj ar sviesta piciņām.

Pannu liek cepeškrāsnī cepties 230 grādu temperatūrā vismaz 45 minūtes.

Pudiņu pasniedz atdzisušu, ar aukstu pienu.

Ēd, kamēr plīst. :)

Šobrīd šuju šo skaistuli :)

Vse ļuģi kak ļuģi, otkuda ja takaja krasivaja? :)

Šobrīd esmu izdomājusi, ka vienai garkājainai blondīnei ar ļoti labu humora izjūtu uz dzimšanas dienu jāuzdarina šī skaistulīte:

Esmu krustu šķērsu domājusi par to, kā veiksmīgāk latviskot to tekstiņu, bet īsti neesmu pārliecināta ne par vienu no saviem variantiem. Tāpēc - labprāt uzklausīšu visus priekšlikumus! :)

Manai foršajai māsīcai

Reiz es biju ciemos pie Margaritas un nejauši uz galda ieraudzīju, ka viņa ir uzmeistarojusi kaut ko tādu, ko noteikti savajadzējās arī man (būtu dīvaini, ja būtu citādāk:) ) - patiesībā nevis man vajag, bet ko tādu, ko es noteikti gribētu uzdarināt savai māsīcai. Viņa man ir baaaaigi foršā māsīca, ar viņu vienmēr var pamatīgi izrunāties (jo tiekamies pietiekami reti un tad ir daudz runājamā), ar viņu vienmēr ir jautri (parasti nākas pabrīnīties, kur viņa rauj tos visus epitetus, kas ienāk viņas galvā), ar viņu var arī par nopietnām lietām pafilozofēt un mēģināt meklēt savas esības jēgu :o Un vispār - viņa ir sabiedrības dvēsele :) Vienvārdsakot - iepriekšējās brīvdienās manai foršajai māsīcai Sandrai Ēvelē uztapa viena maza dāvaniņa:

Ņemšu un nosūtīšu šo atslēgu piekariņu viņai pa pastu kopā ar kādu šokolādi. Jau tagad redzu, kā viņa priecāsies, tūlīt pat man zvanīs un nosauks mani par galīgi traku. Saderam? :)))

Mazie zābīši mazajai Anniņai

Olgas Anniņas gaidīšanas svētki bija arī mani svētki. Robina organizēšana ļāva man daudz domāt gan par viņu, gan kavēties atmiņās par to, kā es gaidīju savu Undīni. Pirms dažām dienām atkal pārcilāju Undīnes pirmās mīļlietiņas, ko esmu saglabājusi. Toreiz Undīnei uzadīju mazus baltus zābīšus. Biju atradusi vienu kolosālu rakstu kādā vecā žurnālā Sieviete. No visiem bēbīšu zābīšiem ko esmu redzējusi, šis raksts man patīk visvairāk un nu bija pienācis brīdis, kad atkal pieķerties adāmadatām un uztapināt tādus pat zābīšus priekš mazās Anniņas. Anniņu esam sagaidījuši - tas notika pagājšnedēļ, 18. februārī. Un nu ir gatavi arī mazi rozā zābaciņi. Būs ceturtdienas vakarā jāieskrien pie mazās Anniņas, citādāk zābīši vēl kļūs par maziem. :)

Aknu pastēte (Rimi recepte)

Reiz, iepērkoties Rimi, paķēru lapeli ar aknu pastētes recepti. Vizuāli izskatījās diezgan kārdinoši, tāpēc iedomāju izmēģināt, kas man no tā visa varētu sanākt. Te nu būs:

Un, lūk, arī pati recepte:

500g vistas akniņas;
100g cūkgaļas pakrūte;
3 gab. āboli;
1 glāze ābolu sulas;
150g sviesta;
1 ēdamkarote kalvadoss (var izmantot arī brendiju);
sāls, pipari, timiāns.

Uz karstas pannas cep aknas apmēram 5-10 minūtes. Pievieno nomizotus, sagrieztus ābolus. Visu sacep, līdz aknas kļūst rozīgas un āboli - pajukuši. Masu sablenderē. Pieber timiānu, sāli, piparus, pielej kalvadosu. Katliņā izkausē sviestu un uzsilda kopā ar ābolu sulu. Sulas-sviesta maisījumu pievieno aknu masai. Visu kārtīgi samaisa (es vēlreiz visu kārtīgi sablenderēju). Lej cepamtraukā, kas izklāts ar plānām cūkgaļas šķēlītēm, virsū uzber timiānu. cep krāsnī 180 grādu temperatūrā apmēram 30 minūtes.
Pastēti uzreiz nedrīkst ņemt ārā no cepeškrāsns, jo, strauji mainoties temperatūrai, sviests un aknu masa var atdalīties. Pastēti atstāj izslēgtā cepeškrāsnī, lai tā atdziest pakāpeniski.

Jāsaka godīgi - ēst var. :) Ja kādreiz vēl gribēšu šo recepti gatavot, man jāņem vērā, ka jāņem bišku mazāk ābolu (vai arī ābolu sulas). Man likās, ka tos ābolus vajadzētu just bišku mazāk, pastēte sanāca tāda saldena. Bet es laikam esmu tāds klasikas cienītājs - man garšo 'parastas' pastētes, ar ķiplociņu... ;)

Mans lielais RR (raound robin) projekts

To, kas ir RR (round robin), ir iespējams izlasīt šeit, tāpēc te par to nerunāšu.

