Gaidot Latvijas simtgadi, #5

2016. gada 25. jūnijs. Jā, tieši vienu nakti esam gulējuši mājās un dodamies nākamajā līcītī pretī Latvijas simtgadei.

Ir tik karsts, ka ārā no mašīnas var izkāpt tikai, ja piemaksā. Saulkrasti jau ir atpūtnieku pilni, ka nekur kāju likt, tad nu laižam prom, nopelst kādā Latgales ezerā. Šo divu dienu plānā mums ir Varakļāni, Viļāni, Rēzekne, Kārsava, Ludza un Zilupe. Kas katrā pilsētā tāds zīmīgs un ievērības cienīgs, ir tikai tādas aptuvenas nojausmas. Esam nolēmuši vienkārši ļauties mirklim un vietai. Kur peldēsim - nav ne mazākās nojausmas. Kur nakšņosim - vēl mazāk.

Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, esam pārsteigti, ka Varakļāni par pirmo apmeklējuma vietu piedāvā nevis baznīcu, bet muižu. Tur tad arī paliek Saulkrasti. Burtiski riksītī apskrējām muižai apkārt, jo tuvojas jau dienas vidus un ārā ir tiešām nežēlīgi karsts. Lecam iekšā glābiņā (mašīnā) un vismaz ar tā palīdzību izlaižam mazu līcīti pa pilsētiņu. Nekad te nav būts. Pīci-pīci arī nekur nerādās. :(

Ja es tālāk pa ceļam būtu gulējusi, nākamajā pilsētiņā - Viļānos - man diezgan viegli varētu iestāstīt, ka esam izbraukuši ārpus Latvijas. Tās dažas balsis uz ielas runāja kirilicā, pat suņi rēja gaf-gaf. Faktiski neko par šo vietu nezinām, arī gūgle neko īpašu un interesantu nepiedāvā. Piebraucām pie novada domes. Ka tā ir dome, par to liecināja vien trīs karogi, paplucis domes uzraksts un nesakopta, nenotīrīta ieeja tajā. Viss skaidrs - arī sētniekiem un apkopējiem te ir četras brīvas dienas. Tas jauki, ka darbinieciņi tā tiek mīlēti. :) Un - TE BIJĀM MĒS:

Vēlāk gan zinātāji zina teikt, ka šī pilsētiņa pēdējo gadu laikā ir tiešām patīkami mainījusies uz labo pusi. Nu prieks dzirdēt, ka tā... :)

Latgales Māra vai Gors? Šoreiz lēmām par labu Mārai, bet Goru tāpat sameklējām, lai nākamreiz ceļš nav jāmeklē. Pieskrēju pie strūklaciņām kājas saslapināt, vismaz guvu kādu veldzīti... uz 5 sekundēm... karsts šodien ir nežēlīgi... Atradām kādu ēniņu, kur piestāt ar mašīnu un aizcilpojām līdz nelielam skvēriņam turpat netālu no Māras. Tur atstājām Saulkrastus un teciņiem vien atpakaļ uz mašīnu. Auto šajā laikā ir mūsu vienīgais glābiņš...

Visas ielas ved uz baznīcu. Šitādi brīnumi redzēti tikai Kārsavā. Man Kārsava asociējas ar cilvēkiem - bijušo kolēģi Vadimu un Ingas mammu, kas abi nākuši no šejienes. Tāpēc vien šī pilsētiņa ir forša, jo no šejienes nāk forši cilvēki :) Ak, pareizi, pavisam nesen šī pilsētiņa izcēlās ar skandāliņu, kad kārsavieši gribēja ielu nosaukumus uz ēkām rakstīt divās valodās (labi, ka ne trīs... :o ) - latviešu un latgaliešu. Kaut kas jau tur īsti riktīgi nebija, bet tā nu tas izskatās:

Arī Ludzā rodas sajūta, ka esam izbraukuši uz citu valsti. Ja ne Mahima, TOPiņš un vēl kaut kas... Bet tādā labā nozīmē! Kaut kas no Polijas varbūt? Katrā ziņā no Vidzemes un pierīgas pavisam atšķirīga vieta. Pat volūda cyta! Un par Ludzu pat nekas nebija jāgūglē, - te Undīne izcēlās, jo pagājušajā gadā ar klasi šeit bija ekskursijā un vēlāk vēsturē gatavoja prezentāciju par Ludzas pilsdrupām. Tad nu tagad nācās nospiest refresh un mums to visu noprezentēt :)

