Kaķenītes decembrī

Biju jau atmetusi cerības tikt pie kvalitatīvām šo divu darbiņu bildēm, bet izrādās, ka Margarita tālredzīgi tos bija nofotografējusi. Liels paldies viņai par to! :*

Tātad - pagājušā gada rudens pusē izdomāju, ka man jāizšuj šīs divas kaķenītes divām brīnišķīgām, ļoti sievišķīgām sievietēm pateicībā par to, ko viņas dara. Motīvi - taisni kā viņām radīti! Tik viens jautājums - kur un kā tos iestrādāt, lai tie vienkārši nenogultu plauktā un nepārklātos ar putekļiem? Un tapa kosmētikas somiņas. Paldies Margaritai, kas to paveica un, kā vienmēr - līmenī! :) Kā vienmēr, no katras bezizejas Margarita atrod vismaz divas izejas un rezultāts ir fantastisks! Katrā ziņā - pati esmu apmierināta un arī saņēmējām dāvanas ļoti patika.

Somiņas sanāca diezgan palielas - apmēram A4 formāta lapas lielumā. Bet, tā kā es pati parasti tieši tāda izmēra somiņu lietoju, tad pieņemu, ka arī Iveta un Ivanda zinās, kad un kur tās likt lietā.

Audums - Jubilejas pēdējie metri :(

Diegi - DMC

Sašūšana - Margaritas.

Atgriešanās Brēmenē. Šoreiz tīrais šopings.

Ja tā precīzi, tad šī bija mana ceturtā būšana Brēmenē. Pirmoreiz biju apmēram 80-to gadu beigās ar kori uz kaut kādu festiņu. Dzīvojām ģimenēs un no pašas pilsētas atceros ļoti maz. Tad paspēju tur pabūt 2009. gada septembrī un 2010. gada maijā, abas reizes pa ceļam uz Heideparku. Pēdējās reizēs nospriedām, ka Brēmene varētu būt diezgan pateicīgs ceļa mērķis, ja ir interese apmeklēt slavenās Vācijas sezonas preču izpārdošanas janvārī.

Brēmenes pilsētas centrs no lidostas ir ļoti ērti sasniedzams. Minūtes 10-15 ar 6-to tramvaju turpat no lidostas un esi vecpilsētā vai pilsētas centrālajā dzelzceļa stacijā. Pilsēta ir pietiekami kompakta, viegli izstaigājama un, bez šaubām, tā var lepoties ar ļoti skaistu un šarmantu vecpilsētu. Ne velti, cik atceros, katrā vācu valodas grāmatā bija atrodams kāds topiks par Brēmeni.

Vidusmēra latvietim, kas vēlas izskriet kādu līcīti, nedaudz izvēdināt galvu un pie reizes par draudzīgām cenām arī apģērbties, iecienītākie veikali būs atrodami turpat centrā, vecpilsētā, bet, nedaudz pabraucot ārpus pilsētas var atrast gan lētucīti Primark, gan nopietnāku zīmolu un brendu autletu angārus. Un kāpēc tad braukt uz milzīgo Berlīni, ja var aizbraukt uz piemīlīgo Brēmeni?

Un tā jau novembra sākumā pa LVL 37,38 (viens no pašiem lētākajiem piedāvājumiem, kopā ar visām transakcijas maksām un maksām par iečekošanos internetā) nopirkām Ryanair avio biļetes uz Brēmeni, norezervējām naktsmājas un janvāra vidū pusotru dienu ļaujamies sievišķīgiem iepirkšanās priekiem :)

Ceturtdiena, 13. janvāris.

No Rīgas izlidojam 13:15 un pēc nepilnu divu stundu lidojuma esam Brēmenē. Dodamies uz jau iemīto taciņu uz lidostas informācijas centru, kurā ērti nopirkt pilsētas transporta biļetes. Šoreiz tur mūs apkalpoja herr Brinkmann - kungs gados, kas sarunājas arī skaidrā latviešu mēlē :) Latviski viņš runāja tekoši, tomēr ar nelielu akcentiņu, tāpēc izsecinām, ka viņš ir iebraucis Vācijā jau pēckara gados.

