Nu gan reiz atkal pavilkos...

Reti kad mani ar pirmajiem akordiem uzrunā kāds klausāmgabals, bet šis nu reiz tāds ir. Parasti no visiem atšķiros ar to, ka man īsti pie sirds neiet Latvijas un pasaules TOPu dziesmas, dažreiz pat skaļi neatļaujos savas domas paust, jo tas tak tā kā neskaitās īsti normāli. :) Tā, piemēram, parasti visi man skrullē pie deniņiem, ja pasaku, ka man nepatīk Prāta Vētra. Nesaprotu, ko cilvēki tajā ir atraduši un kas gan viņos tik īpašs? Tiešām, man ir divas dziesmas, kas no viņiem patīk, bet tos pārpildītos koncertus un spiedzošos tīņus (un ne tikai) tik tiešām nesaprotu. Daudz maz klausāms man šķiet viņu pēdējais albums, kurā jūtama liela Gustavo ietekme. Tur gan daži tādi feini gabali. Bet, runājot par šo - Somebody That I Used To Know - nu baaaaigi patīk. :) Tas pavadījums tik fifīgs, tāds ritmiņš un pavisam klausāma, samērā lipīga melodija pa virsu. Nu ļoooti... :) Sāku pat skatīties, ka reizi trīs gados jānomaina telefona zvana melodija. :)

Klips jau nu gan tāds nekāds, bet nu... Klausos, nevis skatos.

Pavisam noteikti zinu, ka šī dziesma man nāks līdzi vēl ilgi. Un asociēsies ar 2012. gada silto ziemu un tās spilgtākajiem notikumiem. Pagaidām pavisam noteikti tā ir angļu valoda. Asociēšu šos angļu valodas kursus ar šo dziesmu. :)

Yo! :)

Otra Ziemassvētku zeķe un mazas pārdomas Vecgada priekšvakarā

Mana otrā Ziemassvētku zeķe nu ir gatava. Jau pievienota un atdāvināta krustdēliņam šajos Ziemassvētkos. Protams, mazajam jau vislielākais prieks par zeķē atrastajiem saldumiem, bet man tikai prieks par padarīto un prieks par to, ka mazajam puisēnam prieks :)

Garš cīniņš man ar šo ir bijis. Skatos - iesākums bijis 2009. gada novembrī. Tad seko lielāki un mazāki pārtraukumi un nu beidzot ir finišs. Interesanti aplūkot procesa fotogrāfijas - tās ir veselas 17 un tas nozīmē, ka pēc būtības šis darbs man arī ir prasījis 17 nedēļas - kādi 4 - 5 mēneši darba būtu, ja pa vidu nebūtu šo lielo pārtraukumu.
Šis darbiņš izceļas arī ar to, ka pati to esmu noformējusi. Dikti jau man gribas, lai man sanāktu tik smuki un glauni kā Margaritai un Intai, tomēr jāsaprot, ka man līdz tam vēl diiikti tālu! Es tiešām nezinu, kāpēc mums ar to šujmašīnas adatu ir tik ļoti rezervētas attiecības... Kad Inta savā blogā beidzot bija ielikusi zeķes sašūšanas pamācību, biju nobriedusi saņemties un soli pa solim visu darīt tā kā pamācībā. Tomēr atkal jāsecina - tas nav priekš vidējiem prātiem... :o Un tā nu rezultāts ir tapis pavisam pa vienkāršo - daudz kas ar roku šūts un virvīte arī nav tik skaisti iestrādāta kā profesionāļiem. Un tomēr, lai arī kā tas viss nebūtu, visam pāri stāv gandarījums - jā, tas ir MANS darbs! :)

Nu ko. 2011-ais ir pagājis. Kāds nu bijis, tāds bijis. Man tas bijis dažāds, tomēr pārsvarā - gana labs. Esmu izcīnījusi cīniņu ar veselības problēmām, pagaidām 1:0 - manā labā, cerams, ka tā tas arī paliks. Esmu šo un to pamainījusi savos darba pienākumos un jāsaka - tik uz labu. Beidzot atkal uz darbu eju ar prieku, kaut gan iet jau visādi - noslodze ir milzīga, ir lietas, kas padodas labi, ir lietas, kas ne tik labi. Un vienmēr jau gribētos labāk, līdz ar to - man ir pie kā strādāt. :)
Šogad esmu arī turpinājusi mācīties pazīt cilvēkus. Esmu atkal arī apdedzinājusies. Bet tā ir tikai mana pieredze un man no tās jāmācās. Tāpat arī esmu turpinājusi mācīties iepazīt sevi, lai saprastu sevi un visu ar sevi notiekošo. Dažkārt ir bijušas skarbas atklāsmes, bet ar tām man jāmācās sadzīvot. Vispār jāsaka, ka pēdējā laikā daudz pārdomu man radušās un ir mīti daudzi sevis meklējumu ceļi. Man aizvien aktuālāki kļūst jautājumi - kas es esmu, ko un kāpēc meklēju uz šīs zemes?

