Pirmajos Ziemassvētkos

Ziemassvētku rītā, kad vairums ļaužu bauda vēla rīta mieru, brīvdienas un svētku sajūtu, mūsu trakā ģimenīte jau astoņos sēdās mašīnā un devās ceļā. Šo dienu jau decembra sākumā atradām kā vienīgo brīvo dienu, kurā nevienam no mums nekas nebija ieplānots un ko varētu izmantot, apbraukājot dažas Vidzemes pilsētas. Šīs dienas plānā bija izbraukt Valmieru, Strenčus, Sedu, Valku, Rūjienu un Mazsalacu. Un vakarā atkal iebraukt Alojā pie vīramātes uz Ziemassvētku vakariņām.

Un tā, nācās izbraukt jau astoņos, jo pašā rīta agrumā vēl nevarējām neiebraukt Valmieras slimnīcā, kur Diānai pirms divām dienām piedzima mazais Roberts. Jā, jā, tas pats mazais brīnumiņš, kam pirms laiciņa uzdāvināju šo dzelteno vannas dvieli. Ziedi jaunajai māmiņai bija iegādāti jau iepriekšējā dienā, jo zinājām jau, ka Ziemassvētku rītā visas bodītes būs ciet.

Sajūtas bija dīvainas - drēgns, tumšs un vientuļš Ziemassvētku rīts. Šķiet, ka mūsu mašīna bija vienīgā, kas traucās pa Vidzemes šoseju.
Ilgi slimnīcā neuzkavējāmies, un drīz jau devāmies savās gaitās. Ap pus desmitiem bijām pie Valmieras drāmas teātra. Jā, tā es biju šoreiz nolēmusi, ka sveicienu Valmierai atstāsim tieši šeit. Sentimentālas atmiņas par papu, viņa mīlestību pret teātri, jo, galu galā, tieši Valmieras Drāmas teātrī viņš jaunībā strādāja savu aktiera sirds darbu. Vēlāk viņa dzīve gan iegriezās citās sliedēs, bet mīlestība uz teātri viņā saglabājās visu mūžu, faktiski arī visu mūžu nostrādājot par amatierteātra režisoru. Tā nu nobildējāmies, atstājām Saulkrastu sveicienu teātrim un aizsūtīju domas arī papam, lai viņam tur, debesīs, viss labi... :)

Un kas gan mūs varētu gaidīt tālāk? Protams, "normāli" ļauži šajā rītā ir tikko cēlušies, kāds brokasto, bērni ver vaļā vecīša naktī, zem eglītes, atstātās dāvanas, bet mēs... mēs uz Strenčiem... :D Ar ko gan vēl slaveni Strenči, ja ne ar psihoneiroloģisko slimnīcu? Dažas bildes, Saulkrastu sveiciens un personāls jau tramīgi lūkojas, tāpēc mēs labāk tinamies...

Turpat Strenčiem blakus Seda. Jā, kā izrādās, arī Sedai ir pilsētas statuss :o Sedu atceros kā pagalam noplukušu pilsētu vēl pirms gadiem pieciem, bet šajā rītā tā izskatās pat tīri labi. Sedā mūs sagaidīja Kristīne - Undīnes klasesbiedrenīte, kas atbraukusi ciemos pie vecvecākiem. Visi nofotografējāmies pie Kultūras nama, turpat arī savu sveicienu atstājām. Gribējām vēl aizbraukt līdz skatu tornim, bet tā meža taka, pa kuru bija jābrauc izskatījās tik baisi slapja, ka nobijāmies, ka neiesēžamies un mūsu brauciens ar to arī beigtos. Nu nekas. Bet mēs vismaz zinām, ka tur tāds tornis ir. :)

Aizvedām Kristīni atpakaļ uz māju - lai dzer tālāk savu Ziemassvētku brokastu kakao un paši braucam uz Valku. Pa ceļam atcerējāmies, ka neviens neesam paņēmuši līdzi pasi. Nu nekas - igauņu Selverītim nācās palikt bez mūsu eirīšiem, bet mums - bez igauņu košļenēm un salmiņiem :( Ja godīgi, es nemaz nezinu, vai igauņi mūsdienās ražo košļenes? :o Foto, protams, pie robežzīmes, jo ar ko gan citu mums asociētos pilsētas Valka. Turpat pie tiltiņa piesējām sveicienu, Undīne paspēlēja spēlīti "tagad esmu Igaunijā, tagad - Latvijā", pārkāpjot te vienā, te otrā pilsētas zīmes pusē... :) nu maziņa tak... :)

