Alise

Vispār, - kā jau vienmēr esmu teikusi, man patīk dažāda mūzika. Ļoti dažāda. No klasikas līdz hip-hopam, no kora mūzikas līdz mūsdienīgam repam, un arī dažu labu metāla gabalu manā pleilistē var atrast. Mūzika ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa un tās patikšana man viennozīmīgi ir tikai manas jūtas, emocijas un atmiņas par visu ikdienišķo un šo to tik neikdienišķo. Lai nu kā - katra dziesma, katrs skaņdarbs man ar kaut ko asociējas - gan ar labo, gan ne tik labo, bet ar piedzīvoto.

Taču šī dziesma mani ir paņēmusi pavisam neizprotami. Ne es to no bērnības atceros, ne man kādu dzīves notikumu atgādina, neko. Bet saviļņo mani ikreiz, kad to dzirdu. Reiz cāļa konferencēs bija uzsākta diskusija par mūziku, kas reāli aizkustina. Ieskatījos tajā un ilgi man nebija jādomā - Raimonda Paula Alise Ingus Pētersona izpildījumā mani patiešām reāli aizkustina.

Reiz vasarā abas ar Undīni braucām mašīnā un skanēja šī dziesma. Es to klausos un birdinu asaras. :o Undīne prasa, kas man kaiš, es raustu plecus un atbildu - nekas. Patiešām! Vienkārši - šī mūzika mani patiešām aizkustina. Kāpēc? Nav ne jausmas...

Mazs līcītis uz poļu zemi

Godīgsakot, no pašas Polijas redzējām ļoti maz. Tik daudz kā pa mašīnas logu. Kādā bodītē un viesnīcā paklausījāmies poļu valodu, tas arī viss. Bet šoreiz tas arī nebija mūsu mērķis. Mērķis šoreiz bija fiksais - Inga savai Beātei vārdadienā bija apsolījusi izdaudzināto ūdens atrakciju parku Tropikana un mūs abas ar Undīni uzaicināja sastādīt viņām kompāniju. Man, protams, divreiz nav jāsaka, ja parādās iespēja pabāzt degunu ārpus ierastā mājas - darbs - mājas ritma. Undīnei, protams, divreiz nav jāsaka, ja parādās iespēja padauzīties atrakcijās (man, bez šaubām, pilnīgi tāpat ;) ). Nu, un, protams, - ja mērķis ir Polija, tad grēks būtu neizmantot izdaudzinātās izdevīgās iepirkšanās iespējas Polijā.

Nu ko. Pirmo reizi saviem spēkiem, savā mašīnā. Nodrošināmies ar vajadzīgo ekipējumu (ar atstarojošo vesti, kas leišiem esot obligāta automašīnas ekipējuma prasība, kā arī ar plaši izdaudzināto puisi GPS) un dodamies ceļā pirmdienas rītā.

Pirmdiena, 25. oktobris

Izbraucam no Rīgas 6:00 no rīta (precīzāk - mēs no sava gala - jau 5:00). Dīvainā kārtā esam diezgan precīzas un izbraucam no Ziepīša tieši sešos. Inga ir pie stūres, es mēģinu iepazīties ar puisi GPS. Ceļš paņemams, un ar pāris pieturvietām bendžukos, ap vieniem jau esam Belostokā.

Mūsu mērķis šodien ir bišku paputināt Latvijas ekonomiku un iebāzt degunu izdaudzinātajās iepirkšanās vietās Alfacentrum un Auchan. Tā kā pēdējā laikā, blandoties pa pasauli, veselīgās devās esam sevī atklājušas arī sievišķīgu šopingotāja garu, esam priecīgas, ka šodien bonusā esam dabūjušas vienu stundu - poļi dzīvo par mums vienu stundu vēlāk.

