Kāzu dāvana

Forši. :) Milzīgs prieks par manas draudzenes Viktorijas un viņas nu jau vīra Mārtiņa lēmumu laulāties. :) Notikums, kas nevar palikt neievērots, līdz ar to nākas veikt izmaiņas (papildinājumus) šā gada darba plānos. Tā kā man vienmēr gribas uzmeistarot kaut ko praktiski pielietojamu, tad tālu jau nebija jāmeklē. Pats albums man jau bija krājumos, nācās vien uztapināt tam apdari. Laika nebija īpaši daudz, tāpēc paldies Margaritai, kas padalījās ar saviem audumu krājumiem. Šis ir Zweigart Belfast (32 ct.) lins. Diegi - protams, DMC. Zelta diegs un pērlītes gan nav shēmai atbilstošas, bet - tas taču nevienam skaļi nav jāsaka, vaine? Pieiesim lietām radoši, tā sacīt.. :) Nu lūk - pāris nedēļas atvaļinājuma un dāvana gatava.

Laulību ceremonija bija emocionāla un līgava - skaista. Viss kā nākas!

"Aizķēros" aiz nejauši dzirdēta pastāstiņa:

Par paradumu kļuvis sacīt, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras. Un saprašanās abu dzimumu starpā prasa tulkošanu un piepūli. Bez tam... Agrākos laikos mīlestība piederēja diviem cilvēkiem. Nu to dala starp cilvēku un viņa izskatu (...) . Vīrieši sākuši aktīvāk pievērsties skaistumkopšanai, bet sievietes strādā arvien augstākos amatos ar lielāku atbildību. Tomēr, arī apgūstot viens otra paradumus un pienākumus, dzimumi savstarpējā sapratnē nesatuvinās. Lai cik populārs būtu pieņēmums par dzimumu atšķirībām, gribas tomēr uzsvērt: galvenokārt mēs visi esam cilvēki. Mums visiem ir cilvēciski trūkumi un vajadzības, cilvēcisks prieks un vilšanās sajūta. Un jebkurās attiecībās ir (kaut tikai mazliet) vairāk nekā tukšajās klišejās, ka vīriešiem un sievietēm vajag tikai seksu, bet sievietēm no vīriešiem - tikai naudu vai bērnu, kas saistīts ar mūsdienu sieviešu spēju būt patstāvīgām.
Bet kā tad ar veco, daudzu nievāto laulību? Vai tiešām mēs no laulības sagaidām tik atšķirīgas lietas? Kā ir ar visām vecajām atziņām, kas modernajā līdztiesības laikmetā liekas nederīgas? Kā piemēram: izturies pret savu sievieti kā pret karalieni un tu būsi viņas karalis. Ātri izirst ģimene, kurā sieviete skumst. Vienmēr uzplaukst tā ģimene, kurā viņa ir laimīga (indiešu gudrība). Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna – kā sastrutojums viņa kaulos (Zālamans). Ir svarīgi, lai paliktu tas, kas cilvēkiem ir bijis dārgs – parašas, ģimenes svētki un atmiņu mājas. Svarīgi ir dzīvot tā, lai būtu, kur atgriezties (Antuāns de Sent-Ekziperī). Sieviete, kas varējusi uzturēt sava vīra mīlestību un kas pati to mīl, ir izdarījusi visu, ko pasaule no sievietes prasa un drīkst prasīt (Oskars Vailds). Kad atņem iespēju redzēt, satikties un dzīvot kopā, iemīlēšanās pārdzīvojums izgaist (Epikūrs). Laulātā drauga nepieciešamību īsti pamana tikai tad, kad viņu zaudē (...).
Daudz un dažādas domas cilvēki domāja par laulību senākos un nesenākos laikos. Ģimeni varēja veidot iekāres, mantiska izdevīguma, tradīciju vai mīlestības dēļ. Un visos gadījumos, kad divi cilvēki kļuva par ģimeni, tā viņiem kļuva par pienākumu. Arī par prieka, gandarījuma, vai vilšanās un posta avotu, bet vienmēr saistījās ar pienākumu – pret savu sievu vai vīru, bērniem, dzimtu, cilti, tautu, pret Dievu.
Un tomēr sena ir pasaules kārtība un iespēja, ka diviem cilvēkiem kopā var būt labi. Dzīvē būs grūtības, bet kopā - vieglāk. Dzīvē būs prieki, un kopā – līksmāk. Tas būs pienākums un darbs – jā! Bet tā ir cilvēku daļa šajā pasaulē tāpat kā lietum līt, saulei spīdēt un vējam pūst.
Prieks vislabāk plaukst klusumā, tādos cilvēkos, kas mācījušies mīlēt kaut ko ārpus sava es un audzina kaut ko dzīvu – teicis Kristmans Gudmansons...

