Ievadam
Reiz dzīvoja mazs lauku puika. Kā jau laukos, daudz draugu viņam nebija, toties viņa mājām blakus bija Salaca. Lielāko dienas daļu viņš pavadīja tās krastā, lūkojoties ūdens rimtajā tecējumā un ar sev vien zināmiem paņēmieniem makšķerējot vimbas un raudas. Vēl viens viņa draugs bija autobuss. Puika zināja, kurā brīdī, kurā vietā jāstāv un starp kuriem krūmājiem jāskatās, lai tālumā ieraudzītu busu un tam sekojošo putekļu mākoni, kas abi nešķirami aizjoņoja Staiceles virzienā.
Kādu dienu vecmamma mājās bija aizkavējusies ar pusdienu gatavošanu un puika nokavēja savu autobusa pavadīšanas mirkli. Tavu vilšanos! Tavu pasaules netaisnību un asaru plūdus!
Tās bija mazā Jurīša pirmās spilgtās bērnības atmiņas. :)
Kad Juris bija pieaudzis, dzīve viņu no rimtajiem Salacas krastiem uz diviem gadiem aizsvieda līdz Vladivostokai. Ar šodienas acīm raugoties - tīrās šausmas! Turpat taču Japāna, otra pasaules mala! Bet toreiz - vien mūsu plašās dzimtenes tālākais nostūris, aiz kura ir dzelzs priekškars, nevis Japāna.
Atgriezies mājās Juris metās dzīves mutuļos. Darbs, ģimene, sabiedriskie pienākumi, draugi, ballītes. Un visam pa vidu - Amerikas balss. Pie mazākās iespējas viņš meklēja vajadzīgos radioviļņus, lai dzirdētu čerkstošo Šī ir Amerikas balss no Vašingtonas. Juris bērnībā bija daudz dzirdējis vecmammas runāto par ulmaņlaikiem, vācu laikiem, krievu laikiem, deportācijām un partizāniem. Vecmamma pati esot slēpusies piemājas rudzu laukā, lai izvairītos no deportācijas. Šie stāsti viņa iztēlē dzīvo vēl šodien un priekšstats par labajiem un sliktajiem viņā ir izveidojies jau kopš tiem laikiem, kad ikdienas svarīgākā nodarbe bija ar skatienu pavadīt autobusu uz Staiceli. Bet Amerikas balss kā tāla, neaizsniedzama un šajā dzīvē pilnīgi nereāla iespēja viņa ausīs skanēja līdz pat 2016. gada rudenim.
Kādā piektdienas vakarā mājās pie vakariņu galda tika pārrunāti pēdējie sievas sagatavošanās darbi viņas ceļojumam ar kori uz Austrāliju. Turpat arī sievasmāte ierunājas, ka mazmeita viņu varētu aizvest ciemos pie māsīcas uz Čikāgu. Pusaudžiem tādu dzirkstelīti vien vajag un ātri vien tiek sameklēta visa pamatinformācija un tiek nolemts tuvākajā laikā pie šīs domas piestrādāt, lai jau nākamajā vasarā dotos uz Čikāgu.
Bet izrādījās, ka tā dzirkstelīte bija bijusi tāda pamatīga dzirkstele. Pēkšņi Juris aptvēra, ka čerkstošā Amerikas balss pavisam skaidri skan viņa ausīs un ir šodienas realitāte. Pāris klikšķi un viņa epastā iebirst rezervācijas apstiprinājumi lidojumam uz Ņujorku. Sacīts - darīts: sieva ar savu otro ģimeni Animu un Austrāliju, sievasmāte ar meičuku uz Čikāgu, bet viņiem ar Robi puišu ballīte Ņujorkā. Pēc desmit mēnešiem, tiesa... Pēc desmit mēnešiem! Pēc desmit mēnešiem mazais lauku puika no Salacas krasta, kurš steidza ar skatienu pavadīt busu uz Staiceli, kurš ir izblandījies pa plašajām Krievijas ārēm un ar vēl joprojām ausīs skanošo Amerikas balsi, viņš lidos uz Ņujorku! Uz Pasaules Krustcelēm - Taimskvēru!
Vēlāk sievas ceļojums uz Austrāliju Jurim izrādījās daudz par garu. Šajās dienās viņam bija iespēja daudz domāt un pārdomāt par to, ko viņam nozīmē mājas, attiecības, ģimene. Kaut kas tajā bildē kopā īsti negāja. Sieva Austrālijā, viena ģimenes puse Čikāgā, otra - Ņujorkā. Kaut kas īsti pareizi nebija un, kamēr sieva vēl fotografējās pie Sidnejas operas un ar koalām, Jura epastā iebirst vēl viena rezervācija lidojumam uz Pasaules Krustcelēm. Sievai. Kā saka - jādara gals šai atsevišķajai ceļošanai. Turpmāk viss būšot citādi...
Piecas dienas Ņujorkā
Piecas dienas Ņujorkai ir daudz par maz. Bet pilnīgi pietiekami, lai apostītu aizjūras gaisu un pirmajam priekšstatam par Pasaules Krustcelēm. Līdz ar to jau pašā sākumā tika nolemts, ka apskatīsim tikai Manhetenas salu. Manhatanas? Manhettenas? Kā tad īsti ir pareizi, nav ne jausmas, bet Streipu Kārlis zina sacīt, ka pareizi esot Manhettena. Ar uzsvaru uz pirmo "e" un ar diviem "t". Lai nu kā, man tas griežas ausīs, tāpēc turpmāk tekstā - Manhetena.
Pirmā diena. Ceturtdiena, 2017. gada 19. oktobris
Lidostā, protams, esam savlaicīgāk par vissavlaicīgāko pasažieri. Chek-ins tiek uzsākts pēc krietnas pusstundas un pie tā mēs esam paši pirmie. Ar dokumentiem un vīzām viss ir kārtībā, ātri vien jau izejam drošības kontroli un sēžam pie saviem lidmašīnas vārtiem. Līdz reisam vēl vairāk kā stunda, līdz ar to laiku nositam kafejnīcā pie loga, aiz kura vērojama mēmā filma par lidostas darbinieku līdz pēdējam sīkumam atstrādātajām funkcijām. Apbrīnojama rosība, kur katrs mazais cilvēciņš zina savu vietu un darāmo.
Līdz Stokholmai mūs aizvedīs maza, veca propellerlidmašīnīte. Tik mazā lidmašīnītē vēl nekad nebiju sēdējusi (ja neskaita Cessniņu).
Pusotras stundas lidojums un esam jau Ārlandā, lai 50 minūšu laikā pārsēstos uz lielo Airbusu. Mazs riksītis pa garajiem lidostas gaiteņiem, pasu kontrole un pavisam drīz jau esam gatavi garajam pārlidojumam. Tomēr izskatās, ka neviens nekur nesteidzas. Pēc mirkļa tiek paziņots, ka lidmašīnai nepieciešami nelieli tehniski remontdarbi un reiss kavēsies. Atliek vien pa logu nolūkoties mēmajā filmā par cilvēkiem, kas zina, ko dara. Nepaiet ne stunda, kad mūs sāk laist iekšā lidmašīnā.
Sēdvietas mums, diemžēl, ir atsevišķas. Mana vieta ir lidmašīnas vidū tieši pirms tualetēm blakus kādam raženam austrumzemes pārstāvim. Juris ar Robi kādas rindas aiz manis pie loga, abi blakus.
Lidojums paiet bez īpašiem ekscesiem. Noskatījos kādu filmu, parisināju sudoku un drīz jau aiz loga sāk parādīties Trampistāna. Mans ķermenis laikam vēl atceras 12-stundīgos lidojumus no Stambulas līdz Indonēzijai, tāpēc šis astoņstundnieks šķiet tāds samērā labi pārdzīvojams.
Neskatoties uz to, izkāpjot Newark Liberty lidostā jūtamies diezgan saburzīti. Vēl jāstāv garā, garlaicīgā pasu kontroles rindā un Juris zina stāstīt, ka šī lidosta ieguvusi savu Liberty vārdu tieši pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, jo tieši no šīs lidostas bija pacēlusies viena no lidmašīnām, kas vēlāk ietriecās dvīņu torņos.
Ņujorkā ir pēcpusdiena. Bet mūsu pulksteņi rāda jau vēlu vakaru. Visu dienu esam pavadījuši lidostās un lidmašīnās. Tagad priekšā īsais brauciens ar Air Train līdz vilcienam NJ Transit, kas no Ņūdžersijas štata mūs aizvedīs uz Ņujorkas štatu. NJ Transit vilciens ir ērts, ar milzīgiem, pufīgiem krēsliem. Vietas katram sēdētājam plašas un ļoti ērtas. Apsēžos blakus kādai sievietei un vēroju cilvēkus. Daudz tūristu un iebraucēju, bet var redzēt, ka ir arī vietējie. Man grūti aptvert, ka te ir cita pasaule un cits dzīvesveids. Cilvēki it kā tādi paši, tomēr citādāki. Sieviete man blakus atliec galdiņu no priekšējā krēsla un izliek uz tā kaudzi ar papīriem. Ar acs kaktiņu palūru, ko viņa dara. Izskatās, ka kaut kāds bioloģijas kontroldarbs. Tāpat kā pie mums, viņa ar sarkanu pildspalvu labo, atzīmē un vērtē izpildītos darbus. Izskatās, ka arī šeit skolotāji plosās ārpus darba skolā, lai izlabotu skolēnu darbus.
Brauciens, cilvēku un ainavas aiz loga vērošana ilgst kādu stundu un klāt ir mūsu izkāpšanas stacija - Penn Station. Tas mirklis, kad izkāp no vilciena / metro / vienalga kā un sajūti, ka esi citā pasaulē! Katrai vietai šajā pasaulē ir sava smarža / smārds. Katra vieta smaržo kā citādāk. Arī Ņujorka. Nezinu, vai tās ir transporta izplūdes gāzes, putekļainā asfalta smarža, ielas ēstuvju aromāts vai viss kopā, bet arī Ņujorkai ir sava smarža. Mums priekšā paveras debesskrāpji, dzeltenie takši un cilvēku pūļi. Ejam pa Septīto Avēniju, troksnis ir briesmīgs, mašīnu daudz un cilvēku vēl vairāk. Un te nu tās ir - pasaules krustceles Taimskvērs!
Pārvietošanās šeit iespējama vien pīļu gājienā vienam aiz otra. Ik pa brīdim vēl jāizlavierē caur lielajiem betona klučiem, kas norobežo brauktuvi no ietvēm. Tas viss drošības nolūkos, lai kāds nenormālais atkal neiebrauktu gājējos (nedēļu pēc atgriešanās mājās, ziņās jau atkal dzirdam, ka Ņujorkā tas ir noticis. Tiesa, ne Taimskvērā un tomēr...).
Robis ir pārguris, man otrā elpa parādījusies, bet Staiceles puika Juris ir vienkārši laimīgs. :) Aizstaigājam līdz kāpnītēm, kur sasēduši visi pasaules pilsoņi. Sabildējamies tā un šitā. Iekniebju Jurim, lai viņš saprot, ka neguļ. :) Varētu vēl pačillot, bet redzam, ka Robis besās. Paši jau arī noguruši, tad nu dodamies meklēt metro un virzienu uz Kvīnsu.
Metro stacijā nopirkām biļetes visai nedēļai, lai neierobežoti varam pārvietoties pēc vajadzības. Lai arī mēs te būsim vien piecas dienas, mums nedēļas biļete atmaksājās ar uzviju. Metro ir skaidrs un labi saprotams. Drīz jau sēžam tajā un jau pēc kādas pus stundiņas ir klāt mūsu izkāpšanas pietura 33 St-Rawson St. Mūsu viesnīca atrodas Kvīnsas bulvārī un to atrast ir pavisam viegli.
Viesnīcas recepcijā izpildām parastās formalitātes un mums tiek iedalīts numuriņš ar divām king-size gultām. Robis gulēs kā kings. :)
Nu jau arī Ņujorkā ir vakars. Mūsu pulksteņos jau dziļa nakts. Bet vēderi sāk prasīt savu tiesu, tāpēc dodamies ārā, lai sameklētu kādu pārtikas veikalu. Atrodam to pavisam netālu no viesnīcas. Iepērkamies, viesnīcā iekožam vakariņas un bezspēkā atkrītam gultās.
Kad pamostos, ārā ir tumša nakts. Man galva skaidra. Paskatos pulkstenī - ir viens naktī. Nu un tā kā man nav miega problēmas, apgriežos uz otriem sāniem un guļu tālāk.
Otrā diena. Piektdiena, 2017. gada 20. oktobris
Saprotams, pamosties no rīta mums nesagādā nekādas problēmas. Sešos jau esam augšā, jo laiks jāizmanto lietderīgi. Pus septiņos esam brokastīs.
Par Ņujorkas viesnīcu brokastīm jau iepriekš esam daudz lasījuši. Ja viesnīca tās vispār piedāvā, tad tās nav samaksas vērtas. Labāk esot brokastis viesnīcā neņemt, bet doties brokastot kaut kur pilsētā. Bet šīs trīszvaigžņu viesnīcas atsauksmēs bijām lasījuši, ka te tās ir salīdzinoši labas.