Iepriekš interneta plašumos esmu savākusi šādu tādu informāciju, uz kuriem veikaliem labāk doties un ko kurā veikalā atrast, tāpēc mērķtiecīgi un diezgan fiksi ar puiša palīdzību orientējamies Belostokas ielās un ātri vien jau esam Alfacentrum. Tajā var atrast gan H&M, gan C&A, gan KappAhl, gan citas bodes (daudz tādu, kas mūsu pašu Alfā). Izskrējām tos visus, bet, godīgsakot, - novīlos. Pieaugušajiem šis tas ņemams bija KappAhl, bet H&M un C&A tādas lupatas vien bij.. :( nēnu, saprotu jau - nav jau nekādi krutā gala brendi un nekādu dižu kvalitāti par tādu cenu nav prātīgi gaidīt, tomēr man liekas, ka pirms pāris gadiem tur varēja atrast šo to vairāk, nekā tagad. Undīnei ar' tagad tāds augums - 126cm, ka viņai pie bērnu apģērba vairs neko nevar sameklēt, bet pie jauniešu - vēl neko. Bešā jau nepalikām, bet vēlamo iepirkumu saraksts šeit neko diži nesaīsinājās.

Pirms dodamies tālāk, ejam iestiprināties kādā ēstūzītī turpat veikala otrajā stāvā. Beidzot lēnu garu (ne caurskrienot) esmu Polijā un saņemos nogaršot slaveno fļaki zupu. To man reiz zinātāji zināja stāstīt, ka esot baaaigi labā. No kaut kādiem liellopa kuņģīšiem, vai?! ... ;)

Bet zupa tiešām bija garda. Iesaku. :)

Laižam uz Auchan. To, kas Produkcyjna ielā. Zinātāji saka, ka, lai arī vecāks, šis tomēr esot lielāks un lētāks, nekā otrs - Hetmanska ielā. Lēnu garu izšiverējām arī te, sapirkām šādus tādus fiņķikus un ar tādu nelielu vilšanās sajūtu devāmies meklēt naktsmājas.

Puisis tiešām ir laba lieta - fiksi vien esam Podlasie, kur Inga mums norezervējusi istabiņu. Atraujam vaļā Beātes vārdadienas šampi, pavaļojamies, paklačojamies un dodamies gulēt. Meitenes jau sapņo, kā rīt dauzīsies pa ūdens atrakcijām. :)

Otrdiena, 26. oktobris

Viesnīciņa Podlasie bija patiešām laba - lai arī tai ir tikai divas zvaigznes, tā bija ļoti tīra un patīkama. Brokastis (iekļautas cenā) - pietiekami sātīgas un bagātīgas. Maksa par vienu nakti šeit mums katram izmaksāja ~ 12 Ls. Bet tiešām laba vietiņa, ja negribas ātri skriet mājās un var atļauties vēl kādu laiciņu pavaļoties poļzemē. Lai arī baltajiem dvieļiem bija atirušas maliņas, tie tomēr bija, un bija tīri un gludināti. Vannasistabā - arī pa ziepītei un šampūnam. Viss, kā pie cilvēkiem. :) Papildus tam visam varu ieteikt šo viesnīcu kā pietiekami uzticamu - bijām jau aizbraukuši pāris kvartālus, kad es atčohnīju, ka viesnīcā esmu atstājusi savu mobilo telefonu. Jožam atpakaļ. Vēl nebiju paspējusi recepcijā savu sāpi pateikt, kad istabene ar to jau nāca lejā un sniedza man pretim. Feini! Thank you very mutch! :)

Labs ir. Šodien mums "cēli" mērķi - jāaizšauj līdz Belostokas tirgum un jājož dauzīties uz ūdens trubām. Kārtējo reizi pateicoties puisim, tirgu atrodam diezgan aši, noparkojamies, atgaiņājamies no pāris uzbāzīgiem čigāniem un tantuka, kas grib mums iesmērēt reliģisko literatūru poļu valodā un esam klāt. Mērķis pavisam konkrēts - ziemas mētelītis un kāds zābaku pāris. Pāris stundas un mērķis sasniegts. Tomēr, tomēr... - mani nepamet tā nelielā vilšanās sajūta.. Pēc informācijas internetā un vairākkārtīgiem Belostokas apmeklētāju nostāstiem es biju iedomājusies ka tā iepirkšanās Polijā ir daudz patīkamāka - ka ir plašāks preču sortiments un cenas - nu, tās jau laikam vienmēr gribas zemākas. Bet varbūt vienkārši pie vainas ir ierobežotie naudas līdzekļi, kas neļauj tā plašu žestu sniegties pēc visa, kas kārojas. ;)