Nākamais gads tiek solīts bargs. Lai tās būtu ziņas, dzeltenā prese vai nopietnāki žurnāli, visur, kur vien paausies, sola kārtējo pasaules galu. Vai tas mani satrauc? Nu, zināmā mērā, protams, jo cilvēks vien esmu. Bet vai man no tā bail? Domāju, ka drīzāk gan nē. Man patika šodien dzirdētais pa TV - ka, jā, zināmā mērā mūs sagaida lielas pārmaiņas un kaut kādas beigas patiešām pienāks. Bet tie, kas par to runā un šīs idejas kultivē, tie ar savām melnajām domām un vārdiem to ļaunumu tieši izprovocē. Un beigas un gals sagaidāms visam ļaunajam, tieši tam, kas pauž šīs negatīvās domas. Tāpēc varam sagaidīt, ka ar nākamo gadu sāksies jauns miera un gaišuma posms uz Zemes.

Man patiešām tam gribas ticēt un tāpēc gribu vēlēt gan sev, gan citiem - domāsim gaišas domas un nākamais gads lai mums ir labu pārmaiņu pilns! Lai ikkatrs saņem to, ko pelnījis, lai dots devējam atdodas. Un, ja nu gadījumā ar mani notiek kas ļauns, tad ziniet - tā tam ir bijis jābūt un tātad es to esmu pelnījusi. :)

Lai jums visiem gaišs un mierīgs 2012. gads!

Rokdarbu kastītes pārvērtības

Atgriežoties pie PRR, - arī pagājušo gadu es piedalījos šajā pasākumā. Izgatavoju Ligitai krājkasīti. Ideja man pašai likās riktīgi labā, bet diemžēl izpildījums neizdevās tāds, kā iecerēts, tāpēc bildes tagad nemaz nemeklēšu un nevienam nerādīšu. :p Varbūt izvilkšu kādreiz, lai apkopotu darbus, kas pašai šķiet ne visai izdevušies. :)

Bet no Rudītes pērn es saņēmu, lūk, šādu rokdarbu kasti:

Ļoti jauka rokdarbu kaste! Rudīte jau zināja, ka man tāda par sliktu nenāktu, tad nu trāpīja desmitniekā. Varu būt lepna, ka tās tapšanā pat viņas krustdēls tika iesaistīts. Lai šo kasti padarītu jaukāku, maigāku un patīkamāku, Kaspars to bija izjaucis, pieslīpējis un nolakojis. Paldies viņiem abiem! Kaste tiek lietota un stāv ikdienā pa rokai, lai var paķert visu pēc nepieciešamības. :)

Un tad kādu dienu es iekritu dekupāžā. Nu tā iekritu, tā aizrāvos, ka man vajadzēja apdekupēt visu, kas nekustās. Nagi niezēt niez uz šo darbošanos, staigāju pa māju, meklējot ko vēl varētu ņemt priekšā un - skat! Rokdarbu kastīte! :)

- Hmmm...., - es padomāju. - Nez vai tā būs smuki - ņemt, izjaukt un pārtaisīt otra rūpētu dāvanu?
Un dodos Rudītei prasīt atļauju. Saku: - Tā un tā, gribu dekupēt, bet mājā nekā cita nav kā tikai tava kastīte. :)

Viss kārtībā, piekrišana saņemta un laba vēlējumi ar. Tad nu ņēmos un griezu, griezu un krāsoju, krāsoju un lakoju vai visu vasaru! Un uz rudens pusi ņēmu un kastīti saliku atpakaļ kopā un tāda nu viņa man tagad ir:

Protams, aiznesu un parādīju arī Rudītei, viņa atzina par labu esam un, godīgsakot - jā, man pašai arī rezultāts tīri labi patīk un nu varu atrādīties arī citiem. :)

PRR 2011

(Tiem, kas nezin, kas ir PRR, aicinu ielūkoties te, lai es te daudz neteoretizētu.)