Noejam uz ēdamzāli. T.s. Zviedru galds. Gar sienu izvietoti trauki un ēdieni. Trīs tosteri. Divos no tiem var ielikt pa divām maizītēm. Ielieku maizītes, spiežu, spiežu.. ok. nedarbojas. Ielieku otrā tosterī. Arī nedarbojas. Trešajā var ielikt pat trīs maizītes. Ok. Pietiks mums visiem, es nodomāju. Pēc mirkļa maizītes izlec ārā un izcepusies ir vesela viena maizīte. Labs ir. Gatavosim pa vienai... Vēl piedāvājumā omletes un desiņas. Tīri nekas, diezgan ēdamas. Saliekam to visu uz šķīvjiem un mūsu brokastu galds ir klāts.
Pirms septiņiem jau kopā ar vietējiem darbaļaudīm sēžam metro un braucam uz Manhetenu. Mūsu pirmā īstā diena Ņujorkā ir sākusies.
Šodien esam ieplānojuši pablandīties pa Manhetenas dienvidu daļu. Un sākam ar Grand Central Station, kurā izkāpjam taisni no sava metro. Pati stacijas ēka iespiedusies starp debesskrāpjiem un ir viena no salīdzinoši nedaudzajām vēsturiskajām ēkām Manhetenā. Tā būvēta 19. gs. beigās, un esmu kaut kur lasījusi, ka to ne vienu reizi vien jau ir gribēts nojaukt. Kā jau ASV ierasts, arī šeit milzīgs karogs nekļūdīgi atgādinās, kurā pasaules malā atrodies.
Un ir tik fascinējoši atrasties vietā, kas tik daudz redzēta ziņās un filmās! Stacijas zāles griesti esot 38 m augsti, t.i., apmēram 10 stāvu augstumā. Nespēju iedomāties, ka te varētu iespiesties viena Zoļika deviņstāvene.. Zaļie kupolveida griesti rotāti ar astronomiskiem motīviem un mazas lampiņas spīd kā zvaigznes debessjumā. Cilvēki kā skudrupūznī steidzas savās gaitās, bet mēs tādā vēstā tūristu mieriņā uz to visu noraugāmies no malas.
Lēnā solī ejam uz Wallstreet pusi. Gribas redzēt to pasaules galveno finanšu ielu. Darba laiks tikko sācies un iela salīdzinoši tukša. Fondu biržā dodas iekšā vēl kāds novēlojies darbinieks. Gan jau tūlīt no bosa dabūs pa mizu. Tepat pāris soļu tālāk viena no Trampa ēkām. No ārpuses ēka kā ēka - liela un pelēka. Milzīgo uzrakstu nevar nepamanīt. Iekštelpas spoži izgaismotas un mirdz vienā marmorā un zeltā. Iekšā cilvēki kā cilvēki - divām rokām un kājām. Ja tā aizdomājas - tāds pats cilvēks kā es, tikai no pilnīgi citas pasaules. Un ir interesanti pa šķirbiņu tajā citā pasaulē ielūkoties. Tālāk mans skats pievēršas vēl citai pasaulei: pie ēkas uz ielas zemē bomzis, lūdzoši sakņupis zeltā izgaismotās Trampa ēkas ieejas virzienā. Cilvēki tam iet garām tikpat vienaldzīgi kā blakus esošajai atkritumu urnai.
Tepat netālu aizejam arī līdz slavenajam Wallstreetas bullim, kas ir finanšu pasaules varenības simbols. Tā runā, ka tam, kurš pieskaršoties buļļa ragiem un nagiem, tam būšot garantēta bagātība visai dzīvei un pastāvīga izaugsme. Šitādu iespēju garām nevar laist. A ja nu piepildās? :) Lai arī laiks ir vien kādi desmit pirms pusdienas, cilvēku ielās vēl salīdzinoši maz, nofotografēties pie buļļa bez sīkiem japāņu tūristiem blakus vai fonā bija vai vesels izaicinājums. To te bija vesels pūznis! Bet mēs esam pacietīgi. Malā stāvot nodomāju, ka re, gan jau ka visi japāņi te ir bijuši un tam bullim pieskārušies, droši vien tieši tāpēc tā Japāna ir tik bagāta :)
Beidzot arī mums izdodas atrast mazu mirkli, lai uztaisītu kādu selfiju. Un es nepieskāros ne tā buļļa ragiem, ne nagiem un tagad nenožēloju to itin nemaz! Lai tā lieta paliek vīra pārziņā. :)
Diena ir iesilusi patīkami silta un saulaina. Lēnu garu ejam virzienā uz Ferry station. Mūsu mērķis šodien ir slavenā Brīvības statuja.
Ceļotāju forumos biju lasījusi, ka braukt ar speciālo kuģīti uz Elijas salu, uz kuras atrodas Brīvības statuja, neesot vērts. Ja vien nevēlas ņemt visu ekskursiju pa salu. Tā kā mūsu dienu skaits šeit ir stipri ierobežots, bijām nolēmuši statuju tik apskatīt tikai no malas. Un to lieliski varot izdarīt ar satiksmes kuģīti, kas ik pa pus stundai kursē uz Staten Island.
Kuģītis galīgi patukšs. Skats uz lēnām pazūdošajiem Manhetenas debesskrāpjiem ir pasakains. Arī laiks mūs lutina. Lai arī ir samērā vējains, saulīte spīd un patiesībā ir ļoti komfortabli - nav ne par aukstu, ne karstu.
Un tepat arī strauji tuvojamies Brīvības statujai. Aaaa! Izstiepju roku un gribas tikt tai mazliet tuvāk. Nu mazliet, mazliet! Bet nekā... kuģītis aizskriet tai garām pat nenosvilpdams. Nu labi. Vēl redzēsim to atpakaļceļā.
Staten Islandā mums ieplānots nekas nebija, tāpēc uzreiz braucam arī atpakaļ. Atkal jau Brīvības statuja cik strauji parādījās, tik strauji lielā attālumā pazuda... Sajutos tā, it kā man kāds gar degunu noplivinātu debešķīgo Frango šokolādes konfekšu kārbu, parādītu mēli un pateiktu - figuški!
Ar skaudību noraugos, kā, vadādami tūristus, virs Brīvības statujas riņķo helikopteri, nopūšos un nodomāju: ok, next time...
Īsāk sakot - neticiet tiem, kas saka, ka uz Elijas salu nav jābrauc. Ir gan. Ja vēlaties kārtīgi redzēt Brīvības statuju, tad noteikti jābrauc. Vai arī... jālido ar helīti un jāskatās tā no gaisa. Starp citu, kaut kur manīju ka, ja nemaldos, 15 minūšu lidojums virs Ņujorkas maksā 150 eur. Nodomāju, ka galīgi nav zirga nauda... gribētos ļoti...
Pavizinājušies ar kuģīti esam, Brīvības statujas gaisu esam ieelpojuši, diena ir skaista un mūsu plānos šodien vēl 11. septembra memoriāls un uzbraukšana augšā uz jauno Pasaules Tirdzniecības centra observatoriju.
Lēnām pēc kartes ejam memoriāla virzienā, kam blakus jābūt arī Pasaules tirdzniecības centram, un baudām pilsētu. Pa ceļam mūsu starpā izvēršas strīds, jo Robis paziņo, ka augšā uz simto stāvu nebraukšot. Nebraukšot un cauri! Mēs to nesaprotam, notiek aizvien asāka vārdu pārmaiņa, bet Robis aizvien apgalvo, ka viņam ir fobija no augstuma gluži tāpat kā citam varbūt no slēgtām telpām vai zirnekļiem. Es vienalga to nesaprotu, kļūstu jau galīgi pikta, līdz Robis spļauj ārā spēcīgu salīdzinājumu, kas mani atsēdina - ja man uz sejas uzliktu dzīvu žurku, kā es justos? ... piiii..... šito es spēju iztēloties un man mute ciet.
Bet tikmēr mēs esam nonākuši līdz 11. septembra memoriālam. Ja godīgi, uz šo vietu nācu tikai dēļ, ka kānuneatnāksi. Un tikai. Likās, nu ko gan tur ieraudzīšu, pēc tik daudz gadiem tāda kapu apmeklēšana vien būs. Bet... es nevarēju iedomāties, ka tas būs tik... plosoši patiesībā... tā milzīgā kvadrātveida bedre ar vēl vienu bedri dziļāk, tas tekošais ūdens, kas pazūd bezdibenī... ārkārtīgi spēcīgi.. patiešām...
Kādu brīdi te uzturējāmies, vērojot cilvēkus, lūkojoties bezgalīgajā ūdens tecēšanā un lasot bojāgājušo vārdus. Šeit atrodoties, tikai tā pa īstam saproti, cik 11. septembra notikumi ir bijuši reāli. Tā vis nav nekāda šausmene pa televizoru, tas viss ir noticis pa īstam! Tā vienkārši - cilvēks dzīvo savu ikdienas dzīvi, bet pēkšņi tajā parādās kāds psihs plānprātiņš! Tā skaudri iedomājos, ka patiesībā šī postījuma mērogi atsaucas vēl līdz šodienai un rītdienai, ja ņemam vērā dzīvi palikušos, kuri šajā vietā reiz zaudēja savus tuvos un mīļos. Šī vieta ir jāredz, ja esi Ņujorkā. Ļoti iespaidīga, uzrunājoša, skaudra un skumja.
Bet tepat blakus ir arī jaunais Pasaules tirdzniecības centra debesskrāpis, kurš tika atvērts 2014. gadā. 541 metru augsts un tajā ir 104 stāvi. Šodien tā ir augstākā ēka visās ASV. Ēkas augstums ir 1776 pēdas un šis skaitlis simbolizē gadu, kurā tika pieņemta ASV Neatkarības deklarācija. Lai uzbrauktu augšā observatorijā, jāizstāv gara rinda. Pietiekami gara, lai paspētu bišķi nogarlaikoties, tomēr ne tik gara, lai to nevarētu izstāvēt.
Kad biļetes rokā, vienojamies ar Robi, ka tiekamies pēc kādas stundas tepat lejā un ar nelielu kreņķi fonā ejam uz liftu, lai brauktu augšā. Cilvēku plūsma uz iekāpšanu liftā ir ideāli organizēta. Viss notiek raiti, drīz jau mēs stāvam savā vertikālās pacelšanās skapī un sākas mūsu ceļojums tuvāk debesīm. Uz skapja sienām no iekšpuses tiek projicēti trīsdimensionāli skati par to, kā ir mainījies Manhetenas ēku augstums un ainava tās vēsturē. Tas sākas ar izbraukšanu cauri pazemei un ēkas pamatiem, tad virzāmies jau ielas līmenī, tad augstāk, augstāk, vēl aizvien augstāk un vēl liftā atrodoties mēs jau lūkojamies uz Manhetenu no putna lidojuma. Man sajūsmā aizraujas elpa un es padomāju, ka labi vien ir, ka Robis palika lejā. Ja viņam patiešām ir tā fobija, mums tagad ar to tikai raizes vien būtu. Bet tagad es tiešā vārda nozīmē ar aizrautu elpu varu lidot debesīs. Šis mirklis ilgst vien 47 sekundes. Ausis ir aizkritušas, bet kam gan tas tagad rūp.
Izejot no lifta, visapkārt ir krēsla un visi cilvēki nez kāpēc tiek kaut kur novirzīti un tālāk mūs nelaiž. Visi stāvam, es padomāju, ka droši vien atkal tiek organizēta cilvēku plūsma, bet tad pēkšņi uz sienas atkal parādās jaunas projekcijas ar stāstu par šo ēku. Tas ir samērā īss un konspektīvs stāsts, par Manhetenas ielām, kas pēkšņi pārvēršas par īstenību - ekrāns pāris sekundēs pazūd, ieslēdzas dienasgaisma un mums visiem pie kājām ir Manhetena. Telpu pāršalc sajūsmas elsas, mana elpa vēl joprojām ir aizrāvusies, bet acis ieplešas apakštasīšu lielumā.
Ar paātrinātu sirdsdarbību ejam tālāk uz pašu skatu platformu.
Staigājam un pētām Manhetenu no Brīvības statujas līdz Centrālparkam. Tālumā redzams, ka tūristus lidinošie helīši ir ar mums apmēram vienā augstumā. Tad pie apvāršņa parādās vēl kāds lidaparāts, kaut kāda neliela lidmašīnīte. Skatos uz tiem gaisa kuģiem un esmu lepna, ka esmu ar viņiem vienā augstumā :) Lidmašīna lido uz mūsu pusi un nu jau var saredzēt, ka tā nav nekāda mazā lidmašīnīte, tas ir kaut kas lielāks un tumši zaļā krāsā. Aha, laikam kaut kas no militārā arsenāla. Tā vēl joprojām lido uz mūsu pusi un var jau saredzēt tās īpatnējo formu un kaut kādas antenas un pribambasus uz tās korpusa. Man kļūst nedaudz neomulīgi. Kaut kur prātā pazib tikko apmeklētā piemiņas vieta un acīs redzu skaitļus 11.09.2001. Vēroju lidmašīnu un nu jau tā tuvojas diezgan strauji, lido mūsu acu augstumā. Man rokas kļūst miklas, sirds dauzās kā negudra un vienā brīdī šķiet, ka mēs ar pilotu saskatāmies. Lidmašīna mums palido garām rokas stiepiena attālumā...
Ja šitik tuvu es būtu redzējusi arī Brīvības statuju, es būtu bijusi pavisam laimīga. :) Bet tagad es esmu laimīga par to, ka esmu šeit, ka esmu tik augstu un ka esmu dzīva...
Es esmu zaudējusi laika izjūtu un vīrs mani atgriež realitātē. Tur, lejā, kur mašīnas kā mazas skudriņas un cilvēki kā sīki puteklīši, kaut kur tur lejā mūs gaida Robis. Raize iezogas mūsu prātos, vai tur viss ir kārtībā un mēs steidzamies lejā.