Ceļš tālāk, uz Rūjienu, ir pārsteidzoši labs. Jauns, gluds, nu brauc vai kā pa galdu! Bet es sēžu mašīnā un burkšķu, ka, ja tik ātri jābrauc, es labāk būtu stundiņu ilgāk no rīta pagulējusi... :( uz ko mans pacietīgais vīrs, paldies Dievam, nereaģē un dara savu darāmo... ;)

Jau ap dienas vidu esam Rūjienā, kas mums visiem zināma kā Saldējuma pilsēta. Arī Rūjienā biju bijusi jau pirms pieciem gadiem, ne tā priecīgākā iemesla dēļ, bet, jā, Rūjiena šķiet pazīstama. Ar kori savulaik ir būts arī Rūjienas baznīcā un, jā, vispār man patīk Rūjiena - tāda "mana" liekas. Latviska. Varbūt gluži ne pazīstama. Bet zināma. Kaut kur "no iekšām" zināma...

Tā kā dienas vidus jau klāt, vēderi sāk prasīt savu tiesu un nākas meklēt kādu ēstūzi. Ar tiem gan švaki, jo, kā mēs labi zinām, ir Pirmie Ziemassvētki un arī kafejnīcu darbinieki un pavāri svin svētkus. Tomēr vienu krodziņu atrodam - "Trīs draugi". Varu atstāt visas labākās atsauksmes par šo vietu - vienkārša, klasiska, garšīga virtuve, patīkama atmosfēra un, kas galvenais, - ļoti laba, patīkama un tīra "dāmistaba"... ;)

Pieēduši pilnus vēderus, sēžamies mašīnā un braucam uz Mazsalacu. Jau pirmīt pa ceļam, saņēmu negaidītu sms no savas bijušās kolēģes, ka viņa, izlasījusi facebookā mūsu šīs dienas maršrutu, nevar nepieteikties mums par gidi Mazsalacā. Nu feini! Pie viena sen neredzētus cilvēkus satiekam! Aiga mūs sagaida pie Mazsalacas skolas un mēs braucam - kur? Protams, kur vēl, ja ne uz Skaņokalnu? Izbraucām Skaņākalna taku, pabļaustījāmies pie klints, padzērām Aigas sarūpēto karsto tēju un, vai zinies, tāda krēsliņa jau bija klāt.

Nēnu, skaisti, ka mums Latvijā tik daudz radu, draugu un paziņu! Re, varam vismaz saskrieties un kādu vārdu pārmīt. Kaut diena ir nepielūdzami īsa.

Savu šīsdienas skrējienu esam pabeiguši. Tālāk mūs gaida vīramātes Ziemassvētku vakariņas. :)
Šodien kopā nobraukti 334 km.

Nav laika!

[...] Pasaule ir liela pulksteņa ciparnīca, pa kuru rādītāji triec ļaudis. Rādītājs nāk kā šķūre, kā liekšķere. No rādītāja bēg kā no izkapts, pa ciparnīcu apkārt skrien ļaudis.

Vieni skrien ar minūšu rādītāju, otri - ar sekunžu rādītāju. Trešie iet lēni, ar stundeni. Bet visi iet ar vienu un to pašu laiku. Ar kuru rādītāju tu gribi iet, tas ir tikai stila jautājums. Ja tev ir sprintera daba, tu skrien ar sekunžu rādītāju. Ja tu esi maratonskrējējs, tas skrien ar minūšu rādītāju. Bet, ja tu iesi ar stundu rādītāju, - arī nekā tu nebūsi pazaudējis. [...]

/I. Ziedonis/

Ziemassvētku zeķe. Kārtējā... :)

Šo šuvu vīram... :) Bilde - absolūti viņam atbilstoša :) 

Šuvās viegli. Kā jau DIM dizains. Šūts uz Jubilejas auduma (jā, vēl bija krājumos). Diegi - DMC. Noformējums - manis pašas. Profiņiem, protams, skatīt no attāluma...

Un tā pagājušajā decembrī mūsmājās izskatījās nu jau trīs no piecām paredzētajām zeķēm:

Ļoti ceru, ka šogad sanāks uzdarināt vēl vienu priekš mūsu mājām - manējo vai omes. Kaut gan, esmu iecerējusi vēl divas zeķes radu bērniem. Nez, kā lai visas ieceres realizē... :o

Svētku laikā...