Bet nu labs ir. Tā kā šīs dienas plāniņš ir kājām pablandīties pa vecpilsētas H&M, C&A, Roland u.c., veicīšiem, nopērkam viena brauciena biļeti (EUR 1,95) tikai līdz centram. Mūsu rezervētā apmešanās vieta ir vienkāršs hostelītis pavisam netālu no centrālās dzelzceļa stacijas. Nometam savas mantas un ejam ielās.

Šoreiz Brēmene nav diez cik viesmīlīga. Visu laiku līņā, tomēr laiks ir pavasarīgi silts. Kad vakarā ar pilniem iepirkumu maisiem dodamies uz savām naktsmājām, bišķi nomaldamies, nevaram atrast savu hosteli, salīstam, mani vecie zābīši vairs neiztur, ir cauri slapji un gandrīz pa vīlītēm izšķīduši. Labi, ka manā rīcībā šodien nonācis jauns zābīšu pāris, vecos nu vienkārši varu izmest miskastē. Kad beidzot nokļūstam līdz savai istabiņai, tā vien prasās sasliet kājas pret griestiem. Esam nostaigājušās tā, ka, šķiet, kājas pa pāris mm īsākas nodilušas. Visādi citādi es savām ceļabiedrenēm piekodinu, lai rīt mani bērnu preču veikalos nelaiž - atskaitot jauno zābīšu pāri, bez kuriem tālāk nu nekādīgi, šīs dienas pirkumi visi ir Undīnei, lai kā es biju nosolījusies šoreiz padomāt tikai par sevi :)

Piektdiena, 14. janvāris.

Kārtīgi esam izgulējušās un deviņos no rīta jau esam Brēmenes ielās. Atkal neatlaidīgi līņā. Aizejam līdz jau zināmajai zabegalkai pēc rīta kafijas, nopērkam transporta biļeti visai dienai (Tages ticket PLUS pa 7,70 Eur (starp citu, derīga diviem pieaugušajiem un četriem bērniem)) un braucam uz autletiem. Uz tiem var nokļūt, ar 4 vai 5 tramvaju no pieturas Domsheide (vecpilsētā, pie Doma) braucot Arstem virzienā. Jābrauc līdz pieturai Huckelriede un jāpārsēžas 53. autobusā, ar kuru jābrauc vēl kādas minūtes 20 līdz Carl Zeiss Str. Un tad jau ieraugām pazīstamos burtus E S P R I T. :)

Kādas stundas 4-5 staigājam no viena angāra uz otru, meklējot, pielaikojot un iegādājoties visādas sievišķīgas šmotkiņas. :) Es turos. Undīnei šodien netiek nekas. :)

Esam jau diezgan nogurušas, iepirkumu maisiņi pilnas rokas, bet mums vēl šodienai lieli plāni.

Braucam atpakaļ uz centru, noliekam maisus un maisiņus, iemetam mutē kādu kumosu un ejam atkal ielās. Mūsu mērķis ir nokļūt līdz tirdzniecības centram Waterfront. Turpat no Domsheide (tikai no citas pieturas) sēžamies 3. tramvajā Gropelingen virzienā. Jābrauc tāds krietns laiciņš līdz pieturai Use Aschen un tur jau viņš spīd... Laika nav daudz, tāpēc nolemjam iet tikai tajās bodēs, kurās neesam bijušas un kuras neatrast Rīgā. Pa lielam tas ir Primark... Primarkā biju ieklīdusi vasarā Londonā, kur iebāzu degunu un diezgan ātri skrēju ārā, jo tas ārprāts un haoss, kas tur valdīja, nebija paciešams. Bet šeit biju patīkami pārsteigta - preces glīti salocītas, saliktas pa izmēriem un krāsām. Cenas - vairāk kā pievilcīgas.