Robis ir norunātajā vietā sveiks un vesels.
Nezinu kā Robis, bet mēs esam noguruši un izsalkuši. Nolemjam, ka brauksim uz viesnīcu nedaudz atstiept kājas, lai vēlāk var atkal doties ielās. Ejam garām ielu tirgotājiem, kas savos treilerīšos gatavo ātrās, neveselīgās uzkodas. Bet tās smaržo tik kārdinoši! Visādi sendvidži un burgeri kā jau visur pasaulē. Nolemjam, ka izsalkums tepat vien jāremdina un noskatām vienu būdu. Gaidot savu pasūtījumu novēroju, ka šādas pusdienas ietur ne tikai tūristi. Te ir arī vietējie garāmgājēji, gan arī klerki no apkārtējiem birojiem.
Pusdienslaikā atkrītam savās viesnīcas gultās. Nogurums ir traks, soļu skaitītājs telefonā rāda, ka pa šo pus dienu nostaigāti kādi 8 km. Nav baigi daudz, bet Latvijā ir pusnakts un ķermenis kliedz pēc horizontalizēšanās.
Drīz vien saprāta balss sauc, ka jāceļas un jāiet ielās. Nolemjam pabāzt degunu, lai aptvertu, kas notiek tepat Kvīnsā. Robi dabūt ārā no viesnīcas jau ir neiespējami, bet mēs ejam. Gribam paskatīties apkārtni un pie viena sameklēt kādu bodīti, kur nopirkt kaut ko vakariņām. Ejam pa Kvīnsas bulvāri virzienā prom no Manhetenas.
Laiks mūs lutina. Ir silts un saulains, vismaz kādi 20 grādi. Ejam kājām un vērojam šejieniešu ikdienu. Pa ielas otro līmeni visā tās garumā cik vien var redzēt stiepjas metro līnija.
Metro pieturas ir samērā īsas un tāpēc nolemjam, ka iesim, kur acis rāda, jo jebkurā brīdī mēs varam iekāpt metro un braukt atpakaļ.
Iela aiz ielas un mēs tik ejam, līdz pilsēta kļūst tāda kā plašāka un mierīgāka, pilsētas burzma kļūst aizvien mazāka. Tepat pa labi kaut kāda milzīga sēta un kādā šķirbā ieraugu, ka tur ir kapi. Tādi kapi, kā filmās rāda! Ieraugām vārtus un ieejam iekšā. Patiesi, šitādas ainiņas es tikai filmās esmu redzējusi. Te nav kapu kopiņu, vien pieminekļi zālājā viens aiz otra. Es pat nevaru iedomāties, kā šeit ir iespējams atrast sava tuvinieka pieminekli, jo nekādas taciņas te nav manāmas. Vien nepārskatāms lauks, pilns ar pieminekļiem.
Pamazām sākam domāt, ka vajadzētu virzīties atpakaļ viesnīcas virzienā. Nostaigājuši esam krietnu gabalu, bet nākamais kvartāla stūris arī šķiet interesants un aiznākamais arī, līdz mēs jau esam tā pārguruši, ka jāmeklē metro atpakaļceļam uz viesnīcu. Kādā brīdī metro līnija ir aizvijusies kaut kur prom un pazudusi no mūsu redzesloka. Kamēr uzejam taku, kas varētu mūs aizvest līdz metro, pēdas, šķiet, jau nodilušas vismaz vienu centimetru.
Kamēr mēs pa Kvīnsu staigājām, Robis viesnīcā ir gulējis. Mēs gan cīnāmies ar miegu. Vakars ir klāt, tomēr iet gulēt būtu drusku nepieklājīgi. Atvelkam elpu un nolemjam, ka šovakar vēl jāaizšauj līdz Taimskvēram. Robis diezko negrib, bet velkam vien viņu ārā. Paši noguruši, bet ne jau gulēt esam atbraukuši.
Ir piektdienas vakars un cilvēki pasaules krustcelēs ir vai melnais tūkstotis. Principā paiet nav iespējams, var tikai lēnām virzīties sev vēlamajā virzienā. Burzma, troksnis, spožās, mirguļojošās, raibās reklāmas žilbina acis. Mūs ielenc vai pati Disnejlenda un mēģina pārliecināt, ka ar viņiem jānofotografējas. Lai nu būtu un vienā mirklī Robis kā stāārs ir viņu vidū.
Par šo atrakciju katrs no varoņiem pieprasa piecus dolārus. Divdesmit dolāri par pārdesmit sekunžu zvaigžņu stundu ir tīrais kosmoss un Juris paliek nelokāms un vienam no viņiem iespiež saujā piecīti.
Lēnām virzāmies uz trepīšu pusi, atrodam kādu kaktiņu, kur piemesties. Sēžam un vienkārši esam.
Diezko ilgi šādi nesanāca pasēdēt, jo Robim jau visa par daudz. Šie cilvēku tūkstoši nav priekš viņa un viņš sāk dīkt, ka jābrauc uz viesnīcu. Negribīgi nākas piekrist, jo patiesībā jau paši arī esam noguruši pēc vella. Bet tepat ap stūri vēl ir M&M veikals un man ļoti gribas pabāzt tajā degunu. Ieejam iekšā un te ir īsta leiputrija. Mazās, krāsainās konfektītes te ir tik abnormālos kvantumos, ka galva reibst. Un rotaļlietas un suvenīri! Un tas viss trijos stāvos!
Kad nonākam viesnīcā, soļu skaitītājs saka, ka šodien ir nostaigāti 19 km. Tā nekas, labs sākuma treniņš, ja gribu noiet Santjago ceļu. :o) Bet manu melno kediņu papēžos lielpilsētas asfalts ir izdeldējis caurumus. Ha! - es nodomāju. Būs lielisks iemesls iegriezties kādā veikalā uz nelielu šopingu.
Un miegs mani pārsteidza ceļā no gultas malas uz spilvenu.
Trešā diena. Sestdiena, 2017. gada 21. oktobris
Šonakt ar pilnīgi skaidru galvu pamodos divos. Paskatījos pulkstenī, apgriezos uz otriem sāniem un gulēju tālāk.
Arī šorīt piecelties sešos nesagādā nekādas grūtības. Noejam lejā brokastīs. Tur šorīt viss tāpat kā vakar. Trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas...
Šodien ir mana diena, jo, vēl Rīgā esot, esmu pieprasījusi sev vienu dienu atrakciju parkam. Tuvākais šeit ir Luna Park Coney Island Ņujorkas krievu rajonā - Braitonbīčā. Jo kā gan tas būtu - atbraukt uz Ameriku un neapmeklēt nevienu atrakciju parku? Lai arī kompanjonu man, diemžēl, nav, vismaz pāris atrakcijas esmu noskatījusies, uz kurām vajadzētu aiziet.
Bet pa ceļam uz Braitonbīču iesim vēl kājām pāri Bruklinas tiltam. Ar metro aizbraucam uz Manhetenas Dienvidu daļu un diezgan viegli jau atrodam tiltu.
Ir agrs un saulains sestdienas rīts. Lēnu garu soļojam pāri tiltam. Mums pretim un garām pa retam aizskrien kāds sportisks ņujorkietis. Laikam gatavojas maratonam. :) Bet patiesībā šīs ainiņas jau atkal kā no filmām.
Mums aizmugurē palēnām attālinās Manhetenas debesskrāpji, bet kāds vīrietis fotografē jaunu meiteni, kas nebaidās pozēt uz tilta konstrukcijām uz Manhetenas fona. Pretī nāk kāda mamma ar diviem blondiem bērneļiem un es viņos atpazīstu ģimenīti, ar kuru kopā lidojām no Rīgas uz Stokholmu. Pasaule ir maza ne tikai Latvijā.
Pārgājuši pāri tiltam, nogriežamies turpat lejā uz Brooklyn Ferry kuģu piestātnēm. Nedaudz pastaigājam pa krasta promenādi, baudot kluso sestdienas rītu uz Manhetenas debesskrāpju fona.
Kad sākam meklēt metro, kas mūs aizvestu uz Braitonbīču, pulkstenis jau nāk desmit. Sagaidām savu vajadzīgo metro līniju, sagatavojamies uz krietnas stundas braucienu. Necik ilgi un metro pieturu rādītājs saka, ka mēs esot galapunktā. Pārsteigti kopā ar visiem pasažieriem izkāpjam ārā. Mūsu samulsumu ieraudzījis kāds metro darbinieks dara zināmu, ka jāpārsēžas uz autobusu.
Atrakcija bija forša. Neko gara, bet tas vertikālais brauciens bija labs.
Kā nosaka nerakstītie noteikumi, lai atrakciju izbaudītu kārtīgi, tā jāizbrauc divreiz. To es arī daru. Izkāpju ārā, izņemu līcīti caur kiosku un ar jaunu biļeti zobos jau atkal tieku piesprādzēta ar drošības jostām.
Lai arī Thunderboltam nav ne vainas, es no šīs vietas biju gaidījusi ko daudz vairāk. Bet varbūt arī labi - ne vīrs, ne Robis droši vien nebūtu gatavi veselu dienu noraudzīties kā es dauzos pa atrakcijām. Un, ja godīgi, vienam tomēr nav tas... :(
Un tā ap pus vieniem mana plānotā pilnā diena jau ir beigusies. Bet pludmale te ir jauka. Cilvēku maz, saule spīd un jūrā var ieiet arī šodien - pa tādu kā platu koka laipu. Pastaigājamies pa to, pavērojam kā krievu veči sasēduši uz laipas un makšķerē. Nākot atpakaļ ieraugu, ka kāda sieviete pārdod dzeltenu ēdamu ziedu. Pieeju tuvāk un redzu, kā viņa uz koka irbulīša filigrāni nomizo mango un iegriež tajā tādas kā lapiņas. Mango izskatās mīksts un gatavs un es atceros, kādus gardumus pirms gada baudīju Bali. Pieci dolāri un dzeltenais mango ir mans.
Ļoooti garšīgs! Sulīgs un salds. Notašķīties jau sanāca tāpat, bet tas bija tā vērts.
Pa pludmali izstaigājām krietnus attālumus un sākam lūkoties pēc metro atpakaļceļam uz viesnīcu.
Pusdienslaikā esam viesnīcā un varam nedaudz atstiept kājas. Nolemjam, ka vakarpusē aizbrauksim uz Rūzvelta salu, no kurienes ar gaisa tramvajiņu var pārbraukt pāri Austrumu upei. Robim uznācis kaut kāds vājums un viņš ar mums kopā braukt atsakās.
Labi, ka metro mums tepat pie viesnīcas. Līnijas jau esam apguvuši un pavisam drīz jau esam Rūzvelta salā. Nemanot pēcpusdiena ir kļuvusi par vakaru un Manhetenas debesskrāpjos ieslēdzas uguntiņas. Jo tumšāks kļūst, jo gaišāka Manhetena. Skats uz Manhetenu paveras kā labākajās filmās un skatu kartiņās.
Pastaigājam gar Austrumu upes krastu. Vīrs zina parādīt ANO ēku. Tā spīd tepat pāri upei un elpo pasaules elpu. Pa ceļam uz gaisa tramvaju ejam garām kādai jaunai, modernai ēkai. Ielūkojos tās izgaismotajos logos. Izskatās pēc kādas mācību iestādes. Vēlāk iegūglēju - patiešām. Cilvēku iekšā nav daudz, lai neteiktu, ka nav nemaz. Droši vien telpas tiek uzkoptas, ja jau visas gaismas deg. Kāds rets aizkavējies students steidzas mums pa priekšu uz tramvaju. Padomāju, ka re, kāds gudrs cilvēks mums iet pa priekšu. Nez, ko viņš mācās un par ko strādā?
Pulkstenis ir jau kādi astoņi vakarā un tramvajiņš kādas minūtes piecpadsmit jāgaida. Pamazām nez no kurienes sarodas cilvēki un, kad izkustamies no pieturas, tas jau ir pilns. Brauciens nav garš, bet iespaidīgs gan. Esam diezgan augstu, tepat pa kreisi ir Kvīnsboro tilts, zem mums - Austrumu upe vismaz mūsu pašu Daugavas platumā. Nē, platāka gan. Priekšā naksnīgā Manhetena un drīz jau braucam gar debesskrāpju logiem. Ielūkojos tajos un domāju - nez, varbūt šis ir tas dzīvoklis, ko pārdod Brūss Villiss?
Un vakars jau klāt. Sagurums arī. Šodien nostaigāti savi 15 km un arī šovakar miegs mani pārsteidz ceļā no gultas malas uz spilvenu.
Ceturtā diena. Svētdiena, 2017. gada 22. oktobris
Šonakt ar pilnīgi skaidru galvu pamodos trijos. Paskatījos pulkstenī, apgriezos uz otriem sāniem un gulēju tālāk.
Piecelties sešos arī šorīt nesagādā nekādas grūtības. Arī brokastīs viss tāpat kā vakar un aizvakar - trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas...
Katrā ceļojumā - gan īsākā, gan garākā - pienāk tā saucamā Septītā diena. Tā kā mums šis ceļojums ir īss, par Septīto dienu varam uzskatīt šo.
Robis vārguļo jau no vakardienas pusdienslaika. Draudzējas ar podu jau gandrīz diennakti. Iespējams, ka vainīgs ir vakardienas dubultais burgeris, bet varbūt arī nē. Lai nu kā, šis fakts ievieš zināmas korekcijas mūsu plānos.