Vispirms - jaunu Laimīgo gadu visiem! Jā, jā atzīstos, šo teicienu aizņēmos no Skuteļa, bet man tas tik ļoti iepatikās, ka pavisam nekaunīgi - ņēmu un piesavinājos, jā :p

Atskatos uz 2015. gadu un apzinos, ka tas ir bijis ļoooooti labs gads! Izbaudu apziņu, kad, esot pie veselā saprāta, tu apzinies, ka esi laimīgs. Tā ir fantastiska apzināšanās! Kad tu saproti, ka viss, kas ar un ap tevi notiek, ir brīnišķīgs, kaut dažbrīd liekas, ka ir neizturami smagi... bet tu ej uz priekšu un saproti, ka, jā, ir smagi, bet tā ir mana izvēle un man tas viss ir nepieciešams...

Viena no brīnišķīgākajām lietām, kas ar mani pērn notika, ir laba atpūta. Atpūtos, dzīvojos pa māju, izbaudīju nesteidzīgos rītus, kad visi mājinieki palaisti savās gaitās, bet es ar kafijas krūzi rokās varu ieritināties atpakaļ gultā un laiskoties. Paskatīties rīta ziņas, pamalkot kafiju, brīžiem iesnausties. Pablandīties pa blogu pasauli, iedvesmoties un arī pašai pašūt. Paknibināt kādu nieku un ne tikai... Un tā kādā rudens dienā, klaiņojot pa Līziņas pasauli, nolēmu piedalīties viņas organizētajā Ziemassvētku apmaiņas projektiņā. Un kāpēc gan ne? Tik sen nekas līdzīgs nav bijis, ja ir - es sen nekur neesmu piedalījusies. Un kad tad, ja ne tik brīvā brīdī? 

Ar nepacietību gaidīju izlozi, kad uzzināšu, kam man jādarina eglītes rotājums. Kad uzzināju, uzreiz ķēros meklēt atbilstošu motīvu. To atradu ātri, kaut izvēle diezko liela nebija. Bet tas, ko atradu, likās tik atbilstošs! Nolēmu - nekas, ja motīvs tik atbilstošs, atļaušos bik pārspļaut pār strīpu... Rezultātā uzdarināju nevis eglītes rotājumu, bet egles rotu... :D

Motīvs - Dimension, šūts uz 18 izmēra tumši zilas aidas un plastic kanvas. Diegi - DMC, t. sk. arī virvītes. Un kociņš tepat no piemājas mežiņa :) Ceru, ka šī gočiņa - rūķis priecēs Madonas puses Gundegas mājiniekus vēl arī kādu citu gadu. :)

Savukārt Ilze no Madonas (ko mēs no cāļlaikiem labi zinām kā Vētrasputni), man uzdarinājusi lūk šādu dziedošu eglītes rotājumu:

Nu, vai nav trāpīgi? :D
Paldies Ilzei un paldies Sandrai par šī pasākuma organizēšanu! Jaunu Laimīgo! :)

Ko dāvināt bēbītim?

... vannas dvieli. Tādu lielu. Un priecīgi siltu, saulaini dzeltenu. Ar kapuci. Lielu, mīkstu, kas krīt virsū actiņām, bet noslauka katru ūdens lāsīti un sasilda :)

Astoņus mēnešus mēs gaidījām, ka mūsu radu pulciņam decembrī, pirms Ziemassvētkiem pievienosies maza zaķenīte Melānija. Kā gadījās, kā ne, bet decembra sākumā saņēmām ziņu, ka zaķenīte Melānija ir kļuvusi par zaķēnu Robertu... :o Jā, šādi brīnumi notiek arī mūsdienās, jauno tehnoloģiju laikmetā...
Šobrīd Robertiņš jau ir mājās un pirmās vannas priekus ir izbaudījis. Lai silti un saulaini mūsu puisītim! :)

Šogad Latvijai 97. dzimšanas diena!

Šogad Latvija atzīmēja savu 97. dzimšanas dienu. Un tieši 18. novembrī mēs ķērāmies klāt mūsu "ģimenes projekta" LATVIJAI-100 realizācijai. Tā bija tāda bišķi lietaina, bet patiesībā ļoti jauka diena. Šīs dienas plānos bija izbraukt līcīti Saulkrasti - Salacgrīva - Ainaži - Staicele - Aloja -Limbaži.

