Tikko esam atgriezušās. Nedaudz nogurušas, bet patīkamiem iespaidiem un atmiņām. Šis brīdis gan nepavisam nebija tas piemērotākais, lai dotos šādā ceļojumā, taču, ja tas plānots jau vairākus mēnešus iepriekš, ja visas iespējamās biļetes jau savlaicīgi iegādātas, aprunājoties ar prātīgiem ļaužiem, tomēr pieņēmu lēmumu labāk braukt plānotajā braucienā, nekā tupēt mājās un sist galvu pret sienu. Vācijā viss šķita diezgan labi - skumjās domas prātu aizņēma diezgan blāvi, tomēr, jo vairāk tuvojās mājās braukšanas brīdis, jo biežāk pa asarai notrausu. Atgriežoties Saulkrastos, pirms mājām vēl prasījās iegriezties kapiņos un papam pateikt: čau, papu! Tur viss vēl vienos ziedos. Tikai daži ziedi nolaiduši galvas, tomēr kopumā kapa kopiņa vēl joprojām ir klāta ar milzīgu ziedu segu.
Dzīve rit uz priekšu. Braucam mājās, krāmējam ārā koferus un atceramies to, kā mums gājis.
***
Svētdiena, 2. maijs
Izlidojam no Rīgas ar Ryanair ap pus desmitiem, bet jau ap vieniem iečekojamies savā Southend Hostel - atstājam savas ceļasomas un Brēmene ir mūsu rīcībā veselu pus dienu. Tā kā šoreiz braucam ar bērniem, visu nākas arī viņiem pakārtot - sākot ar to, ko darīsim, kurp dosimies, beidzot ar to, kurā vietā pusdienosim (protams, McDonaldā...) un iesim turp, kur ķeizars kājām dodas.
Mans plāns šajā svētdienā bija doties uz izslavētu Brēmenes rododendru parku vai arī uz Bremen Universum - zinātnes muzeju. Laiks mūs īpaši nelutina - lai arī ir saulains pavasaris, pūš auksts ziemelis un līdz ar to pastaiga pa parku nevilina absolūti nemaz. Šķiet, arī bērniem tomēr interesantāks būtu tieši Universums un tā kā tas ir viens no retajiem iestādījumiem Brēmenē, kas ir atvērts arī svētdienā, dodamies turp. Un nenožēlojam. Patiešām interesanti gan bērniem, gan pieaugušajiem - dažādas ekspozīcijas, kuras darbinot iepazīstam pasaules fizisko kārtību, piemēram, kas ir centrbēdzes spēks. Varam griezties mazos karuselīšos, varam izmērīt katrs savu reakcijas ātrumu, varam izsekot grūtniecības gaitai un iziet cauri dzemdību ceļiem, piedzimt un, norādot savu matu krāsu, degunu formas un citus parametrus, aprēķināt savu unikalitāti. Pūtām milzīgus ziepju burbuļus, mērījām līdzsvaru un laiks paskrēja nemanot. Arī meitenēm universums patika - diena bija piepildīta. Vienīgi mēs pašas nospriedām, ka šeit līdzi prasījās kāda gudrā atspergalva, kas labāk mācētu izprast un izskaidrot visus šos likumus un likumsakarības, vai arī ir jābūt patiešām perfektām valodas zināšanām, lai izlasītu katra eksponāta aprakstu un skaidrojumu.
Pastaigas solī ejam atpakaļ uz tramvaju, ieejam vakariņās Maķītī un velkamies atpakaļ uz savu hosteli. Rīt no rīta agri jāceļas.
Naktī Undīne pa miegam nolido no savas otrā stāva migas. Mēs visas sēdus savos pirmajos stāvos, es pielecu viņai klāt: akkk, vai tev viss kārtībā? Šī mierīgi pieceļas, uzsvempjas atpakaļ savos augstumos un guļ tālāk kā nekas nebūtu bijis...
Te uz viena agregāta Undīne mēra savu līdzsvaru
(ehh, kaut kāds oņķīgais ar savu kuli nez kāpēc ielīdis fonā :D )
Pirmdiena, 3. maijs
Jau iepriekš internetā esam nopirkušas vilciena biļetes Bremen - Soltau - Bremen. Stunda vilcienā un esam Zoltavā. Uz autobusu, kas aizvestu līdz pašam Heideparkam kāds laiciņš vēl jāpagaida, bet mums tak nav laika! - mūs gaida Screams, Dessert Rice, Colossos un pārējās atrakcijas, tāpēc ķeram ciet taksi. Izrādās, ka tas mums katram izmaksā vien pārdesmit centu vairāk kā autobuss un pieved klāt pie paša kempinga. Fiksi nometam mantas un ejam uz parku. Nolemjam, ka laiks mums ir pietiekami un iesim visās atrakcijās pēc kārtas.