Šorīt ir skaidrs, ka jāiet ielās meklēt kaut kādu aptieku. Ir svētdienas rīts un lielas cerības kaut ko prātīgu atrast nav. Iegūglēju, ka ar metro varam pabraukt pa Kvīnsas bulvāri kādu gabaliņu uz priekšu un tur varētu būt lielāks tirdzniecības centrs. Ceram tajā atrast kādu Pharmacy. Pāris pieturas ar vienu metro, pāris ar otru un esam tikuši līdz tādai normālai Alfai. Lūkojam pēc aptiekas, bet neko labāku par lielveikala pašapkalpošanās farmāciju neatrodam. Pulkstenis gan vēl tikai deviņi un lielākā daļa veikalu vēl ciet. Izmantojot laiku, pavazājos pa citiem veikaliem, lūkojot pēc iespējas nopirkt sev kādas skrienamās kediņas. Tās, kas man kājās, tās jau kopš aizvakardienas ir pavisam savārgušas un iet jau pēdējos centimetrus. Meklējumi vainagojas ar panākumiem, tomēr procesu nobremzē sievišķā neizlēmība attiecībā uz krāsu, kā arī vīra nepacietīgā mīņāšanās pie farmācijas stenda, kas tikko atvēries. Viņš ir ticis tajā iekšā un pārdevējai izstāstījis savu bēdu, bet tā neko prātīgu nevar palīdzēt. Iesaka kaut kādus uztura bagātinātājus un tējiņas, kas Robja gadījumā šajā situācijā diez vai palīdzētu.
Kreņķīgi braucam atpakaļ uz viesnīcu. Stāvot metro un gaidot savu izkāpšanas pieturu, pa logu ieraugām, ka tepat ir... CVS / pharmacy, Open 24 Hours... No mūsu pieturas tikai vienu kvartālu tālāk... Desojam turp, izstāstām savu sāpi un tiekam pie smukām kapsuliņām. Laimīgi skrienam atpakaļ uz viesnīcu, kur no Robja ēna vien palikusi. Sabarojam ar kapsulām pēc visiem priekšrakstiem un gaidām rezultātu.
Cik ilgi gaidīsi? Laiks skrien un mūsu dienu skaits šeit ir stipri ierobežots. Kad saprotam, ka Robis būs dzīvotājs, atstājam viņu viesnīcā, lai atgūstās, bet paši dodamies uz Manhetenu. Nolemjam šodien izstaigāt High Line veco dzelzceļa līniju. Tas ir parks, kas atrodas uz kādreizējās vilcienu līnijas sliedēm, novietojies apmēram 10 m augstumā virs Manhetenas ielu līmeņa. Zināmas pūles pagāja, līdz atradām parka sākuma punktu. Šodien metro līniju kartes ar mums runā suņu valodā un, kā izrādījās vakarā, šodien arī googles kartes mums samelojās. Septītā diena kā nekā... Lai nu kā, esam to parku laimīgi atraduši. Nekāda baudāmā pastaiga gan pa to nesanāca, lai arī laiciņš šodien foršs. Tieši tāpēc un droši vien tāpēc, ka šodien ir svētdiena, te ir ļaužu pilns, ka ne kāju paspert.
Apmēram tāds skats pavērās abos virzienos. Tomēr atradām arī kādu mierīgāku stūrīti, kurā piestāt un kādu pašiņu uztaisīt.
High Line parka ideja un izpildījums ir diezgan baudāmi kā pilsētnieku pastaigu vieta. Tā patiešām ir neliela zaļa oāzīte virs Manhetenas ielām vistiešākajā nozīmē. Visu parka garumu (2,3 km) tomēr nenogājām, jo cilvēku pūļi ir nogurdinoši tāpat kā Taimskvērā.
Uz kādas 21. ielas kāpām nost no High Line un nolēmām aizstaigāt līdz Flatiron building, sauktu arī par Gludekļa namu. Arī tas ir viens no Ņujorkas simboliem, jo arī ir viena no senākajām ēkām (1902. g.) šajā pilsētā - pavisam noteikti tievākais no debesskrāpjiem, kāds jebkad redzēts.
Bet manas acis piesaistīja debesis, kas prasīt prasījās pēc izgludināšanas:
Kaut kas mani fascinē tajos globusos tāpat kā kartēs. Varu tajās ilgi lūkoties un iztēloties, kas tik vien nenotiek šīs Zemes tik dažādajās vietās. Šis milzu globuss (3 m diametrā) arī lēnām griežas un no malas raugoties, es varu tikai sapņot un iztēloties, cik skaista ir zemeslode, raugoties no kosmosa.
Pēcpusdiena ir klāt un man pagalam negribas braukt uz viesnīcu. Saku vīram, ka mums jāsameklē Eilīnas kafejnīca, kurā esot lieliskas siera kūkas. Ceļakājā lasīju, ka tas, kurš Ņujorkā nav bijis pie Eilīnas, tas nav bijis Ņujorkā un tas nezina, kā garšo izcila siera kūka. Kafejnīcas atrašanās vieta man izdrukāta no googles kartēm. Izvelku, sameklējam attiecīgo metro līniju un braucam. Izkāpjam vajadzīgajā pieturā, uzkāpjam virszemē un meklējam Eilīnu. Nav viņas. Ejam ap kvartāla vienu stūri - nav. Ejam ap otru - nav. Apskrienam apkārt visam kvartālam - Eilīnas nav un vajadzīgo ielu nosaukuma burtu arī nav. Un neizskatās, ka te vispār kādas kafejnīcas varētu būt. Esam apjukuši un vispār vairs nesaprotam, kur atrodamies. It kā karte rāda skaidri un gaiši metro pieturu, kurā izkāpām un tepat tai ielai jābūt, bet viņas nav. Noguruši un besīgi bez maz pēc debesspusēm lūkojamies, kā nokļūt atpakaļ metro stacijā, bet arī tā jau nez kur pazudusi. Saprotam, ka Eilīnas siera kūka mums nespīd, tā arī paliksim nezinot, kā jāgaršo īstai siera kūkai un, acīmredzot, arī Ņujorkā nebūsim bijuši. :( Atmetam ar roku un nolemjam vienkārši iet uz priekšu, meklējot kādu metro staciju. Gan jau kādai uzdursimies. Ejam un ejam, ejam un ejam, bet, jo tālāk ejam, jo vairāk jūtamies pazuduši. Pēc debesspusēm spriežot, izskatās, ka esam kaut kur Manhetenas Rietumu pusē pie Hudzonas upes. Spriežot pēc klusuma, kas iestājies mūsu starpā, abi esam izbesījušies un dusmīgi, droši vien arī vainojam viens otru nepareiza virziena izvēlē.. un kaut kur fonā sēž doma par Robi viesnīcā...
Beidzot paveras pazīstamas aprises. Esam nonākuši pie Pasaules tirdzniecības centra debesskrāpja. Virziens nu ir skaidrs, arī metro atrodas. Gaidot mūsu līnijas metro, mans sagurušais gars tiek pabarots ar nu ļoooti baudāmu mūziku, ko spēlē kāds neredzīgs ielu muzikants, stāvēdams blakus metro sliedēm.
Ilgi tajā klausīties, diemžēl, nesanāk un drīz vien jau mēs esam viesnīcā. Robis mūs sagaida iegrimis telefonā. Skaidrs. Tātad vesels.
Šodien arī krietni esam nostaigājušies. Soļu skaitītājs telefonā saka, ka šodien tie bijuši 18 km. Un beidzot laikam esmu pieradusi pie šejienes laika zonas, jo laika izjūta ar pulksteņa rādītājiem ir stipri vien līdzīgi.
Piektā diena. Pirmdiena, 2017. gada 23. oktobris
Arī nakts beidzot paiet bez dīvainas pamošanās ar skaidru galvu. Mostamies jau atkal agri, jo šodien ir mūsu pēdējā diena Manhetenā.
Brokastīs vēl joprojām viss pa vecam - trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas... Neesmu pārliecināta, ka es tās vēlos, bet nu.. ēdu...
Šodien jāiespēj daudz. Tāpēc diži nekavējamies un dienu sākam ar nelielu šopingu. Esam pie vakar atrastā tirdzniecības centra piecas minūtes pirms veikalu atvēršanas. Eju meklēt tās kediņas, par kuru krāsu pirmīt nevarēju izlemt. Tagad laika nav daudz un šis nozīmīgais lēmums ir vienkārši jāpieņem. Un iepirkuma maisiņā bez kediņām sabirst vēl tas un tas un vēl arī tas... viss vajadzīgais, bez šaubām. Un ar visu šo vajadzību tagad jātiek līdz viesnīcai un rīt - līdz mājām.
Viesnīcā nometam iepirkumus un braucam uz Manhetenu. Šodien plānā pabūt trīs vietās. Sākam ar Trampa torni. Redzēs, kā viņam tur dzīvojās.
Ap Trampa torni plaši cilvēku pūļi. Saprotams, ka mēs neesam vienīgie interesenti, kaut arī patiesībā jau nekā interesanta te nav. Debesskrāpis parastais, vien burti pie ieejas atgādinās, ar ko te ir darīšana. Daudzi fotografējas pie ieejas durvīm ar apsargiem fonā, Juris, protams, arī. Vienā mirklī viņš saņem dunku mugurā un pakausī dzird skaļu one step away! ...Nebūs te nekādi Simpsonu multenes jociņi, te viss ir nopietni... :o)
Un tepat netālu, tepat jau arī tas slavenais Centrālparks. Diena ir patīkami silta, tā vien kā radīta laiskai pastaigai pa parku. Viss šeit šķiet pazīstams un redzēts. Ja neiedziļinās sīkumos par ne īpaši sakoptajām ietvēm un pusplīsušiem nožogojumiem, ja tveram lietas globāli, tad šķiet, ka esam ieklīduši filmas uzņemšanas laukumā. Tā vien šķiet, ka tūliņ pretī nāks Sāra Džesika Pārkere ar savu Lielisko.
Laiciņš lutina un zālājs tā vien vilina pavārtīties pa to. Pārkāpjam pāri mazai, salūzušai metāla sētiņai, kas norobežo pastaigu ietvi ar zālāju. Skats uz Manhetenu paveras debešķīgs. Gulšņājam pa zālāju un prātā nāk pārpasaulīgas domas. Prāts atsakās ticēt tam, ko acis redz. Vai tiešām es te atrodos? Vai man tas viss patīk? Vai tā esmu es, kas to visu redz? Kā salikt kopā ES un TE? Saruna ar sevi sāk ieilgt, atbildes uz jautājumiem ir gana pretrunīgas. Lai nonāktu pie kopsaucēja, jāsāk sarunāties balsī. Labi, ka neesmu viena, citādāk mani varētu noturēt par dīvainīti. Uzdodu šos jautājumus vīram un Robim. Sarunas sausais atlikums ir - ir brīnišķīgi skaisti šo piedzīvot, bet dzīvot es tomēr gribu savās mājās. Esmu pateicīga par iespēju te būt, tomēr, ja iedomājos, ka man te būtu jādzīvo diendienā, es jau jūtos outsiders uz līdzenas vietas. Šis viss nav mans! Bet vīrs ir pretējās domās un saruna sāk ievirzīties bīstamās sliedēs, kas draud nonākt līdz laulības šķiršanai :)) Viņa gars ir daudz kosmopolītiskāks un postpadomju atlieku daudzums Latvijā viņam šķiet bezcerīgs.
Lai šī bīstamā saruna neaizietu pārāk tālu, ceļamies un dodamies tālāk. Vēl bišķi pastaigājam, vērojot zibenīgās kuplastītes, zirgu pajūgus, kas vizina tūristus un vietējos darbaļaudis, kas, kā izskatās, no tuvējiem birojiem atnākuši šeit izvēdināt galvu un ielocīt iekšā kādu pusdienu sendvidžu.
Centrālparks ir tik milzīgs, ka tam patiesībā būtu ieplānojama vismaz viena vesela diena, ja ceļo uz Ņujorku. Mēs te pavadījām tikai dažas stundas un izstaigājām tikai nelielu līcīti. Tomēr priekšstatu radām un nu zinām vietu, kur var pavadīt skaistu, piepildītu dienu, ja nu gadījumā kādreiz gadās kāda diena, kad esi Ņujorkā un nav ko darīt. Tas gan izklausās neticami, bet nu kas zin, kas zin...
Manhetenas šajā pusē ir arī pasaulslavenā Ņujorkas Metropolitēna opera. Tā pati, no kuras operu tiešraides varam kādreiz skatīties mūsu kino Citadelē. Tā pati, kurā uzstāties ir bijis tas gods tik daudziem latviešu mūziķiem. Man ļoti gribējās kaut ieelpot turienes gaisu, jo līdz īstam izrādes apmeklējumam šeit droši vien kāds krietns laiciņš jāpaciešas. Un te nu viņa ir. Ārēji varbūt nekā diža, bet gaiss te patiešām ir cits.