Taču šobrīd man ir tas godpilnais pienākums organizēt RR Olgas (merry) meitiņai, kas ieraudzīja šo pasauli pavisam nesen - 18.februārī. Mums ir ieviesusies tāda mīļa tradīcija, ka to, kas organizē mazuļu RR, mēdz dēvēt par mazuļa robina krustmāti. Nu, man jau patīk tas nosaukums un nu cenšos no visas sirds, lai attaisnotu uz sevi liktās cerības. :) Jāsaka gan godīgi - bez palīgiem es neiztiktu nekādi un tāpēc liels paldies viņiem par to. ;)

Mēs ar Olgu šobrīd esam palikušas vienīgās, kas piedalījās cāļa pirmajā diskusijā par izšūšanu krustdūrienā, līdz ar to zināmā mērā esam tādas kā veterānes. :) Un tā reiz, vārds pa vārdam, smiekls pa smiekliņam un mēs sarunājām, ka, ja kādai no mums reiz pienāks tas skaistais mazuļa gaidīšanas laiks, mēs viena otrai organizēsim mazuļa RR. Es gan toreiz vēl studēju maģistrantūrā un Olgai smēju, lai viņa to savā ģimenes plānošanā ņem vērā. Un paldies viņiem par to! :D Savu maģistrantūru esmu pabeigusi un katru mīļu brīvu brīdi nu varu nodoties RR organizēšanai. Pie tam, kas būtiski! - Olga pat bija iemanījusies plānot savu grūtniecību uz rudens pusi un ziemu tā būtiskā apstākļa dēļ, lai es šos organizatoriskos darbus varētu veikt pa garajiem ziemas vakariem - kad ārā nesauc nepļauts mauriņš, nenolasītas zemeņu dobes un gurķu vagas. Paldies par to visai Olgas ģimenei! :)))

Nu mazā Anniņa jau ir sagaidīta un visi RR darbi rit pilnā sparā - šobrīd lielie noformēšanas darbi nodoti Margaritas pārziņā.

Vēl pavisam nedaudz un Margaret Sherry Charlie lācēni priecēs mazo Anniņu. :)

Es un mani ceļojumi

Pēdējos gados mana dzīve nav iedomājama bez ceļojumiem. Ja būs tāda nepieciešamība, es atteikšos no ļoti daudz kā (izņemot šokolādi, saldējumu, Staburadzes "Cielaviņu", svaigām Skrīveru "Gotiņām" un kapučīno zefīru :) ), tikai ne no iespējas izšaut kaut kur ārpus Latvijas. Nē, nē, es nebūt nesmādēju ceļošanu arī tepat pa Latviju, tomēr tā ir cita kategorija, un noteikti vienlīdz interesanta un aizraujoša.
Man, protams, gribētos ceļot vēl un vēl, taču šis vaļasprieks, diemžēl, prasa palielus finanšu ieguldījumus un brīvu laiku.
Priekšroku dodu ceļojumiem, ko pati varu saplānot un kurā doties tādā pavisam nelielā draugu bariņā, bet tikpat labi varu klaiņot pilnīgi viena. Jā, jā, esmu absolūta vienpate un man tīri labi patīk klaiņot vienai.
Atsevišķa ceļojumu kategorija ir dažādi festiņu braucieni ar kori. Tiem ir pavisam cits smeķis. Brīžiem šķiet, ka šādos braucienos maz var redzēt, bet tas ir atkarīgs tikai no tā, kāds kolektīvs, uz kurieni dodas un kā paši braucienu saplāno. Es pieņemu, ka valsts koris "Latvija" vai "Kamēr's..." tiešām diez ko daudz neredz no valsts, uz kuru aizbraukuši. Taču, diemžēl, līdz ar manu aiziešanu pensijā no kora dzīves, arī šie pasākumi ir beigušies.
Ir sanācis arī vienu reizi braukt ekskursijā uz Slovākijas Tatriem ar Impro tūristu grupu. Vienu reizi braucu un kopš tās reizes priekšroku tomēr dodu 'vientuļajiem ceļojumiem'.

Manas mīļākās vietas (pagaidām ;) ): pirmkārt, tā ir Londona. Tur es varētu atgriezties vēl un vēl. Mani vienmēr kaut kas turp ir vilcis. Varbūt esmu pamatīgi iespaidojusies no bērnībā lasītajiem angļu romāniem? Otra vieta, kur noteikti gribētu atgriezties vēl ir Itālijā, nelielā pilsētiņa Sorento. Uz turieni noteikti jābrauc agrā pavasarī, kad nav vēl milzīgie tūristu pūļi un kopā ar kādu, ar ko to fascinējošo romantiku izdzīvot.. Man tiešām tur gribētos atgriezties romantiskā divvientulībā.
Fascinē mani ziemeļi. Ja citi ļauži skrien uz Krētu, Ēgipti un Turciju, tad man kā tāls sapnis ir ceļojums uz Islandi, Grenlandi un Aļasku. Laikam izjūtu to pasauli sev daudz tuvāk, kā nekā savā būtībā esmu tipisks atsaldēts ziemeļnieks - vientuļnieks :)

Un te - karte - kur uzskatāmi varu redzēt, kur esmu pabijusi un cik daudz man vēl jāiespēj...

1. London, UK


2. Amalfi, Italy

• View my profile


• Create your own travel map or travel blog


• Find vacation rentals at TripAdvisor