Vispirms laikam jāsāk ar milzīgu PALDIES Ilonai (sunny), kas kārtējo reizi šo visu uzņēmās noorganizēt. Un ar lielu atvainošanos, ka tik vēlu nāku klajā ar savu dāvaniņu. Šogad tas apmaiņas tusiņš laikam tāds bišķi sačākstējis sanāca, bet nevar jau vienmēr viss būt uz urrā. Tā jau dzīvē notiek, ka ikdiena mūs aizved pa savām takām, daudz nerēķinoties ar mūsu vēlmēm. Bet nav ko čīkstēt, viss ir labs, kas labi padarīts, PRR 2011 ir noslēdzies un es ceru, ka tas atkārtosies gan nākamgad, gan aiznākamgad. Un gan jau citugad arī tusiņš būs kuplāks ;)

Šī gada darbiņš man lika pamatīgi iesvīst. Jo mans apdāvināmais šogad izlozējās rokdarbu, izšūšanas un mākslinieciskais guru Margarita... Domāju, ikviens man piekritīs, ka vienkāršam amatierim ņemt un nodziedāt operas āriju Andžellai Gobai nav tas vieglākais uzdevums ;) Jau metu plinti krūmos, kad kādā sarunā Margarita apgalvoja, ka viņai noderētu atslēgu skapītis. Fūuu, - es nodomāju, - esmu glābta! Meklēju shēmas tādas un šitādas, bet neviena nebija laba...

Bet tad kādu dienu skatos - ideja pati man nāk pretī! Ķeru šo ciet un metos pie darba - darināšu MIEGA MASKU. Njaaaa, darbiņš nav no vieglajiem, jo jādraudzējas ar šujmašīnu. Internetā atradu šūšanas pamācību un ķēros brillēm pie ragiem. Pati izšūšana aizgāja uz urrā, bet sašūšana gan prasīja dažas nervu šūnas un pacietības rezerves. Un tapa Margaritai miega maska:

Nu ko. Zinot, kas viņa par naktsputnu un ka darbiņš tikko sācies, iespējams, ka šī lietiņa viņai varētu arī noderēt. Lai labi lietojas un ikviens lai ievēro uzrakstu. Arī pēc piecām minūtēm lai ievēro... Un pēc nākamajām piecām arī... :)

Nu lūk. Un jautrākais tai visā bija tas, ka izrādījās, ka Margarita darina dāvanu man. Un arī viņa nevarēja ierasties uz apdāvināšanās tusiņu. Tad nu mēs vienā piektdienas vakarā saskrējāmies un savstarpēji apdāvinājāmies. Es par viņas dāvaniņu no smiekliem biju gar zemi, jo saņēmu - juhuuuu!!! jaunas apenītes! Smuki sarkanas ar baltām pumpiņām! :)))

Dāvaniņa tik sievišķīgi intīma un smalka! Būs man tagad speciālais "sieviešu īpašo dienu kosmētikas maciņš" :)) Ideja vienkārši superīga, vai ne? Kurš man nepiekritīs?

Paldies Tev, Margarita! :)

Mana jaunā aizraušanās - auduma ziedi

Nu ko, jāsaka kā ir - atkal esmu pavilkusies uz jauna veida ķibināšanos. Šoreiz esmu iekritusi auduma ziedu darināšanā. Godīgsakot, ikdiena mūžīgi ir tik pilna un aizņemta, rokdarbu (un ne tikai rokdarbu) plānu ir tik daudz, ka veselais saprāts saka, ka šādas jaunas aizraušanās varbūt pat nebūtu vēlamas. Tās tik ļoti paņem to neesošo brīvo laiku! Un kur paliek mans plāns vēl sakārtot mājas bibliotēku? Tai atvēlēts viss mājas bēniņstāvs, jau pavasarī izremontēts, plaukti salikti, būtu tik jāķeras klāt grāmatu šķirošanai un izvietošanai pa plauktiem. Šim procesam paralēli esmu iedomājusies, ka man vajadzētu datorā izveidot mājas bibliotēkas kartotēku - vienkāršu, nelielu datu bāzīti, lai vienmēr ērti varētu saprast, kas no grāmatām mūsmājās atrodamas. Kad tam visam lai pieķeras?

Bet, atgriežoties pie auduma ziediem. Draudzene man tikai ierādīja šo vietni, izlasīju par Ritas nodarbībām un ļāvos vājuma brīdim - visas zvaigznes bija sastājušās tā, ka man uz šo auduma ziedu veidošanas nodarbību bija jāaiziet. Aizgāju un nenožēloju. Ļoooti patikās. :) Paldies Ritai par šo nodarbību! Tajā man tapa pirmais auduma zieds - mans pirmais zilais brīnums. :) kad bija jāizvēlas audumi, es viennozīmīgi paliku pie zilajiem toņiem, jo gara acīm jau redzēju zilu ziedu pie savas melnās kleitiņas; un manas zilās zeķbikses. :) Un rudens mētelītis :) Ai, žēl, ka zilā mašīnīte nopārdota. :D

Bet nu labir - te nu atskaitos ar saviem pirmajiem darinātajiem auduma ziediem:

(ai, žēl, nupat iedomājos, ka labāka bilde būtu bijusi ar ziedu, kas jau pie kleitas piestiprināts. To nākamreiz :) ).