Lai nu kā, mūsu brauciena galvenais mērķis vēl tikai priekšā. Sēžamies savā bērītī un laižam uz Mikolajkiem. Pēc visa spriežot - pāris stundu jautājums. Uzstādam puisim savu maršruta pasūtījumu, pilnībā viņam uzticoties, dodamies ceļā. Pēc laiciņa pārliecināmies, ka vīriešiem tik akli uzticēties nedrīkst vis, jo viņš mūs ieveda tāāāādā mežā! Pa tāaadiem bezceļiem un meža takām! :o Viss jau būtu labi - katrs ceļš kaut kur izved, arī tādi bruģēti ~19. gs. meža ceļi, pa kuriem savulaik karietēs braucis ne viens vien poļu pans. Bet bišku žēl tās mūslaiku mašīnītes, kura galīgi nebija sagatavota šādiem pārbaudījumiem. Lai nu kā - dabūjām apskatīt arī poļu bruģētās meža takas un pēc pāris stundu blandīšanās beidzot nokļūstam Mikolajkos.

Mikolajki ir tāda neliela Latvijas Ķemeru tipa pilsētiņa. Pilsētiņa ar pāris nelielām bodītēm, daudzām nelielām mājelēm, kurās tiek izīrētas istabiņas un vienu lielu četrzvaigžņu viesnīcu Golebiewski. Tropikana ūdens atrakciju parks atrodas viesnīcas kompleksā un viesnīcas viesiem tā apmeklējums ir bez maksas. Istabiņās nometam mantas, meitenes vairs nav valdāmas un beidzot mēs dodamies uz ūdens priekiem.

Ieejot parkā, pirmajā brīdī atkal pārņem tāda kā neliela neizpratne un vilšanās. Cilvēku gandrīz nav nemaz. No vienas puses, tas labi. No otras puses - vai te vispār kaut kas notiek? Skaidrs ir tas, ka Tropikana nav nedz Līvu akvaparks, nedz Druskininku akvaparks. Bet... - kur ir ūdens trubas? Redzams, ka ir viena lielā bļoda, kaut kas līdzīgs Līvu Tornado, ir straumīte, ir džakuzi, ir baseins un krastmala. Āāaaaa! Trubas tomēr ir gan, beidzot tās pamanām. Fūuu... :) Dodamies turp un - še tev! - trubas slēgtas! Bāc! Nu brauc kaut mājās! Inga jau gan nebūs Inga, ja neķersies vērsim pie ragiem. Viņa uzrunā pirmo pretimnākošo darbinieku un mums tiek paskaidrots, ka trubās var palaist ūdeni un tās lietot, tomēr to atļauts darīt vien no 12 gadu vecuma... :o Cilvēku parkā ir patiešām maz un mēs ar darbinieku tomēr vienojamies, ka mūsu skuķēniem ir 12 gadi. :) Mēs dažkārt esam gan trakas, gan vieglprātīgas, bet, redzot tās trubas un zinot mūsu meiteņu pieredzi, mēs zinām, ka viņām šis ir paceļams. :) Trubās tiek palaists ūdens un atvērta eja. Dzīve var sākties! Yooo! :)

Tā pavadījām kolosālu laiku Tropikana ūdens atrakciju parkā. Šodien sabijām te kādas 3 stundas un ar to pilnībā pietika. Inga paņēma arī Tornadoveidīgo atrakciju, bet man uz to vēl bija jāsadūšojas. :) Tā kā parkā tiešām nebija vairāk par 10-15 cilvēkiem (mūs ieskaitot), tad mums bija visas iespējas lēnu garu visu izbaudīt. Lai arī no piecām parastajām trubām darbojās tikai trīs, mums pietika arī ar tām.