P.s. Nejauši noklausīts Latvijas Radio 2 2010. gada 14. augustā.

Kad ōme palaista atvaļinājumā...

... man jāuzņemas viņas pienākumi. Pirmo reizi dzīvē mūsu ōme aizbrauca uz sanatoriju. Un pirmo reizi dzīvē man nācās marinēt gurķus. Vasaras vakarā, kad beidzot var glābties no dienas karstuma, bet aiz loga zibeņo un trako pērkons, es ķēros klāt ziemas krājumu gatavošanai. Ōme onlainā pie telefona, bet es šeptējos.

Vienkārši - marinēti gurķīši - reportāža, kā es to visu darīju, lai nākamreiz pati varu paskatīties un netraum(c)ēt ōmi viņas sen pelnītajās brīvdienās:

1. Izšiverēju dobes.

Nolasīju visus gurķus, salasīju visas iespējamās garšvielas un zaļumus. Man no sava dārza nepietika, tāpēc gluži kā Fermā, gāju paretināt kaimiņu dārzu. Par ko kaimiņiene, starp citu, bija tīri priecīga. :)

2. Cepeškrāsnī nokarsēju burkas.

Uz kādiem 50 grādiem, apmēram 10 minūtes.

(Kad burkas nokarsētas, jāmanās tās neuzlikt uz vēsas virsmas, lai neieplaisā).

3. Kad pa dārziem izšurīts un burkas sagatavotas, var sākt veidot kompozīciju - zaļumi, gurķīši, garšvielas, gurķīši, zaļumi utt.... Šitā smuki visu virknē burkās, bet tā, lai būtu smuki! :)

Atcerieties, mēs kādreiz bērnībā taisījām tādus sekretus? - izrakām zemē mazu bedrīti, salikām tajā visādus fiņķikus un uzlikām virsū stikliņu. Un tad smiltis pa virsu. Ja bija krāsains stikliņš - tad ...mmmm.... tas bija pavisam kruta! :D Un tādu sekretu drīkstēja rādīt tikai pašiem labākajiem draugiem. :)

Un te gurķīši burkās gluži kā tādi zaļi sekreti! :)

4. Un tad pats galvenais - marināde.

Mūsmājās visiem garšo tādi diezgan saldi gurķīši, tāpēc mūsu recepte ir apmēram šāda:

Vispirms pāri gurķiem pārlej vārošu ūdeni, lai saprastu, cik daudz marinādes būs nepieciešams. Ūdeni atlej atpakaļ katlā un gatavo marinādi:

Uz 5 litriem ūdens ņem:

6 (strīķētas) deserta karotes sāls,

12 (ar kaudzīti) deserta karotes cukura,

12 deserta karotes etiķa esences

(ko darīsim, kad būs beigušies esences krājumi - nezinu. Laikam nāksies savas garšas kārpiņas pieradināt pie citādākām garšām).

Gatavojot marinādi jāatceras, ka tā jāgatavo nedaudz vairāk kā nepieciešams. Tā kā turpmāk sagaidāma diezgan liela rumulēšanās, tad jāpiemet nedaudz rezervīte..

Tātad. To visu uzvāra un pārlej pār gurķiem burkās. Un tad nāk lielie laistīšanās darbi. Jā, jā, tā mēs darām - pārlej gurķus ar marinādi, tad lej to atpakaļ katlā. Un tad vēlvienreiz tāpat. Nojēgšanās ne pa jokam. Teikšu kā ir - šitā ķēpa man dikti nepatika, tāpēc, lūdzu, - esmu gatava uzklausīt citus labus gurķīšu marinēšanas paņēmienus.

