otrdiena, 2016. gada 12. janvāris

Nav laika!


[...] Pasaule ir liela pulksteņa ciparnīca, pa kuru rādītāji triec ļaudis. Rādītājs nāk kā šķūre, kā liekšķere. No rādītāja bēg kā no izkapts, pa ciparnīcu apkārt skrien ļaudis.
Vieni skrien ar minūšu rādītāju, otri - ar sekunžu rādītāju. Trešie iet lēni, ar stundeni. Bet visi iet ar vienu un to pašu laiku. Ar kuru rādītāju tu gribi iet, tas ir tikai stila jautājums. Ja tev ir sprintera daba, tu skrien ar sekunžu rādītāju. Ja tu esi maratonskrējējs, tas skrien ar minūšu rādītāju. Bet, ja tu iesi ar stundu rādītāju, - arī nekā tu nebūsi pazaudējis. [...]


/I. Ziedonis/

svētdiena, 2016. gada 3. janvāris

Ziemassvētku zeķe. Kārtējā... :)

Šo šuvu vīram... :) Bilde - absolūti viņam atbilstoša :) 
Šuvās viegli. Kā jau DIM dizains. Šūts uz Jubilejas auduma (jā, vēl bija krājumos). Diegi - DMC. Noformējums - manis pašas. Profiņiem, protams, skatīt no attāluma...

Un tā pagājušajā decembrī mūsmājās izskatījās nu jau trīs no piecām paredzētajām zeķēm:

Ļoti ceru, ka šogad sanāks uzdarināt vēl vienu priekš mūsu mājām - manējo vai omes. Kaut gan, esmu iecerējusi vēl divas zeķes radu bērniem. Nez, kā lai visas ieceres realizē... :o

piektdiena, 2016. gada 1. janvāris

Svētku laikā...

Vispirms - jaunu Laimīgo gadu visiem! Jā, jā atzīstos, šo teicienu aizņēmos no Skuteļa, bet man tas tik ļoti iepatikās, ka pavisam nekaunīgi - ņēmu un piesavinājos, jā :p
Atskatos uz 2015. gadu un apzinos, ka tas ir bijis ļoooooti labs gads! Izbaudu apziņu, kad, esot pie veselā saprāta, tu apzinies, ka esi laimīgs. Tā ir fantastiska apzināšanās! Kad tu saproti, ka viss, kas ar un ap tevi notiek, ir brīnišķīgs, kaut dažbrīd liekas, ka ir neizturami smagi... bet tu ej uz priekšu un saproti, ka, jā, ir smagi, bet tā ir mana izvēle un man tas viss ir nepieciešams...
Viena no brīnišķīgākajām lietām, kas ar mani pērn notika, ir laba atpūta. Atpūtos, dzīvojos pa māju, izbaudīju nesteidzīgos rītus, kad visi mājinieki palaisti savās gaitās, bet es ar kafijas krūzi rokās varu ieritināties atpakaļ gultā un laiskoties. Paskatīties rīta ziņas, pamalkot kafiju, brīžiem iesnausties. Pablandīties pa blogu pasauli, iedvesmoties un arī pašai pašūt. Paknibināt kādu nieku un ne tikai... Un tā kādā rudens dienā, klaiņojot pa Līziņas pasauli, nolēmu piedalīties viņas organizētajā Ziemassvētku apmaiņas projektiņā. Un kāpēc gan ne? Tik sen nekas līdzīgs nav bijis, ja ir - es sen nekur neesmu piedalījusies. Un kad tad, ja ne tik brīvā brīdī? 
Ar nepacietību gaidīju izlozi, kad uzzināšu, kam man jādarina eglītes rotājums. Kad uzzināju, uzreiz ķēros meklēt atbilstošu motīvu. To atradu ātri, kaut izvēle diezko liela nebija. Bet tas, ko atradu, likās tik atbilstošs! Nolēmu - nekas, ja motīvs tik atbilstošs, atļaušos bik pārspļaut pār strīpu... Rezultātā uzdarināju nevis eglītes rotājumu, bet egles rotu... :D
Motīvs - Dimension, šūts uz 18 izmēra tumši zilas aidas un plastic kanvas. Diegi - DMC, t. sk. arī virvītes. Un kociņš tepat no piemājas mežiņa :) Ceru, ka šī gočiņa - rūķis priecēs Madonas puses Gundegas mājiniekus vēl arī kādu citu gadu. :)
Savukārt Ilze no Madonas (ko mēs no cāļlaikiem labi zinām kā Vētrasputni), man uzdarinājusi lūk šādu dziedošu eglītes rotājumu:
Nu, vai nav trāpīgi? :D
Paldies Ilzei un paldies Sandrai par šī pasākuma organizēšanu! Jaunu Laimīgo! :)

trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Ko dāvināt bēbītim?