Pulkstenis ir pirms astoņiem vakarā. Pagurums un izsalkums liek sevi manīt. Ir plāns aizbraukt uz pilsētiņas centru un sameklēt kādu restauracja, kur pavakariņot. Ir tumšs otrdienas vakars, izbraucam Mikolajku ielās, bet ir tāda sajūta, ka blandies pa Ķemeriem ap desmitiem vakarā - cilvēka neviena, veikaliņi ciet, ēstūža neviena. Hallloooo! Vai te kāds dzīvo? Palle viens pats pasaulē... Beidzot atrodam gaismiņas - kāds pārtikas veikaliņš vēl pēdējās minūtes ir vaļā. Ieskrējām vismaz tajā un šo to sapirkām vakariņām.

Vakars. Pavakariņojam, palaiskojamies, paklačojamies (nu kā nu bez tā? ;) ) un dodamies gulēt.

Trešdiena, 27. oktobris

Pa ūdens atrakciju parku jūtamies pietiekami izdauzījušies jau iepriekšējā dienā, bet žēl arī tā vienkārši nosist laiku - ja jau reiz tik tālu pa ceļiem (un arī bezceļiem) esam atkūlušās, jāizmanto iespēja padauzīties vēl. Pirms astoņiem paēdam glaunas brokastis, pasitam peldiķus padusē un - uz trubām! :) Vēl nav deviņi no rīta un mēs esam parka vienīgie apmeklētāji. :) Pakarsējamies pirtī, džakuzi vannās, laižam pa straumi. Ir tik labi pavaļoties, kad nekur nav jāskrien! Tāds miers! Palūdzam darbiniekiem ieslēgt trubas un laiski laižam pa tām. :))) Jā, laiski, jo tās ir apgūtas un tajās vairs nešķiet nekā elpu aizraujoša. Noskatos, kā vienā brīdī akvaparka darbinieks prasa Undīnei, vai tā māk peldēt. Undīne tā kā atbild 'jā' un 'nē' (nu, kā patiesībā arī ir ;) ), bet šis piedāvā Undīnei nolaisties pa Tornādoveidīgo. Undīne tā kā atsakās, a šis ņemas viņu pierunāt! :o :))) Saprotu, ka laikam jau nav nemaz tik traki. Ļaujos, lai meitenes pierunā arī mani. Neliels mulsums un svārstīšanās, tomēr saņēmos un ...... aidāaaaaa!! :) ehhhh, labs bij! :) Un diena varēja sākties. Beigās arī Undīni pierunāju pa šito trako nolaisties. Neko - nolaidās. Bišku bija nobijusies, bet nolaidās, viss kārtībā. :)

Ejam vēl pakarsēties pirtiņā, atpūšamies straumītē un pirms vienpadsmitiem ejam ārā. Šodien vēl garš ceļš mājup gaidāms...

Mājupceļā uz puisi tik vieglprātīgi vairs nepaļaujamies (viņš mūs gribēja izdzīt cauri Kaļiņingradai :D ), tik ieklausāmies viņa padomos, bet lēmumu pieņemam pašas. Nekas šai dzīvē nav mainījies, diemžēl. ;)

Rīgā ieveļamies ap deviņiem vakarā, mēs savā galā - pirms desmitiem.

Ehhh, ku labi pavadītas brīvlaika trīs dienas! :)

P.s. Ja nu kādam interesē, šis prieks mums uz divām izmaksāja apmēram Ls 125. T.i., - degviela, naktsmājas divās viesnīcās, ūdens atrakciju parks un šādi tādi fiņķiki un kafejnīcas.

Kāzu dāvana

Forši. :) Milzīgs prieks par manas draudzenes Viktorijas un viņas nu jau vīra Mārtiņa lēmumu laulāties. :) Notikums, kas nevar palikt neievērots, līdz ar to nākas veikt izmaiņas (papildinājumus) šā gada darba plānos. Tā kā man vienmēr gribas uzmeistarot kaut ko praktiski pielietojamu, tad tālu jau nebija jāmeklē. Pats albums man jau bija krājumos, nācās vien uztapināt tam apdari. Laika nebija īpaši daudz, tāpēc paldies Margaritai, kas padalījās ar saviem audumu krājumiem. Šis ir Zweigart Belfast (32 ct.) lins. Diegi - protams, DMC. Zelta diegs un pērlītes gan nav shēmai atbilstošas, bet - tas taču nevienam skaļi nav jāsaka, vaine? Pieiesim lietām radoši, tā sacīt.. :) Nu lūk - pāris nedēļas atvaļinājuma un dāvana gatava.