Liels laukums pie operas, strūklaka, kuras šļaksti vien jau kā mūzika liekas. Laukuma vienā pusē Ņujorkas baleta teātris, otrā mākslas muzejs, bet pa vidu Metropolitēna opera. Lūkojos uz izrāžu afišām. Gribas ieiet iekšā un nopirkt biļetes uz kādu izrādi, kurā piedalās Kristīne Opolais. Vai arī Marina Rebeka. Jā, tepat arī afiša ar Marinu Rebeku. Latvieša lepnums pārņēma dvēseli :)) Iegājām operas veikaliņā. Tur viss tāds gaišs un kluss. Var iegādāties mūzikas diskus, teātra binoklīšus un visādus suvenīrus. Nopirkām omei elegantu lupu glaunā, polsterētā kastītē. Skaisti... :)
Ar dziļu nopūtu dodamies no veikaliņa ārā. Mums jāsāk domāt par mājupceļu. Ir jau pēcpusdiena, bet tik ļoti vēl negribas no šīs metropoles atvadīties. Nokļuvuši līdz 7. avēnijai, vēl krietnu gabalu pastaigājām pa to, cenšoties attālināt uz mājām izlidošanas brīdi, kas nepielūdzams tuvojas.
Kaut arī jau atkal esam diezgan saguruši no pastaigām (nez no kurienes savākušies 15 km), es vēl varētu iet un iet. Iegriežamies tradicionālajos suvenīru veikaliņos. Man ir vajadzīgs uzpirkstenis, bet Robim - sarkanā cepure ar let's make America great again :) Noskaņojums nepavisam nav tāds, lai dotos mājup. Un man prātā ir izkristalizējušās lietas, ko es darīšu nākamreiz, kad būšu Ņujorkā:
1) es ar kuģīti aizbraukšu līdz Elijas salai - līdz Brīvības statujai. Gribu tai pieskarties, ne tikai pa gabalu redzēt;
2) ar helikopteru izlidošu virs Manhetenas debesskrāpjiem. Nav lēts prieks, bet pacelt var, ja saplāno prioritātes. 15 minūšu lidojums vienam cilvēkam maksā 170 eur.
3) es aiziešu uz kādu no izrādēm Metropolitēna operā. Gandrīz vienalga uz kādu. Biļešu cenas ir ļoti dažādas. Gluži aiz kādas kolonnas sēdēt negribētu, bet kaut ko ap 100 līdz 150 $ vērtībā varētu dabūt.
4) es gribētu vienas pilnas dienas pikniku Centrālparkā.
Nākotnes plāniņš ir skaidrs, jākrāj tikai monēta.
Un laiks ir nepielūdzams, vakars ir klāt, bet mums vēl ceļasomas jāsakrāmē. Braucam uz viesnīcu, bet vakariņas nopērkam turpat viesnīcai blakus esošajā McDonaldā. Tajā bija šausmīgas rindas un vēl šausmīgāks troksnis, jo pārdevēji pilnā rīklē izkliedz klientu pasūtījumu numurus. Iespējams, ka šādi patiešām var apkalpot vairāk klientus īsākā laikā posmā (gan jau mārketinga speciālisti to visu ir izpētījuši un izanalizējuši), bet uzkavēties lieku minūti šajā iestādē nepavisam negribējās. Nu un McDonalds jau galīgi nav domāts tam, lai tajā uzkavētos. Tāpēc paņemam savu pirkumu un ejam ēst uz viesnīcu.
Vakars paiet krāmējot somas. Ir pirkumi sev, ir pirkumi - suvenīri, ir pirkumi - dāvaniņas un tas viss kaut kā saprātīgi jāsadala pa somām. Kā vēlāk izrādījās - saprāts nebija mans šī vakara pavadonis, tāpēc turpmākajiem braucieniem es dodu padomu vīram tomēr nepaļauties uz manām spējām sakārtot somas. Vismaz jāpatur kaut kāda virskontrole :)
Sestā diena. Otrdiena, 2017. gada 24. oktobris
Beidzot esam pieraduši pie šejienes laika zonas. Miegs naktī ir ciešs un pamošanās no rīta jau notiek ar grūtībām.
Tā kā laiks mums ir pietiekami, atļaujamies uz brokastīm noiet nedaudz vēlāk kā iepriekšējos rītos. Viss kā parasti, kā ierasts - trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas... Neesmu pārliecināta, ka es tās vēlos, tomēr uz šķīvja uzlieku. Apetītes nav, es sapņoju par omes ceptajām svētdienas plānajām pankūkām ar ķiršu ievārījumu.
Laiks līdz mūsu reisam ir pietiekams un ar rezervīti. Ārā izejot, Kvīnsas bulvāris ir neierasti pelēks. Laiciņš šodien tāds apmācies. Aizejam uz tuvējo metro pieturu, bet tur - pārsteigums!!! Šajā brīdī ir kaut kāds sliežu remonts un metro nekursē. Labi, ka esam ievērojuši turpat blakus esošos autobusus un tie mūs aizved līdz Grand Central. Netālu no tās ir Newark Express busu pietura, kurai uzmetām acis jau vakar, lai šodien vairs nebūtu jābrīnās. Buss ir vecs un sagrabējis. Tā vadītāja ir tipiska afroamerikāniete ar piķa melnu ādas krāsu un pilnīgi nesaprotamu angļu valodu. Stāsts par amerikāņu angļu valodu un karsto kartupeli laikam ir cēlies tieši no viņas. Neraugoties uz visu, mēs sapratāmies tīri labi, jo patiesībā jau te nav ko nesaprast.
Pavisam drīz jau sagrabējušais buss līkumo pa Menhetenas ielām. Juris vēl filmē pēdējos skatus uz debesskrāpjiem un atvadoties notrauš gaužu asariņu.
Lidostā nedaudz pamaldāmies. Nevaram atrast pazīstamus burtus un neatrodam savu reisu. Līdz beidzot kāds lidostas darbinieks mums pasaka, ka esam nepareizā terminālī. Problēma maza, jo lidostas vilciens tepat aiz stūra un laiks līdz reisam vēl gana daudz.
Beidzot atrodam savu reisu, viss iet kā pa sviestu. Iereģistrējam nododamo bagāžu un paši ejam uz drošības kontroli. Es eju pirmā. Laimīga tieku cauri. Aiz manis vīrs - nelaimīgs, jo jādodas prom no sapņu zemes, tomēr apņēmības pilns sekot man kaut uz otru pasaules malu :) Visbeidzot Robis - pofigists, kuram viss vienalga. Un drošības kontrole ņem viņu priekšā pa pilnu programmu. Liek atvērt somu un izņemt visu, kas tajā sakrāmēts. Kā zināms, viņa somu vakar kārtoju es... un tajā atrodas aizdomīga konservētu sparģeļu kārba priekš vectētiņa un amerikāņu pankūku šokolādes mērces burka brālēnam un māsīcai. Drošībnieki ņemas tos cilāt, pētīt, kratīt un ostīt. Sparģeļi laimīgi nonāk atpakaļ somā, bet šokolādes mērce aiziet lielajā miskastē - tilpums nav pieļaujams. Es to visu vēroju no malas un uzdodu sev jautājumu: stulba esi? Un atbilde ir viennozīmīga... :)) Labi vēl, ka vīrs man tāds saprotošs un par visu šo izrādi tikai smagi nopūšas.
Uzgaidāmā zāle pie mūsu lidmašīnas vārtiem ir patukša. Velkam laiku, staigādami pa lidostas mazajiem veikaliņiem un iztērējot vēl pēdējās naudiņas niekos un sīkumos. Vēlāk apsēžamies pie loga un vērojam kā debesis raud, mūs pavadot mājupceļā. Ņujorkā šodien ir pirmā drūmā, vēsā, lietainā diena. Brīžiem gāž pamatīgi, šai brīdī man nepavisam negribētos pastaigāties pa Centrālparku.
Kad iekāpjam lidmašīnā, tiekam apsēsties visi kopā, kas priecē. Ceļš līdz Stokholmai, sēžot visiem kopā un ar sudoku, filmām un mūziku, ir diezgan mierīgs un bez ekscesiem. Ielidojot Rīgā, esam ceļojuši laikā un pulkstenis rāda, ka ceļā no Ņujorkas esam pavadījuši vien pāris stundas. Ko nevarētu teikt par mūsu ķermeņiem, kas, lai arī nekas taču šodien nav darīts, ir pārguruši un ilgojas pēc mājām.
Nobeigumā merkantili - praktiskā sadaļa: informācija par aptuvenajām izmaksām:
3 metro nedēļas kartes: 80 EUR
Pasaules tirdzniecības centra observatorija (diviem): 60 EUR
Sīki ikdienišķi izdevumi pārtikai un našķiem (uz trijiem): 150 EUR
KOPĀ: 2 500 EUR
Sēdvietas mums, diemžēl, ir atsevišķas. Mana vieta ir lidmašīnas vidū tieši pirms tualetēm blakus kādam raženam austrumzemes pārstāvim. Juris ar Robi kādas rindas aiz manis pie loga, abi blakus.
Lidojums paiet bez īpašiem ekscesiem. Noskatījos kādu filmu, parisināju sudoku un drīz jau aiz loga sāk parādīties Trampistāna. Mans ķermenis laikam vēl atceras 12-stundīgos lidojumus no Stambulas līdz Indonēzijai, tāpēc šis astoņstundnieks šķiet tāds samērā labi pārdzīvojams.
Neskatoties uz to, izkāpjot Newark Liberty lidostā jūtamies diezgan saburzīti. Vēl jāstāv garā, garlaicīgā pasu kontroles rindā un Juris zina stāstīt, ka šī lidosta ieguvusi savu Liberty vārdu tieši pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, jo tieši no šīs lidostas bija pacēlusies viena no lidmašīnām, kas vēlāk ietriecās dvīņu torņos.
Ņujorkā ir pēcpusdiena. Bet mūsu pulksteņi rāda jau vēlu vakaru. Visu dienu esam pavadījuši lidostās un lidmašīnās. Tagad priekšā īsais brauciens ar Air Train līdz vilcienam NJ Transit, kas no Ņūdžersijas štata mūs aizvedīs uz Ņujorkas štatu. NJ Transit vilciens ir ērts, ar milzīgiem, pufīgiem krēsliem. Vietas katram sēdētājam plašas un ļoti ērtas. Apsēžos blakus kādai sievietei un vēroju cilvēkus. Daudz tūristu un iebraucēju, bet var redzēt, ka ir arī vietējie. Man grūti aptvert, ka te ir cita pasaule un cits dzīvesveids. Cilvēki it kā tādi paši, tomēr citādāki. Sieviete man blakus atliec galdiņu no priekšējā krēsla un izliek uz tā kaudzi ar papīriem. Ar acs kaktiņu palūru, ko viņa dara. Izskatās, ka kaut kāds bioloģijas kontroldarbs. Tāpat kā pie mums, viņa ar sarkanu pildspalvu labo, atzīmē un vērtē izpildītos darbus. Izskatās, ka arī šeit skolotāji plosās ārpus darba skolā, lai izlabotu skolēnu darbus.
Brauciens, cilvēku un ainavas aiz loga vērošana ilgst kādu stundu un klāt ir mūsu izkāpšanas stacija - Penn Station. Tas mirklis, kad izkāp no vilciena / metro / vienalga kā un sajūti, ka esi citā pasaulē! Katrai vietai šajā pasaulē ir sava smarža / smārds. Katra vieta smaržo kā citādāk. Arī Ņujorka. Nezinu, vai tās ir transporta izplūdes gāzes, putekļainā asfalta smarža, ielas ēstuvju aromāts vai viss kopā, bet arī Ņujorkai ir sava smarža. Mums priekšā paveras debesskrāpji, dzeltenie takši un cilvēku pūļi. Ejam pa Septīto Avēniju, troksnis ir briesmīgs, mašīnu daudz un cilvēku vēl vairāk. Un te nu tās ir - pasaules krustceles Taimskvērs!
Robis ir pārguris, man otrā elpa parādījusies, bet Staiceles puika Juris ir vienkārši laimīgs. :) Aizstaigājam līdz kāpnītēm, kur sasēduši visi pasaules pilsoņi. Sabildējamies tā un šitā. Iekniebju Jurim, lai viņš saprot, ka neguļ. :) Varētu vēl pačillot, bet redzam, ka Robis besās. Paši jau arī noguruši, tad nu dodamies meklēt metro un virzienu uz Kvīnsu.
Metro stacijā nopirkām biļetes visai nedēļai, lai neierobežoti varam pārvietoties pēc vajadzības. Lai arī mēs te būsim vien piecas dienas, mums nedēļas biļete atmaksājās ar uzviju. Metro ir skaidrs un labi saprotams. Drīz jau sēžam tajā un jau pēc kādas pus stundiņas ir klāt mūsu izkāpšanas pietura 33 St-Rawson St. Mūsu viesnīca atrodas Kvīnsas bulvārī un to atrast ir pavisam viegli.
Kad pamostos, ārā ir tumša nakts. Man galva skaidra. Paskatos pulkstenī - ir viens naktī. Nu un tā kā man nav miega problēmas, apgriežos uz otriem sāniem un guļu tālāk.
Otrā diena. Piektdiena, 2017. gada 20. oktobris
Saprotams, pamosties no rīta mums nesagādā nekādas problēmas. Sešos jau esam augšā, jo laiks jāizmanto lietderīgi. Pus septiņos esam brokastīs.
Par Ņujorkas viesnīcu brokastīm jau iepriekš esam daudz lasījuši. Ja viesnīca tās vispār piedāvā, tad tās nav samaksas vērtas. Labāk esot brokastis viesnīcā neņemt, bet doties brokastot kaut kur pilsētā. Bet šīs trīszvaigžņu viesnīcas atsauksmēs bijām lasījuši, ka te tās ir salīdzinoši labas.