6. Kad pēdīgi gurķu rumulēšanās pabeigta, aizvākojam burkas un liekam atdzesēties.

Ōme saka, ka burkām jāatdziest pamazām. Tāpēc noliku tās tepat istabā un pārsedzu ar dvielīti. Uz pagrabu nesu tikai nākamajā dienā.

Tas šimvakaram arī viss. Cerams, ka neko neesmu aizmirsusi un pēc kāda gadiņa šito visu atkal varēšu celt laukā un nu jau darboties kā īsts profiņš. :)

Bet kādu citu vakaru es jums pastāstīšu, kā es no gurķiem gatavoju t.s. Latgales salātus.

Arlabunakti, mans mīļais draudziņ! :)

Zemeneeeeeeeeeeeeess!!! :)

Zemeņu laiks - jūnija beigas, jūlija sākums - ir mans mīļākais gadalaiks. Vasaras pilnbrieds, gaiši rīti, gaiši vakari, siltas un karstas dienas, vasaras tusiņi un braucieni šur un tur tuvu un tālu. Laiks, kad ik vakaru var nedomāt par vaitušodienizmācījies, kastevrītjāņemuzskolu, kātubūsimājās, vaituesinomazgājies utt., utml. Patiesībā jau Undīne man ir pietiekami patstāvīga, parasti uz šādiem jautājumiem atbilde ir 'jā', tomēr, ja arī šos jautājumus neuzdodu, tie manī ir un uztur manī minimālo stresa devu, no kuras es ļoti labprāt atbrīvojos maija beigās. Paņemu vasaras brīvlaiku, tā sacīt.

Un tad pienāk Jāņi un zemeņu laiks. Šogad zemenes mums bija diezgan daudz - kādus četrus spaiņus točna nolasījām. Re, un te ir viena vasaras vakara reportāža - zemeņu laiks mūsu mājās:

1. Ik pārdienas vakarus tupu dobē un nolasu, ko Māte Daba mums dāvājusi :)

2. Nomazgāju, noknibinu zemeņu kausiņus:

3. Lielākās un skaistākās saēdamies cik tik lien. Cits ar pienu, cits ar saldējumu - katra gribēšana un gaumes lieta:

4. Pārējās, ne tik lielās, tomēr tikpat saldās un labās, salieku kārtās kastītēs, starp kārtām berot pa tējkarotei cukura. To es noskatījos no Undīnes vecmammas Annas - šādi zemenes atsaldējot nesapļeckājas. Kaut gan - mums parasti tās līdz tādai kārtīgai atsaldēšanai nemaz netiek, jo mēs viņas izknibinam pa vienai vien un nosūkājam kā tādas ledenes. Mmmmmm...... :)

5. Labu mantu postā nedrīkst laist, un zemenes ir vienkārši izcils našķis, ar kuru jāapietas taupīgi, neko nedrīkst laist postā! :) Tās švakākās, neglītākās, bet viennozīmīgi ne mazāk garšīgās, mēs sablenderējam ar nelielu daudzumu cukura un tāpat salejam kastītēs. Vislabākā piedeva pie ziemas svētdienas rīta pankūkām!

6. Lūk, zemeņu krājumi ziemai. Izbrīvējam vietu saldētavā un metam tajā iekšā.

Paps...

Tomāti. Daudz tomātu. Jugla. Ziemassvētku vecītis. Jāņi. Diena. Kultūras diena. Mērsrags. Rupjmaizes pudiņš. Sabiedrības dvēsele. Izdevniecība. Papirosi. Teātris. Dzeja. Mūzika. Kora mūzika. Gaismas pils. Opermūzika. Elīna Garanča. Malkas grēdas. Bass. Vedējtēvs. Enciklopēdijas. Gaismas pils. Krustvārdu mīklas. Sīpolmaizītes. Sudoku. Gaiļezers. "Blaumaņa Zelts"...........

"Blaumaņa Zelts" bija pēdējā grāmata, kuru izlasīja mans paps, vēl pēdējās dienās slimnīcā būdams. Daudz par to stāstīja un daudz līdzības ar sevi tajā atrada.