Laulību ceremonija bija emocionāla un līgava - skaista. Viss kā nākas!

"Aizķēros" aiz nejauši dzirdēta pastāstiņa:

Par paradumu kļuvis sacīt, ka vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras. Un saprašanās abu dzimumu starpā prasa tulkošanu un piepūli. Bez tam... Agrākos laikos mīlestība piederēja diviem cilvēkiem. Nu to dala starp cilvēku un viņa izskatu (...) . Vīrieši sākuši aktīvāk pievērsties skaistumkopšanai, bet sievietes strādā arvien augstākos amatos ar lielāku atbildību. Tomēr, arī apgūstot viens otra paradumus un pienākumus, dzimumi savstarpējā sapratnē nesatuvinās. Lai cik populārs būtu pieņēmums par dzimumu atšķirībām, gribas tomēr uzsvērt: galvenokārt mēs visi esam cilvēki. Mums visiem ir cilvēciski trūkumi un vajadzības, cilvēcisks prieks un vilšanās sajūta. Un jebkurās attiecībās ir (kaut tikai mazliet) vairāk nekā tukšajās klišejās, ka vīriešiem un sievietēm vajag tikai seksu, bet sievietēm no vīriešiem - tikai naudu vai bērnu, kas saistīts ar mūsdienu sieviešu spēju būt patstāvīgām.
Bet kā tad ar veco, daudzu nievāto laulību? Vai tiešām mēs no laulības sagaidām tik atšķirīgas lietas? Kā ir ar visām vecajām atziņām, kas modernajā līdztiesības laikmetā liekas nederīgas? Kā piemēram: izturies pret savu sievieti kā pret karalieni un tu būsi viņas karalis. Ātri izirst ģimene, kurā sieviete skumst. Vienmēr uzplaukst tā ģimene, kurā viņa ir laimīga (indiešu gudrība). Tikumiem apveltīta sieva ir sava vīra krāšņs vainags, bet ļauna – kā sastrutojums viņa kaulos (Zālamans). Ir svarīgi, lai paliktu tas, kas cilvēkiem ir bijis dārgs – parašas, ģimenes svētki un atmiņu mājas. Svarīgi ir dzīvot tā, lai būtu, kur atgriezties (Antuāns de Sent-Ekziperī). Sieviete, kas varējusi uzturēt sava vīra mīlestību un kas pati to mīl, ir izdarījusi visu, ko pasaule no sievietes prasa un drīkst prasīt (Oskars Vailds). Kad atņem iespēju redzēt, satikties un dzīvot kopā, iemīlēšanās pārdzīvojums izgaist (Epikūrs). Laulātā drauga nepieciešamību īsti pamana tikai tad, kad viņu zaudē (...).
Daudz un dažādas domas cilvēki domāja par laulību senākos un nesenākos laikos. Ģimeni varēja veidot iekāres, mantiska izdevīguma, tradīciju vai mīlestības dēļ. Un visos gadījumos, kad divi cilvēki kļuva par ģimeni, tā viņiem kļuva par pienākumu. Arī par prieka, gandarījuma, vai vilšanās un posta avotu, bet vienmēr saistījās ar pienākumu – pret savu sievu vai vīru, bērniem, dzimtu, cilti, tautu, pret Dievu.
Un tomēr sena ir pasaules kārtība un iespēja, ka diviem cilvēkiem kopā var būt labi. Dzīvē būs grūtības, bet kopā - vieglāk. Dzīvē būs prieki, un kopā – līksmāk. Tas būs pienākums un darbs – jā! Bet tā ir cilvēku daļa šajā pasaulē tāpat kā lietum līt, saulei spīdēt un vējam pūst.
Prieks vislabāk plaukst klusumā, tādos cilvēkos, kas mācījušies mīlēt kaut ko ārpus sava es un audzina kaut ko dzīvu – teicis Kristmans Gudmansons...

P.s. Nejauši noklausīts Latvijas Radio 2 2010. gada 14. augustā.