Pāris stundas šajā veikalā un pulkstenis jau tuvojas septiņiem. Metam mieru šopingam, vēl jāiepērk kāds nieks vakariņām, kāds našķis sīčiem un jābrauc mājās, jo nogurums ir diezgan pamatīgs. Ha! Un tagad, ja kāds iedomājas, ka Waterfrontā ir atrodams kāds rimītis, tas stipri maldās! Te ir tikai visdažādākie ēstūži - restorāni un kafejnīcas, bet no pārtikas veikala ne vēsts. Varētu jau iet uz kādu kafūzi un paēst, bet veselais saprāts tomēr pieklauvē, atgādinot par tiem knapi noplakušajiem pārtikas krājumiem hostelī, kurus katrs "pa bišķim" esam paķēruši līdzi - uzkodas, kuras divās ēdienreizēs četriem cilvēkiem līdz šim nolikvidēt nav izdevies.

Ehh.. Lai būtu spēks pavilkt kājas, apēdam pa saldējuma bumbai un velkamies atpakaļ uz tramvaju. Vakarā jākrāmē koferi. Māc pamatotas aizdomas, ka neiekļausimies Ryanair noteiktajos rokas bagāžas izmēros - 10 kg.

Sestdiena, 15. janvāris.

Koferi ir sakrāmēti. Pūšot un stenot, spiežot un stiepjot, vienu maisiņu ar smagākām lietām uzticot viesnīcā sastaptai latviešu kundzei, kura dodas uz to pašu mūsu reisu, mugurā savelkot visu iespējamo (un arī neiespējamo), ko var savilkt un jaku kabatās sabāžot visneiedomājamākos sīkumus, pus sešos no rīta jau sēžam taksītī un braucam uz lidostu. Esam laicīgi. Cilvēku vēl maz. Ejam svērties... Mana kofera svars ir 11,1 kg. Darbiniece palūdz koferi ievietot izmēra režģī. Iebāžu. Un nevaru dabūt vairs ārā... Tikmēr Inga jau nosvērusi savu koferi un, kā par izbrīnu, viņai nepilni 9 kg. :) Tas nav godīgi - jo viņai koferis kā tāds ir vieglāks un viena smaga nasta jānes uz pleciem pavisam svešam cilvēkam. :) Lai nu kā, neskatoties uz komentāriem, ka mana bagāža ir too hard and too big, tiekam līdz kratīšanai. Piedzīvojam kratīšanu vārda tiešākajā nozīmē - šķiramies no pāris lietām, kas neatbilst noteikumiem, piedzīvojam aptaustīšanu, iztaustīšanu, zābaku un jaku pārbaudes atsevišķos kabūžos, bet beigu beigās tiekam līdz geitam.. Fūuuu... Tas nu bija viens pārbaudījums... Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas.

Lidmašīnā mums blakus piesēžas kāds latviešu vīrietis pašos labākajos spēka gados un mūsu ceļš līdz Rīgai kļūst pavisam interesants un īss. :)

Rīga mūs sagaida sniegota un vēsa.

Secinājumi un priekšlikumi:

1. Galvu pavēdināt jau ir laba lieta, iegādāties nepieciešamās lietas arī ir laba lieta un sievišķīgs šopings ir pavisam laba lieta. Bet, lai gūtu šīs labās lietas, nav nepieciešams gaidīt kaut kādu janvāri vai jūliju, kad Vācijā būtu sagaidāmas kādas īpašas izpārdošanas. Jā, iegādājos Undīnei pāris džempīšus skolas ikdienai pa 2 EUR gabalā, bet iegādājos tāpēc, ka tie maksāja tik, cik maksāja. Turpat blakus ir parastā cena daudz smukākām lietiņām - pa 4,50 EUR un pa 7 EUR. Un tādas cenas, cik manīts, tur ir visu laiku, ne tikai janvārī. Tāpēc - secinu, ka, ja gribas braukt iepirkties uz Vāciju, tas jādara jebkurā sev izdevīgā laikā.