Šīs dienas karstumiņš ir grūti izturams. Gribam ātrāk atrast kādu telts vietu pie ezera, lai varam mesties iekšā un laiskoties. Ceļš mūs ir nogurdinājis, tāpēc aši vien meklējam naktsmājas. Vieta ar nosaukumu "Zirga smaids" mums liekas ļoti piemērota, tāpēc nav divu domu, ka jādodas tieši turp. Un nenožēlojam. Patiešām sakopti, gaumīgi, nu tā, ka zirgam jāsmaida. Teltsvieta tiek ierādīta, telts - uzslieta, grils iekurināts. Peldkostīmi mugurā un varam ļauties Nirzas ezera veldzei. Un tad mierīgs, kluss vasaras vakars tikai mums četriem. Šādi brīži ir fantastiski. Dzīvot, elpot, būt kopā ar saviem mīļajiem un ļauties mirklim. Un tad skaties debesīs, mākoņu vālos, lidmašīnu baltajās astēs un aptver - es esmu laimīgs!!! :)

2016. gada 26. jūnijs

Pēc rīta peldes Nirzas ezerā jau pavisam drīz esam gatavi dienas lielāko daļu pavadīt kondicionētajā telpā uz četriem riteņiem. Kad paliek auksti, izkāpjam sasildīties. Pirmoreiz auksti palika jau Zilupē, pavisam netālu no tā smaidošā zirga. Šķiet, ka esam atkūlušies uz pasaules malu un šķiet, diezin vai vēl kādreiz šurp atkulsimies. Acīs iekrīt piemiņas vieta "Otrajā tēvijas karā kritušajiem" un bijušais kinoteātris. Saulkrasti vientuļi paliek uz pilsētas ceļazīmes, jo citur jau tā īsti nebija kur...

Bet interese mūs tā vien dzen palūkoties uz Eiropas Savienības ārējo robežu. Turpat vien jau tā ir. Pabāzām galvu Terehovā. Automašīnu rindas nebija. Viss kluss un mierīgs. Tas labi. Tad jau varam mieriņā doties uz mājām. Jā, šodien tas arī viss, tālāk vien ceļš mājup. Pa ceļam vēl uzkāpām Teiču rezervāta skatu tornī, piestājām pie Vecpiebalgas ūdensrozēm un arī Raiskuma "Biekās". Tur gan nesatikām ne Tūteru, ne Sprēsliņu ģimenes, ne arī pašu Mirttanti, tomēr "Biekas" vēl stāv un lauku ceļš arī vēl tas pats kā filmā. Pulkstenis nerāda ne septiņi vakarā un esam mājās.

Šajā reizē nobraukti 693 km:

Gaidot Latvijas simtgadi, #4

Labrīt! Ir 2016. gada Jāņu dienas rīts. Silmači. Esam šeit pavadījuši ļoti jauku Līgo vakaru, noskatījušies latviešu "Skroderdienas Silmačos", baudījuši milzīgus ugunskurus un patiešām mierīgi - šī vārda vislabākajā nozīmē - pavadījuši šo Līgo nakti. Bišķi arī teltī pagulējuši, salīdzinoši agri cēlušies, paspējuši vilties Waze aplikācijā, bet nu priekšā mūs gaida karsta vasaras diena Madonā, Cesvainē, Lubānā, Balvos, Viļakā un Gulbenē. Ufff... dieniņa solās būt ļoti intensīva... 
Vispirms Madonā, protams, iebraucam Statoilā. Nedaudz uzfrišinamies, iedzeram rīta kafiju un dodamies savās gaitās.

Stāsts par Madonu: Saulkrasti iebrauc Madonā un paliek pie Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja. Tajā jau vairākus gadus viens no muzeja eksponātiem ir mana brālēna vectēva vadmalas mētelis. Savulaik izceļojis no Latvijas, pārdzīvojis dzīvi Vācijas bēgļu nometnēs, nokļuvis līdz Čikāgai un 90. gados atvests atpakaļ uz novadu, no kura savulaik sācis savu pasaules ceļojumu.

Ir mums Madonā šādi tādi draugi, ko labprāt būtu satikuši un kuru stāstus par savu pilsētu mēs labprāt būtu dzirdējuši. Bet ir divi "bet":

1 - ir agrs Jāņu dienas rīts un es neuzdrošinos traucēt nevienu normālu cilvēku, kas, iespējams, tikko tik uz auss licies :o)
2 - diemžēl jāsecina, ka šis mūsu ģimenes projektiņš tomēr ir diezgan ciets rieksts - pamazām mani pārņem nemiers, vai paspēsim līdz 2018. gada 18. novembrim visās Latvijas pilsētās pabūt, tāpēc nākas nedaudz iespringt un mēģināt ņemt to visu tā vispārīgāk..