Kad ōme palaista atvaļinājumā...

... man jāuzņemas viņas pienākumi. Pirmo reizi dzīvē mūsu ōme aizbrauca uz sanatoriju. Un pirmo reizi dzīvē man nācās marinēt gurķus. Vasaras vakarā, kad beidzot var glābties no dienas karstuma, bet aiz loga zibeņo un trako pērkons, es ķēros klāt ziemas krājumu gatavošanai. Ōme onlainā pie telefona, bet es šeptējos.

Vienkārši - marinēti gurķīši - reportāža, kā es to visu darīju, lai nākamreiz pati varu paskatīties un netraum(c)ēt ōmi viņas sen pelnītajās brīvdienās:

1. Izšiverēju dobes.

Nolasīju visus gurķus, salasīju visas iespējamās garšvielas un zaļumus. Man no sava dārza nepietika, tāpēc gluži kā Fermā, gāju paretināt kaimiņu dārzu. Par ko kaimiņiene, starp citu, bija tīri priecīga. :)

2. Cepeškrāsnī nokarsēju burkas.

Uz kādiem 50 grādiem, apmēram 10 minūtes.

(Kad burkas nokarsētas, jāmanās tās neuzlikt uz vēsas virsmas, lai neieplaisā).

3. Kad pa dārziem izšurīts un burkas sagatavotas, var sākt veidot kompozīciju - zaļumi, gurķīši, garšvielas, gurķīši, zaļumi utt.... Šitā smuki visu virknē burkās, bet tā, lai būtu smuki! :)

Atcerieties, mēs kādreiz bērnībā taisījām tādus sekretus? - izrakām zemē mazu bedrīti, salikām tajā visādus fiņķikus un uzlikām virsū stikliņu. Un tad smiltis pa virsu. Ja bija krāsains stikliņš - tad ...mmmm.... tas bija pavisam kruta! :D Un tādu sekretu drīkstēja rādīt tikai pašiem labākajiem draugiem. :)

Un te gurķīši burkās gluži kā tādi zaļi sekreti! :)

4. Un tad pats galvenais - marināde.

Mūsmājās visiem garšo tādi diezgan saldi gurķīši, tāpēc mūsu recepte ir apmēram šāda:

Vispirms pāri gurķiem pārlej vārošu ūdeni, lai saprastu, cik daudz marinādes būs nepieciešams. Ūdeni atlej atpakaļ katlā un gatavo marinādi:

Uz 5 litriem ūdens ņem:

6 (strīķētas) deserta karotes sāls,

12 (ar kaudzīti) deserta karotes cukura,

12 deserta karotes etiķa esences

(ko darīsim, kad būs beigušies esences krājumi - nezinu. Laikam nāksies savas garšas kārpiņas pieradināt pie citādākām garšām).

Gatavojot marinādi jāatceras, ka tā jāgatavo nedaudz vairāk kā nepieciešams. Tā kā turpmāk sagaidāma diezgan liela rumulēšanās, tad jāpiemet nedaudz rezervīte..

Tātad. To visu uzvāra un pārlej pār gurķiem burkās. Un tad nāk lielie laistīšanās darbi. Jā, jā, tā mēs darām - pārlej gurķus ar marinādi, tad lej to atpakaļ katlā. Un tad vēlvienreiz tāpat. Nojēgšanās ne pa jokam. Teikšu kā ir - šitā ķēpa man dikti nepatika, tāpēc, lūdzu, - esmu gatava uzklausīt citus labus gurķīšu marinēšanas paņēmienus.

6. Kad pēdīgi gurķu rumulēšanās pabeigta, aizvākojam burkas un liekam atdzesēties.

Ōme saka, ka burkām jāatdziest pamazām. Tāpēc noliku tās tepat istabā un pārsedzu ar dvielīti. Uz pagrabu nesu tikai nākamajā dienā.

Tas šimvakaram arī viss. Cerams, ka neko neesmu aizmirsusi un pēc kāda gadiņa šito visu atkal varēšu celt laukā un nu jau darboties kā īsts profiņš. :)

Bet kādu citu vakaru es jums pastāstīšu, kā es no gurķiem gatavoju t.s. Latgales salātus.