Noejam uz ēdamzāli. T.s. Zviedru galds. Gar sienu izvietoti trauki un ēdieni. Trīs tosteri. Divos no tiem var ielikt pa divām maizītēm. Ielieku maizītes, spiežu, spiežu.. ok. nedarbojas. Ielieku otrā tosterī. Arī nedarbojas. Trešajā var ielikt pat trīs maizītes. Ok. Pietiks mums visiem, es nodomāju. Pēc mirkļa maizītes izlec ārā un izcepusies ir vesela viena maizīte. Labs ir. Gatavosim pa vienai... Vēl piedāvājumā omletes un desiņas. Tīri nekas, diezgan ēdamas. Saliekam to visu uz šķīvjiem un mūsu brokastu galds ir klāts.
Šodien esam ieplānojuši pablandīties pa Manhetenas dienvidu daļu. Un sākam ar Grand Central Station, kurā izkāpjam taisni no sava metro. Pati stacijas ēka iespiedusies starp debesskrāpjiem un ir viena no salīdzinoši nedaudzajām vēsturiskajām ēkām Manhetenā. Tā būvēta 19. gs. beigās, un esmu kaut kur lasījusi, ka to ne vienu reizi vien jau ir gribēts nojaukt. Kā jau ASV ierasts, arī šeit milzīgs karogs nekļūdīgi atgādinās, kurā pasaules malā atrodies.
Lēnā solī ejam uz Wallstreet pusi. Gribas redzēt to pasaules galveno finanšu ielu. Darba laiks tikko sācies un iela salīdzinoši tukša. Fondu biržā dodas iekšā vēl kāds novēlojies darbinieks. Gan jau tūlīt no bosa dabūs pa mizu. Tepat pāris soļu tālāk viena no Trampa ēkām. No ārpuses ēka kā ēka - liela un pelēka. Milzīgo uzrakstu nevar nepamanīt. Iekštelpas spoži izgaismotas un mirdz vienā marmorā un zeltā. Iekšā cilvēki kā cilvēki - divām rokām un kājām. Ja tā aizdomājas - tāds pats cilvēks kā es, tikai no pilnīgi citas pasaules. Un ir interesanti pa šķirbiņu tajā citā pasaulē ielūkoties. Tālāk mans skats pievēršas vēl citai pasaulei: pie ēkas uz ielas zemē bomzis, lūdzoši sakņupis zeltā izgaismotās Trampa ēkas ieejas virzienā. Cilvēki tam iet garām tikpat vienaldzīgi kā blakus esošajai atkritumu urnai.
Beidzot arī mums izdodas atrast mazu mirkli, lai uztaisītu kādu selfiju. Un es nepieskāros ne tā buļļa ragiem, ne nagiem un tagad nenožēloju to itin nemaz! Lai tā lieta paliek vīra pārziņā. :)
Ceļotāju forumos biju lasījusi, ka braukt ar speciālo kuģīti uz Elijas salu, uz kuras atrodas Brīvības statuja, neesot vērts. Ja vien nevēlas ņemt visu ekskursiju pa salu. Tā kā mūsu dienu skaits šeit ir stipri ierobežots, bijām nolēmuši statuju tik apskatīt tikai no malas. Un to lieliski varot izdarīt ar satiksmes kuģīti, kas ik pa pus stundai kursē uz Staten Island.
Kuģītis galīgi patukšs. Skats uz lēnām pazūdošajiem Manhetenas debesskrāpjiem ir pasakains. Arī laiks mūs lutina. Lai arī ir samērā vējains, saulīte spīd un patiesībā ir ļoti komfortabli - nav ne par aukstu, ne karstu.
Staten Islandā mums ieplānots nekas nebija, tāpēc uzreiz braucam arī atpakaļ. Atkal jau Brīvības statuja cik strauji parādījās, tik strauji lielā attālumā pazuda... Sajutos tā, it kā man kāds gar degunu noplivinātu debešķīgo Frango šokolādes konfekšu kārbu, parādītu mēli un pateiktu - figuški!
Īsāk sakot - neticiet tiem, kas saka, ka uz Elijas salu nav jābrauc. Ir gan. Ja vēlaties kārtīgi redzēt Brīvības statuju, tad noteikti jābrauc. Vai arī... jālido ar helīti un jāskatās tā no gaisa. Starp citu, kaut kur manīju ka, ja nemaldos, 15 minūšu lidojums virs Ņujorkas maksā 150 eur. Nodomāju, ka galīgi nav zirga nauda... gribētos ļoti...
Pavizinājušies ar kuģīti esam, Brīvības statujas gaisu esam ieelpojuši, diena ir skaista un mūsu plānos šodien vēl 11. septembra memoriāls un uzbraukšana augšā uz jauno Pasaules Tirdzniecības centra observatoriju.
Lēnām pēc kartes ejam memoriāla virzienā, kam blakus jābūt arī Pasaules tirdzniecības centram, un baudām pilsētu. Pa ceļam mūsu starpā izvēršas strīds, jo Robis paziņo, ka augšā uz simto stāvu nebraukšot. Nebraukšot un cauri! Mēs to nesaprotam, notiek aizvien asāka vārdu pārmaiņa, bet Robis aizvien apgalvo, ka viņam ir fobija no augstuma gluži tāpat kā citam varbūt no slēgtām telpām vai zirnekļiem. Es vienalga to nesaprotu, kļūstu jau galīgi pikta, līdz Robis spļauj ārā spēcīgu salīdzinājumu, kas mani atsēdina - ja man uz sejas uzliktu dzīvu žurku, kā es justos? ... piiii..... šito es spēju iztēloties un man mute ciet.
Bet tikmēr mēs esam nonākuši līdz 11. septembra memoriālam. Ja godīgi, uz šo vietu nācu tikai dēļ, ka kānuneatnāksi. Un tikai. Likās, nu ko gan tur ieraudzīšu, pēc tik daudz gadiem tāda kapu apmeklēšana vien būs. Bet... es nevarēju iedomāties, ka tas būs tik... plosoši patiesībā... tā milzīgā kvadrātveida bedre ar vēl vienu bedri dziļāk, tas tekošais ūdens, kas pazūd bezdibenī... ārkārtīgi spēcīgi.. patiešām...
Bet tepat blakus ir arī jaunais Pasaules tirdzniecības centra debesskrāpis, kurš tika atvērts 2014. gadā. 541 metru augsts un tajā ir 104 stāvi. Šodien tā ir augstākā ēka visās ASV. Ēkas augstums ir 1776 pēdas un šis skaitlis simbolizē gadu, kurā tika pieņemta ASV Neatkarības deklarācija. Lai uzbrauktu augšā observatorijā, jāizstāv gara rinda. Pietiekami gara, lai paspētu bišķi nogarlaikoties, tomēr ne tik gara, lai to nevarētu izstāvēt.
Kad biļetes rokā, vienojamies ar Robi, ka tiekamies pēc kādas stundas tepat lejā un ar nelielu kreņķi fonā ejam uz liftu, lai brauktu augšā. Cilvēku plūsma uz iekāpšanu liftā ir ideāli organizēta. Viss notiek raiti, drīz jau mēs stāvam savā vertikālās pacelšanās skapī un sākas mūsu ceļojums tuvāk debesīm. Uz skapja sienām no iekšpuses tiek projicēti trīsdimensionāli skati par to, kā ir mainījies Manhetenas ēku augstums un ainava tās vēsturē. Tas sākas ar izbraukšanu cauri pazemei un ēkas pamatiem, tad virzāmies jau ielas līmenī, tad augstāk, augstāk, vēl aizvien augstāk un vēl liftā atrodoties mēs jau lūkojamies uz Manhetenu no putna lidojuma. Man sajūsmā aizraujas elpa un es padomāju, ka labi vien ir, ka Robis palika lejā. Ja viņam patiešām ir tā fobija, mums tagad ar to tikai raizes vien būtu. Bet tagad es tiešā vārda nozīmē ar aizrautu elpu varu lidot debesīs. Šis mirklis ilgst vien 47 sekundes. Ausis ir aizkritušas, bet kam gan tas tagad rūp.
Izejot no lifta, visapkārt ir krēsla un visi cilvēki nez kāpēc tiek kaut kur novirzīti un tālāk mūs nelaiž. Visi stāvam, es padomāju, ka droši vien atkal tiek organizēta cilvēku plūsma, bet tad pēkšņi uz sienas atkal parādās jaunas projekcijas ar stāstu par šo ēku. Tas ir samērā īss un konspektīvs stāsts, par Manhetenas ielām, kas pēkšņi pārvēršas par īstenību - ekrāns pāris sekundēs pazūd, ieslēdzas dienasgaisma un mums visiem pie kājām ir Manhetena. Telpu pāršalc sajūsmas elsas, mana elpa vēl joprojām ir aizrāvusies, bet acis ieplešas apakštasīšu lielumā.
Ar paātrinātu sirdsdarbību ejam tālāk uz pašu skatu platformu.
Ja šitik tuvu es būtu redzējusi arī Brīvības statuju, es būtu bijusi pavisam laimīga. :) Bet tagad es esmu laimīga par to, ka esmu šeit, ka esmu tik augstu un ka esmu dzīva...
Es esmu zaudējusi laika izjūtu un vīrs mani atgriež realitātē. Tur, lejā, kur mašīnas kā mazas skudriņas un cilvēki kā sīki puteklīši, kaut kur tur lejā mūs gaida Robis. Raize iezogas mūsu prātos, vai tur viss ir kārtībā un mēs steidzamies lejā.
Robis ir norunātajā vietā sveiks un vesels.
Nezinu kā Robis, bet mēs esam noguruši un izsalkuši. Nolemjam, ka brauksim uz viesnīcu nedaudz atstiept kājas, lai vēlāk var atkal doties ielās. Ejam garām ielu tirgotājiem, kas savos treilerīšos gatavo ātrās, neveselīgās uzkodas. Bet tās smaržo tik kārdinoši! Visādi sendvidži un burgeri kā jau visur pasaulē. Nolemjam, ka izsalkums tepat vien jāremdina un noskatām vienu būdu. Gaidot savu pasūtījumu novēroju, ka šādas pusdienas ietur ne tikai tūristi. Te ir arī vietējie garāmgājēji, gan arī klerki no apkārtējiem birojiem.
Pusdienslaikā atkrītam savās viesnīcas gultās. Nogurums ir traks, soļu skaitītājs telefonā rāda, ka pa šo pus dienu nostaigāti kādi 8 km. Nav baigi daudz, bet Latvijā ir pusnakts un ķermenis kliedz pēc horizontalizēšanās.
Drīz vien saprāta balss sauc, ka jāceļas un jāiet ielās. Nolemjam pabāzt degunu, lai aptvertu, kas notiek tepat Kvīnsā. Robi dabūt ārā no viesnīcas jau ir neiespējami, bet mēs ejam. Gribam paskatīties apkārtni un pie viena sameklēt kādu bodīti, kur nopirkt kaut ko vakariņām. Ejam pa Kvīnsas bulvāri virzienā prom no Manhetenas.
Metro pieturas ir samērā īsas un tāpēc nolemjam, ka iesim, kur acis rāda, jo jebkurā brīdī mēs varam iekāpt metro un braukt atpakaļ.
Iela aiz ielas un mēs tik ejam, līdz pilsēta kļūst tāda kā plašāka un mierīgāka, pilsētas burzma kļūst aizvien mazāka. Tepat pa labi kaut kāda milzīga sēta un kādā šķirbā ieraugu, ka tur ir kapi. Tādi kapi, kā filmās rāda! Ieraugām vārtus un ieejam iekšā. Patiesi, šitādas ainiņas es tikai filmās esmu redzējusi. Te nav kapu kopiņu, vien pieminekļi zālājā viens aiz otra. Es pat nevaru iedomāties, kā šeit ir iespējams atrast sava tuvinieka pieminekli, jo nekādas taciņas te nav manāmas. Vien nepārskatāms lauks, pilns ar pieminekļiem.
Kamēr mēs pa Kvīnsu staigājām, Robis viesnīcā ir gulējis. Mēs gan cīnāmies ar miegu. Vakars ir klāt, tomēr iet gulēt būtu drusku nepieklājīgi. Atvelkam elpu un nolemjam, ka šovakar vēl jāaizšauj līdz Taimskvēram. Robis diezko negrib, bet velkam vien viņu ārā. Paši noguruši, bet ne jau gulēt esam atbraukuši.
Ir piektdienas vakars un cilvēki pasaules krustcelēs ir vai melnais tūkstotis. Principā paiet nav iespējams, var tikai lēnām virzīties sev vēlamajā virzienā. Burzma, troksnis, spožās, mirguļojošās, raibās reklāmas žilbina acis. Mūs ielenc vai pati Disnejlenda un mēģina pārliecināt, ka ar viņiem jānofotografējas. Lai nu būtu un vienā mirklī Robis kā stāārs ir viņu vidū.
Lēnām virzāmies uz trepīšu pusi, atrodam kādu kaktiņu, kur piemesties. Sēžam un vienkārši esam.
Un miegs mani pārsteidza ceļā no gultas malas uz spilvenu.
Trešā diena. Sestdiena, 2017. gada 21. oktobris
Šonakt ar pilnīgi skaidru galvu pamodos divos. Paskatījos pulkstenī, apgriezos uz otriem sāniem un gulēju tālāk.
Arī šorīt piecelties sešos nesagādā nekādas grūtības. Noejam lejā brokastīs. Tur šorīt viss tāpat kā vakar. Trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas...
Šodien ir mana diena, jo, vēl Rīgā esot, esmu pieprasījusi sev vienu dienu atrakciju parkam. Tuvākais šeit ir Luna Park Coney Island Ņujorkas krievu rajonā - Braitonbīčā. Jo kā gan tas būtu - atbraukt uz Ameriku un neapmeklēt nevienu atrakciju parku? Lai arī kompanjonu man, diemžēl, nav, vismaz pāris atrakcijas esmu noskatījusies, uz kurām vajadzētu aiziet.