... vannas dvieli. Tādu lielu. Un priecīgi siltu, saulaini dzeltenu. Ar kapuci. Lielu, mīkstu, kas krīt virsū actiņām, bet noslauka katru ūdens lāsīti un sasilda :)
Astoņus mēnešus mēs gaidījām, ka mūsu radu pulciņam decembrī, pirms Ziemassvētkiem pievienosies maza zaķenīte Melānija. Kā gadījās, kā ne, bet decembra sākumā saņēmām ziņu, ka zaķenīte Melānija ir kļuvusi par zaķēnu Robertu... :o Jā, šādi brīnumi notiek arī mūsdienās, jauno tehnoloģiju laikmetā...
Šobrīd Robertiņš jau ir mājās un pirmās vannas priekus ir izbaudījis. Lai silti un saulaini mūsu puisītim! :)

Šogad Latvijai 97. dzimšanas diena!

Šogad Latvija atzīmēja savu 97. dzimšanas dienu. Un tieši 18. novembrī mēs ķērāmies klāt mūsu "ģimenes projekta" LATVIJAI-100 realizācijai. Tā bija tāda bišķi lietaina, bet patiesībā ļoti jauka diena. Šīs dienas plānos bija izbraukt līcīti Saulkrasti - Salacgrīva - Ainaži - Staicele - Aloja -Limbaži.
Savu ceļojumu, protams, uzsākām Saulkrastos, Saules laukumā atstājot savas pēdas, ar uzrakstu "Latvijai 100. Saulkrasti - Latvijas galvaspilsēta!" :)

Salacgrīvā mūsu pulciņam pievienojās vēl viena kompānija - vīra māsa ar savu ģimenīti. Kā saka - kopā jautrāk. Staķikā paņēmām pa karstai kafijai un... - kas pirmais jums / mums nāk prātā, ja piemin Salacgrīvu? Nu, protams! - Positivus! Labs ir, dosimies uz Positivusa mājvietu jūras krastā. Skatuve pagalam noplukusi un vientuļa šajā rudenīgajā dienā, pat grūti iedomāties, ka vasarās te notiek tik milzīgs pasākums. Padauzījāmies pa estrādi, atstājām savu Saulkrastu vēstījumu un pastaigājāmies atpakaļ uz mašīnām.

Tālāk braucam līdz Ainažiem. Kas jums / mums pirmais nāk prātā, ja runājam par Ainažiem? Strīdīgi - vieniem tā galvenokārt ir robežpilsēta ar Igauniju, bet man pirmkārt tā asociējas ar Krišjāni Valdemāru. Nu un man šķita, ka "pareizāk" šoreiz būtu izmantot izdevību un pāris vārdos sīkiem izstāstīt, kas tas tāds ir un kāpēc viņš ir pieminēšanas vērts. Valdemāra muzejs gan bija slēgts, bet pie muzeja vārtiem savu vēstījumu varējām atstāt. Un patiesībā esam nolēmuši šī pasākuma ietvaros muzejos iekšā neiet, pretējā gadījumā uz Latvijas simtgadi ieceri pabūt visās Latvijas pilsētās nerealizēsim... Tad nu iečekojamies Ainažos un izlaižam goda līcīti līdz igauņu zemei. Turpat vecajā vietā ir vecais igauņu veikaliņš, kur nopirkt košļenes un slavenos igauņu salmiņus... :)

Bet vai jūs zinājāt, kas ir Latvijas futbola galvaspilsēta? Aha, es arī to uzzināju tikai pirms dažiem gadiem, ka tā ir Staicele. Tāpēc tīri simboliski savu vēsti atstājām tieši pie lielās futbolbumbas.
Un, starp citu, Staicele ir arī mana vīra dzimtā pilsēta... :p