Jožam tālāk uz Lubānu. Jāatzīst godīgi - tas, ka Lubāna ir Oskara Kalpaka un Jāņa Zābera pilsēta, man bija jaunums. Līdz šim šis vārds man asociējās vien ar "Lubančiku" Pļavniekos, kurā es pat nekad neesmu bijusi tāpat kā nekad nebiju bijusi Lubānā. Bet šī pilsētiņa atstāja ļoti jauku iespaidu. Tagad laikam vajadzēs arī Rīgā aizbraukt uz slaveno "Lubančiku" - kazi, būs tikpat tīrs un sakopts kā šī pilsētiņa. :) 

Gabaliņu no Saulkrastiem Lubānā atstājām pie Amatnieku centra un pa pilsētiņu vēl mazu līcīti izskrējām, veltot tai nedaudz vairāk laika, jo priekšā mūs gaida Cesvaine un tajā jau ir būts ne reizi vien.

Un kur gan sveicienus atstāt Cesvainē? Domājams, neviens par to nešaubās, ka tā ir Cesvaines pils. Bet ārā ir tā ka neeenormāli karsts.. Iepriekšējā nakts teltī tāda pusgulēta un pamazām mūs sāk pārņemt neliels besis...

Un tomēr Gulbene mūsu Jāņu dienas sagurušo garu pacēla jaunā līmenī. Dzelzceļa līnijā "Gulbenes - Alūksnes bānītis" pievienojām jaunu staciju "Saulkrasti". Un dzelzceļa priekšnieks par to mums atļāva pabraukāties ar drezīnu. :D Paši saviem spēkiem aizkačājām līdz pirmajām pārmijām un atpakaļ. Es biju sajūsmā... :)))

Nu re. Un gandrīz nemanot, esam nokļuvuši jau līdz Balviem. Tur mūs gan sagaida vietējais Viļakas aborigēns - Ingūna. Obzornaja pa Balviem un kopš šodienas Balvu sadraudzības pilsēta ir arī Saulkrasti :) Nu vismaz pie Balvu sadraudzības pilsētu virzienu rādītājiem tagad ir arī Saulkrasti. Un braucam tālāk uz Viļaku. 

Marienhauzenas, nu, tās, kas Viļaka, iezemiete Ingūna zina stāstīt, ka šī vieta svin 720. gadu jubileju. Tagadējā pareizticīgo baznīca ir uzcelta seno latgaļu pilskalnā un no šejienes tie esot cēlušies. Kā jau Latgalē, visievērojamākās vietas te ir baznīca, baznīca un baznīca. Bet Viļakas ģērbonī ir ezītis. Un viens tāds ezītis pašvaldības skvēriņā tagad ir A. god. Saulkrastu vēstnieks Viļakā. 

Nu ko. Tāda šī dieniņa! Vēl jau priekšā garais ceļš mājup. Jo - rīt būs atkal jauna diena! :)

Bet šodien, re, kādi gabali nobraukāti! 

Šodien kopā nobraukti 449 km.

Kam taisnība?

Par attiecībām

Jo attiecības ir efektīvākais instruments, kas palīdz mums satikties ar savu spoguļattēlu. Principā, ja nebūtu attiecību, tu nekad netiktu konfrontēts ar spoguli. Tu varētu nezināt par daudz ko, kas tevī ir. Darbā, pat attiecībās ar draugiem, tu vari sevi rādīt kādu vēlies, bet tikai tad, ja tu ar vienu cilvēku dzīvo kopā diendienā, kad kopā ēd, sarunājies, klusē, guli, celies... Tikai tad ļoti, ļoti skaidri parādās, kas tu patiesībā esi. Tāpēc attiecības ir tā vide, kas cilvēku visbūtiskāk stimulē mainīties. Noteikums te ir ļoti vienkāršs, bet skarbs - tu nevari saglabāt attiecības, ja neesi gatavs mainīties. Tāpēc jau attiecības arī vienmēr ir sarežģītas - no vienas puses tās man kaut ko ļoti skaistu dod, bet arī vienlaikus ļoti daudz ko manī izaicina. Un liek darīt daudz ko tādu, ko īsti negribas. Bet tikai tā mēs augam. Tāpēc attiecības ir nozīmīgs dabiskas izaugsmes instruments. Attiecībās ar mums notiek tas, ko varētu saukt par dabisko iniciāciju. Ja attiecības pieņem kā uzdevumu un nepārtraukti risini, tu dabiskā veidā nepārtraukti audz.