2. Ja tā parēķina, šopinga bilance varētu iziet pa nullēm. Ja jāpieskaita aviobiļetes un maksa par naktsmājām, tad ieguvums no šāda brauciena ir nevis materiāls, bet gan emocionāls. Otrais, vismaz man, nospēlē būtiskāku lomu par pirmo, jo tā ir ļoti laba iespēja atslēgties no ikdienas.

3. Ja kaut kas patiešām ir jāiegādājas, tad labāk to darīt neikdienišķā vidē. Jo vismaz mani ikdiena un Rīga ierobežo - nepārtraukti domāju par racionālo: varbūt pameklēt kaut ko citu, labāku, šis bišķi par dārgu, bet tas lētais - apšaubāmas kvalitātes un vispār - bez tā jau var iztikt un varbūt nākamreiz... Bet, aizbraucot mērķtiecīgā šopinga tūrē, tas racionālisms koferī netiek ielikts. Atveras iepirkšanās čakra un - koferi pilni. :) Un uzsitu sev uz pleca, ka neesmu pārvedusi mājās neko lieku. Patiešām viss ir bijis vajadzīgs. :)

4. Braukt uz šopingu tikai ar aviosabiedrības noteikto rokas bagāžu, nav īsti prāta darbs. Jā, pēc kilogramiem mēs visi + / - iekļāvāmies, bet ar to resti bija tīrās mocības.. Viens piekasīgāks darbinieks un mēs atskaitītu vēl 40 EUR par nododamo bagāžu. Tāpēc iesaku tomēr uz visiem braucējiem paņemt atpakaļceļam vismaz vienu papildu nododamo bagāžu, lai nav lieki jāstreso un jāpaļaujas tikai uz lidostas darbinieku labvēlību.

5. Jā, ar šādu soli mēs brīvu Latviju neuzcelsim, tas jau arī skaidrs ;) braucam un ceļam Vācijas pēckrīzes ekonomiku, bet kas notiek mūsmājās? Aizķeksēsim to kaut kur aiz sirdsapziņas. Bet vai tāpēc mainīsies mūsu rīcība? Par to der padomāt. Bet es par to domāšu rīt. Vistiešākajā nozīmē. :)

P.s. Ja nu kādam interesē, bet arī galvenokārt, manis pašas zināšanai - lai realizētu šo sievišķīgo prieciņu, jārēķinās ar aptuveni šādiem naudas līdzekļiem:
aviobiļetes, naktsmājas, dažādi tēriņi: 120 Eur

un šopinga izdevumi - katram pēc vēlmēm un iespējām. :)

Kāds šodien datums? :)

Pirms kāda laika tā vien prasījās parakāties pa daudzgadīgiem e-pasta krājumiem, lai izraktu šo mazo ziemas pastāstiņu. Šķiet ļoti atbilstošs šai ziemai. Un aiz gara laika katru dienu var stāstiņā pameklēt, kāds tad īsti šodien ir datums... :) Un man šķiet, ka šodien ir (varbūt ne tik agresīvi, bet, ņemot vērā to, ka šogad esmu salauzusi jau divas automašīnas slotiņas) 22. decembris. :)

6. decembris. Pulksten 18.00 sāka snigt. Mēs ar sievu sēdējām pie loga, dzērām karstu tēju un skatījāmies gleznainajā skatā, kas pavērās aiz loga. Sniegpārsliņas lēnām un maigi krita uz kokiem, zemes, mašīnām, pārklājot visu ar baltu sniega segu.

8. decembris. Mēs pamodāmies un ieraudzījām, ka visa pasaule ap mums ir mirdzošas sniega sagšas pārklāta. Kolosāls skats! Pirmo reizi mūžā paņēmu rokās sniega lāpstu un attīrīju no kupenām gan pagalmu, gan iebraucamo ceļu. Man tas patika varen labi. Pēc īsa brīža garām pabrauca sniega tīrāmā mašīna un nejauši uzgāza sniegu uz tikko iztīrītā iebraucamā ceļa. Vadītājs smaidīja un pamāja man ar roku. Es pamāju viņam pretī un notīrīju ceļu vēlreiz.