Arlabunakti, mans mīļais draudziņ! :)

Zemeneeeeeeeeeeeeess!!! :)

Zemeņu laiks - jūnija beigas, jūlija sākums - ir mans mīļākais gadalaiks. Vasaras pilnbrieds, gaiši rīti, gaiši vakari, siltas un karstas dienas, vasaras tusiņi un braucieni šur un tur tuvu un tālu. Laiks, kad ik vakaru var nedomāt par vaitušodienizmācījies, kastevrītjāņemuzskolu, kātubūsimājās, vaituesinomazgājies utt., utml. Patiesībā jau Undīne man ir pietiekami patstāvīga, parasti uz šādiem jautājumiem atbilde ir 'jā', tomēr, ja arī šos jautājumus neuzdodu, tie manī ir un uztur manī minimālo stresa devu, no kuras es ļoti labprāt atbrīvojos maija beigās. Paņemu vasaras brīvlaiku, tā sacīt.

Un tad pienāk Jāņi un zemeņu laiks. Šogad zemenes mums bija diezgan daudz - kādus četrus spaiņus točna nolasījām. Re, un te ir viena vasaras vakara reportāža - zemeņu laiks mūsu mājās:

1. Ik pārdienas vakarus tupu dobē un nolasu, ko Māte Daba mums dāvājusi :)

2. Nomazgāju, noknibinu zemeņu kausiņus:

3. Lielākās un skaistākās saēdamies cik tik lien. Cits ar pienu, cits ar saldējumu - katra gribēšana un gaumes lieta:

4. Pārējās, ne tik lielās, tomēr tikpat saldās un labās, salieku kārtās kastītēs, starp kārtām berot pa tējkarotei cukura. To es noskatījos no Undīnes vecmammas Annas - šādi zemenes atsaldējot nesapļeckājas. Kaut gan - mums parasti tās līdz tādai kārtīgai atsaldēšanai nemaz netiek, jo mēs viņas izknibinam pa vienai vien un nosūkājam kā tādas ledenes. Mmmmmm...... :)

5. Labu mantu postā nedrīkst laist, un zemenes ir vienkārši izcils našķis, ar kuru jāapietas taupīgi, neko nedrīkst laist postā! :) Tās švakākās, neglītākās, bet viennozīmīgi ne mazāk garšīgās, mēs sablenderējam ar nelielu daudzumu cukura un tāpat salejam kastītēs. Vislabākā piedeva pie ziemas svētdienas rīta pankūkām!

6. Lūk, zemeņu krājumi ziemai. Izbrīvējam vietu saldētavā un metam tajā iekšā.

Paps...

Tomāti. Daudz tomātu. Jugla. Ziemassvētku vecītis. Jāņi. Diena. Kultūras diena. Mērsrags. Rupjmaizes pudiņš. Sabiedrības dvēsele. Izdevniecība. Papirosi. Teātris. Dzeja. Mūzika. Kora mūzika. Gaismas pils. Opermūzika. Elīna Garanča. Malkas grēdas. Bass. Vedējtēvs. Enciklopēdijas. Gaismas pils. Krustvārdu mīklas. Sīpolmaizītes. Sudoku. Gaiļezers. "Blaumaņa Zelts"...........

"Blaumaņa Zelts" bija pēdējā grāmata, kuru izlasīja mans paps, vēl pēdējās dienās slimnīcā būdams. Daudz par to stāstīja un daudz līdzības ar sevi tajā atrada.

Tāds bija mans paps. Kā zelts. Nē, viņam zelts nepatika, tas viņam likās par krāšņu. Kā sudrabs. Jā, kā sudrabs gan. Mans paps, mans sudraba paps...

Mans paps. Viņa māsas - mākslinieces Izoldes Bebres - 1964. gada akvarelis.

P.s. R. Paula Balāde manam vecamtēvam - dziesma, kuru es atceros kopš 1983. gada ziemas, kad nomira man opaps. Paps sēdēja pie sava rakstāmgalda, galvu saņēmis rokās un klausījās šo dziesmu vairākkārt. Es domāju, ka viņš raudāja. Kaut gan to neredzēju...