/Juris Rubenis/

Lieldienās pretī Latvijas simtgadei

Tuvojoties mūsu kārtējam braucienam pa Latvijas pilsētām, steidzu pabeigt iepriekšējā brauciena apkopojumu. Kaut kā nav sanācis pabeigt un līdz galam nopucēt šo aprakstu, bet, ja laiks spiež, prioritātes mainās. Kā saka - ne jau laika nav, bet visu nosaka prioritātes...
Tā nu ķeram brīvos brīžus, lai virzītos tuvāk savam mērķim līdz Latvijas simtgadei pabūt visās Latvijas pilsētās. Tādu nav daudz un katrreiz ir jārēķinās ar visu ģimenes locekļu pienākumiem, aizņemtību, citiem hobijiem un darba specifiku. Arī šoreiz līdz pēdējām dienām nezinājām, vai Lieldienās varēsim doties uz Vidzemi. Šoreiz "pie vainas" bija mans koris. Tā kā tuvojās skate, bija skaidrs, ka papildmēģinājumi būs. Tikai - kad, kurās dienās un cikos, tika nolemts vien pāris dienas pirms Lieldienām. Bet viss iegrozījās tā, ka varējām gan uz laukiem izbraukāt, gan pa Vidzemi paceļot, gan arī uz mēģinājumiem aiziet.

Mūsu trešais brauciens iesākās agri. Pulksten 8:00 "mazie" tīņi olas un Lieldienu zaķa atstāto dāvaniņu dārzā jau bija sameklējuši, brokastis visi bijām paēduši un sēžam mašīnā. Šoreiz mūsu kompānijai pievienojās Evelīna - Undīnes māsīca. Un mūsu pirmā apstāšanās vieta bija Sigulda.

Sigulda jau mums gandrīz kā mājas. Tādas zīmīgas un pilsētu raksturojošas vietas te ir ļoti daudz. Tomēr tad, kad lēmām, kur tieši atstāt sveicienu no Saulkrastiem, tika lemts par labu Siguldas bobsleja un kamaniņu trasei. Pirmkārt jau tāpēc, ka šosezon Latvijas vārds pasaulē izskanējis tik spoži un otrkārt tāpēc, ka tieši šīs trases celtniecībā savulaik piedalījies arī mans vecākais brālis.

Agrajā rītā vēl paspējām uzmest aci dažiem Siguldas šūpoļu festivāla objektiem (un bišķi arī iemēģināt) un dodamies jau tālāk uz Līgatni.

Līgatne mums, pirmkārt, asociējas ar pārceltuvi. Ar to vienkāršo koka plostu, kas cilvēkus un mašīnas ceļ pār Gauju. Sauc to par prāmi, bet kaut kā jocīgi liekas... prāmis tak ir M/S Isabelle... :D Un kurš ir redzējis prāmi uz sauszemes? Mēs! Lūk, izrādās, ka prāmis sezonu vēl nav atklājis. Stāv, izvilkts krastā, ka ne pazīt. Bet man šī vieta tagad laikam vienmēr atgādinās par to, kā pirms četriem gadiem mēs ar "Animu" braucām uz kāda dīvaina "Jauniešu integrācijas centra" atklāšanu Līgatnē un kā mēs tieši šajā vietā satikāmies ar kolorīto Ksjušu...

Pēc plāna nākamā pilsēta - Cēsis. Atļāvos to nosaukt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, uz ko dažs Liepājnieks bija izbrīnīts un jautāja, no kurienes man tāda informācija :D Nu neko, vienkārši Cēsīs vienmēr tik daudz kultūras pasākumu notiek, pirms kāda laika dzirdēju arī domu / fantāziju / ideju Kultūras ministriju pārcelt uz Cēsīm. Un kāpēc gan ne? :) Cēsis man vienmēr likusies ļoti latviska pilsēta, ar savu šarmu un vienreizīgumu. Ar "Limuzīna Jāņu nakts krāsā" asociācijām par to, kā Mirttante sēž savā bērītī un brauc uz pilsētu Uģim pirkt jaunas, glītas ūziņas. :) Un, protams, ar Pils parka estrādi un koncertiem tajā, kur arī tika nolemts atstāt daļiņu no Saulkrastiem.

Jā, jā, tas puisītis man aizmugurē izskatās ļoti amizanti. :) Un tieši viņam ap kaklu aplikām sveicienu no Saulkrastiem. Lai silda, tā sacīt... :)

Tālākais ceļa gabals plānojas būt nedaudz garāks un Undīne uzstāj, ka šie mazie izbraucieni pa Latviju nav iedomājami bez Statoil lattes. Uzņemot kursu uz Smilteni, nākas iegriezties arī tur..