10. decembris. Šonakt uzsniga vēl 15 centimetru bieza sniega kārta. Ārā temperatūra nokritās līdz 11 grādiem zem nulles. Īsta ziema! Zem sniega seguma dažiem kokiem nolūza zari. Es tīrīju iebraucamo ceļu, pēc neilga laika brauca garam sniega tīrītājs... un atkal izdarīja savu jociņu.

12. decembris. Saulīte dienā sildīja tik čakli, ka daļa sniega izkusa. Pēcpusdienā temperatūra strauji nokritās, un viss pārvērtās ledū. Tīrīdams sniegu, nokritu uz pēcpuses. Slimnīcā mani nofotografēja no visām pusēm, taču, par laimi, nekas nebija salauzts. Laika ziņās teica, ka gaidāms sniegs. Sievas automašīnai nopirku riepas ar radzēm.

14. decembris. Naktī uzkrita vēl 25 centimetri balto mēslu. Sieva savā automobilī saskrējās ar sniega tīrītāju. Automobiļa motors nu ir dēlī. Ja šāds laiks turpināsies, sniegs neizkusīs līdz pat augusta beigām. Sniega tīrītājs šodien pabrauca garām divas reizes.

16. decembris. Joprojām snieg. Snieg visu laiku. Mūsu dārzā nav neviena koka, kam sniegs nebūtu aplauzis visus zarus. Elektrības nebija lielāko nakts daļu. Lai nenosaltu līdz nāvei, dedzinājām sveces un lodlampu, kas apgāzās un gandrīz nodedzināja māju. Man izdevās uguni apdzēst, taču nu uz rokām ir ne tikai tulznas, bet arī otrās pakāpes apdegumi. Nosvilināju skropstas un uzacis. Ceļā uz slimnīcu sadauzījām manu džipu.

18. decembris. Aizsala tualete. Ja iesiet ārā, neēdiet brūno sniegu.

20. decembris. Tie nolādētie mēsli arvien vēl krīt un krīt. Lai, ejot līdz pastkastei, nenosaltu, ir jāsavelk mugurā viss skapja saturs. Ja noķeršu to kretīnu, kas vada sniega tīrāmo mašīnu, pārgrauzīšu viņam rīkli un izraušu ādamābolu. Tā vien šķiet, ka viņš glūn aiz stūra, lai acumirklī varētu bliezt ar 130 kilometriem stundā un aprakt to, kas kādreiz bija mans iebraucamais ceļš.

22. decembris. Elektrības joprojām nav. Mājā sāk izsalt prusaki. Sniega tīrāmā mašīna iestiga uz ceļa, un tas ņerga vadītājs uzdrošinājās nākt pie manis prasīt sniega lāpstu. Es viņam paskaidroju, ka esmu salauzis jau piecas lāpstas, rokot viņa sagāzto sniegu, un salauzu vēl sesto, pasveicinot viņa pretīgo viepli.

24. decembris. Priecīgus Ziemassvētkus. Snieg. Laika prognozes paredz vēl divdesmit centimetru sniega tuvākajās 24. stundās.

25. decembris. Laika prognozētāji meloja. Sasniga trīsdesmit pieci centimetri sniega. Es laikam no sniega baltuma sāku kļūt akls, jo man šķiet, ka sieva izskatās tīri labi.

26. decembris. Sieva iet prom - varbūt uz visiem laikiem. Es vairs nevaru pakustināt kāju pirkstus. Neesmu redzējis sauli veselu mūžību. Naktī gaidāms sniegs. Aizdedzināju māju, lai nevajadzētu rakt no jumta nost sniegu.

27. decembris. Mani arestēja par vandālismu un huligānisku uzbrukumu sniega tīrītāja šoferim. Sods: trīs nedēļas jātīra sniegs veco ļaužu pansionātā.