Bet pa ceļam uz Braitonbīču iesim vēl kājām pāri Bruklinas tiltam. Ar metro aizbraucam uz Manhetenas Dienvidu daļu un diezgan viegli jau atrodam tiltu.
Ir agrs un saulains sestdienas rīts. Lēnu garu soļojam pāri tiltam. Mums pretim un garām pa retam aizskrien kāds sportisks ņujorkietis. Laikam gatavojas maratonam. :) Bet patiesībā šīs ainiņas jau atkal kā no filmām.
Pārgājuši pāri tiltam, nogriežamies turpat lejā uz Brooklyn Ferry kuģu piestātnēm. Nedaudz pastaigājam pa krasta promenādi, baudot kluso sestdienas rītu uz Manhetenas debesskrāpju fona.
Autobuss brauc tieši pa metro maršrutu. To labi var redzēt, jo arī šeit metro līnija izbūvēta ielas otrajā līmenī. Tā inčīgi bija braukt pa ielu zem metro.
Braucām ilgi, man jau sāka apnikt. Uzrakstos sāk parādīties pa kādam burtam kirilicā. Lielā nācija. viņi ir visur...
Galapunktā izkāpjam ārā un esam nokļuvuši v Jurmaļe. Saule spīd spoži, tepat bīčs un nedaudz tālāk pavīd kāds rollercoasters. Tuvojamies tiem un es mēģinu atrast, kur tad ir tās manas divas atrakcijas. Viss tāds mazs priekš bērnudārzniekiem, nekā ievērības cienīga pagaidām nemanu. Meklēju burtus Cyclon un Thunderbolt - tās ir atrakcijas, kuras internetā izskatījās ievērības cienīgas. Pirmo starp bērnudārzniekiem ieraugu Cyclon. Tāds sīkumiņš! Tur nav vērts ne laiku, ne naudu tērēt! Tālāk redzams Thunderbolts. Esmu vīlusies. Ok, lai nebūtu velti šurp braukts, uz šo vēl varētu aiziet. Bet izskatās, ka tas nestrādā un mans noskaņojums sašļūk. Tad pamanām, ka atrakcijas sestdienā sāk strādāt no divpadsmitiem. Skaidrs. Minūtes desmit vēl jāpagaida.
Tikmēr agrās viesnīcas brokastis ir pazudušas nebūtībā un vēderi sāk prasīt ēst. Ieejam vienā no bistrikiem, kur standarta amerikāņu ēdieni - burgeri utml. Mēs pasūtām sev klasiski kraukšķīgos vistas spārniņus, bet Robis likšot iekšā dubulto burgeru.
Līdz ar iestiprināšanos arī laiks ir pagājis un es varu iet uz savu Thunderboltu. Pie atrakcijas kioskā jānopērk biļete par desmit dolāriem un ceļš ir vaļā. Cilvēku šeit nav vispār, jūtos vientuļa un pamesta. Vīrs man kompāniju sastādīt atsakās, Robi pat neuzrunāju. Parādās vēl kāds pārītis un es eju līdz ar viņiem. Ar drošības siksnām mūs piesprādzē pie krēsliem un tūlīt, tūlīt brauksim. Satraukums ir, protams, kā ne! Bet bez kompānijas tomēr nav tas.. Ilgojos pēc savas Ingas un Lindas, viņas jau nu gan šo novērtētu!
Kā nosaka nerakstītie noteikumi, lai atrakciju izbaudītu kārtīgi, tā jāizbrauc divreiz. To es arī daru. Izkāpju ārā, izņemu līcīti caur kiosku un ar jaunu biļeti zobos jau atkal tieku piesprādzēta ar drošības jostām.
Lai arī Thunderboltam nav ne vainas, es no šīs vietas biju gaidījusi ko daudz vairāk. Bet varbūt arī labi - ne vīrs, ne Robis droši vien nebūtu gatavi veselu dienu noraudzīties kā es dauzos pa atrakcijām. Un, ja godīgi, vienam tomēr nav tas... :(
Un tā ap pus vieniem mana plānotā pilnā diena jau ir beigusies. Bet pludmale te ir jauka. Cilvēku maz, saule spīd un jūrā var ieiet arī šodien - pa tādu kā platu koka laipu. Pastaigājamies pa to, pavērojam kā krievu veči sasēduši uz laipas un makšķerē. Nākot atpakaļ ieraugu, ka kāda sieviete pārdod dzeltenu ēdamu ziedu. Pieeju tuvāk un redzu, kā viņa uz koka irbulīša filigrāni nomizo mango un iegriež tajā tādas kā lapiņas. Mango izskatās mīksts un gatavs un es atceros, kādus gardumus pirms gada baudīju Bali. Pieci dolāri un dzeltenais mango ir mans.
Pa pludmali izstaigājām krietnus attālumus un sākam lūkoties pēc metro atpakaļceļam uz viesnīcu.
Pusdienslaikā esam viesnīcā un varam nedaudz atstiept kājas. Nolemjam, ka vakarpusē aizbrauksim uz Rūzvelta salu, no kurienes ar gaisa tramvajiņu var pārbraukt pāri Austrumu upei. Robim uznācis kaut kāds vājums un viņš ar mums kopā braukt atsakās.
Labi, ka metro mums tepat pie viesnīcas. Līnijas jau esam apguvuši un pavisam drīz jau esam Rūzvelta salā. Nemanot pēcpusdiena ir kļuvusi par vakaru un Manhetenas debesskrāpjos ieslēdzas uguntiņas. Jo tumšāks kļūst, jo gaišāka Manhetena. Skats uz Manhetenu paveras kā labākajās filmās un skatu kartiņās.
Pulkstenis ir jau kādi astoņi vakarā un tramvajiņš kādas minūtes piecpadsmit jāgaida. Pamazām nez no kurienes sarodas cilvēki un, kad izkustamies no pieturas, tas jau ir pilns. Brauciens nav garš, bet iespaidīgs gan. Esam diezgan augstu, tepat pa kreisi ir Kvīnsboro tilts, zem mums - Austrumu upe vismaz mūsu pašu Daugavas platumā. Nē, platāka gan. Priekšā naksnīgā Manhetena un drīz jau braucam gar debesskrāpju logiem. Ielūkojos tajos un domāju - nez, varbūt šis ir tas dzīvoklis, ko pārdod Brūss Villiss?
Un vakars jau klāt. Sagurums arī. Šodien nostaigāti savi 15 km un arī šovakar miegs mani pārsteidz ceļā no gultas malas uz spilvenu.
Ceturtā diena. Svētdiena, 2017. gada 22. oktobris
Šonakt ar pilnīgi skaidru galvu pamodos trijos. Paskatījos pulkstenī, apgriezos uz otriem sāniem un gulēju tālāk.
Piecelties sešos arī šorīt nesagādā nekādas grūtības. Arī brokastīs viss tāpat kā vakar un aizvakar - trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas...
Katrā ceļojumā - gan īsākā, gan garākā - pienāk tā saucamā Septītā diena. Tā kā mums šis ceļojums ir īss, par Septīto dienu varam uzskatīt šo.
Robis vārguļo jau no vakardienas pusdienslaika. Draudzējas ar podu jau gandrīz diennakti. Iespējams, ka vainīgs ir vakardienas dubultais burgeris, bet varbūt arī nē. Lai nu kā, šis fakts ievieš zināmas korekcijas mūsu plānos.
Šorīt ir skaidrs, ka jāiet ielās meklēt kaut kādu aptieku. Ir svētdienas rīts un lielas cerības kaut ko prātīgu atrast nav. Iegūglēju, ka ar metro varam pabraukt pa Kvīnsas bulvāri kādu gabaliņu uz priekšu un tur varētu būt lielāks tirdzniecības centrs. Ceram tajā atrast kādu Pharmacy. Pāris pieturas ar vienu metro, pāris ar otru un esam tikuši līdz tādai normālai Alfai. Lūkojam pēc aptiekas, bet neko labāku par lielveikala pašapkalpošanās farmāciju neatrodam. Pulkstenis gan vēl tikai deviņi un lielākā daļa veikalu vēl ciet. Izmantojot laiku, pavazājos pa citiem veikaliem, lūkojot pēc iespējas nopirkt sev kādas skrienamās kediņas. Tās, kas man kājās, tās jau kopš aizvakardienas ir pavisam savārgušas un iet jau pēdējos centimetrus. Meklējumi vainagojas ar panākumiem, tomēr procesu nobremzē sievišķā neizlēmība attiecībā uz krāsu, kā arī vīra nepacietīgā mīņāšanās pie farmācijas stenda, kas tikko atvēries. Viņš ir ticis tajā iekšā un pārdevējai izstāstījis savu bēdu, bet tā neko prātīgu nevar palīdzēt. Iesaka kaut kādus uztura bagātinātājus un tējiņas, kas Robja gadījumā šajā situācijā diez vai palīdzētu.
Kreņķīgi braucam atpakaļ uz viesnīcu. Stāvot metro un gaidot savu izkāpšanas pieturu, pa logu ieraugām, ka tepat ir... CVS / pharmacy, Open 24 Hours... No mūsu pieturas tikai vienu kvartālu tālāk... Desojam turp, izstāstām savu sāpi un tiekam pie smukām kapsuliņām. Laimīgi skrienam atpakaļ uz viesnīcu, kur no Robja ēna vien palikusi. Sabarojam ar kapsulām pēc visiem priekšrakstiem un gaidām rezultātu.
Cik ilgi gaidīsi? Laiks skrien un mūsu dienu skaits šeit ir stipri ierobežots. Kad saprotam, ka Robis būs dzīvotājs, atstājam viņu viesnīcā, lai atgūstās, bet paši dodamies uz Manhetenu. Nolemjam šodien izstaigāt High Line veco dzelzceļa līniju. Tas ir parks, kas atrodas uz kādreizējās vilcienu līnijas sliedēm, novietojies apmēram 10 m augstumā virs Manhetenas ielu līmeņa. Zināmas pūles pagāja, līdz atradām parka sākuma punktu. Šodien metro līniju kartes ar mums runā suņu valodā un, kā izrādījās vakarā, šodien arī googles kartes mums samelojās. Septītā diena kā nekā... Lai nu kā, esam to parku laimīgi atraduši. Nekāda baudāmā pastaiga gan pa to nesanāca, lai arī laiciņš šodien foršs. Tieši tāpēc un droši vien tāpēc, ka šodien ir svētdiena, te ir ļaužu pilns, ka ne kāju paspert.
Uz kādas 21. ielas kāpām nost no High Line un nolēmām aizstaigāt līdz Flatiron building, sauktu arī par Gludekļa namu. Arī tas ir viens no Ņujorkas simboliem, jo arī ir viena no senākajām ēkām (1902. g.) šajā pilsētā - pavisam noteikti tievākais no debesskrāpjiem, kāds jebkad redzēts.
Manos ceļojuma plānos ietilpa arī aiziet līdz pasaulē lielākajam iekštelpu globusam. Lai arī staigāts šodien jau gana, līdz Daily News Building, kurā tas atrodas, vēl krietns gabaliņš ejams. Bet ko neizdarīsi globusa dēļ un nodriskātās kediņas jau arī vairs nav ko žēlot.
Sanāk, ka šodien būsim visai Manhetenai šķērsām pāri pārgājuši, šķērsojot avēnijas no desmitās līdz pat otrajai un tepat jau tas Daily News Building ir. Iekšā tiekam, lai arī ir svētdiena. Kāds vientuļš apsargs tur sēž, bet mums nepievērš ne mazāko uzmanību. Un te viņš arī ir - pasaulē lielākais iekštelpu globuss:
Pēcpusdiena ir klāt un man pagalam negribas braukt uz viesnīcu. Saku vīram, ka mums jāsameklē Eilīnas kafejnīca, kurā esot lieliskas siera kūkas. Ceļakājā lasīju, ka tas, kurš Ņujorkā nav bijis pie Eilīnas, tas nav bijis Ņujorkā un tas nezina, kā garšo izcila siera kūka. Kafejnīcas atrašanās vieta man izdrukāta no googles kartēm. Izvelku, sameklējam attiecīgo metro līniju un braucam. Izkāpjam vajadzīgajā pieturā, uzkāpjam virszemē un meklējam Eilīnu. Nav viņas. Ejam ap kvartāla vienu stūri - nav. Ejam ap otru - nav. Apskrienam apkārt visam kvartālam - Eilīnas nav un vajadzīgo ielu nosaukuma burtu arī nav. Un neizskatās, ka te vispār kādas kafejnīcas varētu būt. Esam apjukuši un vispār vairs nesaprotam, kur atrodamies. It kā karte rāda skaidri un gaiši metro pieturu, kurā izkāpām un tepat tai ielai jābūt, bet viņas nav. Noguruši un besīgi bez maz pēc debesspusēm lūkojamies, kā nokļūt atpakaļ metro stacijā, bet arī tā jau nez kur pazudusi. Saprotam, ka Eilīnas siera kūka mums nespīd, tā arī paliksim nezinot, kā jāgaršo īstai siera kūkai un, acīmredzot, arī Ņujorkā nebūsim bijuši. :( Atmetam ar roku un nolemjam vienkārši iet uz priekšu, meklējot kādu metro staciju. Gan jau kādai uzdursimies. Ejam un ejam, ejam un ejam, bet, jo tālāk ejam, jo vairāk jūtamies pazuduši. Pēc debesspusēm spriežot, izskatās, ka esam kaut kur Manhetenas Rietumu pusē pie Hudzonas upes. Spriežot pēc klusuma, kas iestājies mūsu starpā, abi esam izbesījušies un dusmīgi, droši vien arī vainojam viens otru nepareiza virziena izvēlē.. un kaut kur fonā sēž doma par Robi viesnīcā...