Bet kad raidījuma "TE" sižetā Pauls Timrots apmeklēja Aloju, viņš uz vietējiem pilsētiņas darboņiem uzdoto jautājumu Ko redzēt Alojā? saņēma atbildi: Staiceli!... Nu, kaut kā tā apmēram, bet visai smieklīgi gan... Šķiet nedaudz nožēlojami, ka pašiem pilsētniekiem nav, ko parādīt un pastāstīt, kas pie viņiem interesants un nozīmīgs. Vienkārši jau ir atbildēt ar standarta frāzēm, ka te jau nekā nav un ka visi ir aizbraukuši prom, vecie vien palikuši. Bet man radās jautājums - kāpēc Alojā ir Ausekļa vidusskola? Aha! Izrādās, šī ir Ausekļa dzimtā puse. Žēl, ka pilsētas darboņi par to ir aizmirsuši... Bet mūsu kompānija bija pagodināta ar šīs vidusskolas absolventi un, protams, mēs savu vēsti atstājām Auseklim :) Un varējām bērniem izstāstīt, ka tieši viņš ir katros Dziesmu svētkos neiztrūkstošās "Gaismas pils" vārdu autors.

Esam diezgan izstaigājušies un mums ir palaimējies, ka uz siltajām svētku pusdienām varam iegriezties tieši pie vīramātes..

Kad esam sasildījušies, paēduši un Latvijai tostu uzsaukuši, nedaudz paciemojušies, braucam uz mūsu šodienas pēdējo pilsētu - Limbažiem. Nu ļoti tematisks maršruts mums šodien sanācis, jo Limbaži taču ir paša Baumaņu Kārļa pilsēta! Un, saprotams, ka atstājam savu sveicienu no Saulkrastiem tieši pie Baumaņu Kārļa pieminekļa.

Vakarā kļuvis jau pavisam lietains. Mēs gan vēl pabāžam degunu Limbažu pilsdrupās, sabučojam savus ceļabiedrus, kas mums sastādīja tik foršu kompāniju un nedaudz saguruši braucam mājās.
Šķiet, ka mūsu projekta pirmais cēliens izdevies gana labs... :)

Šodien kopā nobraukti 193 km.