Ar Smilteni ir grūti. Viss, kas man nāk prātā par Smilteni, ir Smiltenes tehnikums. Nu labi, varbūt vēl arī "Smiltenes piens". Tās mazās biezpiena kūciņas laikam viņi ražo. Un tas arī viss :o Domājām - labs ir, brauksim uz tehnikumu. Šķiet tiešām tāda jau vēsturiski sevi pierādījusi mācību iestāde, uz kuru dodas mācīties ne tikai jaunieši no tuvējās apkārtnes vien. Bet kā izrādās, tas atrodas jau tā kā ārpus Smiltenes teritorijas - Kalnamuižā. Tā faktiski turpat Smiltenē vien ir, tomēr lemjam, ka šis fakts nav saskaņā ar mūsu pašu izdomāto šīs "spēlītes reglamentu". :) Un tāpēc braucam atpakaļ uz pilsētas centru. Juris zina stāstīt, ka savulaik te pilsētas estrādē Jāņukalnā ir aktīva dzīve notikusi. Dodamies turp, cerībā, ka tur notiks kāds jestrs Lieldienu pasākums, kurā varam paspēt piedalīties. A nekā nebij! - un tukšs un kluss ir klajumā, Tik, iztraucēts no trača negantā, Pār lauku laukiem zaķis aizļinkā... Ka nav, ta nav... Uzkāpām Jāņukalna estrādē un atstājām tur kādam zaķim gabaliņu no Saulkrastiem - varbūt tieši viņš bija tas, kas mums ik gadu dārzā bērniem atstāj Lieldienu olas un dāvaniņas? :)

Bieži vien krustvārdu mīklās jāatmin Latvijas pilsēta ar vismazāko burtu skaitu. Sākas ar A, beidzas ar E. Kas tā ir? Nu, protams! - Ape! Šī ir viena no tām retajām pilsētām, kur Juris nav pabijis, tāpēc viņam uz turieni braukt bija īpaši interesanti. Tāds mazs pierobežas nostūrītis. Arī grūti aptvert, ka tik mazai vietai ir dots pilsētas statuss. Tomēr centriņš tāds samērā sakopts. Tūrisma informācijas centrs, kaut arī slēgts, izskatījās diezgan plašs un mūsdienīgs. Skolnieki jau bija sagūglējuši, ka Apē jādodas uz Raganu klintīm, kas turpat pilsētiņā vien atrodas. Lai sveiciens visām raganām! :)

Vienīgajā, nelielajā Apes krodziņā ieturējām siltas pusdienas un tad jau priekšā vairs palicis nelielais ceļa gabals līdz Alūksnei. Šoreiz tieši Alūksne bija mūsu galvenais galamērķis, jo tur jau mūs gaidīja Inga - Alūksnes iezemietis. Un jau atkal esam tikuši pie vietējā gida. :) Atšķirībā no Smiltenes, Alūksnē ir daudz vairāk ar pilsētu asociatīvo "opciju". Un Saulkrastus izvēlējāmies atstāt pie Glika ozoliem. Tā bībeles tēma mums tāda pasveša, tomēr bībeles tulkojums latviski šķita gana nozīmīgs fakts, lai to atzīmētu arī mūsu Latvijas simtgades gaidīšanas svētku albumā. Pēc tam arī noteikti vajadzēja aizstaigāt uz Pilssalu, apskatīties jaunuzbūvēto tiltiņu un aiziet līdz jaunajam skatu tornim. Tas viss Ingas stāstu par Alūksni pavadībā. Diemžēl skatu tornī uzkāpt nebija iespējams, tas būs atvērts vien no pirmā maija. Arī jaunais tiltiņš ir īpaši skaists naktī, kad izgaismots un vispār - iespaidu tik daudz, ka saprotam - šeit noteikti jāatgriežas kādā vasaras pievakarē. 

Izmantojot pastaigu pa Alūksni, Inga mūs vēl aizveda uz mazajiem tiltiņiem, kur pavisam nesen TV jaunatklāšanas raidījums "TE" ir paslēpis savu mazo koka grābeklīti. Mēs arī iepozējām ar to un nākamajā nedēļā arī mūsu foto tika raidījuma subtitros. Stāāāri, vai zinies... :D

Un tad vēl pavisam īsa tējas pauze pie viesmīlīgajiem Alūksniešiem un mūsu domas jau sāk virzīties uz māju pusi. Mūsu Lieldienu līcītis pa Latvijas pilsētām ir noslēdzies. Mājupceļā vēl tikai maza pauzīte slavenajā "Jautrajā odā" un pēc pāris stundām jau esam mājās.
Gara un iespaidu pilna šī diena. Un pabijām visi kopā. Un Evelīna ar mums. Un Ingas ģimene Alūksnē. Un vispār... jā, tieši tas viss kopā ir tas, kāpēc šo visu uzsākām. It kā nekas īpašs un tomēr, tik daudz... :) 
Un, lūk, arī šīs dienas līcītis kartē:

Šodien kopā nobraukti 411 km.

Kāda skaista sarakste...

Dārgais Visum!

Raksta Tev Maša C. no Maskavas.