Kāds jums šodien datums? :)

Kas es esmu? :)

Vai nav daudzsološs jautājums gada iesākumam? :)

Piedaloties Līziņas loterijā un meklējot viņas blogā atbildi uz loterijas otro jautājumu, atradu šo vietni, kurās paspēlēties. :)

Nu, piemēram: nika raksturojums. Tātad. Kas es esmu, Dominantes7akords? :)

загадочность. Даже самые близкие люди знают тебя не до конца...

все гадания на aeterna.ru

Noslēpumainība. Pat paši tuvākie cilvēki mani līdz galam nepazīst.

Njaaaaa..... Diezgan ticami. Dažbrīd šķiet, ka es pati sevi tā īsti līdz galam nepazīstu. :D

Bet kas es esmu kā Trallallā? :) Lūk, kas:

Характер ника

свобода. Ты живешь так, как желает твоя душа.

все гадания на aeterna.ru

Brīvība. Es dzīvoju tā, kā vēlas mana dvēsele. :)

He! Šķiet, jāpiekrīt. :)

Paspēlējies arī Tu!

Dienas padoms, gādājot dāvanas saviem mīļajiem :)

Varbūt nedaudz aizkavējies padoms, bet noteikti vērā ņemams tiem, kas gatavojas dāvanas saviem mīļajiem pasniegt, sagaidot Jauno gadu. Noderēs arī citiem godiem - jubilejām vai nākamajiem Ziemīšiem.

Tā. Vispirms mans šīs ziemas dziesmas atklājums. Šo dziesmu līdz šim nebiju dzirdējusi. Šogad izdzirdēju un baaaigi iepatikās - tik draiskulīgi naiva. :)

Tātad padoms:

"...Tas, kas ir vajadzīgs, tas ir jānopērk. Bet to, ko gribas, tas ir jādāvina..." :)

Nu vai nav sievišķīgi? :) Tas ir padoms, ko der atcerēties, kad jums nez kāpēc iešaujas prātā "ģeniāla" doma savam vīrietim uzdāvināt kreklu vai zeķes, bet vīrietis nez kāpēc iedomājas savai sievietei uzdāvināt virtuves kombainu, veļasmašīnu vai, nedoddies, svarus... :D

Zelta vārdi! :)

Bet vispār, šoziem esmu nolēmusi jau vasarā ķerties klāt Ziemassvētku dāvanu gatavošanai. Ideju ir daudz, tikai jāsaņemas. Jau šovasar gribēju sagatavot īpašos Ziemassvētku vasaras augļus rumā, jau kopš pagājušā gada šo prātā esmu aizķeksējusi. Bet pienāca vasara un man likās - da kādi Ziemassvētki! Nu galīgi nenesās prāts par tiem domāt. A vajadzētu...

Vēl pavisam vienkāršas un labas idejas dāvaniņām - vasaras ziedu tēja īpaši sagatavotā maisiņā. Tur var izpausties nu ļoooooti, visas vasaras garumā! Un mazas (pat mini) ievārījuma burciņas ar īpašu etiķeti un veselības recepti klāt. Nu, un nerunājot jau par visādām izšujamām lietām... vaiiiii.... nu kur lai dabū divreiz vairāk roku un divreiz garākas dienas?

Lai jauks vakars visiem, kas šajā ziemas vakarā kopā ar mani iemalko manu īpašo sarkano āboliņu tēju.

Vēl viens konfekšu pušķis...

... tapa šonedēļ draudzenei dzimšanas dienā no viņas vismīļākajām konfektēm. Tā kā pirmās iemaņas kaut kā līdzīga tapšanā man jau bija, ar šo gribēju veikt savas izmaiņas internetā atrastajā pamācībā. Bet biju neuzmanīga. :D Nu ko var gribēt - divi darba dienu vakari, otrajā - jau bišķi piemirsies, kas bija gribēts pirmajā. :D