Laiciņš saulains, tomēr drēgns. Mums ar Undīni nav līdzi nekādu diži silto drēbju. Kaut kā nevarēju iedomāties, ka maija sākumā, braucot dienvidu virzienā, vajadzētu paķert līdzi kādu cimdu pāri. Inga šajā ziņā ir gudrāka, viņa ir ņēmusi vērā mūsu pagājušā gada drēgno pavasari Parīzē un gan viņai, gan Beātei rokās ir silti pirkstaiņi. Mēs ar Undīni ik pa laikam esam spiestas doties dzert siltu tēju kādā no parka restorāniem. Āra kafijas automātos pieejamais kakao neiet pie dūšas ne man, ne Undīnei. Bet vai aukstums mūs biedē? Nnne! :)
Liela daļa atrakciju ir lielajiem - sākot no 12 gadu vecuma un augumā virs 140cm, bet karuseļi - bērniem no 6 gadu vecuma. Kad ejam ar bērniem uz karuseļiem man ikreiz parka darbiniekiem nākas sacīt, ka Sie ist 8 jahre alt. :)
Dažbrīd ar mazajām sarunājam, ka viņas mums atļauj aiziet uz kādu pieaugušo atrakciju. Tad skrienam izmantot mums dotās brīvās minūtes uz dauzamies pa Colossos, Dessert Rise un brīvā kritiena Scream. Screama sajūtas kopš rudens bija jau piemirsušās, sēžos tajā kā pirmoreiz un, lejā krītot spēju izdvest vien kādas neartikulētas skaņas, jo sakarīgam kliedzienam tur vienkārši neatliek laika... :))
Šeit bišķi var stādīties priekšā, kas tur notiek - klipiņš, ko atradu YT-ā.
Diena paskrien nemanot, laiks ir nepielūdzams, bet mums priekšā taču vēl viena vesela diena!
P.s.
Vakarā mazās meitenes spēlē spēli Patiesība, risks, situācija. Spēles vadītājs liek dalībniekiem izvēlēties - patiesību, risku vai situāciju un tas tad attiecīgi jādara vai jāsaka.
Undīne prasa Martai:
- Patiesība, risks vai situvācija?
Marta sēž savā otrā stāva gultā, savilkusi uzacis bērnišķīgā jumtiņā saka:
- A ceļojumu drīkst?
:)
Otrdiena, 4. maijs
Šodien Undīnei kaklā gribu uzkarināt šilti Ich bin 8 Jahre alt. Uzjautrinoši, bišķi apgrūtinoši, bet tai pat laikā tiešām forši, ka parka darbinieki ir tik atbildīgi. Runājot par atbildību, vēl prātā nāk situācija rudenī, kad bijām šai pat parkā - mirklī, kad visi jau bija sasēdušies savos vagoniņos Big Loop-ā, darbinieks iznāca no savas būdiņas, piegāja klāt vienam jauneklim, palūdza viņu izkāpt ārā un pacelt papīru, ko tikko bija nometis zemē un iemest to tam paredzētajā atkritumu tvertnē. Nebeidzu vien priecāties par šādu vāciešu pedantismu. :)
Diena atkal ir vēsīga, lai neteiktu - auksta. Saulīte ir, bet ar briesmīgiem zobiem. Undīnei mugurā savilkti visi četri džempīši, kas paņemti līdz, tomēr plaukstiņas ir aukstas. Baidos, ka to bērnu galīgi saslimdināšu, tāpēc ik pa laikam ejam uz restorāniem dzert tēju.
Šodien iesmeju, cik labi pazīstu savu bērnu. Trijos vienā estrādītē sākas pirātu šovs, uz kuru Beāte noteikti grib aiziet. Mēs, lielās, protams, gribam izmantot brīdi, kad mazie ir pie vietas un atkal aizskriet uz savām atrakcijām. Mazā Marta, protams, ies tur, kur Beāte, bet Undīnei nākas iet tur, kur Beāte un Marta... Aizvedam trīs jaunkundzes uz šovu, nosēdinām vietās un piekodinām, lai tepat mūs arī sagaida. Es uzmetu aci, ka tepat blakus ir arī bērnu rotaļlaukums ar trubām, tīkliem un visu pārējo iespējamo kāpelējamo. Saku Undīnei, ka tad, kad viņai apnīk šovs, lai iet padauzīties pa rotaļu laukumu, bet tiekamies tepat pēc šova. Ok. Līdz šova sākumam vēl kādas minūtes 15 gaidāmas, tomēr mēs, lielās, ejam dauzīties. :) Stāvam nelielā rindiņā uz Colossos, šķiet, ka laiks velkas ļoti lēni, jo sirdis tomēr tādas nemierīgas. Paskatamies pulkstenī - šobrīd vajadzētu sākties šovam. Es vēl skaļi nosaku: Undīne tagad droši vien jau ir rotaļu laukumā... Viss jau kārtībā - mēs nobraucam pa savu Colossos, aizejam pie meitenēm, šovs ir beidzies, dodamies tālāk. Prasām meitenēm, kā tad paticis? Beāte saka, ka bijis ok, tikai Undīne esot aizgājusi uz trubām vēl pirms šova sākuma. :) YO! Bingo! Es to zināju un paredzēju! :D Ehhh, nu ko darīt! - nebūs viņa man nekāda skatuves māksliniece, visas tādas šovu padarīšanas viņu garlaiko, tā vietā viņa parasti izvēlas daudz pragmatiskākas nodarbes. Visa tēvā. :D
Arī šī diena jau iet uz beigām, ļaujam meitenēm vēl izvēlēties pēdējās atrakcijas un jāsāk apaļoties prom braukšanai. Pilnai laimei vēl apēdam pa saldējumam (nu, ja gadījumā kāds tomēr saslimst, tad lai ir uz ko novelt vainu. Jāsaka gan - saldējums ne pie kā nav vainīgs, jo neviens tā arī nesaslima :) ) un dodamies ārā no parka. Meitenes ir sajūsmā un nosolās vēl kādreiz te atgriezties. Vēl bišķi jāpaaugas...