Es ļoti, ļoti gribu būt laimīga! Dod, lūdzu, man mīlošu vīru un bērniņu no viņa, puisīti. Tad es nemeklēšu jaunu darbu, kur vairāk maksā un ērtāk aizbraukt.

Cieņā, -

Maša C.

Dārgā Maša!

Godīgi sakot, es kasīju pakausi, kad ieraudzīju rindiņu par darbu. Pat nezinu, ko teikt. Maša, Tu droši vari pāriet citā darbā, es tikmēr pameklēšu Tev vīru.

Veiksmi! -

Tavs Visums.

Dārgais Visum!

Pateicos, ka tik ātri atbildēji! Bet... vecmāmiņa teica - kam daudz tiek dots, no tā daudz prasa. Un, ja nu man būs gan tas, gan tas, bet Tu man atņemsi, piemēram, kāju, kad es iešu pār tramvaja sliedēm? Nē, tad labāk tā - es eju uz jaunu darbu, man ir vīrs, bērns, bet par to es esmu gatava ar savu mīļoto visu dzīvi dzīvot īrētā hruščovkas dzīvoklī.

Kā Tev šāds plāns?

Tava MC.

Dārgā Mašeņka!

Tā smējos, lasīdams par to kāju. Vecmāmiņas stāsta jēga ir pavisam cita: kam daudz talantu, prasmju un spēju tiek dots, no tā ļaudis vairāk gaida.

Tev taču ir atlikta nauda divistabu dzīvoklim Piemaskavā, pērc uz veselību! Kāju atstāj sev. :)

Tavs V.

Dārgais Visum!

Principā es ļoti nopriecājos, izlasot par kāju. Bet. Man būs vīrs, bērns, mīlestība, dzīvoklis un kāja, t.i., divas kājas. Ko es Tev par to būšu parādā?

Maša.

Maša!

Ufffff.... Kāpēc Tu ar mani runā kā ar parādu piedziņas aģentūru? Man palūdz - es daru. Vai es Tev kaut kad esmu teicis, ka Tu man būsi parādā?

Visums.

Jā! Tas ir, nē, ne gluži. Tā vienkārši nevar būt, ka drīkst gribēt, lai viss ir labi, saproti???? Es šonakt visu nakti raudāju. Iemaksāju pirmo iemaksu par dzīvokli. Skaists, labs dzīvoklis, ar skatu uz upi. Varbūt vīrs būs kretīns? Saki tieši! Principā esmu tam gatava.

Maša.

Dārgā Maša!

Vīrs, protams, nav nekāds Alēns Delons, taču pārāk spogulī arī nespoguļojas, pilnīgi normāls vīrišķis, tuvākajās dienās satiksieties. Atbildot uz Tavu jautājumu, - jā, VAR būt tā, ka viss ir labi. Principā man ir vienalga, kā man pasūta - labi vai slikti, galvenais, lai cilvēks skaidri zinātu, ko grib.

V-ms.

Dārgais V-um!

Vai var tā, ka ilgi ir labi?... Principā, ja gadus piecus būs labi, es esmu ar mieru pat lai no griestiem ūdens pil...

MC.

Mašeņka,

es Tev godīgi atbildēšu: labi var būt ilgi, ilgi vienādi labi - nē. Viss mainīsies, nemainās tikai tas, kas ir miris. Un, kad mainīsies, Tev šķitīs, ka ir slikti. Bet uz laiku!

V-um!

Tikai ne kāju! Labāk lai vīrs "iet pa kreisi".

Marija, pārstāj ar mani tirgoties! Kā armēņu tirgū, godavārds! Es par likteni neatbildu, par to jārunā citā filiālē, kur ar tām lietām nodarbojas. Mans uzdevums - dot cilvēkam visu to, ko viņš vēlas. Rēķinu Tev neviens nepiestādīs. Ja Tev tas vajadzīgs un nomierina, vari katru dienu ar vīru lamāties. Viņš sāks "iet pa kreisi". Jokoju, nevajag lamāties. Vienīgais mans lūgums - kad būsi pavisam laimīga, Tev atbrīvosies spēki. Tu lieliski izšuj. Sāc šūt savas skaistās segas, tās lieliski izskatīsies ikvienā mājā. Cilvēkiem būs milzīgs prieks.

Cieņā, - 

Visums.

Mans dārgais Visum!

Es šodien lēkāju no prieka. Protams, es izdarīšu visu, kā teici. Es patiešām Tev neko nebūšu parādā? Man piedāvāja vēl labāku darbu, bet tas vīrietis no kafejnīcas piedāvāja man satikties. Jessss!!! (tā nemēdz būt, tā nemēdz būt..)

Skūpstu Tevi!

P.s. Nopirku šujmašīnu.