Tāds bija mans paps. Kā zelts. Nē, viņam zelts nepatika, tas viņam likās par krāšņu. Kā sudrabs. Jā, kā sudrabs gan. Mans paps, mans sudraba paps...

Mans paps. Viņa māsas - mākslinieces Izoldes Bebres - 1964. gada akvarelis.

P.s. R. Paula Balāde manam vecamtēvam - dziesma, kuru es atceros kopš 1983. gada ziemas, kad nomira man opaps. Paps sēdēja pie sava rakstāmgalda, galvu saņēmis rokās un klausījās šo dziesmu vairākkārt. Es domāju, ka viņš raudāja. Kaut gan to neredzēju...

Mana kolāža 2010

Šā gada pavasarī, kad man te gāja kā pa celmiem, kad īsti nevarēju saprast, ko katra jauna diena nesīs, es aizdomājos par to, ka prasītos izmēģināt roku savas gada kolāžas izveidē. Nu, tā tāda bišķi modes lieta, man šķiet, - kad uz lielas papīra lapas salīmē dažādos žurnālos un citur ņemtas bildes, kas attēlotu manas sajūtas un vēlmes, t.i., vizualizē tās un tas it kā palīdzot tām vēlmēm piepildīties. Kaut kā jocīgi jau man tas viss liekas - pirmkārt, man šķiet, ka bišku dīvaini, ka mājā pēkšņi pie vienas sienas stāv pielikts papīrs ar visādām krāsainām bildītēm, otrkārt - a ko ar to kolāžu iesākt pēc gada, kad būtu jāveido jauna kolāža? Uzlikt skapjaugšā, lai apput? Iemest savas sajūtas ugunskurā? Izmest miskastē? Beigu galā man šķiet, tās ir tādas manas personiskas domas un sajūtas, kuras man nemaz tā negribētos publicēt un visiem rādīt, lai ikviens, kas sper kāju manā mājā, apskatoties uz šo kolāžu, iekāptu arī manā dvēselē. Tā es domāju par to, domāju, bet līdz veidošanai tā arī netiku. Līdz brīdim, kad Unigunde man uzdāvināja šo mazo brīnumu... Ha! Kā kulaks uz acs! Ideja kā māja! Mana kolāža taču varētu izskatīties tieši tā!

Ilgi negaidīju, jo ideja pati bija atnākusi pie manis. Iegāju zīmēs, izveidoju savu vēstījumu un ātri vien sašuvu. Lūk, kas man sanāca:

Tāds izskatās mans vēstījums 2010. gadam. Jā, jā gatavs bija jau pavasarī, bet tikai šodien sataisīju bildi. Domāju, ka es varētu pati sev izveidot šādu jauku tradīciju turpmāk ik gadu pati sev sagatavot šādu kolāžu, kas man būtu pa rokai ik dienas, bet Ziemassvētkos es to uzkarinātu eglītē. :) Un tā ar laiku arī man pa bišķim vien izveidotos sava eglīšu rotājumu kolekcija. :)

P.s. Pēc izmēra nieciņš diezgan mazs - diametrs 7 cm.

Čikenčiksu kuļukule :D

Darbiņš tapis jau pavasarī - dāvana draudzenes jaunajai mājvietai. Tā kā man nebija informācijas par nepieciešamiem sienu dekorējumiem un to specifikāciju, izlēmu izgatavot ko tīri praktisku - kuļukuli.

Pat nezinu, kurā brīdī ieraudzīju tās smieklīgās vistas, bet skaidrs ir viens, ka trāpīgāku motīvu nedabūt, jo domāju, ka ikviens ar veselīgu paškritiku tajās var atpazīt sevi. Es, piemēram, esmu tā pirmā no labās. :)

Labs ir - ķeros pie darba. Labi, ka man bija atvaļinājuma nedēļa, tās laikā tad nu darbiņu varēju veikt.

Ideju smēlos no Džekas PRR 2009 (paldies!), bet noformējums uzticēts, protams, Margaritai (paldies!).

Čikenčiksu kuļukule tagad dzīvo Ziepniekkalnā un godprātīgi pilda savas funkcijas.