Šo gribēju izveidot maaaķenīt lielāku par pirmo, izgriezu rādiusā 1cm lielāku kartona pamatni, bet nākamajā vakarā aizmirsu, ka attiecīgi platāku vajadzētu arī kreppapīra lentu. Līdz ar to šim pušķim diezko nav redzams kreppapīra krokojums. Bet nu neko - arī šī ir pieredze. Un končas bišķiņ pietrūka - nācās lūgt Undīnei paputināt savu Ziemassvētku saldumu paciņu, ko viņa, starp citu, diezgan labprāt arī darīja. Un tā divas serenādes šeit ir Undīnes, ja kas. :) Bet arī ar tām šķita par maz. Nācās izveidot kādu veidojumu, ko ielikt vēl vienas končas vietā. Lai nu kādi kreņķi un radošas izpausmes, ar rezultātu esmu tīri apmierināta. Ja man būtu sevi jānovērtē, šim es no 10 ballēm dotu 8. :)

P.s. Jā, starp citu, man arī šoreiz likās, ka 80 cm garš kreppapīrs ir biškucīt par daudz. Jāatceras, ka nākamreiz jāpaņem kādi 5 cm mazāk.

Pie šī man vajadzētu piedomāt...

Dzenbudistu stāsts.
Zanes Mellupes stāsta tulkojums no ķīniešu valodas.

Sensenos laikos Juaņiņa tempļa pakājē dzīvoja zirneklis, kuram piemita Budas daba. Kādudien Buda parādījās zirneklim un jautāja:

- Kas pasaulē ir visdārgākais?

Zirneklis padomāja un atbildēja:

- Neiegūtais un pazaudētais.

Pagāja tūkstoš gadu. Buda atkal ieradās pie zirnekļa un uzdeva to pašu jautājumu. Un sekoja tā pati atbilde. Pagāja vēl tūkstoš gadu. Vējš zirnekļa tīklā iepūta rasas pilienu. Taču ilgi par tā dzidrumu priecāties neiznāca – vējš rasas lāsi drīz vien aiznes prom. Zirneklim šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti, ļoti dārgs. Viņš jutās dziļi sāpināts. Pie zirnekļa no jauna ieradās Buda un uzdeva jau zināmo jautājumu. Un atbilde bija tā pati vecā – neiegūtais un pazaudētais.

- Labi, - teica Buda. - Ļaušu tev cilvēka pasaulē pastaigāties.

Zirneklis pārdzima par daiļu meiteni, vārdā Zirneklīte un iemita kādā bagātā mājā. Kādudien imperators par godu dēla veiksmīgajai zinību apguvei pils dārzā rīkoja svētkus. Dēla vārds bija Rasaspiliens. Daudz meiteņu bija sanācis, arī Zirneklīte un Vējapūsma. Zirneklīte cerēja, ka Buda viņai lēmis apprecēt imperatora dēlu. Bet jau pēc pāris dienām Rasaspiliens svinēja kāzas ar Vējapūsmu.

Zirneklīte apprecējās ar Zālesstiebru, bet sirdī skuma tik ļoti, ka dvēsele, kuru katru brīdi varēja miesas atstāt.

Zālesstiebrs izmisis mierināja Zirneklīti:

- Starp visām meitenēm pils dārzā tevi, pirmo un vienīgo, ieraudzīju un tūlīt iemīlēju. Ja tu mirsi, nedzīvošu arī es.

To sacījis, jauneklis izvilka dārgakmeņiem rotātu dunci, lai padarītu sev galu.

Tajā brīdī vēlreiz parādījās Buda. Arī viņš uzrunāja Zirneklīti:

- Vai esi padomājusi, kas iepriekšējā dzīvē tev atnesa pilienu rasas? Vējš! Vējš to pēc mirkļa arī aiznesa! Vai iepriekšējā dzīvē tiki padomājusi, kas ir zāle? Tas ir stiebrs, pie kura tavs zirnekļa tīkla pavediens tempļa pakājē turējās trīs tūkstoš gadu, bet tu tam pat acis neuzmeti! Un nu es tev vēlreiz jautāju - kas pasaulē ir visdārgākais?

– Tas, kas mums pieder pašlaik...