Dārgā Maša!

Viss labi, vari darīt visu, ko vēlies sirdsapziņas un baušļu robežās. Un Tev nekas par to nebūs. Ja Tu neīdēsi, mēs visi (filiāle Nr. 2567992) tikai priecāsimies. Īdētāji palielina entropiju, zini? Un ar viņiem ir liela noņemšanās. Atklāti sakot, es no viņiem ļoti nogurstu. Tā kā - veiksmi Tev! Pagaidām es atslēdzos. Te pienācis pasūtījums uz viendzimuma trīnīšiem, atkal tirgojas, apmaiņā piedāvā veselību. Kam man viņu veselība?...

Tavs Visums.

P.s. Sargi kāju! Joks... :)

Sveiks, Visum!

Kā Tev tur? Meitiņai devām vārdu Mira. Par godu Tev. :)

Uzšuvu pašu skaistāko patchwork segu pasaulē, izstādē ieņēmu pirmo vietu, mani uzaicināja uz patchworkistu saietu Bali. Lidosim turp visa ģimene.

Mostos no rīta, dzied putni... Un es dažkārt domāju: par ko man tāda laime?

Tava Maša.

P.s. Sveiciens no vīra.

Sveika, Maša!

Nedaudz samulsu - esmu drusku kļūdījies ar dēlu, kuru Tu man pasūtīji. Sajaucu... taču skatos, ka Tu tāpat esi laimīga. Būt laimīgam ir normāli. Neuztver to kā dāvanu, no kuras aizraujas elpa, bet kā mierīgu Tavas dzīves fonu. Bet elpa dažkārt aizraujas no sīkumiem, kas cilvēkiem tiek doti bez kādas īpašas lūgšanas. Tā nav mana darīšana, likt putniem dziedāt aiz Tava loga. Tā ir bāzes komplektācija, kas bez īpašām atrunām tiek pievienota komplektam. Tavā ziņā ir tas, vai to dzirdēt un sajust... Šī spēja arī dara Tevi laimīgu.

Viss, tālāk domā pati! Raksti, ja kas.

Tavs Visums.

Avots: http://happyphilosophy.ru/
tulkoja Ginta Filia Solis.

Pirmajos Ziemassvētkos

Ziemassvētku rītā, kad vairums ļaužu bauda vēla rīta mieru, brīvdienas un svētku sajūtu, mūsu trakā ģimenīte jau astoņos sēdās mašīnā un devās ceļā. Šo dienu jau decembra sākumā atradām kā vienīgo brīvo dienu, kurā nevienam no mums nekas nebija ieplānots un ko varētu izmantot, apbraukājot dažas Vidzemes pilsētas. Šīs dienas plānā bija izbraukt Valmieru, Strenčus, Sedu, Valku, Rūjienu un Mazsalacu. Un vakarā atkal iebraukt Alojā pie vīramātes uz Ziemassvētku vakariņām.

Un tā, nācās izbraukt jau astoņos, jo pašā rīta agrumā vēl nevarējām neiebraukt Valmieras slimnīcā, kur Diānai pirms divām dienām piedzima mazais Roberts. Jā, jā, tas pats mazais brīnumiņš, kam pirms laiciņa uzdāvināju šo dzelteno vannas dvieli. Ziedi jaunajai māmiņai bija iegādāti jau iepriekšējā dienā, jo zinājām jau, ka Ziemassvētku rītā visas bodītes būs ciet.

Sajūtas bija dīvainas - drēgns, tumšs un vientuļš Ziemassvētku rīts. Šķiet, ka mūsu mašīna bija vienīgā, kas traucās pa Vidzemes šoseju.
Ilgi slimnīcā neuzkavējāmies, un drīz jau devāmies savās gaitās. Ap pus desmitiem bijām pie Valmieras drāmas teātra. Jā, tā es biju šoreiz nolēmusi, ka sveicienu Valmierai atstāsim tieši šeit. Sentimentālas atmiņas par papu, viņa mīlestību pret teātri, jo, galu galā, tieši Valmieras Drāmas teātrī viņš jaunībā strādāja savu aktiera sirds darbu. Vēlāk viņa dzīve gan iegriezās citās sliedēs, bet mīlestība uz teātri viņā saglabājās visu mūžu, faktiski arī visu mūžu nostrādājot par amatierteātra režisoru. Tā nu nobildējāmies, atstājām Saulkrastu sveicienu teātrim un aizsūtīju domas arī papam, lai viņam tur, debesīs, viss labi... :)

Un kas gan mūs varētu gaidīt tālāk? Protams, "normāli" ļauži šajā rītā ir tikko cēlušies, kāds brokasto, bērni ver vaļā vecīša naktī, zem eglītes, atstātās dāvanas, bet mēs... mēs uz Strenčiem... :D Ar ko gan vēl slaveni Strenči, ja ne ar psihoneiroloģisko slimnīcu? Dažas bildes, Saulkrastu sveiciens un personāls jau tramīgi lūkojas, tāpēc mēs labāk tinamies...