Vilcienā ceļā uz Brēmeni spēlējam klusos telefonus. Atcerējāmies bērnību un pamatīgi izsmējāmies. Brauciena klasika tagad ir sadzirdētais sit sit rūķi gar garu gurķi. Es vairs nezinu, kas tika teikts sākumā, bet kā beigās var sanākt kaut kas tik... stulbs!!..... :)))
Otrdiena ir pagājusi un mūs atkal gaida Brēmene un jau iemēģinātais hostelis. Jāsaka, ka hostelis patiešām ir labs - gan tīrs, gan tuvu centram, gan lēts. Viss, ko mums vajag.
Trešdiena, 5. maijs
Šī ir mūsu, pieaugušo, diena. Gribam aizskriet uz izslavētajiem Brēmenes outletiem nedaudz ārpus centra. Jau iepriekš esmu savākusi visu info, kā turp nokļūt, tāpēc tas mums izdodas pavisam viegli. Pirmo reizi esot tādos outletos, es beidzot saprotu tās sajūsminātās sievietes, kas uz tiem dodas visai regulāri. Pat man, tādam diezgan pašvakam šopotājam, tā likās paradīze zemes virsū. Pie nosacījuma, ka tam iespējams atvēlēt kā minimums vienu veselu dienu, ja pa rokai ir mašīna, kur visu iegādāto salādēt un, protams, tāds pabiezāks maciņš līdzi... Tā kā cenas tur tiešām ļoooti pieņemamas, gribas vēl to, to un vēl arī šito, lai gan nekāda lielā iepirkšanās iepriekš nav plānota. Es priecīga - Espritā beidzot tiku pie normālām džinsām un vēl vienām auduma biksēm. Un pie vasaras somiņas. Un, kad vēl cenu zīmītēs paskatās preču sākotnējo cenu, pavisam silti ap sirdi kļūst: džinsas no 70 EUR tagad par 23 EUR, auduma bikses no 80 EUR tagad par 10 EUR, bet somiņa - no 50 EUR tagad par 15. Ehhhh, nebija ieplānots baigais šopings, bet es gribētu tur atgriezties mērķtiecīgāk un ar bišku vairāk naudiņām. :)
Pēcpusdienu pavazājāmies pa Brēmenes vecpilsētu, sapirkām suvenīrus un mājiniekiem saldumus, nedaudz mums piemetās vadātājs, jo pamatīgi noblandījāmies, meklējot izslavēto Schnorr ieliņu. Kad to visbeidzot sameklējām, sapratām, ka te tiešām jāatgriežas vēlreiz. Tagad es saprotu, ko cilvēki tā sajūsminās par šo pilsētiņas romantiku. Schnorr kvartāls tiešām ir kā no pasaku grāmatas. Vakars jau vēls, bet gaisā jūtams tāds noskaņojums, ka prasās šeit atgriezties romantiskā divvientulībā pāris nedēļas pirms Ziemassvētkiem. Varbūt es to kādreiz arī izdarīšu... :)
Protams, atzīmējāmies pie šī un citiem tūristu iecienītiem objektiem.
Ceturtdiena, 6. maijs
Mūsu lidmašīna uz Rīgu atiet diezgan sakarīgos laikos no rīta. Pieceļamies, sapošamies un esam jau lidostā, bet ap 12iem - jau Rīgā. Braucam uz Saulkrastiem. Pa ceļam iebraucam kapiņos pateikt čau, papu! un pēc dažām minūtēm jau esam mājās.
Šķiet, ka brauciens ir izdevies. Bērns priecīgs, es gandarīta, skumjās domas par papu nekur nav zudušas, viss rit tālāk savu gaitu...
P.s. Ja nu kādam interesē atkārtot ko līdzīgu, tad informācijai varu teikt, ka šādai izklaidei diviem cilvēkiem jāparedz apmēram 570 EUR. Tas ir kopā ar visām transporta biļetēm, naktsmītnēm, neskaitāmām tējām ne lētākajos restorānos un dažādām dzīvības un nāves iegribām mazai 8-gadniecei ;)