Tā. Tas bija mans nodarbībā tapušais zieds. Bet tad jau mājās iemēģināju roku. Un uztapa Undīnei matu sprādze:

Un pēdīgi - man drīzumā jātiekas ar vienu draudzenīti, kurai nesen bija vārdadiena. Tā kā tiekamies salīdzinoši reti, tad vēl neesmu apsveikusi. Viņai ļoti piestāv rozā krāsa (kaut arī nav baigā blondīne :p ) un, par viņu domājot, uztapa vēl šāda piespraude:

Nu ko. Audumi jau sapirkti un zinu, ka pie šīs ķimerēšanās es vēl atgriezīšos. Man jau ir kaudze precizējošu jautājumu Ritai, bet, kā jau visi radošie procesi, viss ir tikai pieredzes jautājums.

P.s. Un trešdien man vajadzētu pie Ritas tikt uz kļavu lapu rozīšu pagatavošanu. Ehhhh..... :)

Ābolu - biezpiena sacepums

mmmm.... Pašlaik ēdu un ir baigi labs. :)

Tātad. Ir rudens (ja nu gadījumā neesiet pamanījuši). Tam par pierādījumu šodien redzēju miiiiiiiiilzīgu dzērvju kāsi. Šiverējos pa virtuvi; tā kā saulīte šodien pa zemes virsu staigāja, durvis uz pagalmu bija vaļā un pēkšņi es dzirdu tādas neizprotamas, skaļas skaņas. Tā kā dzērves, bet bišku tā kā par traku. Vai kaimiņu puišelis būtu kādu drandaļotu palaidis, vai? Eju uz sliekšņa lūkoties. Mīiiiļā magonīt!!! Tik milzīgu dzērvju kāsi es tiešām nebiju redzējusi! - viens tāds milzīgs kāsis un vēl kādi pieci citi kāši viens iekš otra! Un bļauj visas kā trakas! Stāvu un brīnos - cik iespaidīgi...
Bet atgriežoties pie rudens. Ābolu laiks. Svētdiena. Tā vien prasās kādu svētdienas pīrāgu izcept. Eju meklēt kādu recepti. Cālis parasti zina visu un šo recepti arī dabūju cālī:

Sastāvdaļas:

750 g šķēlītēs sagriezti āboli

4 olas

150 g cukura (ņēmu parastu, ne kādu tur īpaši smalko)

1 rīvēta cidonijas miziņa (jā, jā, citrona man nebija, pierīvēju vienu cidoniju)

1 paciņa vaniļas cukura

500 g biezpiena

125 g manna

1/2 paciņa cepamā pulvera

Olu dzeltenumus saputo ar cukuru. Pievieno cidonijas miziņu un vaniļas cukuru. Pievieno biezpienu, mannu, cepamo pulveri. Visu kārtīgi sakuļ.

Atsevišķi saputo olas baltumu stingrās putās un iecilā biezpiena masā. Pašās beigās visam pievieno ābolus.

Cep 200 grādu temperatūrā apmēram 35 minūtes.

Bija labs. Iesaku arī citiem.

P.s. Man tas sacepums prasās maaķenīt saldāks. Bet tas jau atkarīgs no āboliem un gaumes.. Un vēl pa virsu es pārkaisīju kanēli - man liekas, ka tas nesmādē ne āboliem, ne biezpienam.

Jādodas ciemos, bet līdz algas dienai nedēļa...

Kam gan tā nav gadījies, vaine? Es te arī pagājušās nedēļas nogalē bišķi ieķēru kreņķi, ka ir tā, kā ir, jau apdomāju domas, kā pieklājīgāk atteikt savu ierašanos un tā. Garāmskrienot, savu kreņķi uzticēju draudzenei un - kā jūs domājiet? - viņa man iegalvoja, ka tāda uzvešanās jau nu galīgi nebūtu lāgā un atgādināja man, ka es tak protu veidot konfekšu pušķus. Ā! Pareizi! Bija jau piemirsies... :) Tā nu izšķiroju mājas dažādu fiņķiku krājumus, nopirku končas un piektdienas vakarā ķēros pie darba. Darbiņš stundas trīs un lūk, rezultāts:

Uz pušķa piesēduši divi putniņi, viens knābītī nes baltu rozi, un arī viens taurentiņš uz zaļās spalviņas piesēdis. Čupītis viducī ir spec veltījums jubilārei, jo viņa pati apgalvoja, ka viņas mīļākās končas ir tieši čupīši :)) Nevarēju taču to noignorēt :)
Vispār jau jāsaka - ar šo rezultātu tiešām pati esmu apmierināta un gandarīta. Šķiet, ka viss ir sanācis kā iecerēts. Vēl no dārza paņēmu lielo ķirbi, piesēju tam zaļu banti un devos ciemos - nu man bija gan dāvana, gan ziedi. :)