Turpat Strenčiem blakus Seda. Jā, kā izrādās, arī Sedai ir pilsētas statuss :o Sedu atceros kā pagalam noplukušu pilsētu vēl pirms gadiem pieciem, bet šajā rītā tā izskatās pat tīri labi. Sedā mūs sagaidīja Kristīne - Undīnes klasesbiedrenīte, kas atbraukusi ciemos pie vecvecākiem. Visi nofotografējāmies pie Kultūras nama, turpat arī savu sveicienu atstājām. Gribējām vēl aizbraukt līdz skatu tornim, bet tā meža taka, pa kuru bija jābrauc izskatījās tik baisi slapja, ka nobijāmies, ka neiesēžamies un mūsu brauciens ar to arī beigtos. Nu nekas. Bet mēs vismaz zinām, ka tur tāds tornis ir. :)

Aizvedām Kristīni atpakaļ uz māju - lai dzer tālāk savu Ziemassvētku brokastu kakao un paši braucam uz Valku. Pa ceļam atcerējāmies, ka neviens neesam paņēmuši līdzi pasi. Nu nekas - igauņu Selverītim nācās palikt bez mūsu eirīšiem, bet mums - bez igauņu košļenēm un salmiņiem :( Ja godīgi, es nemaz nezinu, vai igauņi mūsdienās ražo košļenes? :o Foto, protams, pie robežzīmes, jo ar ko gan citu mums asociētos pilsētas Valka. Turpat pie tiltiņa piesējām sveicienu, Undīne paspēlēja spēlīti "tagad esmu Igaunijā, tagad - Latvijā", pārkāpjot te vienā, te otrā pilsētas zīmes pusē... :) nu maziņa tak... :)

Ceļš tālāk, uz Rūjienu, ir pārsteidzoši labs. Jauns, gluds, nu brauc vai kā pa galdu! Bet es sēžu mašīnā un burkšķu, ka, ja tik ātri jābrauc, es labāk būtu stundiņu ilgāk no rīta pagulējusi... :( uz ko mans pacietīgais vīrs, paldies Dievam, nereaģē un dara savu darāmo... ;)

Jau ap dienas vidu esam Rūjienā, kas mums visiem zināma kā Saldējuma pilsēta. Arī Rūjienā biju bijusi jau pirms pieciem gadiem, ne tā priecīgākā iemesla dēļ, bet, jā, Rūjiena šķiet pazīstama. Ar kori savulaik ir būts arī Rūjienas baznīcā un, jā, vispār man patīk Rūjiena - tāda "mana" liekas. Latviska. Varbūt gluži ne pazīstama. Bet zināma. Kaut kur "no iekšām" zināma...

Tā kā dienas vidus jau klāt, vēderi sāk prasīt savu tiesu un nākas meklēt kādu ēstūzi. Ar tiem gan švaki, jo, kā mēs labi zinām, ir Pirmie Ziemassvētki un arī kafejnīcu darbinieki un pavāri svin svētkus. Tomēr vienu krodziņu atrodam - "Trīs draugi". Varu atstāt visas labākās atsauksmes par šo vietu - vienkārša, klasiska, garšīga virtuve, patīkama atmosfēra un, kas galvenais, - ļoti laba, patīkama un tīra "dāmistaba"... ;)

Pieēduši pilnus vēderus, sēžamies mašīnā un braucam uz Mazsalacu. Jau pirmīt pa ceļam, saņēmu negaidītu sms no savas bijušās kolēģes, ka viņa, izlasījusi facebookā mūsu šīs dienas maršrutu, nevar nepieteikties mums par gidi Mazsalacā. Nu feini! Pie viena sen neredzētus cilvēkus satiekam! Aiga mūs sagaida pie Mazsalacas skolas un mēs braucam - kur? Protams, kur vēl, ja ne uz Skaņokalnu? Izbraucām Skaņākalna taku, pabļaustījāmies pie klints, padzērām Aigas sarūpēto karsto tēju un, vai zinies, tāda krēsliņa jau bija klāt.

Nēnu, skaisti, ka mums Latvijā tik daudz radu, draugu un paziņu! Re, varam vismaz saskrieties un kādu vārdu pārmīt. Kaut diena ir nepielūdzami īsa.

Savu šīsdienas skrējienu esam pabeiguši. Tālāk mūs gaida vīramātes Ziemassvētku vakariņas. :)
Šodien kopā nobraukti 334 km.