Beidzot paveras pazīstamas aprises. Esam nonākuši pie Pasaules tirdzniecības centra debesskrāpja. Virziens nu ir skaidrs, arī metro atrodas. Gaidot mūsu līnijas metro, mans sagurušais gars tiek pabarots ar nu ļoooti baudāmu mūziku, ko spēlē kāds neredzīgs ielu muzikants, stāvēdams blakus metro sliedēm.
Šodien arī krietni esam nostaigājušies. Soļu skaitītājs telefonā saka, ka šodien tie bijuši 18 km. Un beidzot laikam esmu pieradusi pie šejienes laika zonas, jo laika izjūta ar pulksteņa rādītājiem ir stipri vien līdzīgi.
Piektā diena. Pirmdiena, 2017. gada 23. oktobris
Arī nakts beidzot paiet bez dīvainas pamošanās ar skaidru galvu. Mostamies jau atkal agri, jo šodien ir mūsu pēdējā diena Manhetenā.
Brokastīs vēl joprojām viss pa vecam - trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas... Neesmu pārliecināta, ka es tās vēlos, bet nu.. ēdu...
Šodien jāiespēj daudz. Tāpēc diži nekavējamies un dienu sākam ar nelielu šopingu. Esam pie vakar atrastā tirdzniecības centra piecas minūtes pirms veikalu atvēršanas. Eju meklēt tās kediņas, par kuru krāsu pirmīt nevarēju izlemt. Tagad laika nav daudz un šis nozīmīgais lēmums ir vienkārši jāpieņem. Un iepirkuma maisiņā bez kediņām sabirst vēl tas un tas un vēl arī tas... viss vajadzīgais, bez šaubām. Un ar visu šo vajadzību tagad jātiek līdz viesnīcai un rīt - līdz mājām.
Ap Trampa torni plaši cilvēku pūļi. Saprotams, ka mēs neesam vienīgie interesenti, kaut arī patiesībā jau nekā interesanta te nav. Debesskrāpis parastais, vien burti pie ieejas atgādinās, ar ko te ir darīšana. Daudzi fotografējas pie ieejas durvīm ar apsargiem fonā, Juris, protams, arī. Vienā mirklī viņš saņem dunku mugurā un pakausī dzird skaļu one step away! ...Nebūs te nekādi Simpsonu multenes jociņi, te viss ir nopietni... :o)
Laiciņš lutina un zālājs tā vien vilina pavārtīties pa to. Pārkāpjam pāri mazai, salūzušai metāla sētiņai, kas norobežo pastaigu ietvi ar zālāju. Skats uz Manhetenu paveras debešķīgs. Gulšņājam pa zālāju un prātā nāk pārpasaulīgas domas. Prāts atsakās ticēt tam, ko acis redz. Vai tiešām es te atrodos? Vai man tas viss patīk? Vai tā esmu es, kas to visu redz? Kā salikt kopā ES un TE? Saruna ar sevi sāk ieilgt, atbildes uz jautājumiem ir gana pretrunīgas. Lai nonāktu pie kopsaucēja, jāsāk sarunāties balsī. Labi, ka neesmu viena, citādāk mani varētu noturēt par dīvainīti. Uzdodu šos jautājumus vīram un Robim. Sarunas sausais atlikums ir - ir brīnišķīgi skaisti šo piedzīvot, bet dzīvot es tomēr gribu savās mājās. Esmu pateicīga par iespēju te būt, tomēr, ja iedomājos, ka man te būtu jādzīvo diendienā, es jau jūtos outsiders uz līdzenas vietas. Šis viss nav mans! Bet vīrs ir pretējās domās un saruna sāk ievirzīties bīstamās sliedēs, kas draud nonākt līdz laulības šķiršanai :)) Viņa gars ir daudz kosmopolītiskāks un postpadomju atlieku daudzums Latvijā viņam šķiet bezcerīgs.
Centrālparks ir tik milzīgs, ka tam patiesībā būtu ieplānojama vismaz viena vesela diena, ja ceļo uz Ņujorku. Mēs te pavadījām tikai dažas stundas un izstaigājām tikai nelielu līcīti. Tomēr priekšstatu radām un nu zinām vietu, kur var pavadīt skaistu, piepildītu dienu, ja nu gadījumā kādreiz gadās kāda diena, kad esi Ņujorkā un nav ko darīt. Tas gan izklausās neticami, bet nu kas zin, kas zin...
Manhetenas šajā pusē ir arī pasaulslavenā Ņujorkas Metropolitēna opera. Tā pati, no kuras operu tiešraides varam kādreiz skatīties mūsu kino Citadelē. Tā pati, kurā uzstāties ir bijis tas gods tik daudziem latviešu mūziķiem. Man ļoti gribējās kaut ieelpot turienes gaisu, jo līdz īstam izrādes apmeklējumam šeit droši vien kāds krietns laiciņš jāpaciešas. Un te nu viņa ir. Ārēji varbūt nekā diža, bet gaiss te patiešām ir cits.
Ar dziļu nopūtu dodamies no veikaliņa ārā. Mums jāsāk domāt par mājupceļu. Ir jau pēcpusdiena, bet tik ļoti vēl negribas no šīs metropoles atvadīties. Nokļuvuši līdz 7. avēnijai, vēl krietnu gabalu pastaigājām pa to, cenšoties attālināt uz mājām izlidošanas brīdi, kas nepielūdzams tuvojas.
Kaut arī jau atkal esam diezgan saguruši no pastaigām (nez no kurienes savākušies 15 km), es vēl varētu iet un iet. Iegriežamies tradicionālajos suvenīru veikaliņos. Man ir vajadzīgs uzpirkstenis, bet Robim - sarkanā cepure ar let's make America great again :) Noskaņojums nepavisam nav tāds, lai dotos mājup. Un man prātā ir izkristalizējušās lietas, ko es darīšu nākamreiz, kad būšu Ņujorkā:
1) es ar kuģīti aizbraukšu līdz Elijas salai - līdz Brīvības statujai. Gribu tai pieskarties, ne tikai pa gabalu redzēt;
2) ar helikopteru izlidošu virs Manhetenas debesskrāpjiem. Nav lēts prieks, bet pacelt var, ja saplāno prioritātes. 15 minūšu lidojums vienam cilvēkam maksā 170 eur.
3) es aiziešu uz kādu no izrādēm Metropolitēna operā. Gandrīz vienalga uz kādu. Biļešu cenas ir ļoti dažādas. Gluži aiz kādas kolonnas sēdēt negribētu, bet kaut ko ap 100 līdz 150 $ vērtībā varētu dabūt.
4) es gribētu vienas pilnas dienas pikniku Centrālparkā.
Nākotnes plāniņš ir skaidrs, jākrāj tikai monēta.
Un laiks ir nepielūdzams, vakars ir klāt, bet mums vēl ceļasomas jāsakrāmē. Braucam uz viesnīcu, bet vakariņas nopērkam turpat viesnīcai blakus esošajā McDonaldā. Tajā bija šausmīgas rindas un vēl šausmīgāks troksnis, jo pārdevēji pilnā rīklē izkliedz klientu pasūtījumu numurus. Iespējams, ka šādi patiešām var apkalpot vairāk klientus īsākā laikā posmā (gan jau mārketinga speciālisti to visu ir izpētījuši un izanalizējuši), bet uzkavēties lieku minūti šajā iestādē nepavisam negribējās. Nu un McDonalds jau galīgi nav domāts tam, lai tajā uzkavētos. Tāpēc paņemam savu pirkumu un ejam ēst uz viesnīcu.
Vakars paiet krāmējot somas. Ir pirkumi sev, ir pirkumi - suvenīri, ir pirkumi - dāvaniņas un tas viss kaut kā saprātīgi jāsadala pa somām. Kā vēlāk izrādījās - saprāts nebija mans šī vakara pavadonis, tāpēc turpmākajiem braucieniem es dodu padomu vīram tomēr nepaļauties uz manām spējām sakārtot somas. Vismaz jāpatur kaut kāda virskontrole :)
Sestā diena. Otrdiena, 2017. gada 24. oktobris
Beidzot esam pieraduši pie šejienes laika zonas. Miegs naktī ir ciešs un pamošanās no rīta jau notiek ar grūtībām.
Tā kā laiks mums ir pietiekami, atļaujamies uz brokastīm noiet nedaudz vēlāk kā iepriekšējos rītos. Viss kā parasti, kā ierasts - trīs tosteri, no kuriem pa pusei strādā viens. Olas, desiņas... Neesmu pārliecināta, ka es tās vēlos, tomēr uz šķīvja uzlieku. Apetītes nav, es sapņoju par omes ceptajām svētdienas plānajām pankūkām ar ķiršu ievārījumu.
Laiks līdz mūsu reisam ir pietiekams un ar rezervīti. Ārā izejot, Kvīnsas bulvāris ir neierasti pelēks. Laiciņš šodien tāds apmācies. Aizejam uz tuvējo metro pieturu, bet tur - pārsteigums!!! Šajā brīdī ir kaut kāds sliežu remonts un metro nekursē. Labi, ka esam ievērojuši turpat blakus esošos autobusus un tie mūs aizved līdz Grand Central. Netālu no tās ir Newark Express busu pietura, kurai uzmetām acis jau vakar, lai šodien vairs nebūtu jābrīnās. Buss ir vecs un sagrabējis. Tā vadītāja ir tipiska afroamerikāniete ar piķa melnu ādas krāsu un pilnīgi nesaprotamu angļu valodu. Stāsts par amerikāņu angļu valodu un karsto kartupeli laikam ir cēlies tieši no viņas. Neraugoties uz visu, mēs sapratāmies tīri labi, jo patiesībā jau te nav ko nesaprast.
Pavisam drīz jau sagrabējušais buss līkumo pa Menhetenas ielām. Juris vēl filmē pēdējos skatus uz debesskrāpjiem un atvadoties notrauš gaužu asariņu.
Lidostā nedaudz pamaldāmies. Nevaram atrast pazīstamus burtus un neatrodam savu reisu. Līdz beidzot kāds lidostas darbinieks mums pasaka, ka esam nepareizā terminālī. Problēma maza, jo lidostas vilciens tepat aiz stūra un laiks līdz reisam vēl gana daudz.
Beidzot atrodam savu reisu, viss iet kā pa sviestu. Iereģistrējam nododamo bagāžu un paši ejam uz drošības kontroli. Es eju pirmā. Laimīga tieku cauri. Aiz manis vīrs - nelaimīgs, jo jādodas prom no sapņu zemes, tomēr apņēmības pilns sekot man kaut uz otru pasaules malu :) Visbeidzot Robis - pofigists, kuram viss vienalga. Un drošības kontrole ņem viņu priekšā pa pilnu programmu. Liek atvērt somu un izņemt visu, kas tajā sakrāmēts. Kā zināms, viņa somu vakar kārtoju es... un tajā atrodas aizdomīga konservētu sparģeļu kārba priekš vectētiņa un amerikāņu pankūku šokolādes mērces burka brālēnam un māsīcai. Drošībnieki ņemas tos cilāt, pētīt, kratīt un ostīt. Sparģeļi laimīgi nonāk atpakaļ somā, bet šokolādes mērce aiziet lielajā miskastē - tilpums nav pieļaujams. Es to visu vēroju no malas un uzdodu sev jautājumu: stulba esi? Un atbilde ir viennozīmīga... :)) Labi vēl, ka vīrs man tāds saprotošs un par visu šo izrādi tikai smagi nopūšas.
Uzgaidāmā zāle pie mūsu lidmašīnas vārtiem ir patukša. Velkam laiku, staigādami pa lidostas mazajiem veikaliņiem un iztērējot vēl pēdējās naudiņas niekos un sīkumos. Vēlāk apsēžamies pie loga un vērojam kā debesis raud, mūs pavadot mājupceļā. Ņujorkā šodien ir pirmā drūmā, vēsā, lietainā diena. Brīžiem gāž pamatīgi, šai brīdī man nepavisam negribētos pastaigāties pa Centrālparku.
Kad iekāpjam lidmašīnā, tiekam apsēsties visi kopā, kas priecē. Ceļš līdz Stokholmai, sēžot visiem kopā un ar sudoku, filmām un mūziku, ir diezgan mierīgs un bez ekscesiem. Ielidojot Rīgā, esam ceļojuši laikā un pulkstenis rāda, ka ceļā no Ņujorkas esam pavadījuši vien pāris stundas. Ko nevarētu teikt par mūsu ķermeņiem, kas, lai arī nekas taču šodien nav darīts, ir pārguruši un ilgojas pēc mājām.
Nobeigumā merkantili - praktiskā sadaļa: informācija par aptuvenajām izmaksām:
3 aviobiļetes: 1 260 EUR
Transports no / uz lidostu: 50 EUR
Viesnīca (uz trijiem): 900 EUR3 metro nedēļas kartes: 80 EUR
Pasaules tirdzniecības centra observatorija (diviem): 60 EUR
Sīki ikdienišķi izdevumi pārtikai un našķiem (uz trijiem): 150 EUR
KOPĀ: 2 500 EUR