Savu ceļojumu, protams, uzsākām Saulkrastos, Saules laukumā atstājot savas pēdas, ar uzrakstu "Latvijai 100. Saulkrasti - Latvijas galvaspilsēta!" :)

Salacgrīvā mūsu pulciņam pievienojās vēl viena kompānija - vīra māsa ar savu ģimenīti. Kā saka - kopā jautrāk. Staķikā paņēmām pa karstai kafijai un... - kas pirmais jums / mums nāk prātā, ja piemin Salacgrīvu? Nu, protams! - Positivus! Labs ir, dosimies uz Positivusa mājvietu jūras krastā. Skatuve pagalam noplukusi un vientuļa šajā rudenīgajā dienā, pat grūti iedomāties, ka vasarās te notiek tik milzīgs pasākums. Padauzījāmies pa estrādi, atstājām savu Saulkrastu vēstījumu un pastaigājāmies atpakaļ uz mašīnām.

Tālāk braucam līdz Ainažiem. Kas jums / mums pirmais nāk prātā, ja runājam par Ainažiem? Strīdīgi - vieniem tā galvenokārt ir robežpilsēta ar Igauniju, bet man pirmkārt tā asociējas ar Krišjāni Valdemāru. Nu un man šķita, ka "pareizāk" šoreiz būtu izmantot izdevību un pāris vārdos sīkiem izstāstīt, kas tas tāds ir un kāpēc viņš ir pieminēšanas vērts. Valdemāra muzejs gan bija slēgts, bet pie muzeja vārtiem savu vēstījumu varējām atstāt. Un patiesībā esam nolēmuši šī pasākuma ietvaros muzejos iekšā neiet, pretējā gadījumā uz Latvijas simtgadi ieceri pabūt visās Latvijas pilsētās nerealizēsim... Tad nu iečekojamies Ainažos un izlaižam goda līcīti līdz igauņu zemei. Turpat vecajā vietā ir vecais igauņu veikaliņš, kur nopirkt košļenes un slavenos igauņu salmiņus... :)

Bet vai jūs zinājāt, kas ir Latvijas futbola galvaspilsēta? Aha, es arī to uzzināju tikai pirms dažiem gadiem, ka tā ir Staicele. Tāpēc tīri simboliski savu vēsti atstājām tieši pie lielās futbolbumbas.

Un, starp citu, Staicele ir arī mana vīra dzimtā pilsēta... :p

Bet kad raidījuma "TE" sižetā Pauls Timrots apmeklēja Aloju, viņš uz vietējiem pilsētiņas darboņiem uzdoto jautājumu Ko redzēt Alojā? saņēma atbildi: Staiceli!... Nu, kaut kā tā apmēram, bet visai smieklīgi gan... Šķiet nedaudz nožēlojami, ka pašiem pilsētniekiem nav, ko parādīt un pastāstīt, kas pie viņiem interesants un nozīmīgs. Vienkārši jau ir atbildēt ar standarta frāzēm, ka te jau nekā nav un ka visi ir aizbraukuši prom, vecie vien palikuši. Bet man radās jautājums - kāpēc Alojā ir Ausekļa vidusskola? Aha! Izrādās, šī ir Ausekļa dzimtā puse. Žēl, ka pilsētas darboņi par to ir aizmirsuši... Bet mūsu kompānija bija pagodināta ar šīs vidusskolas absolventi un, protams, mēs savu vēsti atstājām Auseklim :) Un varējām bērniem izstāstīt, ka tieši viņš ir katros Dziesmu svētkos neiztrūkstošās "Gaismas pils" vārdu autors.

Esam diezgan izstaigājušies un mums ir palaimējies, ka uz siltajām svētku pusdienām varam iegriezties tieši pie vīramātes..

Kad esam sasildījušies, paēduši un Latvijai tostu uzsaukuši, nedaudz paciemojušies, braucam uz mūsu šodienas pēdējo pilsētu - Limbažiem. Nu ļoti tematisks maršruts mums šodien sanācis, jo Limbaži taču ir paša Baumaņu Kārļa pilsēta! Un, saprotams, ka atstājam savu sveicienu no Saulkrastiem tieši pie Baumaņu Kārļa pieminekļa.