svētdiena, 2015. gada 8. novembris

Gaidām Latvijas 100 gadi

Šogad tā pavairāk sanāca dzīvoties pa māju. Un mājās man parasti fonā skan LR1. Jā, jā, dažam labam tā šķiet vecmodīga opīšu raidstacija, bet man liekas, ka nekā informatīvāka par LR1 nav. Tur ir visas dzīves aktualitātes, komentāri, ziņas, viedokļi. Tas ir radio, kas liek dzīvot laikam līdzi un, galvenais, - domāt! Tā kādudien klausījos programmu, kurā bija runa par to, ka kāda ģimene nolēmusi sagaidīt Latvijas simtgadi savās mājās, t.i., līdz simtgadei uzbūvēt paši savu māju un pie mājas - karoga mastu, kurā 2018. gada 18. novembrī uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu. Aizdomājos par mums, nedaudz iedvesmojos un sapratu, ka mums arī vajag kaut kādu savu mazo "ģimenes projektiņu", kā mums sagaidīt Latvijas simtgadi. Vēlāk gan arī tai pat radio dzirdēju, ka jau divus gadus iet vaļā šāda, tā teikt "akcija", - kad cilvēki uzstāda sev mērķi, ko vēlas paveikt līdz 2018. gadam. Kāds vēlas apgūt jaunu svešvalodu, kāds - atvērt savu mazo uzņēmumu, vēl kāds cits - iemācīties cept kliņģerus.
Sākumā domāju šā un tā, un vēl viskautkā. Varbūt apmeklēt visus Latvijas dižozolus? Varbūt apbraukt visu Latvijas sauszemes teritoriju? Tam bija jābūt kam tādam, ko izdarīt bez piespiešanās, bez lieka stresa, lai tas ir tā viegli, īpaši neiespringstot un 3 gadu laikā. Pārcilājot visus "par" un "pret" ar vīru izdomājām, ka varam apbraukāt visas Latvijas pilsētas. To var darīt kā ziemā, tā vasarā, bez īpaša aprīkojuma un kad vien laiks atļauj. Sapratām, ka arī mēs paši nebūt neesam visās pilsētās bijuši un tas varētu būt interesanti kā priekš mums pašiem, tā arī priekš bērniem. Taisnības labad jāsaka, ka abi pusaudži pagaidām gan nav spiedzošā sajūsmā, bet pamazām, kad jau redz, ka ideja tiešām virzās uz priekšu, arī viņi kļūst aizvien ieinteresētāki un domāju, ka pēc trīs (un vairāk) gadiem arī viņi būs priecīgi un gandarīti.
Un tā tapa mūsu ģimenes projektiņš "Latvijai 100" :) Ar domu - lai bērni visu mūžu varētu teikt un apzināties faktu, ka ir pabijuši visās 76. Latvijas pilsētās. Gan jau dzīve viņus pamētās arī pa pasauli, bet es ceru, ka šis piedzīvojums stiprinās viņos māju sajūtu un vairos apziņu, ka tikai Latvija ir viņu īstās mājas.
Tātad, šeit esmu atzīmējusi visas 76 Latvijas pilsētas. Dzeltenie, protams, ir Saulkrasti, tā ir mūsu pilsēta. No šejienes tad arī dosimies uz visām pārējām. Ar zilu atzīmēta Rūjiena - galējā Ziemeļu, Liepāja - galējā Rietumu, Daugavpils - galējā Dienvidu un Zilupe - galējā Latvijas Austrumu pilsēta.
Uz katru no pilsētām aizvedīsim kādu mazu, īpašu sveicienu no Saulkrastiem. Noliksim to kaut kur un gadījumā, ja kāds to atradīs un vēlēsies "paspēlēties mūsu smilšu kastē", tad viņš varēs ar to nofotografēties, atsūtīt mums bildi un mēs par to viņam aizsūtīsim mazu dāvaniņu. :) Bet tas viss ir tikai tā, kā saka "prikolam". Galu galā, mēs to darām priekš sevis un mūsu pamatmērķis nav dabūt kaut kādu atgriezenisko saiti. Bet, ja tā sanāks - tad jauki! Būs prieks, ka kāds mūsu spēlītē piedalās. :)
Nu ko. Sāksim šī gada 18. novembrī! 

trešdiena, 2015. gada 16. septembris

Karma & reinkarnācija


Paramhansa Yogananda "Karma & reinkarnācija".
Zvaigzne ABC, 2010

Daži citāti:

1. Par nāvi: Tāpat kā elektrība nebeidzas, kad saplīst elektriskā spuldze, arī mūsu īsto patību nepārtrauc nāve. Tā tikai pārceļas uz bezgalīgo Visuresošo Patību.

2. Par reinkarnāciju bībelē: Jēzus sacīja: "Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina..." "Tad mācekļi saprata, ka Viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju." (Mateja ev. 17:12-13). Jēzus vārdos mēs izlasām skaidri formulētu reinkarnācijas likumu. Pravietis Ēlija bija dvēsele konkrētā ķermenī. Kad šis ķermenis nomira, viņa dvēsele devās uz Debesīm un atgriezās uz Zemes nākamajai reinkarnācijai, iemiesodamās Jāņa Kristītāja ķermenī. Ko citu šis citāts varētu nozīmēt kā vien to, ka pravietis Ēlija atdzima kā Jānis Kristītājs?

3. Par to, kāpēc neatceramies iepriekšējās dzīves: Labi, ka neatceramies iepriekšējo dzīvju skolā gūto smago pieredzi, jo noteikti negribētu vēlreiz piedzīvot tās grūtības. Nespēdami aizmirst pagātnes ciešanas, mēs varētu just nepatiku pret pienākumu atkal būt labiem. Iespējams, mūs garlaikotu atkārtošanās vai arī mēs justos pārāk bezspēcīgi kaut ko mainīt, lai kā gribētu. Ja mēs atcerētos savas iepriekšējās bērnības, jaunības un vecumdienas, mums negribētos vēlreiz piedzīvot bērnības delverības, jaunības komēdijas un vecumdienu traģēdijas. 
Padomājiet, kāda svētība ir reinkarnācija! Tā sašķaida veco un sagrabējušo mūsu dzīves automašīnu un uzdāvina pilnīgi jaunu modeli, kurā vismaz varam mēģināt uzvarēt dzīves sacīkstēs!