Vakarā kļuvis jau pavisam lietains. Mēs gan vēl pabāžam degunu Limbažu pilsdrupās, sabučojam savus ceļabiedrus, kas mums sastādīja tik foršu kompāniju un nedaudz saguruši braucam mājās.
Šķiet, ka mūsu projekta pirmais cēliens izdevies gana labs... :)

Šodien kopā nobraukti 193 km.

Gaidām Latvijas 100 gadi

Šogad tā pavairāk sanāca dzīvoties pa māju. Un mājās man parasti fonā skan LR1. Jā, jā, dažam labam tā šķiet vecmodīga opīšu raidstacija, bet man liekas, ka nekā informatīvāka par LR1 nav. Tur ir visas dzīves aktualitātes, komentāri, ziņas, viedokļi. Tas ir radio, kas liek dzīvot laikam līdzi un, galvenais, - domāt! Tā kādudien klausījos programmu, kurā bija runa par to, ka kāda ģimene nolēmusi sagaidīt Latvijas simtgadi savās mājās, t.i., līdz simtgadei uzbūvēt paši savu māju un pie mājas - karoga mastu, kurā 2018. gada 18. novembrī uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu. Aizdomājos par mums, nedaudz iedvesmojos un sapratu, ka mums arī vajag kaut kādu savu mazo "ģimenes projektiņu", kā mums sagaidīt Latvijas simtgadi. Vēlāk gan arī tai pat radio dzirdēju, ka jau divus gadus iet vaļā šāda, tā teikt "akcija", - kad cilvēki uzstāda sev mērķi, ko vēlas paveikt līdz 2018. gadam. Kāds vēlas apgūt jaunu svešvalodu, kāds - atvērt savu mazo uzņēmumu, vēl kāds cits - iemācīties cept kliņģerus.

Sākumā domāju šā un tā, un vēl viskautkā. Varbūt apmeklēt visus Latvijas dižozolus? Varbūt apbraukt visu Latvijas sauszemes teritoriju? Tam bija jābūt kam tādam, ko izdarīt bez piespiešanās, bez lieka stresa, lai tas ir tā viegli, īpaši neiespringstot un 3 gadu laikā. Pārcilājot visus "par" un "pret" ar vīru izdomājām, ka varam apbraukāt visas Latvijas pilsētas. To var darīt kā ziemā, tā vasarā, bez īpaša aprīkojuma un kad vien laiks atļauj. Sapratām, ka arī mēs paši nebūt neesam visās pilsētās bijuši un tas varētu būt interesanti kā priekš mums pašiem, tā arī priekš bērniem. Taisnības labad jāsaka, ka abi pusaudži pagaidām gan nav spiedzošā sajūsmā, bet pamazām, kad jau redz, ka ideja tiešām virzās uz priekšu, arī viņi kļūst aizvien ieinteresētāki un domāju, ka pēc trīs (un vairāk) gadiem arī viņi būs priecīgi un gandarīti.

Un tā tapa mūsu ģimenes projektiņš "Latvijai 100" :) Ar domu - lai bērni visu mūžu varētu teikt un apzināties faktu, ka ir pabijuši visās 76. Latvijas pilsētās. Gan jau dzīve viņus pamētās arī pa pasauli, bet es ceru, ka šis piedzīvojums stiprinās viņos māju sajūtu un vairos apziņu, ka tikai Latvija ir viņu īstās mājas.

Tātad, šeit esmu atzīmējusi visas 76 Latvijas pilsētas. Dzeltenie, protams, ir Saulkrasti, tā ir mūsu pilsēta. No šejienes tad arī dosimies uz visām pārējām. Ar zilu atzīmēta Rūjiena - galējā Ziemeļu, Liepāja - galējā Rietumu, Daugavpils - galējā Dienvidu un Zilupe - galējā Latvijas Austrumu pilsēta.

Uz katru no pilsētām aizvedīsim kādu mazu, īpašu sveicienu no Saulkrastiem. Noliksim to kaut kur un gadījumā, ja kāds to atradīs un vēlēsies "paspēlēties mūsu smilšu kastē", tad viņš varēs ar to nofotografēties, atsūtīt mums bildi un mēs par to viņam aizsūtīsim mazu dāvaniņu. :) Bet tas viss ir tikai tā, kā saka "prikolam". Galu galā, mēs to darām priekš sevis un mūsu pamatmērķis nav dabūt kaut kādu atgriezenisko saiti. Bet, ja tā sanāks - tad jauki! Būs prieks, ka kāds mūsu spēlītē piedalās. :)

Nu ko. Sāksim šī gada 18. novembrī!